Tīruma: "Ar vācietēm var cīnīties"

Šonedēļ uz vairākām dienām Tīruma bija iegriezusies dzimtenē, bet šodien jau atkal devusies uz Ziemeļameriku, kur norisināsies pēdējie divi Pasaules kausa izcīņas posmi (13.02.-14.02. Vistlerā, Kanādā un 20.02.-21.02. Kalgari, Kanādā) un pasaules čempionāts (06.02.-08.02. Leikplesidā, ASV). Laikā, kad Maija bija Latvijā, eSports.lv izmantoja iespēju un aicināja sportisti uz interviju.

Iepriekšējā sezonā Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā izcīnīji astoto vietu. Pirms šīs sezonas tika izvirzīts mērķis tikt sešiniekā. Tas bija kopīgi ar treneri uzstādītais uzdevums?
Nē, šo mērķi uzstādīju pati. Zināju, ka tā ir reāli sasniedzama vieta, taču nerēķinājos ar tādām lietām kā savainojumi.

Vai sezonas sākumā gūtais pleca savainojums nav atstājis psiholoģisku iespaidu uz tevi un tavu sniegumu?
Galvenā problēma šobrīd ir tieši psiholoģija. Es cenšos par to nedomāt, tomēr pavisam no tā izvairīties neizdodas. Tas tomēr bija ļoti nepatīkams savainojums. Pie sevis domāju, ka vēl tik daudz sacensībās jāpiedalās, tai skaitā pasaules čempionātā, tāpēc startā es sevi nedaudz pasaudzēju. Kaut gan nevajadzētu, jo tieši startā es visvairāk zaudēju. Turīnā sliktais starts, manuprāt, liedza man tikt uz goda pjedestāla. Tur rezultāti bija ļoti blīvi, bet es ļoti daudz zaudēju startā. Trasē es biju ātrāka par Nīnu Reitmeijeri, kura bija trešā (Maija Čezānā ieņēma piekto vietu – aut.). Taču paliek arvien labāk un arī treneris saka, ka startā asums parādās.

Kurām sacensībām šobrīd koncentrējies visvairāk - pasaules čempionātam Leikplesidā (ASV) vai arī Pasaules kausa izcīņas posmam Vistlerā (Kanāda), kur nākamgad norisināsies Olimpiskās spēles?
Visām sacensībām vienādi. Nav izvirzītas nekādas prioritārās sacensības. Varētu pat teikt, ka pasaules čempionāts būs ikdienišķas sacensības, jo apkārt būs visas tās pašas konkurentes, kuras startē pasaules kausa, būs tikai par vienu vācieti mazāk. Mainās tikai sacensību nosaukums.

Un tomēr – vai pasaules čempionātam tev ir izvirzīts kāds mērķis?
Jānostartē līmenī un jābūt desmitniekā, taču Leikplesidas trase ir ļoti sarežģīta. Varētu pat teikt, ka mana galvenā motivācija ir vispār izbraukt to trasi un nekoncentrēties uz konkrētu vietu vai rezultātu. Leikplesidā tiešām nav viegli. Turklāt es diezgan maz esmu tajā trasē bijusi. Līdz šim nav tur gājis diezgan spīdoši (smejas). Šogad tur ļoti spēcīgi būs mājinieki amerikāņi.

Vai tev izdosies pacīnīties arī ar vācietēm?
Zinot manu tehniku, domāju, ka tas ir reāli, taču tad, kad man būs labāks starts. Pie tā ir jāstrādā. Es zinu, ka man ir pietiekoši daudz spēka, zinu, ka varu, bet savainojuma dēļ man ir sabojāts starta rāviens. Uz to es arī ļoti daudz zaudēju. Diemžēl šonedēļ nebija iespēju tikt uz nevienu starta estakādi, treniņi tur man ir ļoti vajadzīgi. Pirmajām divām vācietēm ir grūtāk tikt klāt, ar pārējām var cīnīties.

Tu esi sajūsmā par jauno Vistleras trasi. Kas tevi tik ļoti piesaista šai trasei?
Tā ir, kaut gan es tikai vienreiz tur esmu bijusi un man veicās labi (smejas). Man patīk ātrums un ātras trases, kāda ir arī Vistlerā. Arī apkārtne man patīk un tas rada to pozitīvo iespaidu. Ar nevienu citu trasi paralēles nevar vilkt, vienīgi pēdējās virāžas ir līdzīgas kā Turīnā. Gan jau tagad trase būs savādāka, jo profili jau nepārtraukti mainās.

Sacīji, ka tev patīk ātrums. Ātras kamanas ir arī grūtāk savākt...
Jā, ātrās trasēs sportisti vairāk kļūdās un pašai ir iespēja cīnīties par labākām vietām. Piemēram, Īglsas trase Austrijā ir lēna, tur līdz lejai tiek visi un rezultāti ir ļoti blīvi. Tur nav daudz iespēju kaut kur būtiski laiku iegūt vai zaudēt. Tā trase man nešķiet pārāk interesanta, bet tik un tā ir jācīnās par tūkstošdaļām.

Iepriekšējās sezonās un īpaši pērn tev bija raksturīgs vai nu lielisks pirmais brauciens un pēc tam neveiksmīgs otrais brauciens vai arī otrādi. Šogad, šķiet, tam ir izdevies tikt pāri.
Tas pats jau arī ir vēl šosezon, tikai ne tik pamanāmi (smejas). Es pati jūtu, ka ir joprojām dažādas kļūdiņas bet vienmēr gribas abus braucienus nobraukt vienlīdz labi. Uz sacensībām ledus nav tāds kā treniņos, arī kamanas sagatavotas labākas un ātrākas, tas ievieš savas korekcijas sniegumā. Tas nav tikai man. Esmu runājusi ar Reitmeijeri – man vienmēr šķiet, ka viņa skaisti visu izbrauc, bet arī viņa ir teikusi: "Viens brauciens man tomēr nesanāca" (smejas). Sportisti jūt nianses.

Pērn sevi lieliski parādīji arī komandu sacensībās, kur nereti biji komandas līdere? Vai tev pašai patīk startēt stafetē?
Jā, tur ir tāds īpašais stresiņš. Individuālajās sacensībās kaut kā vieglāk koncentrēties, var lēnām uziet uz starta un sagatavoties. Ir savs rituāls. Komandu sacensībās treneri pie starta netiek laisti. Tiklīdz kā komanda ir startā, tev nav laika domāt par to kā trasi izbraukt. Pats starts dod zināmu adrenalīnu. Tu gaidi savu kārtu kā satrakojies bullis, jo šeit svarīgs ir arī reakcijas ātrums. Katra komanda cīnās par simtdaļām un tūkstošdaļām. Arī finišā būtiski piecelties tieši laikā, lai uzsistu pa gumijas pletni, kas fiksē laiku. Ja piecelies par ātru vai par vēlu, tas arī atsaucas uz rezultātu.

Pašai ir kādreiz gadījies netrāpīt?
Nē, vienmēr esmu trāpījusi (trīsreiz piesit pie galda un iesmejas). Domāju, ka tā nav patīkama sajūta, ja sanāk netrāpīt.

Pirms Jaunā gada medijos parādījās informācija, ka līdzekļu trūkuma dēļ kamaniņu sportisti varētu nepiedalīties dažos pasaules kausa posmos, tomēr laimīgā kārtā tā nenotika. Kā izdevās atrisināt situāciju?
Tā patiešām bija, taču nemāku teikt kā viss tika atrisināts. Tas ir vairāk federācijas līmenī un mēs par to īpaši neinteresējamies. Zinu, ka grūtības bija līdz pēdējam brīdim, taču beigās tomēr izdevās atrast finansējumu.

Pēc savainojuma sadziedēšanas veiksmīgi atgriezies. Pašai labais sniegums nebija pārsteigums?
Nebija jau veiksmīgi (smejas). Kēnigzē jau man tā neveicās startā, ka es pie sevis nodomāju: "Ārprāts!" (vēlreiz smejas). Kopumā jau it kā var teikt, ka atgriezusies esmu veiksmīgi, bet man sirds sāp par pirmo Kēnigzes braucienu (smaida). Otrajā man bija sestais rezultāts. Galvenais, lai mani rezultāti progresē. Vēl šosezon ir trīs sacensības, kurās varēšu sevi pierādīt.

Kā tu pavadi laiku starp sacensībām?
Lasu grāmatas vai satiekos ar draugiem no citām komandām. Atkarīgs no tā, kur atrodamies. Kādā no iepriekšējiem gadiem kopā ar komandu [brāļiem Šiciem un vīru komandas dalībniekiem] izdomājām Francijā uzkāpt vienā kalnā. Kādas trīs stundas kāpām augšā un bija baigi forši. Lejā bija nokāpt grūtāk (smejas). Citreiz dodamies kaut ko apskatīt.

Kas šogad ir mainījies kamanās? Vai vasarā tika veiktas kādas nopietnākas pārmaiņas un kurš ikdienā rūpējas par Tavām kamanām?
Nekas nav mainījies, man ir tās pašas kamanas, kas pērn. Par manām kamanām rūpējas Sandris Bērziņš (savulaik pats nodarbojās ar kamaniņu sportu – aut.), ar kuru izveidojusies ļoti laba sadarbība - viņš saprot manas vēlmes un izprot manu braukšanas stilu.

Kā vērtē jaunās kamaniņu braucējas. Kādas ir viņu perspektīvas?
Mana mazā māsa [Elīza], kura brauc līdzīgi kā cita jaunā sportiste Agnese Koklača, bet nav tik ilgi trenējusies, ir perspektīva. Es pat sliecos uz to, ka Elīza ir talantīgāka pat par mani. Viņai ir tās īpašības, kas vajadzīgas kamaniņu sportā – asums startā un citas lietas. Cenšos māsai palīdzēt ar padomu, bieži sarakstāmies. Par Agnesi Koklaču man ir grūti ko pateikt, neesmu viņu daudz redzējusi darbībā. Spriežot pēc rezultātiem, viņa ir perspektīva.

Tu savulaik biji pametusi kamaniņu sportu...
Toreiz tikai sāku startēt pie pieaugušajiem un man bija tādas kamanas, kas īsti labi negāja, ko atzina arī paši treneri. Pēc sezonas bija arī kaut kādas naudas problēmas. Jautāju, kādas ir manas iespējas tikt pie jaunām kamanām. Man atbildēja: "Mēs neko nezinām, mums nav naudas". Tad padomāju, ka kāda jēga man trenēties, ja nav garantijas, ka man būs kamanas. Aizgāju mācīties un strādāt. Izlaistais gads noteikti ļoti ietekmējis manu progresu. Mainījās domas par sportu. Pirms tam vairāk likās, ka es to daru priekš vecākiem, sak – lai miers un prieks viņiem. Vēlāk tā jau bija kā sevis pierādīšana – cik daudz es varu sasniegt un cik augstu tikt. Par to naudu, ko es pa vasaru nopelnīju strādājot viesnīcā, taisīju sev kamanas. Daudz palīdzēja arī Mārtiņš, kurš iedeva savas slieces.

Kā veicas ar augstākās izglītības apgūšanu?
Agrāk biju iestājusies Banku augstskolā, taču vairāk domas bija par sportu nekā par mācīšanos. Tagad studēju Biznesa Vadības koledžā. Tā ir vienīgā iespēja apvienot sportu ar mācībām. Februārī sāksies trešais semestris.