Upenieks: "Punktos tiks ne tikai līderi"

Kāpēc atgriezāties Latvijas Biatlona federācijā, ja salīdzinoši nesen bijāt nolēmis aiziet?
Pagāju maliņā, jo man bija iekavējušies daudz darbu, piemēram, mācības. Pa diviem gadiem esmu izdarījis, ko biju iecerējis – pabeidzu augstskolu un izdarīju vēl citus darbus, ko vajadzēja paveikt. Pavasarī mani uzrunāja LBF, jautājot, vai nevaru palīdzēt ar savu padomu. Jāsaka godīgi – tolaik man bija brīvāks laiks, apdomājos un pieņēmu lēmumu. Liela pierunāšana nebija vajadzīga. No sporta nemaz nevar pārāk tālu maliņā atiet, velk atpakaļ.

Kādi ir jūsu galvenie pienākumi LBF sporta jautājumu koordinatora amatā?
Darbojos ar lietām, kas saistītas ar vīru, dāmu, jauniešu izlasēm, sporta bāzēm. Protams, arī papīru kārtošana. Jautājumos, kas saistīti ar sadarbību ar valsts institūcijām, pārāk neiedziļinos, lai gan tās lietas pārzinu un esmu lietas kursā. Darbojos vairāk tieši pa sporta līniju.

Vai nebija doma pamēģināt trenera darbu?
Šad tad man tāda doma iešaujas prātā, taču jāņem vērā, ka treneri diezgan daudz ir prom no mājām. Man aug divas meitas, un meitām tēvu vajag redzēt bieži. Kamēr meitas neizaugs, tikmēr trenera darbu var palikt maliņā. Vēlāk varbūt kaut kas var mainīties, bet šobrīd nē. Man būtu interesanti to darīt, bet es neesmu gatavs braukt projām uz tik ilgu laiku no ģimenes. Šobrīd varu sportam palīdzēt arī savā pašreizējā amatā.

Pēc jums federācijā kā sekretārs darbojās Jēkabs Nākums, pēc tam arī Anna Jermolajeva. Kāpēc, jūsuprāt, tik bieža kadru mainība?
Es jau laicīgi pirms Turīnas olimpiskajām spēlēm paziņoju, ka vēlos darīt citus darbus. Man savā vietā bija jāatrod cits cilvēks un atradu Jēkabu. Pēc tam viņam radās savi darbi, projekti un idejas, kuras viņš vēlējās realizēt, tāpēc aizgāja no LBF. Savukārt Anna strādā federācijā arī šobrīd, neatkarīgi no manis.

Nosauciet jūsuprāt labākos darbus, ko LBF pēdējo gadu laikā paveikusi, un lielākās neizdarības, kuras jālabo.
(pauze). Šobrīd galvenais uzdevums ir pienācīgi sagatavoties Vankūveras olimpiādei. Darbs notiek abās izlasēs, un bez federācijas tas nemaz nevarētu notikt. Protams, ir problēmas, kļūdas, kašķi, bet ir arī savi prieka brīži. Atsevišķos startos ir labi rezultāti. Vīriešu izlasei pagājušā sezona gan nebija īpaši veiksmīga. Notiek darbs ar jaunatni. Katru gadu jaunieši un juniori tiek sūtīti uz čempionātiem. Šogad pasaules junioru čempionāts notiks Kanādā, un domāju, ka mūsu biatlonisti tur piedalīsies ne tikai piedalīšanās pēc, bet arī mēģinās cīnīties par augstām vietām. Ja jaunajiem sezonas sākumā nebūtu pārliecības, ka LBF varēs nodrošināt viņu dalību sacensībās, ar gatavošanās notiktu savādāk. Runa ir par detaļām un sīkumiem, un tieši sīkumi ir tie, kas mums pietrūkst, lai mēs būtu vadošajās pozīcijās.

Kas tieši ir tās lietas, kas mums šobrīd pietrūkst?
Mums ir daudz pie kā piestrādāt tehniskajā ziņā. Šobrīd netiekam līdzi pasaules tendencēm. Informācija ir, bet nav iespēju. Piemēram, saistībā ar slēpju sagatavošanu un tamlīdzīgām lietām. Mums ir liels atbalsts no Latvijas olimpiskās vienības (LOV) tiem sportistiem, kuri ir LOV, bet arī viņi visu nespēj nodrošināt. Ja attiecībā uz nometnēm jāizvēlas sportists vai medicīniskais personāls, izvēlamies sportistu, taču ar to zaudējam arī kādas svarīgas detaļas sagatavošanās posmā. Viss maksā naudu, bet prioritāte tik un tā paliek sportists.

Vai vispārējās krīzes apstākļos mainījies LBF budžets un vai tas ietekmēs sportistu gatavošanos sacensībām?
Mēs vienmēr esam cīnījušies ar deficītu, nekad nav bijis pārāk viegli ar naudas lietām. Vieglāk jau nepaliks (smaida). Arī turpmāk nāksies cīnīties, lai spētu visu padarīt. Domāju, ka tāda situācija kā bobslejam mums nebūs. Uz olimpiskajām spēlēm gribam sūtīt gan vīriešu, gan sieviešu izlases, bet, lai to izdarītu, mums jāizpilda uzstādītie kvalifikācijas kritēriji. Pasaules čempionātos jānostartē tā, lai abās izlasēs ir pa četriem dalībniekiem, tātad – lai sanāk arī stafešu komandas. Savukārt, lai pilnā sastāvā tiktu uz pasaules čempionātiem, arī pasaules kausa posmos jāstartē ar pilnu komandu. Ja būs smagi ar finansēm, tad pieļauju, ka kādu posmu varam izlaist, bet tā noteikti nebūs Vankūvera, jo tā trase mums ir jāredz un jāizpēta. Taču domāju, ka tik traki nebūs – jābrauc ir uz visiem posmiem.

Kāds ir LBF ieguldījums biatlona attīstībā šim gadam?
Turpinās attīstīties Priekuļu sporta bāze, ar kuru mums ir ļoti laba sadarbība. Tāpat arī Madonā un Alūksnē. Pēdējā gadījumā ir piesaistīti Eiropas savienības līdzekļi. Sāpīgākais šobrīd ir treneru jautājums. Bērnu Latvijā ir tik cik ir, bet viņus var piesaistīt arī biatlonam. Manuprāt, liela nozīme ir trenerim. Ja viņš ir labs, tad viss kārtībā. Teikšu godīgi – ar treneriem mums ir pasmagi. Augsta līmeņa treneru mums ir pavisam maz.

Kopumā reģionos biatlons attīstās? Vai nesamazinās audzēkņu skaits, kas trenējas šajā sporta veidā?
Kopš 1998. gada, kad Latvija ar labiem panākumiem startēja Nagano olimpiskajās spēlēs, katru gadu audzēkņu skaits ir diezgan stabils. Nekad nebūs tā, ka tas visu laiku augs un augs. Latvijas čempionātā startē 100-120 audzēkņu. Meitenēm ir pāris labas 1991. un 1992. gadā dzimušas biatlonistes. Šogad būs jauniešu olimpiskās dienas, tad arī varēs redzēt, cik labi ir Latvijas pārstāvji uz vienaudžu fona pasaulē. Protams, meiteņu biatlonā mums dalībnieču ir daudz mazāk [nekā puišiem], mazākas atlases iespējas un tā tālāk.

Kāda ir atlases sistēma mūsu biatlonistiem pasaules kausam?
Decembrī ir pirmie trīs pasaules kausa posmi, un tajos startēs tie, kas jau šobrīd ir komandā – Jānis Bērziņš, Ilmārs Bricis, Edgars Piksons un Kaspars Dumbris, kā arī Kristaps Lībietis, kurš tikai šomēnes pieslēdzās komandai, pirms tam trenējās individuāli. Atlase notiks vienā no Eiropas kausa posmiem šomēnes un kā arī pirms jaunā gada. Tiks noteikti tie pieci biatlonisti, kuri pēc jaunā gada startēs pasaules kausa posmos un pasaules čempionātā. Treneris pēc saviem ieskatiem varēs izvēlēties arī sesto sportistu.

Kāpēc Lībietis komandai pievienojās tikai šomēnes?
Tas ir saistīts ar finansiālo situāciju. Jau pavasarī valdes sēdē tika apstiprināts, ka viņš gatavosies pēc individuālā plāna un sākot ar novembra mēnesi pievienosies komandai. Kādas būs sekas un rezultāti, redzēsim sezonas gaitā.

IBU šogad ieviesa ierobežojumus dalībai Eiropas čempionātā (līdz 26 gadiem). Zinot, ka mūsējie tur parasti izpilda LOV normatīvus (stafetē) - tas nav trieciens?
Nē, mēs tieši ceram, ka tur izdosies izpildīt normu arī šoreiz. Un, protams, pasaules čempionātā, kas norisināsies Korejā.

IBU šobrīd izstrādā projektu biatlona profesionāļu līgas izveidei - ap 40 dalībnieku, mazāki mērķi, citādākas šautenes. Viss jau notiek. Cik daudz zināms par šo pasākumu, un kādi vērtējumi?
Jā, viņiem ir nolūks atstāt tikai pašus spēcīgākos. Man tās idejas ir grūti saprotamas. Kopējai biatlona attīstībai es tur neredzu nekādu perspektīvu. Viņi lobēs spēcīgās nācijas – Vāciju, Krieviju, Franciju – savukārt mazajām tas būs regress. Un šeit nav runa tikai par Latviju. Piemēram, Bulgārijas meitenes bijušas starp medaļniecēm, arī stafetes komanda viņām ir spēcīga – pēc jaunās sistēmas viņas būs zaudētājas. Jau pēc tās kārtības, kas bija pagājušajā gadā, bulgārietēm, lai noturētu savas pozīcijas, vienkārši neļauj uzaudzināt jaunu paaudzi. Šogad jau ir nedaudz demokrātiskāk.

Kas ir mainījies?
Gan vīriešiem, gan sievietēm var startēt pa četriem sportistiem, bet jāņem vērā, ka ir individuālie kritēriji, kuri jāizpilda ik pēc trijiem pasaules kausa posmiem. Ja tos nespēj izpildīt, tad jābrauc uz Eiropas kausa posmiem, kur darbojas identiska formula – ja kritēriji tiek izpildīti, sportists var atgriezties pasaules kausa apritē.

Kā federācija skatās uz Urbanoviča papildus darbiņu – lietuvietes Diānas Razimovičutes trenēšanu, kura pēc būtības ir Latvijas meiteņu konkurente?
Tāda situācija ir izveidojusies. Protams, var teikt, ka tiek trenēta mūsu meiteņu konkurente, bet latvietes var parādīt, ka viņas ir stiprākas. Cik Razimovičute ir spēcīga, to redzēsim ziemā. Galvenais, lai tas netraucē ikdienas darbā un sacensībās. Federācijā esam šo jautājumu apsprieduši. Tas var dot arī pozitīvas tendences, jo konkurence nereti nāk par labu. Kā tas viss sākās, man ir grūti komentēt, jo es nedaudz vēlāk pieslēdzos.

Dzirdēts, ka sieviešu izlasei beidzot arī atrisinātas problēmas ar slēpju smērētāju...
Tas ir viens no labākajiem igauņu smērētājiem Ralfs Sīla. Viņš ir sadarbojies arī olimpisko čempioni slēpošanā Kristīni Šmigunu. Šobrīd mums ir panākta vienošanās un smērētājs jau strādā. Esmu runājis ar [sieviešu biatlona izlases treneri] Māri Čakaru, viņš saka, ka smērētājs patiešām ir augstas klases. Treneris viņam uzticas. Pagaidām sadarbība ir tikai sākusies un kā tā turpināsies, varēs spriest pēc pussezonas vai sezonas.

Pagājušoziem pat LBF prezidents Jānis Bērziņš atzina, ka vīru izlases treneris Vitālijs Urbanovičs strādā pēc arhaiskām metodēm. Kaut kas ir mainījies, vai arī šogad varam gaidīt, ka rezultātu izaugsmes nebūs?
Pasaulē viss mainās. Ir rezultāts, lauri ir sportistam. Ja rezultāta nav, vainīgs būs treneris. Ir lietas, kas būtu jāmaina un pieļauju, ka jaunākās tendences netiek izmantotas, bet tas ir diskutējams jautājums. Sezonas rezultāti parādīs, vai treneris ir pamēģinājis kaut ko jaunu vai atradis citus risinājumus. Ja tādu nebūs, tad šis jautājums tiks uzstādīts gan no jūsu [žurnālistu] puses, gan no federācijas puses. Uzskatu, ka mūsu izlase var startēt labāk, bet pērn izaugsmes nebija. Esam apstājušies uz vietas. Nerunāju par Ilmāru [Brici], tas ir atsevišķs stāsts. Ja viņam viss ir kārtībā, viņš var cīnīties ar elites biatlonistiem.

Vai ir cerības, ka šogad rezultāti pārējiem biatlonistiem uzlabosies?
Jā, ir lietas, kas liek cerēt. Uz vairākām treniņnometnēm kā tehniskais konsultants [slēpošanā] tika piesaistīts Šmigunas tēvs, bija arī šaušanas treneris. No vienas puses, pirms katras sezonas mēs ar optimismu raugāmies uz gaidāmajiem startiem, no otras – vai septiņi mēneši, kas pagājuši kopš sezonas beigām, ir pietiekams laiks, lai kaut ko būtiski mainītu?! Ļoti vēlētos, lai rezultāti būtu augstāki. Domāju, ka Edgars [Piksons] varētu realizēt savu potenciālu, arī Kaspars [Dumbris]. Stafetē, vēlams, lai mēs stabili būtu pirmajā desmitniekā. Kas attiecas uz dāmām, tad katru gadu progresē Madara Līduma, un domāju, ka tas varētu turpināties. No Madaras mēs varētu gaidīt ļoti labus rezultātus. Treneris uzskata, ka uzlaboties varētu arī pārējo meiteņu rezultāti.

Jēkabs Nākums vienā no intervijām izteicās, ka pēdējos gadus vienkārši dzīvojis uz valsts rēķina pa nometnēm, trenējies un startējis bez jebkādas motivācijas. Vai jums nešķiet, ka pāris cilvēkiem izlasē ir līdzīgas problēmas?
Ja tādas patiešām ir, katram pašam ar to jātiek galā. Tas, ka Jēkabam neizdevās realizēt sevi un uzrādīt augstus rezultātus, nenozīmēja, ka viņš parazitēja. Ješka ir paškritisks cilvēks un, iespējams, to teicis kaut kādā pārdomu mirklī (smaida). Protams, man kā līdzjutējam vai funkcionāram reizēm gribas labākus rezultātus, taču nevaru spriest par to, vai sportists parazitē uz valsts rēķina. Tas ir katra atsevišķa sportista stāsts (smejas).

Nereti Latvijas biatlonisti aizbrauc uz Eiropas kausa posmu, vienu dienu nostartē, kvalificējas iedzīšanai, bet nākamajā dienā nemaz nestartē. Kā vērtējat šādu situāciju?
Šādas situācijas patiešām ir. Tas ir trenera jautājums – kāpēc biatlonists nav startējis iedzīšanā, ja ieguvis šādu iespēju. Tam var būt vairāki iemesli, piemēram, sportists vienkārši slikti jūtas. Nevaru plaši komentēt šos gadījumus, taču tajos divos gados, kad biju prom no LBF, ir lietas, kuras esmu palaidis garām.

Kā notiek līdzekļu izlietojums, kurus LBF saņem no IBU par dalību sacensībās?
Šī nauda tiek izlasēm un tiek saņemta par dalību pasaules kausa posmos. Mums ir izdevīgi startēt, jo tā mēs vismaz daļēji sedzam dalību pasaules kausā. Naudu saņemam arī par piedalīšanos Eiropas kausos, lai gan šeit summa ir trīsreiz mazāka. Sasaistot šo ar iepriekšējo jautājumu – naudu federācija saņem, ja startē kaut vai pirmajā disciplīnā. Varbūt sportisti ar saviem treneriem aizbrauc uz Eiropas kausa posmu, nostartē tajā un pēc tam naudu tērē treniņnometnēm.

Zināms, ka treneriem ir daudz darbu – viņi praktiski ir gan treneri, gan menedžeri, gan šoferi. Kā risināt šo jautājumu?
Gan Vitālijam [Urbanovičam], gan Mārim [Čakaram] ir šāda situācija – seši speciālisti vienā cilvēkā (smaida). Māris pats arī nereti meklē finansējumu. Viņš ir apsviedīgs un papildus federācijas naudai atrod vēl un piesaista pat vēl lielākus līdzekļus. Protams, tas finansējums tik un tā iet caur federāciju, taču svarīgākais, kurš šo naudu ir sarunājis. LBF ir stabils atbalstītāju loks, un finansējums nav samazinājies. Tā nav milzīga nauda, bet svarīgs ir finišs – kā mēs pabeidzam sezonu. Šobrīd visur ir naudas bads, tāpēc sajūta nav pārāk patīkama. Taču tikai tāpēc, ka šodien mums makā nav naudas, mēs nevaram atļauties kaut kur nebraukt. Tās lietas ir jārisina kaut vai aizņemoties.

Kā ar cerībām sarīkot kādu Eiropas kausa posmu? Šī iecere joprojām ir?
Mums jau ir iedalīts viens Eiropas kausa posms 2010. gada martā, kas plānots Priekuļos. Ja būs kādas problēmas, piemēram ar sniegu, tad rezerves variants ir Madona. Ja Latvijā iespēju nav sarīkot, tad varētu notikt Otepē Igaunijā, taču tas ir sliktākajā gadījumā. Posms notiks martā, jo tā ir olimpiskā sezona un ātrāk tikt kalendārā lielu iespēju nebija.

Visbeidzot, jūsuprāt, kāds šosezon būs otra labākā Latvijas komandas biatlonista labākais rezultāts Pasaules kausos?
(pauze) Lieku uz Piksonu – domāju, ka viņš kādā no posmiem tiks trīsdesmitniekā. Par meitenēm runājot Madara diezgan reāli cīnīsies par labāko piecpadsmitnieku, bet domāju, ka Gerda [Krūmiņa] varētu iekļūt starp trīsdesmit labākajām posmā. Viņai tas izdevās jau pagājušajā sezonā. Ceru, ka šogad viņa šajā līmenī varētu nostabilizēties.