Paldies basketbolam!

Principā es nebiju plānojis rakstīt par Latvijas vīriešu basketbola izlases spēlēm Eiropas čempionātā. Vainīga ir sieva... Pēc zaudējuma Francijai viņai bija licies, ka Latvija var uzvarēt un ka spēle bijusi ar gandrīz vienādām izredzēm. Sekojot tikai rezultāta izmaiņām (puslaiks 38:40), tā tiešām varēja likties, taču būtībā visus notikumus laukumā kontrolēja sāncenši. 70:84 var radīt iespaidu, ka, ja mūsu puikas nu mazlietiņ saņemtos un ja būtu veiksmīgāki metieni... Ne vella! Drīzāk Francija varēja palielināt pārsvaru, ja turnīra situācija to prasītu. Nav nozīmes uzskaitīt, kādos klubos spēlē uzvarētāji un cik no viņiem ir NBA. Acīmredzams bija tas, ka, nākot laukumā jebkuram franču afrofrancūzim (afroamerikāņu taču laikam tur nebija), balto latviešu izredzes nobāl. Jo ievērojami atpaliek no melnajiem fiziski (komanda kopumā). Pirmajos puslaikos, kad spēka vēl gana, ij roka metējam precīza, ij piespēle aiziet, kur piespēlētājs iecerējis.

Vai atlētismu var uztrenēt? Droši vien, taču mēs varam uz Latviju aicināt Bolta vai Lūisa trenerus, šaubos, vai kāds latvietis tad kļūs par Boltu/Lūisu. Šī doma man galvā ir apmēram no 1993. gada, kad kādā TV pārraidē Valdis Valters pateica, ka baltajiem nav ko meklēt basketbolā. Ko gan daļēji apgāž lietuvieši...

Kas bija acīmredzams? Visās piecās Latvijas zaudētās spēlēs labi tās iesākām, proti, kamēr ir svaigums, tikmēr Latvijas izlase spēlē basketbolu. Kad svaigums zudis, tad Latvija nodarbojas ar tālmetienu neveiksmīgiem treniņiem...
Latvija - Lietuva 28:29 21:39
Latvija - Ukraina 39:38 35:37
Latvija - Francija 38:40 32:44
Latvija - Grieķija 44:37 46:60
Latvija - Čehija 36:57 34:40

Visās zaudētajās spēlēs, izņemot pēdējo, cienīgs pirmais puslaiks, bet otrais puslaiks bez izredzēm. Tikai pret Igauniju, kas laikam tomēr bija vājāka, no 33:44 izdevās pārliecinoši uzvarēt otrajā puslaikā - 42:20.

Paldies TV un treneriem, ka ļāvāt būt ja ne iekšā procesos, tad vismaz blakus. Tātad Latvija - Lietuva. Pēc puslaika 28:29, pārtraukumā treneris Zvirgzdiņš stāsta, ka otrajā puslaikā bumbas izspēlēm jābūt garākām, proti, metieniem jābūt sagatavotiem. Ko redzu laukumā? Puikas tik skrien un met... It kā Zvirgzdiņš to būtu stāstījis par citas komandas taktiku.

Kā skaidrot 24:0 izrāvienu pret Grieķiju un zaudējumu, otrajā puslaikā esot priekšā 17 punktus? Ja komandā ir psiholoģiskās sagatavotības speciālists, ja vīri kailām kājām staigā pa stikliem un viens otram stāsta, ka uzticas... Tad kāda velna pēc Bagijs pēc zaudējuma pārbaudes spēlē Igaunijai publiski vārsta savu muti: "Savulaik nepiekritu trenerim Rimam Kurtinaitim, kurš apgalvoja, ka latviešu mentalitāte neļauj mums uzvarēt svarīgākajās spēlēs. Pēc tādiem mačiem, kāds bija šodien, sāk šķist, ka Kurtinaitim bijusi taisnība. Neteikšu, ka nebijām noskaņojušies vai spēlējām pavirši. Taču nepratām ierādīt pretiniekiem viņu vietu, pakļāvāmies igauņu diktētajam ritmam. Iekūlāmies galotnē ar līdzvērtīgām izredzēm, kuras igauņi izmantoja labāk.''

Pasaules hokeja čempionātā Prāgā no čehiem uzzināju kādu vienkāršu lietu. It kā vienkāršu. Proti, čehi hokejā katrā spēlē laukumā iet ar apziņu, ka viņi uzvarēs! Un uzvar! Latvieši labi spēlē līdz brīdim, kad kļūdās un zaudē tādiem čehiem, esot vadībā ar 2:0...

Vēl kāda lieta, kas man fundamentāli krīt uz nerviem. Proti, žurnālistu un sporta funkcionāru mūžīgie centieni dzīvot... nākotnē. Sak, ja mums būtu Porziņģis, Siliņš, otrs Bertāns, Šmits, kad paaugsies Kurucs un Pasečņiks... Mums ir liela nākotne. Kas Latvijas gadījumā reti piepildās (Grafs, Cipruss utt.). Un, domājot par nākotni, nevajag aizmirst, ka tad, kad būs Kurucs (jebkurš cits jaunais talanst!), izlasē varbūt vairs nebūs Janičenoks, Blūms un vēl viens otrs no šodienas vilcējiem.

Ļoti ceru, ka Itālija būs viena no trīs Rio kvalifikācijas turnīru rīkotājām. Tad vieta kvalifikācijā būs arī Latvijai. Un viena no izdevībām, lai vienā izlasē redzētu Porziņģi, Siliņu u.c. kopā ar Janičenoku un tiem, kas bija Lillē. Un redzēt, ko Latvija spēj pret Angolu, Senegālu, Tunisiju, Jaunzēlandi, arī Kanādu, Meksiku, Puertoriko.

Bet tagad pārlieku raudāt arī nevajag. Ir padarīts labs darbs. Esam apmēram savā vietā. Emocionāli apmēram tā, kā saka Janičenoks: "Vilšanās, prieks, lepnums, kauns. Kaut kā tā."