Par "rupekli" Aļonu un "simulanti" Nastju, bet vairāk par mums pašiem

Tas bija pirms diviem gadiem. Ostapenko vēl nebija līdz galam izgaršojusi uzvaras priekus Parīzē, kad kāds pieredzējis sporta žurnālists man teica: “Nepaies ilgs laiks un tie paši fani, kas tagad gatavi nēsāt Aļonu uz rokām, sāks viņu zākāt par “resno žīdeni... Ja nebūs uzvaru.” Ostapenko šis gads tenisa kortos ir diezgan vājš, kas par 100 procentiem ir tikai viņas, viņas treneru un menedžeru problēma. Jo neuzvarot, profesionālajā tenisā naudu nopelnīt nevar. Aļona nav arī nekāda pasaku labā feja, kas pēc katras uzvarētas izspēles atvainojas pretiniecei par sagādātajām neērtībām. Vēl vairāk. Aļona ar rupjiem vārdiem krievu valodā šad tad pat atļaujas nolamāt savas sāncenses... A, ko tad jūs gribējāt? Lai viņa lamātos literāli pareizā latviešu valodā? Arī man, spēlējot basketbolu draugu kompānijā, šad tad izsprūk pa lamu vārdam. Un ne jau latviski. Tikai mani neviens spēles laikā nefilmē un publiski netiražē šīs rupjības. Ostapenko un Ernesta Gulbja spēlēs ir dzirdams katrs vārds. Gudreļi, protams, var ieteikt sportistiem turēt sevi rāmjos un vairāk koncentrēties spēlei. Bet to pārsvarā iesaka ļaudis, kas pat domino nekad dzīvē nav spēlējuši uz naudu. Bet tādi cilvēku tipi kā Aļona un Ernests pat domās negrib pieļaut, ka var zaudēt...

Kā jau minēju ievadā, Ostapenko un Sevastovas pretstāve tenisa kortos radījusi labu augsni, lai viena daļas sabiedrības justu līdzi Ostapenko, otra daļa – Sevastovai, publiskajos komentāros aprejot pretējo pusi. Daļēji arī presei, pārsvarā pusdzeltenai, ir izdevīga šāda abu tenisistu spēkošanās laukumā un ārpus tā. Ak abas tenisistes pat savā starpā nerunā!? Ak jaunā Ostapenko vispār nesveicinās ar Sevastovu? Te jau izsmeļošs raksts top pats no sevis. Un kā tā Aļona uzbrēca savai mātei! Bet Sevastova jau nav ne gramu labāka: atsaka Latvijas izlasei, bet pēc nedēļas laukumā skraida kā jauna stirna. Un žurnālisti arī stulbi: vai tad nevar skaidri un gaiši paprasīt, kas par savainojumu? Varēt jau var, taču profesionālajā sportā gandrīz vienmēr konkrētais savainojums ir jāslēpj. Lai nākamajā spēlē konkurents to neizmantotu savā labā. Arī “Dinamo” komandas pirmajos gados lasošā publika šad tad izteica neapmierinātību par šādas informācijas trūkumu.

Kaut es jau 36 gadus rakstu par sportu, man nav izprotama pārlieku liela fanošana par kādu konkrētu sportistu vai komandu. Arī fanošana par aktieriem un dziedātājiem man ir sveša. Nu noskatījos hokeja vai tenisa priekšnesumu, bet īstā dzīve taču ir ārā uz ielas, manās mājās! Ar bērniem, sievu, draugiem. Nevis Ikaunieka vai Karašauska neiesistajos vārtos. Bet liela daļa sporta skatītāju personificē sevi ar konkrētu sportistu vai komandu. Ja paša dzīvē nekas nenotiek, vai arī tā ir garlaicīga, tad pārdzīvojums jāmeklē citu dzīvēs. Ir cilvēki, kas katrā melodrāmā vismaz pāris reižu noraudas. Kas varbūt nemaz nav slikti, bet ieiet tik dziļi līdzjušanā, lai pretinieku komandas līdzjutēji man kļūtu par ienaidniekiem? Pat studentijas laikos es varēju hokeju skatīties blakus ACSK vai “Spartaka” fanam. Tagad daudzu cilvēku dzīves ir tik tukšas, ka gribas sevi iedomāties gan par Sevastovu, gan Gudļevski. Un zaudējumu gadījumos ārā nāk frustrācija.

Principā man vienmēr bijis vienalga, kā katrs aizvada savu brīvo laiku. Droši vien, ka šīs vēsmas ir atnākušas līdz Latvijai. Pirms kādiem desmit gadiem man draugos (rados) uzradās kāda zviedru ģimene. Zinot, ka es esmu sporta žurnālists, pirmais jautājums bija – par kuru Anglijas premjerlīgas klubu es slimoju? Atbildēju, ka esmu gana vesels cilvēks un vispār maz slimoju. Izrādās – zviedru ģimenē tēvs slimoja par vienu angļu klubu, bet divi dēli – katrs par citu. Kā tas pienākas. Ar šallēm, komandas kreklu un pārējo atribūtiku. Un, protams, neiztrūkstošo Anglijas premjerlīgas spēļu skatīšanos, kad spēlē mana komanda. Uz manu iebildi, ka Zviedrijā taču arī ir labas futbola komandas, sekoja neizpratnes pilnas sejas. Bet tā taču Anglija! Vai NHL un NBA. Ja kādā no komandām nav Latvijas spēlētāja, man šāda spēle ir vienaldzīga. Vai ziemas sezona, kad Latvijas TV rāda bobsleju un skeletonu. Ir cilvēki, kas savu dzīvi nedēļas beigās pakārto skeletonistu un bobslejistu startiem. Tad es esmu aizņemts! It kā pats kopā ar Dukuriem un Melnbārdi trauktos pa trasi lejā!

Vai Ostapenko un Sevastovai ir svarīga Latvijas sporta fanu attieksme? Man liekas, ka tā viņām ir dziļi vienaldzīga. Tāpat NHL hokejistiem un NBA basketbolistiem. Jo no Latvijas fanu attieksmes taču viņu profesionāļu līgumi netaps treknāki un uzvaru turnīros vairāk nebūs. Cita lieta, ka NHL un NBA atlēti iziet apmācības kursus, kā komunicēt ar presi. Kā nepateikt neko lieku. Kas var kaitēt pašam vai līgai.

Principā es priecājos par katru Latvijas sportista uzvaru starptautiskajos mačos, bet diskusijā, kādai jābūt līdzjutēju (fanu) attieksmei, pilnībā piekrītu šim viedoklim
Principā cilvēkam vajadzētu darīt to, ko viņš vēlas. Arī skatīties tenisu un izteikt par to viedokli, ja viņam tas sagādā prieku.
Tas, ko vēlos pateikt:
1. viedoklim nevajag būt aizvainojošam;
2. nav racionāla pamata pieprasīt/sagaidīt jebko no sportista, un kļūt dusmīgam (un publiski šausmināties) par to, ka šādas indivīda vēlēšanās sportists nepilda.