28 pasaules čempionāti: Matuļa mednieku stāstiņi (1986. un 1990. gads)

Pirmā tikšanās ar Lindstrēmu un Klutjē

Mans pirmais pasaules čempionāts bija pirms 32 gadiem Maskavā. Tolaik trešo pavasari uzraudzīju sporta lietas Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas un Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes laikrakstā “Rīgas Balss”. Tagad, kad daudzi alkst lustrēties, nebūtu prātīgi slēpt, ka esmu “sadarbojies” un kaut kad no paša Alfrēda Rubika rokām saņēmis Goda rakstu par labu darbu... darbaļaužu komunistiskā audzināšanā. Kaut sporta nodaļas toreiz un arī tagad redakcijās praktiski ir neatkarīgas, un neviens normāls redaktors to darbā iekšā nejaucas. Tā bija arī “Rīgas Balsī”, kur nedz Vilhelms Šveide, nedz Guna Švarcberga ar manu rakstu cenzēšanu nenodarbojās. Ja kādreiz jau nodrukātā versijā kaut kas bija aizgājis šķībi, korekti aizrādīja. Joprojām atceros Švarcbergas aizrādījumu, ka latviešu žurnālistam nepienāktos sporta aprakstos lietot vārdu etaps, ja to iespējams saukt par posmu. Etaps ir ar pavisam citu jēgu, it seviški, ja pati bijusi izsūtīta uz Amūras apgabalu.

Nu, lūk, 1986. gada aprīlī biju izlēmis, ka vajadzētu doties pasaules čempionātu. Maskava tuvu, lēti, vīzas nevajag. Tādu haļavšiku, kas gribētu par brīvu skatīties pasaules čempionātu, Padomju Savienībā netrūka. Akreditēties palīdzēja mans ārštata autors no “Sovetskij sport” - Vladimirs Ļeonovs, vēlāk īsu brīdi pat Krievijas Hokeja federācijas prezidents. Preses centra vadītājs Spaskis gan burkšķēja, ka Ļeonovs lienot, kur viņam nepienākas, bet to es centos nedzirdēt. Toties akreditācijai bildējoties, pirmo reizi sastapos ar japāņu tehniku, kas spēja pat caur brillēm acis nofotografēt dabīgā krāsā, un bilde joprojām nav izbalējusi.

Tad vēl A grupa sastāvēja tikai no astoņām izlasēm, bet PSRS izlases dominance bija tika liela, ka IIHF laiku pa laikam izdomāja, kā turnīru vērst interesantāku. Pēc viena apļa izspēles, četras labākās izlases finālposma trīs spēles sāka no nulles, bet otrais četrinieks turpināja apli savā starpā ar visiem priekšsacīkšu punktiem. Un 1985. gada čempioni – Čehoslovākija netika pirmajā kvartetā, jo zaudēja ne tikai PSRS, bet arī... Polijai (1:2) un VFR (3:4).

Braucu tikai uz finālturnīru (sešas spēles), redzēju arī slaveno Zviedrijas un Somijas maču, kad zviedriem pēdējās minūtēs zaudējot ar 2:4, izdevās panākt neizšķirtu – 4:4, kas vēlāk somiem atņēma cerības uz bronzu. Šo brīnumaino izglābšanos Kurts Lindstrēms pieminēja pēc 17 gadiem Turku, kad Latvijas spēlē pret Šveici (2:4) jau krietni vien pirms spēles beigām nomainot vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju. Jā, bet Latvija tomēr nav Zviedrija!

PSRS finālu sāka ar 7:4 pret Kanādu, sagrāva Somiju – 8:0, tikai Lindstrēms mēģināja pretoties (2:3). Latvijas hokejistu PSRS izlasē nebija, tikai bijušais dinamietis Viktors Tihonovs kā galvenais, palīgs gan mūsējais – Vladimirs Jurzinovs. PSRS izlases zvaigznes gana daudz biju redzējis Sporta pilī, tāpēc Maskavā vairāk pētīju kanādiešus un ASV jauno puiku Bretu Halu. Būtu toreiz zinājis, ka Žaks Klutjē kādreiz trenēs Latvijas izlasi! Toreiz Žaks dalīja vārtus ar krietni zināmāko Kelliju Hrudiju, bet bija labāks – piecās spēlēs vidēji ielaižot 3.02 ripas. Bet Kanādai Maskavā bija tādas zvaigznes kā Marsels Dions, Brents Saters, Kirks Millers, Tonijs Tanti, Deniss Potvins.

Kopumā pirmais čempionāts milzu emocijas neradīja. Varbūt tāpēc, ka PSRS visiem pārbrauca pāri kā tanks. Turnīra pēdējā dienā 28. aprīlī tribīnēs Lužņikos skatītāji gan uzvedās mzaliet dīvaini - it kā būtu miris kārtējais no PSKP CK locekļiem, pie kā tolaik bijām pieraduši, večuki krita viens pēc otra kā lapas rudenī. Patiesība izrādījās baisāka – 26. aprīlī Černobiļas atomelektrstacijā bija notikusi kodolkatastrofa...

Znaroks: “Kas mēs? Kādi mīkstie vai, ka jāspiežas kopā...”

Latvijas hokeja žurnālistiem tikt uz pasaules čempionātu ārzemēs nebija vienkārši, taču arī neiespējami nē. Mūsu kvota kopš “Dinamo” atkal bija virslīgā – divi Rīgas žurnālisti katru pavasari. 1990. gadā bija pienākusi mana (“Rīgas Balss”) un Marisa Andersona (“Neatkarīgā Cīņa”) kārta, kā trešais, izmantojot sakarus Maskavā, arī Tihonova ģimenes draugs, uz pasaules čempionātu Šveicē tika arī Viktors Rezņiks-Martovs (tolaik - “Sovetskaja molodež”).
Rūgti maldās tie, kuri domā, ka padomju laikos redakcijas sedza visus komandējuma izdevumums. Varbūt par rakstiem uzlika mazliet dāsnāku honorāru, un tas arī viss. 2100 rubļu bija pašam jāatrod savā kabatā. Tad tas bija mazliet vairāk nekā mani pusgada ieņēmumi, pēc šodienas dzīves standartiem – kādi 5000 – 6000 eiro. Ārprāta avantūra! Kā atdot švāģera aizlienēto naudu? Ar diviem oficiāli atļautajiem 0,7l “Moskovskaja” vien nekāds bizness Šveicē neiznāks. Divreiz 20 Šveices franki un vēl pašam jāmeklē pircējs. Cita lieta – pārvest kādu Latvijā (PSRS) ejošu preci. Un visi 28 padomju hokeja žurnālistu delegācijas pārstāvji iegādājas pa videmagnetofonam, ko Rīgā jau var pārdot par 4500 rubļiem. Videmagnetofona dēļ gan bija jāatsakās no viesnīcā paredzētajām vakariņām, bet desmit dienas padomju cilvēks var iztikt arī ar brokastīm vien. Ja viesnīcā ir t.s. Zviedru galds. Taču sliktais šajā stāstā ir tas, ka viesnīcā dzīvojam tikai mēs – 28 padomju žurnālisti un tikpat augstākās līgas treneru, ieskaitot Ēvaldu Grabovski no Rīgas “Dinamo”. Kaut ikdienā man nekad nav paticis valkāt žaketi, 1990. gada maijā Guntenā pie teiksmainā Tūnas ezera biju izcili “solīds” – uz brokastīm devos žaketē. Lai kabatās varētu salikt pusdienām vai launagam smērētās maizītes. Ja es tāds būtu tikai viens... Bet mēs esam gandrīz 60... Mariss gan neatļāvās neko bāzt kabatās, toties Bernē hallē no manām sviestmaizēm neatsacījās. Pieklājīgs!

Šveice bija manas pirmās īstās ārzemes – VDR studentu celtnieku vienība 1976. gadā un brauciens uz brāļu pilsētu Rusi Bulgārijā neskaitās – un uzreiz tie kapitālisti kā ar izkapti pa vīrietim vārīgāko vietu: viesnīca ezera krastā, tur brīvi peldas gulbji, pāri ezeram – Alpu kalni. Kā banālā pastkartē. Un pat neviena končika zemē. Kamēr nebija viesu no PSRS.

Hokeja spēles Bernes hallē sagājušas vienā lielā rasolā, skaidri atceros tikai epziodi, kad pēc PSRS un Kanādas spēles Artūrs Irbe un Kanādas izlases kapteinis Stīvs Aizermans apmainījās ar hokeja krekliem. Aizermanam par ko priecāties pēc 1:7 nebija, bet Arča finālposmu bija aizvadījis izcili – 3:0 pret Zviedriju, 5:0 pret Čehoslovākiju un stabili labākais visā čempionātā – 0,95 zaudēti vārti ik spēlē, 95% atvairīto metienu. Kolēģis Miļņikovs (1,72/90,8), zviedrs Ridervāls (2,29/91,06), soms Lindforss (2,38/90,32) un pat Hašeks (2,50/90,38) varēja pienest ūdeni. Šad tad vēlāk gan esmu Artūru ķircinājis, ka viņš labākās spēles nospēlējis PSRS izlasē un nevis Latvijas, bet... aizsargi jau nu arī 1990. gadā PSRS bija sprauni (Fetisovs, Tatarinovs, Konstantinovs, Malahovs, Gusarovs Kravčuks).

Par pasaules čempionu tad vajadzēja kļūt arī Oļegam Znarokam – Šveicē viņš bija, bet pēdējā brīdī izlases otrajam trenerim Igoram Dmitrijevam komandā vajadzēja iebīdīt savējo – Sergeju Prjahinu, pirmo PSRS hokejistu NHL. Prjahins turnīrā bija nekāds, bet Znaroks kā jau Znaroks: “Viendien pie mums ar Arču pienāca Igors Jefimovičs – mums istabiņā vajadzēšot mazliet saspiesties, jāieliekot trešā gulta... Vai tad mēs kādie mīkstie, ka tik cieši jāspiežas kopā, tik vien atraucu Dmitrijevam. Sapratu, ka manā vietā spēlēs Prjahins...”

Fetisovs tad vēl konfliktēja ar Tihonovu, taču, būdams garā brīvs cilvēks no NHL, Bernē viesnīcā dzīvoja kopā ar sievu Ladu. Lada bija arī vienīgā sieviete pie PSRS delegācijas galda svinīgajā banketā. Man gandrīz blakus pie Kanādas galda – Teo Flerī, kurš pēc spēles jutās tik izsalcis, ka uzreiz norija baltmiezes kuncīti. Negaidot oficiālo vakariņu sākumu. Brīvs cilvēks!

Mjā! Šveicē noteikti vēl žurnālistiem preses centrā bija bezmaksas alus. Bet tikai līdz 19.00. Pēc tam par franku puslitrā. Taču nesekmīgi bija mani un Marisa mēģinājumi preses centrā iedabūt Ēvaldu Grabovski. Pat nelīdzēja stāsts, ka viņš ir Irbes treneris. Durvju sargs bija īsts vācietis!

1990. gada 4. maiju sagaidījām Ženevā, lielākā daļa kolēģu, ieskaitot Jevgeņiju Majorovu, apsveica mūs ar Neatkarības deklarāciju. Smejot, vai mēs viņus nu ciemos arī aicināšot. Labprāt, bet līdzi lai būtu vodka un ikri...

Žēl, ka nepieņēmu “Literatūras un Mākslas” redaktora Māra Čaklā piedāvājumu – ieviest laikrakstā hokeja sleju. Čaklais bija pozitīvi traks, bet man, tolaik “Literatūras un Mākslas” atbildīgajam sekretāram, tā tomēr šķita pārlieku liela vaļība.

Turpinājums sekos...