Prūsis par "dinozauriem", Melbārža motivāciju, Ķipura provokācijām, Ķīnas progresu
Latvijas bobslejisti pārveduši godalgas no pēdējām divām olimpiskajām spēlēm Sočos un Phjončhanā. Nav šaubu, ka medaļas ir vienīgais mērķis arī pēc divarpus gadiem Pekinā. Šobrīd izlases rīcībā ir absolūts rekordskaits sportistu, starp kuriem galvenais treneris Sandis Prūsis centīsies atrast ideālos virknējumus. Papildināts ir arī treneru sastāvs, bet kamanu parkā vairs nav lūžņu - visām ekipāžām ir konkurētspējīga tehnika. Protams, tas negarantē olimpisko pjedestālu, tomēr tas rada iekšējo konkurenci, kas ir priekšnosacījums progresam.
Pirms pagājušās sezonas teici - svarīgākais būtu tas, lai jaunie kaut ko iemācītos un radītu konkurenci vecajām ekipāžām. Pavelkot svītru sezonai pavasarī, kādi bija secinājumi?
Skaidrs, ka tas ir ilgstošs process. Vienā vasarā sagatavot sportistus, kas var konkurēt ar vecajiem kadriem nav iespējams. Tā tas nenotiek. Bet kopumā raugoties, šajā stadijā bija labi. Protams, ne jau viss un visiem, bet kopumā bija diezgan OK.
Lielākās ugunskristības laikam bija pilotam Ralfam Bērziņam, kurš debitēja Pasaules kausa apritē.
Sezona viņam viennozīmīgi sākās labi, bet man būtu gribējies, lai arī tās beigas būtu tikpat labas. Sezonas laikā viņš kā pārdurta automašīnas riepa pakāpeniski izlaida gaisu. Jā, sezonas beigas bija viņam nezināmajā Ziemeļamerikā, taču jau pirms tam, apmēram no janvāra vidus viņš bija sācis dzist. Eiropas kausa posmā janvāra beigās Siguldā vēl bija labi, tur viņam palīdzēja paša pieredze un citu pieredzes trūkums šajā trasē, bet pasaules junioru čempionātā februāra sākumā Kēnigzē jau vairs nebija tik labi.
Ar ko tas izskaidrojams?
Nezinu. Pietrūka benzīna, enerģijas. Tā man pašam ir mīkla. Visām problēmām man nav izskaidrojuma. Domāju, ka problēmas bija gan fiziskajā, gan mentālajā ziņā. Sportā tas bieži vien ir cieši saistīts.
Pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm teici, ka jāsāk veidot jauna komanda. Vai šobrīd vari teikt, ka šis process norit?
Protams. Uz Pasaules kausa posmiem Ziemeļamerikā brauks astoņi sportisti, bet vēl 12 dosies uz Eiropas kausa sacensībām. Tie jau ir 20 sportisti. Plus uz katrām no šīm sacensībām dosies pa četriem apkalpojošā personāla cilvēkiem. Tātad 28 cilvēki - tāds apjoms Latvijas bobslejā vēl nav bijis. Turklāt vēl jau ir tādi, kuri paliek mājās un trenējas. Vai galarezultātā tas materializēsies medaļā? To gan es nevaru pateikt. Jo pats saproti, ka sports nav biznesa plāns. Vari sasolīt, bet rezultāts beigās ir atkarīgs no daudziem faktoriem.
Bet, vai šī kvantitāte liecina par to, ka ir tik daudz konkurētspējīgu puišu, vai par to, ka jāpamēģina pēc iespējas vairāk, lai starp tiem atrastu kādu dārgakmeni?
Ja es zinātu, ka šo interviju nelasīs neviens no sportistiem, tad es pateiktu citādi. Bet šobrīd es vienkārši atbildēšu - jā, ir daudz labu čaļu.
Starp mājās palicējiem ir arī tavs jaunākais dēls Roberts. Kāds šobrīd ir viņa statuss un mērķi bobslejā?
Viņš pašlaik ir Siguldā. Viņam ir 21 gads, bet bobslejam viņš vēl ir pavisam zaļš. Pagaidām viņš tikai sper pirmos soļus, mēģina.
Pasaules kausa pirmajos divos posmos Leikplesidā aiz Oskara Ķibermaņa muguras kamanās sēdīsies Matīss Miknis, Arvis Vilkaste un Lauris Kaufmanis, bet pilotu Ralfu Bērziņu iestums Dāvis Spriņģis vai 20 gadus vecais Reinis Nungurs, kuram šī būs debija Pasaules kausa sacensībās. Kas tev liek domāt, ka viņš jau ir gatavs Pasaules kausa mačiem?
Nu, man tā šķiet. (Smejas) Saproti, ir jāpamēģina. Nav jēgas sēdēt uz vecajiem ekipāžu sastāviem, pie kuriem tik un tā var atgriezties jebkurā brīdī. Kamēr varam, ir jāpamēģina jauni virknējumi. Reinis pie mums atnāca jau pirms diviem gadiem. Sezonu nobrauca Eiropas kausā, bet tad aizgāja, lai mēģinātu apvienot darbu un mācības. Tomēr šovasar viņš atgriezās.
Cilvēkiem no malas pārsteigums būs arī Laura Kaufmaņa vieta pirmajā ekipāžā.
Sports jau sastāv no šādiem pārsteigumiem. Ja jau sports būtu prognozējams, tad vairs nebūtu interesanti. Bet principā šis ir tas pats stāsts, kā skaidroju Nungura iekļaušanu Bērziņa ekipāžā. Jauns un perspektīvs čalis. Jāpaskatās, kā viņš izskatīsies dziļajos ūdeņos. Protams, tas ir arī veids, kā jaunajiem vairot motivāciju turpināt strādāt. Vienlaikus tā ir arī iespēja uz vecajiem paraudzīties no citas puses. Iespējams, ja šī būtu olimpiskā sezona, tad lēmumi un uzvārdi šajā periodā būtu citādi. Bet, ja parādās perspektīvi čaļi, tad viņiem ir jādod iespējas sevi pierādīt.
Eiropas kausa posmos Latviju pārstāvēs četras divnieka ekipāžas un viens četrinieks. Olimpiskajam čempionam Oskaram Melbārdim kā piloti konkurenci mēģinās sastādīt Dāvis Kaufmanis un Helvijs Babris, kuri startēja jau pērn, kā arī debitants Emīls Cipulis, kurš tikai vasarā pievienojās bobsleja treniņiem. Vai tur eksistē kāds stūmēju rangs vai visi ir vienādi?
Tur ir rasols ar gaļu, desu un gurķiem. Viss kopā. Neviens nevienam nav piestiprināts, tā visa ir Latvijas B komanda. Melbārdis vismaz sākotnēji startēs kopā ar Intaru Dambi, Tomasu Jaunzemu un Māri Priekuli, taču neviens nav ar kādu salaulāts - izmaiņas var būt jebkurā brīdī.
Latvijas izlases treneru korpusā ir trīs lielas personības - tu, Jānis Skrastiņš un Jānis Ķipurs. Saprotu, ka pienākumi ir sadalīti, un tomēr - vai savstarpējās diskusijās dzirksteles ir pa laikam nešķiļas?
Šķiļas gan.
Tas ir labi?
Ar metinātāja masku vēl var pieciest.
Kad pēc mačiem televīzijas tiešraidē Ķipurs tev uzdeva jautājumus vai mēģināja pamācīt, tad šķita, ka tev nav viegli savaldīties un kaut ko nepateikt.
Tā tas ir joprojām. (Smejas)
Kas tad jums uzspieda šo sadarbību?
Nē, nu beidz. Neviens to nav uzspiedis, gluži otrādi. Jānis jau vakar vaļsirdīgi izstāstīja, ka beidzot ir iespēja uzvilkt Latvijas komandas jaku. Jānis jau šobrīd strādā tikai ar trim jauniešiem, kas gatavojas Jaunatnes Olimpiādei. Viņš nav ne Eiropas, ne Pasaules kausa komandā. Laikā, kad nebūs jāgatavojas Jaunatnes Olimpiādei, viņš droši vien darīs to pašu, ko pēdējos gados - atkal televīzijas tiešraidē zvanīs, provocēs mani un mācīs. (Smejas)
Bet jūs trijatā kopīgi apsēžaties pie viena galda un izsakiet katrs savas domas?
Nu, vecīt, kas tas par naivu jautājumu? Protams. Vai tad tu domā, ka mēs katrs stāvam savā stūrī ar mietu rokās? Viss ir normāli. Nekas nav uzspiests, mūsdienās to nemaz nevar izdarīt.
Oskaram Ķibermanim iepriekšējā sezona bija izcili stabila. Kas viņā mainījās, kad blakus vai nedaudz priekšā vairs nebija Oskars Melbārdis?
Viņš jau sen bija gatavs. Ja ne gluži tik labiem kā pagājušajā sezonā, tad tuvu tam. Taču nebija atbilstošu apstākļu. Iepriekš Pasaules kausā mums bieži vien bija trīs divnieka ekipāžas un reizēm arī trīs četrinieka ekipāžas. Neskatoties uz to, ka vienreiz viņam pat izdevās uzvarēt Pasaules kausa posmā, viņam nebūt nebija labākā ekipāža. Tagad situācija bija tāda, ka no divām ekipāžām tika izveidota viena, kurā bija visi labākie. Šī situācija izveidojās neatkarīgi no viņa, viņš tai bija gatavs un to izmantoja.
Raidījumā "Hat-trick" tu iztecies, ka viņam nepietiek ar to, ka viņš ir pirmais ciemā, jo viņš grib būt pirmais arī pilsētā. Kā tas izpaužas?
Tieši tā tas arī izpaužas. Redzi, ir sportisti, kuri grib būt pirmie Latvijas izlasē un īpaši nesatraucas, ja paliek 25. vietā pasaulē. Viņam neinteresē būt pirmajam tikai Latvijā, viņš grib būt pirmais arī pasaulē.
Kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Oskars Melbārdis turpinās karjeru?
Nekad tā īsti nav bijis šaubu, ka viņš varētu neturpināt.
Preses konferencē minēji, ka tev gribētos, lai viņš sportisko formu un iemaņas trasē atgūtu straujāk. Cik tuvu Melbārdis šobrīd ir savai optimālajai kondīcijai?
Uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Viņš šovasar un šoruden ļoti reti ir piedalījies testos, jo strādāja individuāli. Tāpēc ciparu uz rokas man nav. Atliek sagaidīt nedēļas nogali (23. un 24. novembri), kad viņš startēs Eiropas kausa mačos (Melbārža divnieks ieguva 2. vietu, bet četrinieks - 8. vietu, J.F.).
Bet, ko tu redzi - vai motivācija viņam ir tikpat augstā līmenī kā pirms diviem trim gadiem?
Domāju, ka motivācija nav zemāka, tā varbūt ir pat augstāka. Taču izpildījums šobrīd nav tik labs kā iepriekš.
Jau pirms iepriekšējās sezonas tev jautāju par Jāni Strengu, jo biju dzirdējis, ka viņš varētu nestartēt. Toreiz šāda informācija tev bija pārsteigums un tu to noliedzi. Kas tad īsti ir par vainu olimpiskajam medaļniekam?
Oktobrī viņam tika veikta cirkšņa operācija, bet pašlaik ir rehabilitācijas periods. Vai šosezon viņš atgriezīsies? Ja vien es spētu atbildēt uz šo jautājumu. Pat ārsti man nevar uz to atbildēt. Sportistiem atlabšana bieži vien norit ātrāk nekā parastam cilvēkam. Es ceru, ka viņš varētu būt atpakaļ uz sezonas beigām, tas ir, februārī. Bet pieļauju arī iespēju, ka tas nenotiks.
Un pieļauj arī iespēju, ka Jānis varētu vairs neatgriezties bobslejā?
Jā. Tāpēc, ka cirksnis ir tāda jutīga, cimperlīga ķermeņa vieta. Operācija jau negarantē, ka pēc tās viņam viss būs simtprocentīgi labi. Tas ir tikai mēģinājums.
Par Daumantu Dreiškenu esi jau izteicies gan citos medijos, gan preses konferencē. Tāpēc jautāšu pavisam tieši - vai tu ar viņu kā stūmēju vēl rēķinies?
Ja godīgi, tad tikai avārijas situācijās. Lai kādreiz izglābtu mūs un nostartētu. Taču ilgtermiņā es viņu redzu kā treneri.
Vai Daumants šobrīd nav tajā stadijā, kurā viņš cenšas sevī nogalināt sportistu?
(Pauze) Tas tad tev būtu jājautā viņam.
Un tomēr - kā tu to redzi. Arī tu taču esi bijis sportists, kurš pēc karjeras uzreiz kļuva par treneri.
Teikšu godīgi - zinu cilvēkus, bijušos sportistus, kuri vēl 50-60 gadu vecumā sevī nav nogalinājuši sportistu. Vai viņu vidū ir arī treneri? Jā, bet nezinu, kuru piebildi šajā gadījumā lietot - paldies dievam vai diemžēl. Taču tādi cilvēki ir.
Izlasē joprojām ir vēl viens "dinozaurs" - Intars Dambis. Vai ar viņu tu rēķinies vai viņš līdzīgi kā Daumants drīzāk ir ielāps?
Redzi, šajā gadījumā jārunā par ķēdes reakciju. Domāju, ka brīdī, kad par karjeras beigām paziņos Melbārdis, viņš nebūs vienīgais. Jo tā tomēr ir komanda, ekipāža. Katram ir kaut kādas cerības. Gan katrs sportists sev saskata kādu vietu, gan arī es katram sportistam redzu konkrētu vietu. Ja šī būtu olimpiskā sezona, tad droši vien ekipāžas būtu citādas un cilvēku resursus mēs izmantotu citādi. Taču tagad ir starpposms. Kamēr viņam ir motivācija un dzirkstele, neredzu iemeslu viņu speciāli bremzēt.
Vai sieviešu bobslejs Latvijā atkal ir beidzies?
Nezinu. Tas jau nekad tā pa īstam nav sācies. Pagājušajā sezonā pamēģinājām - meitenes kaut ko saprata, kaut ko sapratām arī mēs. Iespējams, uz daudzām lietām skatāmies pārāk strikti, taču esam spiesti tā rīkoties. Jo no rezultāta ir atkarīgs finansējums. Nav jau starpības, vai brauc pa pirmo vietu vai divdesmito, tā sauktie, komunālie maksājumi - dzīvošana, lidošana, autotransports - maksā tikpat. Mums nekad neviens nedos naudu lietām, kas nav perspektīvas. Lietām, kurās nav sagaidāma cīņa par pjedestālu vai vismaz sešinieku. Tas viss ir savstarpēji saistīts.
Bet, vai šogad no meiteņu puses bija kāda interese?
Protams, interesējās. Viena otra bija arī atbraukusi pie mums vasarā uz testiem, taču viņas nesaprot, kas ir bobslejs. Dažas meitenes, redzot iesildoties, varēju nemaz neieslēgt hronometru, jo es zinu, kas ir jāpaveic fiziskajos rādītājos, lai būtu kaut kādas cerības trasē. Pieļaujot to, ka braukšana un tehnika būs laba. Taču netiekam jau nemaz pāri pirmajam klikšķim. Kur tad mums ir tās spēcīgās meitenes? Nu labi, mums ir Rebeka Koha. Ja mums būtu vairākas svarcēlājas, vieglatlētes no spēka disciplīnām, tad būtu no kā izvēlēties. Bet nav. Nav jau tā, ka mēs neattīstām sieviešu bobsleju, jo mums tas nepatīk. Vienkārši nav perspektīvu kadru.
Svarcēlājas gan laikam tomēr arī nebūtu īsti piemērotas bobslejam...
Domāju, ka sievietēm tas nebūtu tik traki. Protams, es nerunāju par smagākajām svara kategorijām. Sieviešu sports tomēr ir citāds, arī konkurence tur ir mazāka. Taču man pietiek problēmu vīriešu bobslejā. Mums jau pietrūkst treneru resursa, jau tagad te "karamies augšā". Un tu būtu pirmais nolicējs, kas vaicātu, kāpēc jāved uz olimpiādi tādi, kas knapi tiek divdesmitniekā.
Augustā aizsaulē aizgāja viens no izcilākajiem bobsleja kamanu konstruktoriem Arvīds Miezis. Vai viņš pēdējos gados vēl kaut kā palīdzēja Latvijas bobslejam?
Nē. Reāli tīri fiziski viņš mums palīdzēja tad, kad gatavojām kamanas Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Bet zinu, ka dažādas aerodinamiskas figūras viņš ik pa laikam vēl piegādāja Jāņa Skrastiņa uzņēmumam BTC. Pēdējos pāris gadus tas gan vairs nenotika.
Vai arī jaunajā sezonā vācietis Frančesko Frīdrihs turpinās dominēs pasaules bobslejā?
Kas gan viņam patraucēs? Ja nu vienīgi mēs. (Smejas) Protams, viņš būs stiprs. Bet agri vai vēlu viņš "kritīs". Vai viņu gāzīsim mēs vai kāds cits - to rādīs laiks.
Kāpēc lai viņš "kristu"?
Tā pasaules ir iekārtota - nekas nav mūžīgs.
Un, kas notiek ar ķīniešiem. Kanādietis Pjērs Lidērs atkal ir uzņēmies vadīt mājinieku bobsleja komandu.
Tas ir "šausmīgi". Skatījos viņu rezultātus Amerikas kausā - ķīnieši ir iespaidīgi progresējuši. Bijām ar viņiem kopā Altenbergā. Viņi strauji iet uz augšu. Acīmredzot, ja ir pareizie cilvēki un ir no kā izvēlēties, tad droši vien diezgan īsā laikā var kaut ko izveidot. Jo nauda tur nav problēma. Ķīnai būs nopietna komanda.
Pērn pasaules čempionātā Ķīnas divnieks ieguva 14. vietu.
Nedomāju, ka pērn viņi bija tik labi. Atceros, ka viņi cīnījās ar Bērziņu par tikšanu divdesmitniekā. Bet šogad tiešām labā līmenī ir trīs četri ķīnieši. Progress ir panākts, starts ir ievērojami uzlabojies. Domāju, ka startā viņi turpinās progresēt, jo resursa viņiem netrūkst - vieglatlētika Ķīnā ir augstā līmenī. Arī Dienvidkoreja šogad izskatās labāk nekā pērn. Būs grūti.
Bet kā noķert Frīdrihu? Atminos, ka pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm uzsvēri, ka slieču apstrāde mums joprojām ir akmens laikmetā.
Kad Melbārdis bija savā labākajā formā un arī džeki viņam apkārt bija labākajā kondīcijā, tad neko nevajadzēja. Mums pašiem viss bija. Bet, viņus sitot un sakaujot, mēs paši esam viņus motivējuši. Tās ir valstis ar lielākiem resursiem un lielākām iespējām - agri vai vēlu tām bija jābūt tur, kur tās ir. Bet Frīdriha gadījumā jāsaka, ka viņš ir galvas tiesu pārāks arī par saviem tautiešiem. Viņam šobrīd viss strādā. Vienmēr esmu teicis, ka Vācijas bobslejs tā ir īsta mašinērija. Bet lielā mašīna sastāv no atsevišķām mazām un spēcīgām mašīnām. Uz ko tad pasaules bobslejs balstās? Saprotams, ka uz vāciešu mārketingu un trasēm. Tāpēc no vienas puses - dod dievs, lai viņiem tās medaļas būtu. Ja medaļas nebūs, tad tiks "aizklapētas ciet" trases. Ko tad darīs Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija (IBSF)? Kas to "vilks"? Tā nav samierināšanās, tā nav ņaudēšana. Tā vienkārši ir realitāte.
Ja ieskatāmies divus gadus tālā nākotnē, kāda izskatās Latvijas bobsleja komanda Pekinas olimpiskajās spēlēs?
To es tev nevaru pateikt. Redzu, ka tur vajadzētu būt Ķibermanim. Tas ir skaidrs. Loģiski, ka jābūt divām divnieka un divām četrinieka ekipāžām. Bet es jebkurā gadījumā vairāk priecāšos nevis par diviem vai trim četriniekiem, kas piedalās, bet gan par vienu, kas cīnās par augstu vietu.
Un, kad tu gribētu tikt skaidrībā par ekipāžu sastāvu, kas startēs olimpiskajās spēlēs?
Man nekas nebūtu pretim to zināt jau tagad. Taču es to nezinu. Atcerēsimies, kā savulaik izveidojās Melbārža ekipāža. Vēl pirms olimpiskās sezonas pirmajiem mačiem ekipāža izskatījās citādi. Šobrīd man nekas nav skaidrs. Tāpēc jau mēs trenējamies, testējam, vērtējam.
+1 [+] [-]
labāk uzprasītu kko par Monako,franču, rumāņu progresu vai par amerikāņu,šveiciešu krīzītēm, un kāda britiem rādās nākotne pēc valsts finansējuma nogriešanas...
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]