Artūrs Ozoliņš: Krievijā divos mēnešos saņemu vairāk nekā citur gadā

Kopā ar Upīti. Kā jaunlaulātie

Artūrs Ozoliņš kopš 19 gadu vecuma dzīvo ārzemēs, tāpēc gana labi apguvis prasmi gatavot. Vakariņas novērtē arī komandas biedri, kuri atgriežas atkal un atkal. Aizvadīto sezonu viņš sāka kopā ar Juri Upīti, kurš bija biežs viesis. "Es gan pie viņa negāju, jo viņš negatavoja. Domāju, ka negribēja, nevis nevarēja. Labāk atpūtās un slinkoja," sprieda Ozoliņš. Viņa partneris pēc 21 aizvadītās spēles tika atbrīvots no komandas, un centra uzbrucējs godīgi atzīst, ka šķiršanos pārdzīvoja, lai gan kašķu nav trūcis.

"Diviem latviešiem kopā bija interesantāk. Varējām aprunāties, izbraukumos dzīvojām kopā. Bija jautri. Bija brīži, kad strīdējāmies un nerunājām. Viņš vakaros skatās televizoru, bet man nepatīk skatīties televizoru."

Pagājušajā sezonā Ozoliņš guva 26 vārtus, kļuva par trešo rezultatīvāko spēlētāju komandā un sesto rezultatīvāko Kazahstānas čempionātā. Vēl pirms atgriešanās Latvijā izdevies vienoties par jaunu līgumu, kas paredzēja pusotru reizi lielāku algu. Tomēr vēlāk sekojis zvans no komandas: finansiālās problēmas, samazināts budžets un nosacījumus nevarēsim izpildīt.

"Krievijā un Kazahstānā nekas nav drošs. Vienā brīdī viss var mainīties. Nevari paņemt lielu kredītu un teikt, ka man samaksās. Naudu skaiti tikai tad, kad tev ir samaksāts. Jebkurā brīdī situācija var mainīties," pauž Ozoliņš, un piesardzības iemesli tālu nav jāmeklē. "Protams, ka šajos gados neesmu saņēmis visu naudu. Viennozīmīgi. Lai gan, aizbraucot uz jaunu komandu, vienmēr saka vienu un to pašu: visiem samaksājam, nekad nav problēmu. Taču patiesībā problēmas ir visur, nekur nav ideālas situācijas."

Centra uzbrucējs, kurš Latvijas izlases nometnē atrodas trešo reizi - arī vienu reizi pie Teda Nolana un 2006. gadā, kad bija tikai 17 gadi -, zaudējis naudu arī dramatiskā rubļa kursa krituma dēļ - kad tika parakstīts līgums par spēlēšanu Krievijas pēc spēka otrās līgas klubā Angarskas "Ermak", 100 eiro varēja nopirkt par sešiem tūkstošiem rubļu, bet šobrīd nepieciešami 7,6 tūkstoši. Summām kļūstot lielākām, arī zaudējumi kļūst iespaidīgāki, tāpēc nauda joprojām atrodas bankā. Cerībā, ka reiz kļūs labāk. Ozoliņš norāda, ka vasarā situācijai vajadzētu uzlaboties.

"Sākumā jutos daudz sliktāk, bet neko nevaru ietekmēt, līdz ar to cenšos nedomāt. Pirms diviem gadiem internetbanku varēja atvērt tikai Krievijas pilsoņi, taču tagad drīkstēju arī es, un tagad gaidu," viņš norāda, piebilstot, ka ar to bija rēķinājies - situācija jau pagājušajā vasarā bija nestabila.

Pērn 26, šosezon - tikai divi vārti. Bet par piespēlēm dod tikpat punktu, cik par vārtiem

Ja Kazahstānas čempionātā Ozoliņš guva 26 vārtus, tad šo sezonu pabeidza tikai ar diviem rezultatīviem trāpījumiem. Pats smejoties saka, ka 24 vārtu kritums nav nekas ievērojams, bet par to nepārdzīvo. "Abi maiņas biedri meta vārtus - katrs iemeta pa 15 ripām. Mums bija labākā maiņa komandā, tāpēc nepievērsu uzmanību. Ja katrā mačā iemetām pa golam, tad pretenzijas netika izvirzītas. Par gūtajiem vārtiem dod tikpat punktu, cik par rezultatīvu piespēli. Biju labākais piespēlētājs komandā un piektais visā līgā. Kazahstānā man deva piespēles, es metu, šeit piespēlēju es. Kazahstānā blakus bija kanādietis, un pēc tam abi parakstījām līgumu Krievijā, tomēr viņam ģimenes iemeslu dēļ bija jāpaliek Francijā."

Angarskas "Ermak" izlidoja izslēgšanas spēļu ceturtdaļfinālā, zaudējot ar 1-4. Izbraukumā izdevās aizķert vienu maču, tomēr trešā spēle mājās tika zaudēta. Nākamā neveiksme nozīmētu nonākšanu bezdibeņa priekšā, un to saprata arī komandas vadība. "Pirms spēles ienāca prezidents un pateica: ja šodien zaudējat, sēriju vairs neuzvarēsim. Ja būtu uzvarējuši vienu maču mājās, brauktu kā cilvēki. Beigās sanāca, ka kratījāmies vairāk nekā 20 stundas. Ceļš bija nogurdinošs. Noskaņojāmies, bet ķermeni neapmānīsi. Ja nāk miegs un nav spēka, tad nav un nebūs. Tas nav gribēšanas, bet varēšanas jautājums," atskatās Ozoliņš.

"Komanda bija padevusies, beigās aizbraucām trīs maiņās, saņurcīti. Pretinieks noskrēja, uzvarēja visās divcīņās. Bijām knapi trīs maiņās. Viens spēlētājs pirms divām nedēļām salauza roku. Vaļējais lūzums. Spēlēja ar ģipsi. Nu, nopietni."

Tomēr regulārais čempionāts izdevās gana labs - piecu uzvaru sērija ievadā, panākumi septiņos no pirmajiem desmit dueļiem. "Bija ļoti labs vārtsargs - ja iemetām divus vārtus, tad spēle bija uzvarēta. Centāmies viņu nepievilt. Nebija lielu kritumu, četras līdzīgas maiņas."

Pēc sezonas beigām bijusi individuāla tikšanās ar komandas prezidentu, pēc kuras Ozoliņš palicis pozitīvi pārsteigts: "Parasti komandas interesēs ir visus pēc iespējas ātrāk atlaist, lai nav jāmaksā līdz aprīļa beigām. Cenšas vienoties un lauzt līgumu. Sezonas laikā ar prezidentu nebiju runājis. Nemaz nezinu, vai viņš bija lietas kursā par to, ka spēlēju viņa komandā. Jau domāju, ka teikšu: laužam līgumu 22. martā, kad bija pēdējā spēle, lai varu braukt uz izlasi.

Bet viņam nebija nekādu pretenziju. Apmierināts ar sezonu, gaida atpakaļ, līgums nebija jālauž un maksās līdz aprīļa beigām." Tomēr pats centra uzbrucējs norāda, ka vienmēr var labāk un neviens hokejists nekad nav līdz galam apmierināts ar savu sezonu.

Krievijā un Kazahstānā saņem par 80-90% vairāk nekā Eiropā

Viņš norāda, ka Eiropas virzienā nemaz neskatās - viss atduras finansiālajos apstākļos. Nesen bijis piedāvājums no Zviedrijas pēc spēka otrās līgas, taču Ozoliņš mazliet parēķina un secina: Krievijā divos mēnešos sakrāsi tikpat, cik Skandināvijā pa visu sezonu.

"Runāju par tāda līmeņa spēlētāju, kāds esmu es. Krievijā un Kazahstānā nopelni daudz, daudz, daudz vairāk. Par 80 vai 90 procentiem vairāk. Eiropā skaitlis nav zems, bet esmu dzīvojis Zviedrijā - zinu, cik tas maksā, cik maksā ēšana. Krievijā baro trīs reizes dienā, cenas veikalā ir zemākas, dzīvokli apmaksā, ar taksi pilsētu vari izbraukāt par pusotru eiro. Ja labi grib, var dzīvot bez izdevumiem. Krievi ir taupīgi un tieši tā arī dara, līdz galam izmantojot piedāvātās ekstras."

Tomēr gatavošanās sezonai notiek pavisam citādi. Uzbrucējs atceras situāciju, kad kopā ar Upīti braukuši uz Irkutsku kārtot vīzu un citus dokumentus. Birokrātiskie procesi paņēmuši dienas lielāko daļu, līdz ar to nācies izlaist treniņu - sešas reizes bija jāskrien 400 metri stadionā uz laiku. "Braucam atpakaļ un domājam, ka būs haļava un izlaidīsim. Aizejam pie trenera un sakām, ka nevarējām paspēt. Viņa atbilde: skriesiet rīt. Mēs šokā, jo rīt paredzēta brīvdiena. Nu labi, skriesiet pēc brīvdienas - kad beigsies treniņš uz ledus. Arī negribas. Beigās bija vienalga - skrējām uzreiz." Svaru zālē vienāda svara stienis jācilā gan 100 kilogramus, gan 65 kilogramus smagam spēlētājam.

Būtu stulbi piezvanīt un jautāt: esmu atlaists?

Kā pozitīvo piemēru Ozoliņš min Rīgas "Dinamo", kura sastāvā centās iekļūt pirms pagājušās sezonas. Bijusi individuāla pieeja katram spēlētājam. "Ja nevaru pacelt, tad nevaru. Nevienam nekas nav jāpierāda. Strādāju ar svaru, kuru varu pacelt," atzinīgus vārdus velta Ozoliņš. Arī sportiskā forma iegūta treniņos uz ledus, nevis mežā, nemitīgi skrienot krosus. Tomēr komandā neizdevās noturēties, lai gan pārbaudes mačā pret Novosibirskas "Sibir" viņš guva uzvaras vārtus.

Pēcāk - pirmajā pārbaudes turnīrā, kas norisinājās Ufā - spēles laiks sarucis, bet Latvijas Dzelzceļa kausā Ozoliņš laukumā vairs negāja. "Par nestabilo situāciju centies nedomāt. Nevari iet uz darbu ar domu, ka rīt izmetīs. Bet zemapziņā sēdēja, ka nebūs, ka nerēķinās. Nebija tā, ka vari vai nevari, bet nerēķinās un neesi vajadzīgs. Viss loģiski: sportā nenotiek tā, ka esi galvastiesu pārāks, bet sēdi malā."

Situācija, kā Ozoliņš pameta Rīgas "Dinamo" nometni, ir atsevišķa stāsta vērta.

"Uz pēdējo pārbaudes spēli netiku, jo bija jāiet uz bērēm. Kaut kam zvanīju, kaut kam rakstīju un prasīju, kas un kā. Tobrīd uz jautājuma zīmes bijām trīs - es, Jānis Ozoliņš un Ēriks Ševčenko. Viņiem pēc kausa pateica paldies. Automātiski iedomājos, ka man arī, jo visi atradāmies vienādā situācijā. Tomēr man neviens neko nepaziņoja. Divas dienas staigāju un domāju, ko darīt. Zvanīt, nezvanīt.

Būtu stulbi piezvanīt ar jautājumu: vai esmu atlaists? Diezgan jocīga situācija. Pirmdienā atbraucu uz treniņu, iegāju ģērbtuvēs, bet forma vairs nestāvēja. Treneris Artis Ābols paskaidroja, ka nepaturēs, jo 25 cilvēki ir, bet gaidīt brīdi, kad kāds savainosies, būtu muļķīgi. Tomēr to varēja paziņot pirms divām dienām. Nestaigātu un nedomātu, kas un kā notiks. Loģiski, ka biju samierinājies un sapratis, īpaši nepārdzīvoju un biju gatavs, bet vienalga..."

Artūra Ozoliņa pēdējās piecas sezonas