Maskava. Bez Znaroka asarām...

No 1957. gada čempionāta neko atcerēties nevaru, jo tad vēl negāju skolā un droši vien TV, kas kaimiņos jau bija, tāpat nevienu spēli netranslēja. Jātic tam, ko stāstīja viens no čempionāta tiesnešiem Mečislavs Tomkēvičs (lai Tev, Tomka, laba veselība!). Starptautiskā situācija tad bija diezgan nokaitēta un pēc tam, kad PSRS sniedza savu "draudzīgo roku" brālīgajai ungāru tautai, čempionātu boikotēja ASV, Kanāda un Rietumvācija - iepriekšējā (1955.) čempionāta 4.,1. un 6. vietas ieguvēji. PSRS izlasei bija tikai viens mērķis - uzvarēt, taču iznāca samierināties ar sudrabu. 2:2 pret Čehoslovākiju un čempionāta pēdējā spēlē 4:4 ar zviedriem, kuriem Svens Johansons tad vēl nebija Tumba. Daži rezultāti mazliet izsauc smīnu: Čehoslovākija - Japāna 25:1, PSRS - Austrija 22:1...

Arī 1973. gadā čempionāts nenotika pēc pilnas programmas. Protestējot pret to, ka neļauj spēlēt profesionāļiem, Kanāda no 1970. līdz 1976. gadam PČ nepiedalījās. Savukārt amerikāņi tad vēl nebija tik stipri un 1971. gadā vietu A grupā bija pazaudējuši. Sešas Eiropas komandas - PSRS, Zviedrija, Čehoslovākija, Somija, Polija un VFR - aizvadīja divu apļu turnīru, kurā pārliecinoši dominēja PSRS ar Vladiku Tretjaku vārtos. Uzvaras visās spēlēs, vārtu attiecība 100-18, zviedrus apsteidzot par pieciem punktiem. Vienā no spēlēm pret VFR, liekas, ka pirmajā (17:1) Aleksandrs Martiņuks iemeta astoņas ripas.

Raugoties šodienas acīm, varu tikai pateikt paldies savas pirmās avīzes "Rīgas Balss" galvenajam redaktoram Vilhelmam Šveidem, kurš uz 1986. gada PČ aizsūtīja arī savu speciālkorespondentu. Tolaik, tāpat kā tagad, katrai valstij bija sava kvota žurnālistiem, bet kolēģis no "Sovetskij sport" Vladimirs Ļeonovs (vēlāk īsu brīdi arī Krievijas Hokeja federācijas prezidents) drošināja - lai braucot droši, viņš akreditāciju nokārtošot. Nokārtoja arī, bet preses centra vadītājs Spaskis (ne Boriss!) kaut ko ņurdēja, ka Ļeonovs bāžoties ne savā vietā. Objektīvi Ļeonovs man bija tā kā parādā, jo biju devis viņam iespēju trīs gadus piepelnīties, rakstot "Rīgas Balsī" par "Dinamo" spēlēm Maskavā. Esmu bijis 24 A grupas čempionātos un četrās ziemas olimpiskajās spēlēs, taču ne uz vienas akreditācijas man nav tik skaidra bilde kā 1986. gadā - japāņu aparatūra uztaisīja krāsu foto, kad caur brillēm bija redzama dabīgā acu krāsa. (Pirms kāda laika, mainot pasi, darbiniece mocījās, mocījās, beigās piedāvājot foto bez brillēm...)
Raudzīt lielās zvaigznes savām acīm - Potvins, Dions, Brents Saters, Andreičuks, Tanti, Kirks Millers, Baraso, Hauslijs, Olčiks, bet pāri visam Brets Hals! Tihonova "sarkanajā mašīnā" neviena rīdzinieka nebija, tāpēc mielojos ar Sergeja Makarova spēli (mans favorīts pēc Baldera sporta gaitu beigšanas Rīgā).
Lai čempions jau nebūtu zināms vairākas kārtas pirms PČ beigām, notika četru komandu viena apļa finālturnīrs. PSRS - Kanāda 7:4, PSRS - Somija 8:0, PSRS - Zviedrija 3:2. Otrie - zviedri, tad kanādieši un somi. Zviedri, kurus trenēja Kurts Lindstrēms, mačā pret Somiju uztaisīja mazu varoņdarbu - dažas minūtes pirms mača beigām bija 2:4, bet Kurre nomainīja vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju un izvilka 4:4. Kas somiem maksāja medaļas...
Čempionāta pēdējā spēlē bija jaušama kaut kāda dīvaina atmosfēra tribīnēs: droši vien bija cilvēki, kuri jau zināja par Černobiļas avāriju.

2007. gada PČ vēl svaigā atmiņā, it kā būtu beidzies tikai aizvakar. Izspēles sistēma kā citus iepriekšējos gadus - idiotiska: četras grupas pa četri, pēdējā pēc trim spēlēm brauc uz autsaideru turnīru Mitiščos. Mača laikā ar Itāliju ik pa brīdim ierunājos, ka vajadzētu apskatīties Mitiščus... Kad tas bija noticis, vairs nejutos labi, jo 2001. gadā Ķelnē arī biju runājis, ka skaistāka pilsēta par Ķelni ir Nirnberga, un tur arī nokļuvām...
Izšķirošā spēle ar Itāliju bija murgaina - 1:0 Dārziņš, 2:1 Daugaviņš, bet 3:3 Dārziņš iespēja 58.39. Likās, ka papildlaikā priekšrocības mums, taču 36 gadus vecais Čirone kaut kā izlavījās garām mūsu vadošajam kvartetam (Laviņš - Sorokins, M. Rēdlihs - Dārziņš), ka Mitišči kļuva neizbēgami. Labā spēle ar Šveici (1:2) piemirsās, bet zaudējuma čempionāta pēdējā spēlē Norvēģijai (4:7) un 13. vietas, sākās runas, ka Kirovs Lipmans, kurš nekad nekļūdās, grib atlaist izlases galveno treneri Znaroku. Tagad Kirovs var uzsist pats sev uz pleca, ka izaudzinājis treneri Znaroku, bet 2007. gada maijā Znaroka trenera karjera varēja arī aprauties, īsti nesākoties.

Ja par Znaroku, tad nevajag tagad viņu glorificēt: viņš tikai vienā no pieciem PČ uzlēca augstāk par Latvijas sēžamvietu: 2009. gadā Bernē, kad uzvarējām Zviedriju un play-off neielaidām PČ saimniekus Šveici. 2008. gadā Halifaksā Latvija otrās kārtas pēdējā mačā diezgan netalantīgi zaudēja Vācijai (3:5, pēdējā trešdaļa - 0:3), kurai šī uzvara pat nebija īsti vajadzīga. 2010. gadā Manheimā bija iespējams pirmo reizi uzvarēt Čehiju un atstāt nākamos pasaules čempionus ārpus play-off, taču divi (!!) vienādā stilā zaudēti vārti mazākumā liedza šo sapni īstenot. 2011. gadā Bratislavā, kad GM bija Sandis Ozoliņš, objektīvi mums bija labi sagatavota izlase - 2:4 pret Čehiju, 2:3 (bullīšos) pret Somiju, bet 2:3 (bullīšos) pret Dāniju aizsūtīja Latviju uz četru autsaideru turnīru Košicē. Kur Kirovs meta galdā savu iecienītāko trumpi - prēmijas, un nebija tālu, lai dabūtu pa degunu no GM vai viņa draugiem.