Viedoklis: Skeletona degradēšana?

Bobsleja kamanu svars kopā ar sportistiem svārstās no 340 kg (sievietēm) līdz 630 kg (vīru četriniekam), kamēr vīriešu skeletona kamanām maksimālais svars kopā ar sportistu ir 115 kg, bet sievietēm – tikai 92 kg. Šī statistika izskaidro, kādēļ bobslejistiem Laplaņas trases rodeo bija mazāk kaitīgs veselībai nekā skeletonistiem.

Martins Dukurs pēc finiša nesteidzās piecelties kājās, jo viņam reiba galva un „bilde” bija izplūdusi, bet Tomasu Dukuru otro reizi mūžā pēc atsitiena pret trases apmali uz brīdi vienkārši „izslēdza”. Pirmā reize esot bijusi Soču trasē pirmsolimpiskajā sezonā, kad ledus kvalitāte izpelnījās pat allaž iecietīgās Starptautiskās bobsleja un skeletona federācijas (FIBT) vadības kritiku. Martins un Tomass taču ir skeletona karaļi, pieredzējuši un meistarīgi braucēji, bet, ko šādos apstākļos piedzīvo otrā ešalona sportisti? Austrietis Matiass Gugenbergers pēc finiša esot izvēmies, bet pēc tam ātrās palīdzības mašīnā pielikts pie sistēmas. Dainis Dukurs saka – labi vien ir, ka sieviešu sacensības atcēla…

Nav jau tā, ka francūži nemācētu savest kārtībā trasi. Galu galā tieši Francijas ledus meistari pirms pāris gadiem kopā ar latviešiem glāba Soču trasi. Tiek izteikts pieņēmums, ka starp trases pārvaldītājiem un FIBT bija izcēlušās kādas nesaskaņas, tādēļ francūži elementāri nav gribējuši neko darīt lietas labā. Dažs labs pat esot manīts smīnam, sak, būs jau labi, visu izdarīsim, tikai brauciet. Neizdarīja.

Tāpat kā pirms pāris nedēļām Kēnigzē, kad daži sportisti nevis piedalījās cīņā par medaļām, bet šķūrēja trasi no sniega, un vēl nedēļu iepriekš Altenbergā, kad septiņiem sportistiem godīgas konkurences iespējas zuda jau startā, kamanām izlecot no pavirši izveidotās gropes. Kurš atbildīgs? No kura pieprasīt nosegt nevajadzīgos izdevumus, kas radušies, skeletonistēm vairākas dienas dzīvojot viesnīcā? FIBT savu darbu it kā ir izdarījusi – sacensības ir noorganizētas, nenotika tikai sieviešu skeletons. Žēl, tā gadās. Vainot trases darbiniekus? Bet noteikumi taču nenosaka, cik „pumpaina” drīkst būt trase. Vienvārdsakot, mači notika un varam ievilkt ķeksīti. Diemžēl tādas sajūtas pārņem arī sportistus – mači notiek ķeksīša pēc.

Bet varētu taču būt citādāk? Jo par to, ka Eiropas čempionāts notiks Laplaņā, bija zināms jau vasarā. Atbildīgās personas jau laikus varēja aizbraukt un novērtēt trases gatavību mačiem. Tas būtu tikai normāli, ja vien būtu uzņēmība. Turklāt FIBT sporta un sacensību direktors ir neviens cits kā latvietis – Normunds Kotāns, kurš pirms nepilna gada bija Soču trases šefs. Neticas, ka viņam būtu zudusi uzņēmība un vēlme sevi apliecināt. Varbūt vienkārši FIBT ir citas prioritātes?

Monobobs, parabobs, bobsleja jauktās ekipāžas. Meklējot šovu un izklaides, tiek aizmirsts par to, ka FIBT pirmkārt ir bobsleja un skeletona federācija. Un to pamana arī sportisti. Uzzinot, ka starptautiskā federācija mainīs punktu skaitīšanas sistēmu, ja pilots startē tikai divnieku vai tikai četrinieku sacensībās, šveicietis Beāts Hefti savās kamanās iesēdināja divas dāmas un nobrauca ar četrinieka bobu. Tā teikt – ķeksīša pēc. Dots pret dotu.

Māris Štrombergs savulaik pacēla BMX jaunā profesionalitātes līmenī. To pašu skeletonā ir paveikuši brāļi Dukuri, ar kuriem bez atļautām vai neatļautām priekšrocībām konkurēt spēj vien retais. Latvieši vienkārši izdara vairāk un labāk, taču diez vai tas aizkustina kādu no FIBT vadības. Šobrīd ir radusies sajūta, ka FIBT jaunais virziens nesakrīt ar skeletona attīstības ceļu. Un atliek vien minēt – apzināti vai neapzināti?