Gorkšs, Ļašenko vai Kļaviņš – kurš ir favorīts uz Latvijas futbola karaļa troni?

Cik liela vara pieder prezidentam?
Kopš jūlija, kad Spānijas Karaliskās futbola federācijas prezidents Anhels Marija Viljars tika aizturēts aizdomās par korupciju un drīzumā likumsakarīgi atkāpās no amata, par krēslā visilgāk sēdošo futbola federācijas prezidentu Eiropā kļuva tieši Guntis Indriksons, kurš LFF galvgalī ir jau kopš 1996. gada. Daudzi federācijas vadībai pielīdzinātu totalitārisma pazīmes, pārmetot tai necaurspīdīgu, novecojušu un padomisku darbības stilu. Un daudzi cer, ka līdz ar Indriksona ēras beigām tas viss kardināli mainīsies uz labo pusi.

Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Federācijas iekšējā darbā prezidentam tiešu funkciju, sviru un "sarkanās" pogas, par kādu tīksminās Donalds Tramps un Kims Čonins, ir ļoti maz. Kā taustāmākās prezidenta priekšrocības statūtos atrodamas divas. Pirmkārt, ja valdes balsojumā ir līdzsvars, tad izšķirošā balss pieder tieši prezidentam, kuram valdē, tāpat kā visiem pārējiem, ir tikai viena balss. Un, otrkārt, tikai un vienīgi prezidents var rosināt atcelt un iecelt ģenerālsekretāru. Lielos vilcienos tas arī viss. Tādējādi mani jautājumi intervijās Gorkšam un Ļašenko, vai viņi atlaidīs Aleksandru Starkovu, Daini Kazakeviču vai vēl kādu, būtībā bija tikai maza provokācija, lai noskaidrotu kandidāta attieksmi pret konkrētu personu. Jo ne Gorkšs, ne Vadims Ļašenko, ne Krišjānis Kļaviņš vienpersoniski atlaist, piemēram, Starkovu nemaz nevarēs.

Ja tiešu sviru prezidentam lāga nebūs, tad skaidrs, ka savu ietekmi un redzējumu prezidents galvenokārt varēs veidot ar ģenerālsekretāra palīdzību. Ģenerālsekretāra, kuram ar prezidentu vīzija, saprotams, būs viena un tā pati. Tādēļ, izvērtējot prezidenta kandidātu, viena no pirmajām lietām, kas jāuzzina, ir viņa ģenerālsekretāra izvēle. Gorkšs kā savu kandidātu redz pašreizējo izpilddirektoru un ģenerālsekretāra vietnieku Edgaru Pukinsku, kurš federācijā šai lomai praktiski tiek gatavots jau ilgāku laiku, savukārt Ļašenko grib, lai Jānis Mežeckis turpinātu strādāt amatā, kuru ieņem jau kopš 1993. gada. Kļaviņš pagaidām savu vēlmi publiski paudis nav, taču, atceroties agrāko laiku izteikumus, var pieņemt, ka tas nebūs ne Mežeckis, ne Pukinsks. Tādējādi varam teikt, ka arī uz ģenerālsekretāra amatu šobrīd ir vismaz trīs kandidāti. Starp citu, pirms diviem gadiem viens no Kļaviņa vēlamajiem ģenerālsekretāriem bija…pašreizējais konkurents Kaspars Gorkšs.

Ģenerālsekretāra pārziņā jau ir ģenerālsekretariāta veidošana un attiecīgi arī potenciāla administratīvo darbinieku atlaišana vai pieņemšana, kas varētu būt pietiekami svarīga funkcija savas (un prezidenta) vīzijas veidošanā un izmainīšanā. Taču arī tā ir tikai daļa no federācijas, un prezidenta lielākais izaicinājums būs atrast kopīgu valodu ar valdi (lasi – iegūt tajā vairākumu), kuras sastāvā pēc vēlēšanām visdrīzāk mainīsies vienīgi priekšsēdētājs (prezidents), bet pārējais valdes sastāvs turpinās darbu vēl divus gadus. Un tieši valde būs tā, kas balsos – apstiprinās vai noraidīs – lielākajā daļā svarīgo jautājumu.

Ja prezidents gribēs celt stadionu vai halli, bez valdes atbalsta viņš to nepaveiks. Ja prezidents gribēs atlaist Starkovu, viņam par to vajadzēs pārliecināt valdi. Un bez jau atrasta spēcīga, visticamāk, ārzemju trenera prezidenta interesēs diezin vai būs mēģināt laimi valdē, jo, ja tā nobalsotu par Starkova paturēšanu amatā, tas varētu iezīmēt nopietnu krīzi prezidenta un valdes attiecībās. Un pat, ja prezidents valdi pārliecinās par Starkova atlaišanu, tas federācijas budžetam, ja var ticēt runām, kompensācijā varētu izmaksāt sešciparu skaitli. Sālīti izbeidzamu līgumu izskatā (un runa nav tikai par Starkovu, bet gan arī, piemēram, Kazakeviču) pašreizējā vadība jaunajam prezidentam ir atstājusi jauku mantojumu. Tā ka, ja prezidents gribēs kaut ko panākt un kardināli mainīt, viņam būs vajadzīgi domubiedri. Un jautājums, kuram piederēs reālā vara federācijā, joprojām būs atklāts arī pēc vēlēšanām.

Pašreizējā LFF valde

"LNK Group" draugs pret "Mettas" nedraugu?
Ja vērtētu pēc popularitātes, atpazīstamības un reputācijas, izteikts favorīts vēlēšanās droši vien būtu Gorkšs, bet, ja būtu jāprognozē šobrīd un ņemtu vērā biedru iespējamo viedokli, teiktu, ka vēlēšanās ir divi reāli kandidāti uz uzvaru – Gorkšs un Ļašenko. Līdzīgās domās pašlaik ir arī divi bukmeikeru kantori, kuri netic Kļaviņa ievēlēšanai, bet par to, vai favorīts ir Gorkšs vai tomēr Ļašenko, domas dalās. Līdzjutēji, kuri neseko līdzi telpu futbolam, par Ļašenko droši vien nav dzirdējuši pārāk daudz, taču LFF biedru aprindās viņa atpazīstamība noteikti ir daudz lielāka nekā publiskajā telpā. Kaut vai tādēļ, ka daudzi klubi nopietnāk vai mazāk nopietni nodarbojas arī ar telpu futbolu, kur Ļašenko rudenī beigsies pirmās prezidentūras četrgade. Un, kamēr par Gorkša trumpi ievadā saucu Verpakovski, arī Latvijas Telpu futbola asociācijas prezidentam ir būtisks trumpis. Varbūt pat būtiskāks par Verpakovski. Tā ir "LNK Group", kā logo atrodams kā uz RFS, tā arī "Nikara" formām.

Pats Ļašenko gan saka, ka ne ar vienu uzņēmumu īpašu attiecību viņam nav un ka ne "LNK Group", ne kāda cita firma viņa kandidatūru nefinansē, tomēr kuluāros pretī viņa uzvārdam domās uzreiz tiek rakstīts tieši šā holdinga nosaukums. "LNK Group" pieder Milovu ģimenei, un, protams, nav nekāds noslēpums, ka Ļašenko ir ļoti labas attiecības ar "LNK Group" valdes priekšsēdētāju Artjomu Milovu. Ļašenko arī neslēpa, ka ir vairāki uzņēmumi, kas jau ir uzrakstījuši vēstuli federācijai, ka ir gatavi kļūt par sponsoriem gadījumā, ja ievēlēts tiks tieši viņš. Baumu aizkulisēs netrūkst. Vieni uzskata, ka vairākas personas, kuras federācijā varētu zaudēt darbu, Ļašenko palīdzējušas gan ar programmas veidošanu, gan gatavošanos pasākumiem. Citi atgādina, ka Gorkša kandidatūru savulaik ieteicis Guntis Indriksons. Ļašenko kategoriski noliedz jebkādu palīdzību no federācijas puses (ja ir vēlme starp sevi un federāciju novilkt skaidru distanci, tad prezidenta programmas un federācijas attīstību programmu nosaukumu sakritība to gan noteikti neveicina), bet Gorkšs cenšas tikt vaļā no Indriksona divus gadus senās runas skavām. Un tad nu jātiek skaidrībā, kurām baumām ir pamats un kuras – tikai miglas pūšana acīs.

Atgriežoties pie ievadā sacītā, ka prezidenta vēlēšanas nav popularitātes konkurss, jāņem vērā, ka vēlēšanās balsos nevis sabiedrības viedoklis, bet gan konkrēti biedri. Un jāatceras, ka Virslīga un pat 1. līga ir tikai aisberga redzamā daļa, jo biedru ir daudz, daudz vairāk. Un balss svars katram no tiem ir vienāds. Tas, ka "Liepāja" vai "Spartaks" atbalsta Gorkšu vai RFS – Ļašenko (RFS šādu atbalstu gan vēl nav paudusi, tas ir tikai mans pieņēmums un uztverams kā piemērs), ir jauki, taču kandidātiem ir svarīgi, lai tos atbalstītu arī mazie biedri. Un te nu vēlēšanas var izšķirt tas, kas nosacīti aritmētiskajam federācijas biedram tobrīd būs būtiskāk. Ja sabiedrība vēlas pārmaiņas (starp citu, daudz labu pārmaiņu pēdējos gados ir arī federācijā, taču tās pagaidām vienkārši pazūd uz pārējā fona), tas automātiski nenozīmē, ka atsevišķam biedram savas lokālās intereses un varbūt arī daži lieki tūkstoši solidaritātes maksājumos vai kādā citā veidā nav svarīgāki par valstiskiem jautājumiem. Ne gluži salīdzināma situācija, tomēr šādu bieži vien neredzēšanu tālāk par degungalu no klubu puses varam redzēt ļoti daudzos ikdienišķos procesos, kas ar naudu pat nav saistīti. Kaut vai Virslīgas kalendāra sastādīšanā.

Bez argumentiem par vīzijām un kandidātu programmām diezgan droši, ka vēlēšanas ietekmēs arī valodas jautājums. Patīk tas mums vai nē, taču latviešu un krievvalodīgo pretnostatīšana arvien ir sāpīga problēma, un intuitīvi var nojaust, ka daudzi krievvalodīgie varētu atbalstīt Ļašenko, bet daudzi latviski klubi – Gorkšu vai Kļaviņu. Un pat grūti teikt, kurš šādā situācijā varētu būt ieguvējs, jo, piemēram, Gorkšs ar Kļaviņu varētu viens otram nozagt kādas balsis. Taču diezin vai varam pārliecināti teikt, ka tas pats Gorkšs raisa simpātijas visos latviskajos klubos. Piemēram, nav noslēpums, ka attiecībās starp Gorkšu ģimeni un "Mettas" vadības cilvēkiem jau sen ir pārskrējis melns kaķis. Un tiek mēļots, ka Kaspara Gorkša mēģinājumi salīgt mieru jau esot beigušies ar kurvīti. Lai kā arī daudzi nemīlētu pavilkt "Mettu" uz zoba tās mūžīgo pārspēļu dēļ, šī organizācija tā vai citādi jau pavisam drīz Latvijas futbola saimniecībā būs ļoti liels spēlētājs.