Vladimiram Jurzinovam - 75

Jurzinovs Rīgā ieradās 1980. gada vasarā un šeit nostrādāja līdz 1989. gadam. Vienubrīd gan "Dinamo" tika pārvērsts par hokeja migrantu pieturas vietu, taču Rīgas posma beigās Jurzinovs ieraudzīja arī šeit izaugušo jaunatni, pēc tam vairākkārt uzsverot viņu lielo ieguldījumu 1988. gada medaļās. Kā vēlāk viņš atzina pats, tad kā treneris pavisam brīvi juties, kad 1989. gadā atgriezies Maskavas "Dinamo".

Kas bija trenera Jurzinova stiprākās puses? Kā atzīst to laiku "Dinamo" doks Jānis Kvēps, "Vladimirs Valdimirovičs bija stiprs gan taktikā, gan kā psihologs un arī kā motivētājs." Salīdzinot ar savu priekšgājēju Viktoru Tihonovu, kurš bija izteikts spēka spiediena piekritējs, Jurzinovs kā treneris bija elsatīgāks. Tihonovs uzskatīja, ka spēka spiediens jeb kā tagad saka - forčekings jāspēlē pilnīgi pret visiem, vai tas būtu CSKA vai Maskavas "Spartak". Jo beigu beigās viņi nokusīs un tad mēs izmantosim viņu kļūdas. Jurzinovs bija elastīgāks un pret stiprajiem nekautrējās spēlēt no aizsardzības jeb otkatu.

Mode visu pierakstīt bija jau Tihonovam, taču Jurzinovs visu laiku bijis ar pildspalvas galu zobos un tad atradies it kā citā pasaulē. Jo visu laiku domājis par hokeju. Līdz ar to arī radušās daudzas smieklīgas situācijas.

Kā atceras Kvēps, braucot Rīgā pa tagadējo Čaka/Marijas ielu, Jurzinovs "Dinamo" autobusa šoferim Gunāram palūdzis, lai izlaižot viņu pie pirmās metro pieturas...
Cits stāsts, kā treneris Sporta pilī aizmirsis sievu. Pēc spēles sieva Valentīna Antonovna viņu gaidījusi pie dienesta izejas, kā bijis norunāts, bet Vladimirs Vladimirovičs, pēc mača "iegājis sevī", no pils izgājis pa citu izeju un aizbraucis mājās. Pēc kādas pusstundas sieva gājusi interesēties, kur tad vīrs. Kā? Viņš jau sen aizbrauca, atbildējuši tie, kas vēl bijuši uz vietas.
Vēl kāds gadījums ar sievu. Astoņdesmito gadu vidū, pat braucot uz Bulgāriju, nedrīkstēja līdzi būt zeltlietas, izņemot laulības gredzenu. Valentīnai Antonovnai zelta bijis vairāk - tāpēc no muitas punkta tas bandrolē (?) nosūtīts uz Maskavu, uz Jurzinova mātes adresi. Vladimiram Vladimirovičam esot Maskavā, māte mudinājusi, lai taču aiziet uz pastu un atnesot bandroli. Dēls pēc kādas stundas atgriezies, bet... pastu neesot atradis. Vietā, kur viņš pats nodzīvojis vai visu dzīvi.

Cita baika. Braucot mājās no spēles Minskā, komanda piestājusi Viļņā pie lielveikala. Hokejisti sapirkušies saldās kukurūzas pārslas un ar pienu tās ēduši. Ēdis arī galvenais treneris, taču visparastākās auzu pārslas...
Kādurīt no bāzes Ķekavā, kur pārsvarā dzīvoja "Dinamo", Jurzinovam bijis jāizbrauc agrāk - astoņos, bet komandai tikai deviņos. Iet visi pēc stundas uz autobusu, kas tad tas? - pie staba, kur allaž savu auto turējis Vladimirovičs, stāv vientuļš diplomāts (tā savulaik sauca modīgus portfeļus!), ar visiem dokumentiem. Treneris auto iedarbinājis, bet diplomātu aizmirsis.
Vēl kāds Ķekavas stāsts. Jurzinovs nekādi neesot varējis saprast, kāpēc viņa istabiņā visu laiku smirdot pēc tabakas dūmiem - viņš pats taču nepīpē. Kas par lietu? Elementāri! Blakus viņam dzīvoja Znaroks, kurš pīpē... jau no mazotnes. Pie loga taču neiesi ar cigareti zobos. Oļegs pīpējis vannas istabā un izsmēķu dvaku pūtis ventilācijas caurumā. Kā tas dažkārt padomju celtnēs gadījās, ventilācija bijusi savienota ar...kaimiņa dzīvokļa vannas istabu, bet uz ārpusi vads aizmirsts pievienot...

Arī man pašam ir vismaz viens stāsts. Nagano olimpiskajās spēlēs Latvijas hokeja izlases nebija, bet Krievijas izlasi trenēja Jurzinovs. Tās bija pirmās spēles, kur piedalījās visi labākie NHL profesionāļi. Bet finālā vienalga sacentās čehi un krievi (1:0). Interese par hokeja turnīru bija milzīga, spēles apmeklējām arī mēs, Latvijas žurnālisti. Pēc vienas no tām Jurzinovs mani iepazīstināja ar savulaik ļoti populāro PSRS hokeja žurnālistu Jevgeņiju Rubinu, kurš tad jau dzīvoja Amerikā: "Žeņa! Šis ir tas cilvēks, kurš septiņus gadus ēda mani ārā no Rīgas "Dinamo" galvenā trenera amata." Apmēram, tā. Visi draudzīgi pasmējāmies. 1998. gada 20. februārī Jurzinovam atkal bija vai nu spēle vai preses konference pēc treniņa. Apkārt žurnālistu jūra, klāt netikt. Šķirstu Krievijas izlase mēdiju gidu: o, Jurzinovam dzimene. Kad krievi bija mazliet pašķirušies, gāju klāt sveikt, dāvinot - to, kas pie rokas bija - Latvijas olimpiskās komandas nozīmīti. Apskāvāmies. Bet krieviņi (pārsvarā gan Krievijas ebreji, kā tas hokeja žurnālistikā ir jau kopš padomju gadiem) zūdās: "Nu, kā tad tā! Mēs savu treneri aizmirstam, bet ārzemnieks ne..."

Lai Jums, Vladimir Vladimirovič, laba veselība! Tiksimies Prāgā!