Ēriks Ševčenko: Man deva iespējas. Daudz. Pats vainīgs

Pirms diviem gadiem Ēriks Ševčenko, tikko noslēdzis sezonu Ziemeļamerikas pēc spēka trešajā līgā ECHL, 14 spēlēs izceļoties ar desmit rezultatīvām piespēlēm, pats piezvanīja Latvijas izlases ģenerālmenedžerim Mārim Baldoniekam un piedāvāja palīdzību.

Treniņos un pārbaudes spēlē aizsargs atstāja tik labu iespaidu, ka galvenais treneris Teds Nolans bija gatavs viņu vest uz pasaules čempionātu. Tomēr pelnrušķītes stāsts aprāvās otrā mača otrajā maiņā - steidzoties pakaļ pēc ripas, gribēja uztaisīt eksplozīvu pirmo soli, un tobrīd sajuta, ka kāja nav izturējusi slodzi. Plīsa ceļgala locītavas laterālais menisks.

Pagājušajā sestdienā Latvijas valstsvienība izbraukumā tikās ar Dāniju, pēdējās minūtēs izraujot uzvaru ar 4:3. Atkal otrā pārbaudes spēle, bet šoreiz otrā trešdaļa. Savācis ripu aiz saviem vārtiem, Ševčenko gribēja atdot piespēli uzbrucējam, taču partneris bija nosegts. Nolēma pagaidīt līdz pēdējam brīdim, lai gan ar acs kaktiņu redzēja, ka pakausī elpo pretinieks, kurš, pēc paša aizsarga vārtiem, nāca viņu sist.

"Atdevu piespēli un centos izvairīties. Izdevās, bet viņš vienalga trāpīja. Nelaime slēpās faktā, ka atrados divus metrus no apmales. Sanāca krist ar galvu pa priekšu. Paspēju paņemt malā, bet plecu nepaguvu," atcerējās Ševčenko. Aizsargs norāda - būtu atradies tuvāk, nekas nebūtu bijis. "Katrā mačā gadās tādi momenti, visi jau ir pieraduši."

Spriest, vai nākamreiz ko darītu citādi, viņš nevēlas, jo epizodi no malas nav redzējis. Tāpēc, ka negrib.

"Atgriezos uz soliņa un uzreiz sapratu, ka nevarēšu turpināt. Protams, uzreiz prātā nāk sliktākais - smagi, salauzts. Aizgāju līdz ģērbtuvei, pagāja desmit minūtes, parādījās asas sāpes un nevarēju pakustināt roku," atcerējās aizsargs, kuram pēc atgriešanās Latvijā tika veikti padziļināti izmeklējumi.

Ja plecā būtu plīsusi tikai viena saite, operācija nebūtu nepieciešama un nāktos izlaist tikai trīs nedēļas. Ja plīsušas abas, jāoperē, četras nedēļas jāpārvietojas ar kaklā uzkārtu roku, bet rehabilitācijas process paņems vēl divus mēnešus. Diemžēl magnētiskajā rezonansē piepildījās ļaunākais scenārijs.

"Nav tā, ka nevaru pakustināt roku, bet hokejam bez operācijas... Parastam cilvēkam netraucētu - paietu trīs nedēļas, un tad varētu dzīvot tālāk. Bet, lai turpinātu spēlēt, nepieciešama operācija," pauda Ševčenko. Zem skalpeļa viņš gūlās otrdien astoņos no rīta, bet slimnīcu pameta 28 stundas vēlāk.

Ceturtdien Ševčenko ieradās uz Latvijas valstsvienības treniņu, lai novērtētu komandas biedru gatavību pirms pārbaudes spēlēm pret Baltkrieviju. Katru kustību, katru piespēli un katru metienu pavadot ar kāru skatienu, viņš atzīst, ka pie sēdēšanas malā nav iespējams pierast, lai cik bieži tas nenotiktu.

"Protams, ir nepatīkami, bet neko darīt - tāda ir dzīve. Jādomā par nākotni, jāturpina dzīvot, nevis jāgremdējas atmiņās - kas notika, kāpēc notika," norāda 24 gadus vecais aizsargs, kurš Latvijas izlases kreklā aizvadījis tikai deviņas spēles, bet guvis abus nopietnākos savainojumus karjerā. "Protams, nav viegli visu atstāt aiz muguras, jo tas prasa lielas pūles, bet labāk no tā nepaliks. Tas ir sports. Visi zinām, ka jebkurā laikā var gadīties nelaime."

Dzīvojot bez kreisās rokas palīdzības, pagaidām lielākās grūtības sagādājusi zeķu uzvilkšana. Arī ēst gatavošana jāizmet no prāta, lai gan Ševčenko savas prasmes virtuvē nevērtē pārāk augstu: "Kad nekad cits neatliek, ķeros klāt. Neteikšu, ka nemāku - domāju, ka nevienu nenoindētu."

Lai tiktu uz priekšu, jāstāda un jāseko maziem mērķiem, un šādas filozofijas piekritējs ir arī aizsargs - par to, kur spēlēs nākamajā sezonā, pagaidām nedomā, jo tuvākās četras nedēļas viņu uztraukts tikai pleca stāvoklis. Kad viss būs sadzijis, sekos rehabilitācija. Ševčenko sapņaini nosaka, ka uz pilnu slodzi varēs atsākt strādāt 4. jūlijā.

Šajā sezonā Ševčenko debitēja Kontinentālās hokeja līgas klubā Rīgas "Dinamo", aizvadot 28 spēles un nopelnot pozitīvu lietderības koeficientu +3, taču ar sniegumu aizsargs nav apmierināts. "Nepatika spēle, kuru rādīju laukumā. Varēja būt daudz labāk. Nesanāca tas, ko gribēju un biju iedomājies," pauž aizsargs. "Spēlēt Latvijā ir patīkami, bet labi jutos arī ārzemēs. Iespējams, pat labāk. Nezinu, kāpēc tā. Iespējams, nekas nespiež un zinu... Mājās kaut kas spiež. Ārzemēs spēlēju, kā māku, un tur sanāk labāk nekā mājās."

Rīgas "Dinamo" viņš nonāca, neskatoties uz faktu, ka bija pagarinājis līgumu ar Krievijas pēc spēka otrās līgas klubu Karagandas "Saryarka", kura rindās ar 22 punktiem kļuva par otro rezultatīvāko aizsargu. Sekoja līdzi komandas sekmēm un cerēja, ka saņems piedāvājumu, lai varētu spert soli uz priekšu.

Arī Krievijā Ševčenko nonāca neplānoti: "Biju par 100 procentiem pārliecināts, ka atgriezīšos Ziemeļamerikā, ECHL klubā Gvinetas "Gladiators"." Tomēr sekoja uzaicinājums no Krievijas Krusttēva jeb piedāvājums, no kura nevar atteikties. "Nenožēloju, ka aizbraucu. Ieguvu gan spēles, gan bankas konta ziņā."

Skatoties kā Latvijas izlase slīpē vairākumu, aizsargs atcerējās pirmos vārtus Krievijā . Saņēmis ripu uz zilās līnijas, viņš parādīja metienu un noguldīja vienu pretinieku. Ticis garām, viņš noguldīja vēl vienu sāncensi, kam sekoja metiens no tuvas distances. Taču Rīgas "Dinamo" kreklā viņš izcēlās tikai ar divām piespēlēm.

Labākā iespēja gūt vārtus bija savā laukumā pret Gagarina kausa finālisti Magņitogorskas "Metallurg". Ieraudzījis iespēju pieslēgties uzbrukumam, viņš 35. minūtē saņēma piespēli no Mika Indraša, aiztaisīja acis un nekavējoties izdarīja metienu, jo no visām pusēm virsū metās sāncenši. Pietrūka dažu centimetru - viesus glāba stabs. "Iespējams, ja iemestu, viss izvērstos citādi."

"Ja komandā esi pirmo gadu, ir tikai normāli, ja uz soliņa tevi lamā vairāk nekā citus. Ir normāli, ja ir daudz kritikas. Jāiet un jāpierāda, lai nebūtu. Jāpierāda, ka vari. Jāspēlē labāk - tā, lai nebūtu kritikas. Pats vainīgs," saka Ševčenko, kuram sezonas nogalē domstarpību ar galveno treneri Normundu Sējēju netrūka. "Kad visu laiku klausies, brīžiem sāc domāt: pag, varbūt tiešām esmu slikts? Bet ar tādu psiholoģiju nekas nesanāks. Ja gribi kaut ko sasniegt, tā nedrīkst domāt. 18 gados par to uztraucies, bet 24 - vairs ne."

"Jā, man deva iespēju. Deva daudz iespēju. Pats vainīgs, ka nepratu izmantot," uz, pēc paša domām, neveiksmīgo sezonu atskatās Ševčenko. "Ja treneris uzticas, tad spēlē. Ja ne, tad nespēlē. Nav iemesla apvainoties. Aizej un pierādi, ka esi labāks! Nevari? Pats vainīgs."

Apņēmības viņam netrūkst, un tuvākais mērķis ir skaidrs: "Gribu pierādīt, ka varu spēlēt, ka varu spēlēt labi. Tieši Kontinentālajā hokeja līgā un Rīgas "Dinamo"."

Ērika Ševčenko pēdējās piecas sezonas