Dukurs:"Trases pārbūve nebūs lētāka"

Cik tālu ir tikts ar starta estakādes būvi?

Mēs Iepirkumu uzraudzības birojam aizsūtījām paziņojumu un 14. oktobrī internetā parādījās mūsu konkurss. Protams, to izvērtēs iepirkumu uzraudzības birojs, un es ceru, ka būvnieki pieteiksies. Problēma ir finansējums, bet Izglītības un zinātnes ministrija piekrita, ka tas varētu būt kredīta formā, respektīvi, būvnieks uzceļ par saviem līdzekļiem un 2009. - 2010. gada laikā Izglītības un zinātnes ministrija atrod līdzekļus un samaksā. Bet tas viss ir iestrādāts arī nolikumā

Cik ilgā laikā ir plānots uzcelt estakādi?

Līgumā tiek norādīts, ka estakāde jāuzceļ līdz 2009. gada 31. jūlijam. 2010. gadā būs Vankūveras olimpiskās spēles un mūsu interesēs, lai Latvijas izlases sportisti var tām kvalitatīvi sagatavoties.

Kā trases finansiālo stāvokli ietekmē Latvijas siltās un nepatstāvīgās ziemas?

Ļoti ietekmē. Es savā pieredzē neatceros tik sliktu ledus uzliešanas laiku - naktī vismaz temperatūra nokrita ja ne mīnusos, tad vismaz mazos plusos, bet pagājušajā naktī bija 12 grādu silts! Ļoti grūti liet šādos laika apstākļos ledu, protams, mēs turamies pretī – ar izolāciju, izmantojam labāku tehnoloģiju, mazliet citādāk strādājam, kā arī mācamies no šīm pārmaiņām. Otrs iemesls – pēdējo trīs gadu laikā elektroenerģijas tarifs ir dubultojies. Protams, rēķinus esam nomaksājuši, algas, nodokļus izmaksājuši un nevienam parādā neesam. Varbūt tāpēc nepaliek tik daudz, lai attīstītos un būtu konkurētspējīgāki ar pasaules trasēm. Īpaši grūti ir cīnīties ar tām, kuras ir uzceltas pēdējā laikā, tur ir jaunākās tehnoloģijas, tā kā mums vēl ir daudz ko darīt. Ja mums atradīsies finansējums, tad arī mēs varam cerēt. Pēc pāris gadiem, 2010. gadā, Siguldā paredzēts Eiropas čempionāts, un pašlaik notiek sarunas ar cilvēkiem, kas lemj par finansējuma piešķiršanu. Tad mēs varētu investēt diezgan daudz līdzekļu, lai šeit izskatītos tāpat, kā citās Eiropas trasēs.

Kā finansiālo stāvokli ietekmē nesen atklātā trase Maskavā?

Es nepriecājos par citu neveiksmēm, bet, manuprāt, Krievijā dzīve politiski un ekonomiski rit tāpat kā Padomju Savienībā. Viņi uzcēla trasi, bet pieļāva veselu virkni muļķību. Rezultātā arī šogad Siguldā atkal notiks Krievijas čempionāts trijos sporta veidos, tāpat arī Krievijas kausa izcīņas posmi. Tā ka krievi atgriežas - labā nozīmē. Lai trenētos un sportotu šeit. Viņi trasi uzcēla, ģenerālis un tajā brīdī vēl tikai topošais prezidents Medvedevs atbrauca. Visas fotogrāfijas, pieņemšanas - viss bija padomju stilā, ar kaut kādu nelielu apmānu. Bet reāli tur ir tik daudz aplamību! Siguldas trasē, kas celta vairāk kā pirms 20 gadiem, ir mazāk kļūdu un muļķību, pat neskatoties uz atšķirīgajām tehnoloģiju iespējām toreiz un tagad. Protams, arī mums ir kļūdas, taču daudzas no tām esam novērsuši. Vienā ziņā mani tas priecē - krievi atkal ir klāt. Viņi ir labi klienti - viņiem ir liels valsts finansiālais atbalsts, tā ka naudiņa tiek atstāta ne tikai trasē, bet arī pilsētā. Jau oktobra vidū iebrauca kādi 50 kamaniņbraucēji, pēc tam vēl nedaudz mazāk skeletonistu, tad bobslejisti. Kādi simts sportisti ir šeit Siguldā - trenējas, dzīvo, īrē automašīnas. Siguldas uzņēmējiem sanāk savs pluss.

Laime nelaimē?

Protams, priecāties par citu neveiksmēm nav labi, taču paši vien vainīgi - daudz ko neuzklausīja. Dzīvoja nedēļu Siguldā, it kā kaut ko mācījās, centos kaut ko arī viņiem ieteikt, bet tādas muļķības, kādas viņi tur tagad izpildīja, protams, es neteicu. Bet kā mēs zinām krievi ir tāda īpaša nācija, īpašs stāsts un viņi tur visu savā stilā arī ir izpildījuši.

Kādi uzlabojumi pēdējā laikā ir veikti Siguldas trasē? Piemēram, vai uzstādīti saulessargi, lai uzlabotu trases ledus tīrību un kvalitāti?

Saulessargi ir uzstādīti, bet tā ir viena no lielākajā problēmām, kas mums ir jārisina. Izveidots skiču projekts, kā vajadzētu izskatīties moderniem saulessargiem, pirmie trīs izgatavoti. Pašlaik konstruktori strādā, lai šo skiču projektu realizētu konstrukcijās - lai mēs to varētu pārbaudīt vienā mazā virāžā. Gribam tos uzstādīt, apskatīties kā tie strādā, jo šie laika apstākļi prasa, lai trase būtu pilnībā nosegta un mēs varētu sagatavot kvalitatīvāku ledu. Tajā pašā laikā, ja gribam parādīt Pasaules kausa posmu televīzijā, tas nozīmē, ka saulessargi ir jāieliek tā, lai tas netraucē veidot reportāžu par šiem sporta veidiem. Jāatrod kompromiss – mums jāpasargā trase no nokrišņiem, bet tajā pašā laikā tai jābūt tādai, lai varētu veidot labu televīzijas translāciju.

Vai pēdējā laikā ir mēģināts rast kopīgu valodu ar Zinti Ekmani par trases iespējamo pārbūvi, vairāk pielāgojot bobsleja vajadzībām?

Kā saka, mums ir kopīga valoda. Abi jau sen esam savos sporta veidos, taču es runāju no cilvēka pozīcijām, kas trases gatavo ledu. Ledus stāvokli redzu arī pēc sacensību beigām. Pārbūvēt nebūtu problēma, bet ir jāatrod šie līdzekļi. Tie būtu daudzi miljoni. Manā uztverē jāpārbūvē 11 virāžas, jo trase ir projektēta un būvēta kamanām un skeletonam. Trase ir ar sarežģītiem elementiem un varbūt nav pati ātrākā, bet problēma ir tā, ka visas virāžas ir ar mazu ieejas rādiusu, tas nozīmē, ka četrinieku bobs, kurš sver 630 kg, pie pārslodzes 3 G (uz ķermeni darbojas spēks, kurš ir trīs reizes lielāks nekā zemes pievilkšanas spēks – aut.), boba svars paliek nepilnas divas tonnas. Tas nozīmē, ka ledus nespēj pretoties, un slodze pieaug ļoti mazā virāžas daļā. Ja šīs ieejas būtu ar slaidiem, lieliem rādiusiem, tad ledu varētu sagatavot, bet pieredze rāda, ka šajās 11 virāžās mēs vienkārši nespējam uzturēt kvalitatīvu ledu. Otrkārt, ja būtu tāda konstanti zināms, ka Latvijā ziema sāksies novembrī, un vismaz līdz februārim saglabāsies kādi mīnus 5 – 10 grādi, tas uzreiz nozīmētu, ka ledu arī pie šiem bojājumiem varam ātri labot. Mums ir tehnoloģija, kas ļauj sniega – ūdens putru ielīmēt izlauztajās vietās, bet pie plusa grādiem to nav iespējams izdarīt – ūdens aiztek un mēs negūstam kvalitatīvu ledu. Mēs pat esam uzbūvējuši speciālu ledus liešanas mašīnu, ar kuru braucam pa trasi, bet, lai ledus virskārtu dabūtu stingrāku, lejam ar karstu ūdeni, kas tiek uzsildīts līdz pat tvaika konsistencei. Tāpēc es domāju, ka šī pārbūve pat varētu izmaksāt tikpat, cik jaunas trases būvniecība. Tas nav vienkārši. Arī es šeit labprāt redzētu gan pasaules līmeņa sacensības divniekiem un četriniekiem bobslejā, gan skeletonā, bet tā situācija ir tāda, kāda ir. Tad trasē jāveic pamatīga pārbūve, jo ar divu elementu izmaiņu nevar panākt vajadzīgo rezultātu. Tā būtu tāda lāpīšanās. Esam taisījuši izmēģinājuma braucienus no trases augšas ar četrinieku, un izbraukt ir diezgan sarežģīti. Manuprāt, ja arī mēs šos dažus elementus izmainīsim un tā iegūsim lielāku ātrumu, tas būtu lētais variants, kurš var beigties ar konstatāciju, ka esam kļūdījušies. Protams, trases kapitāldaļu turētāja ir Izglītības un zinātnes ministrija, un ja man pateiks, ka šeit ir jābūt bobsleja trasei - mans uzdevums būs to realizēt. Tad jāizstrādā kārtīgs projekts ar slodzes ātruma aprēķināšanu, lai trase nekļūtu bīstama, jo tajās mazajās shēmās, kas ir veidotas pārbūvei, ir daži momenti, kas padara vienu trases posmu slikti izbraucamu kamaniņbraucējiem. Jāatrod kompromiss. Taču es neesmu pret - esmu par! Vienīgais, ka es esmu tas, kurš katru dienu atrodas uz šī ledus - es zinu, ko nozīmē šīs ieejas, kad parādās bobi uz ledus. Lai beigās nebūtu tā, ka veicam kādu pārbaudi, un es esmu kaut ko noklusējis. Visu informāciju esmu iedevis cilvēkiem, kam jāpieņem šie lēmumi, un viņi tad arī izlemj jā vai nē.

Vai šī trases pārbūve neradītu problēmas kamaniņbraucējiem, līdzīgi kā tas bija Čezānā?

Nē, ja veiks pārbūvi visās šajās 11 virāžās, trase būs vienkāršāka, vieglāk izbraucama un ar mazāku slodzi virāžās. Jā, šis tā saucamais mazais, ātrais projektiņš, ko bija doma realizēt "uz ātro" – lūk, tas gan radītu. Ir tāds Hūbera konstruktoru birojs, kas konstruējis gan to pašu Turīnas trasi, gan piedalījies Vankūveras trases būvniecībā. Tie ir cilvēki ar pieredzi, taču arī viņi kļūdās - to pierādīja Turīna. Viņi kādas divas vai trīs reizes kaut ko laboja, bet vienalga trasē ir sarežģīta vieta! Mūsu uzdevums ir sagatavot kvalitatīvu ledu un piedāvāt tādu trasi, kas varbūt ir sarežģīta, taču nedrīkst būt bīstama, apdraudot sportistus ar traumām. Turīnā tas bija redzams - tur daži sportisti guvuši smagas traumas, kā tam principā nevajadzēja notikt. Var celt ātru trasi, bet ir robeža, pie kuras jāapstājas, tāpēc pie tā jāstrādā speciālistiem, nevis kādam no malas pienākot un lemjot - šeit taisnojam, bet šeit saliecam.

Kas tiek darīts, lai maksimāli novērstu negadījumu skaitu tepat Siguldā?

Šogad esam uzstādījuši vēl papildu video novērošanas kameras, tostarp krāsainās kameras, kas ļauj atšķirt sportistu pēc tērpa. Šīs kameras ir grozāmas, vadāmas, bet daudz atkarīgs arī no cilvēciskā faktora. Uz tā cilvēka pleciem, kurš vada treniņu, gulstas šī atbildība - lai nenotiktu kādi pārpratumi, lai trasē vienlaicīgi neparādītos divi braucēji. Arī no pašiem sportistiem ļoti daudz atkarīgs, jo īpaši jauniem cilvēkiem, junioru vecuma. Viņi ir diezgan neuzmanīgi, viņiem brīžiem treniņš ir līdzīgs tādam kā plezīram. Laiku kavējot viņi noņemas ar savām lietām, un, kad pēkšņi atskan, ka jāgatavojas startam, bet treneris šajā brīdī varbūt nav starta pozīcijā, šis jaunais cilvēks īsti nav gatavs startēt. Esmu to novērojis, un tāpēc arī ar treneriem daudz runājam - lai būtu mazāk tādu treniņu, kad sportisti startē no vairākām starta vietām. Lai iesācējiem būtu atsevišķs treniņš, jo viņi brauc no zemākām starta vietām, bet sportisti ar augstāku sagatavotības līmeni brauktu savā treniņā. Lai nebūtu tā, ka trases vidū ir vēl kāda starta vieta, no kurienes startē sportists.

Vai trases pārbūve finansiāli atmaksātos?

Šīs lietas nav pelnošas. Neviena trase pasaulē nepelna. Teiksim, mums ir trīs četri bobsleja piloti, trīs aktīvi skeletonisti, bet kamaniņu braukšanā ir vesela skola. Tajā ir junioru komanda, piramīda, vairāk cilvēku, taču tie nav sporta veidi, ar kuriem varētu pelnīt naudu. Ja vecāki kaut kur tālumā redz savā atvasē Kārli Skrastiņu vai Artūru Irbi un stiepj to piecgadīgo vai varbūt pat trīsgadīgo sešos no rīta uz treniņu, domājot, ka pēc padsmit gadiem viņam būs miljonu kontrakts - šeit nevienam tāds kontrakts nespīd. Šeit nokļūst cilvēki, kas varbūt nav bijuši paši labākie vieglatlēti, bet kuriem patiešām interesē šis sporta veids. Sportistu klāsts ir pašaurs, jo tas ir arī padārgs sporta veids, bet jāņema vērā to, ka mums ir tradīcijas - olimpiskie čempioni. Ir Vera Zozuļa, Jānis Ķipurs, Zintis Ekmanis, Jānis Miņins, Mārtiņš Rubenis. Mums ir daudz panākumu, kaut vai Turīnas bronza (Rubenim – aut.), viena sestā (bobslejā Miņinam un Daumantam Dreiškenam – aut.) un trīs septītās vietas (skeletonā – Martinam Dukuram, kamaniņbraukšanā – Annai Orlovai un brāļiem Šiciem). Tas nozīmē, ka mēs esam augšgalā, un, ja šādā veidā citi var uzzināt par to, kas ir Latvija un ko šī mazā nācija pie Baltijas jūras var izdarīt, tad šis ir viens no tiem sporta veidiem, kas būtu valstiskā līmenī jāattīsta! Arī tāpēc, ka mums ir šī unikālā būve, kādu pasaulē nav pat 20, un, protams, arī sasniegtie rezultāti. Ja politika valstī ir tāda, ka sportam ir jābūt un sportistiem jānes mūsu valsts vārds pasaulē, tad šī ir viena no tām lietām, kur var kvalitatīvi trenēties un sasniegt labus rezultātus. Domāju, ar katru gadu vajadzētu būt ar vien lielākām investīcijām, lai bobslejā varētu izveidot junioru komandu ar labu finansējumu. Lai skeletons nebeigtos ar maniem dēliem un būtu vēl kāda grupa, kas varbūt varētu mācīties Murjāņos un trenēties šeit. Pamatā viss atduras pret finansēm, un, ņemot vērā šī brīža situāciju, grūti runāt par kādu attīstību. Tieši tāpat daudz kas atkarīgs no tiem cilvēkiem, kas vada Latvijas sportu – tā, cik viņi paši saprot situāciju Latvijas sportā, vai tikai cīnās par saviem krēsliem un bīda savas lietas. Svarīgi, lai viņi patiesi ir orientēti uz Latvijas sporta attīstību iespēju līmenī. Protams, to nevar salīdzināt ar tām investīcijām, kādas ir citās attīstītās valstīs - Vācijā, Amerikā vai arī Krievijā tiek ļoti liela nauda ieguldīta, bet mums jāsaprot, ka mēs esam tur, kur esam.

Kādi pasākumi šajā sezonā tiek plānoti Siguldas trasē?

Notiks Pasaules kausa izcīņas posms kamaniņbraucējiem - pagājušajā gadā mūsu rīkotās sacensības saņēma ļoti augstu novērtējumu. Siguldā notika divi posmi, jo norvēģi atteicās, bet mēs piekritām Siguldā organizēt arī otru posmu. Bija ļoti grūts darbs, arī laika apstākļi bija tādi nesaprotami - pēkšņi sniegs, tad ne no kurienes zilas debesis, tad vējš. Gadījās neliels elektrības pārrāvums, kas nav raksturīgi, taču, neraugoties uz visu to, mēs saņēmām ļoti augstu novērtējumu. Pašlaik mēs atrodamies apritē. Mēs katru gadu saņemam tiesības organizēt PK posmu, pagājušajā gadā bija arī posms skeletonā un vēl vienas mazliet zemāka līmeņa sacensības. Labo novērtējumu saņemam, pateicoties tiem cilvēkiem, kuri darbojas administrācijā un trasē - viņi cenšas izdarīt visu pēc labākā godaprāta. Varbūt mums nav tik daudz šo finansiālo līdzekļu, lai varētu izskatīties līdzīgi lielvalstīm, toties mums ir labā griba un pienākumu apziņa. Ja jau reiz mēs taisām, tad mēs izdarām savu darbu līdz galam! Visi cilvēki, kas ir iesaistīti šajā lietā, to uztver kā savu pienākumu, un tā ir goda lieta - savu darbu izdarīt kvalitatīvi līdz galam.

Kā plānots piesaistīt sacensībām vairāk skatītāju?

Nu, tur ir dažādas programmas - gan reklāma televīzijā, gan afišas, gan dažādi baneri uz Vidzemes šosejas. Tāpat mēs nekad netirgojam ieejas biļetes - mūs interesē, lai cilvēki atnāk. Taču viena lieta, ko esmu sapratis - vajadzīgs, lai mūsu sportistiem labi veicas. Un ja mūsējiem iet labi, ja mēs no Mārtiņa, Maijas vai brāļiem Šiciem gaidām labu rezultātu un jūtam, ka tas var būt - tad skatītāju ir diezgan daudz. Tāpēc es patiešām ceru, ka sezonu viņi iesāks veiksmīgi. Vēl nepieciešami labi laika apstākļi, jo pēdējās ziemas mums ir sākušās janvārī, bet, ja sacensību laikā šeit būs balts sniedziņš un būs ziemas sajūta, es domāju - būs skatītāji. No savas puses darām visu – piemēram, uzstādām lielu videoekrānu. Mums daba un trases konfigurācija ir izveidojusi tādu unikālu iespēju, ka, atrodoties lejasdaļā, var redzēt gan sportistu braucienā, gan braucienu videoekrānā, gan rezultāta izmaiņas uz tablo un atrasties šajās sacensībās. Ir arī visādas nelielas programmas un pasākumi, gan skatuve, uz kuras spēlē kāda Latvijā pazīstama mūziķu grupa. Cenšamies, bet pārējais jau ir cilvēku ziņā – vai viņi grib uz šejieni atbraukt, vai nē. Mani pārsteidz viena lieta - parasti zvana un jautā, cik maksā ieejas biļetes, nevis to, cikos sāksies sacensības, kas šodien startēs no Latvijas, vai kas atbraukuši no pasaules elites. Jautā cik maksā ieejas biļete! Tas liek aizdomāties par to, ka tomēr zināmai daļai Latvijas iedzīvotāju ir svarīgi zināt, vai šī ieejas biļete ir dārga, vai tās vispār nav. Tādēļ esam sapratuši, ka labāk, lai šie cilvēki atbrauc šeit, labi jūtas un apmeklē sacensības, nevis domājam, kā nopelnīt varbūt kādu lieku tūkstoti latu. Tas ir kā labs žests jeb dāvana mūsu skatītājiem, kuriem patīk šis sporta veids un ir gatavi atbalstīt savējos.