Bleidele: PČ medaļa kā antisprinterei un ģimeniskā konkurence ar Volfu

Pēc sezonas beigām Elza Bleidele Latvijā neatgriezās uz ilgu laiku un jau Lieldienās devās uz Norvēģiju, lai, kā pati izteicās, "atslēpotos pēc sezonas beigām". Pēc tam sekos pāris nedēļas brīvākā sportiskajā režīmā, taču maijā jau atkal sāksies darbs pie gatavošanās nākamajai sezonai. Kā viņa pati izteicās, vēl jau nekas tik neatkārtojams nav paveikts un viss lielais ceļš biatlonā, ieskaitot sarežģīto pāreju no junioru vecuma uz pieaugušo konkurenci, vēl priekšā.

Nav nekāds noslēpums, ka Latvijā (un sportā kopumā) šī sarežģītā pāreja ne vienmēr izdodas. Panākumi junioru līmenī nav nekāda garantija, ka tikpat veiksmīgi sekmēsies arī pieaugušo konkurencē, un tam var būt daudzi iemesli. Elza norādīja, ka to apzinās.

"Protams, sajūtu, ka tagad ir lielāka uzmanība, cilvēki ir priecīgi par mūsu panākumiem. Tā ir interesanta sajūta," teica Bleidele. "Piemēram, Cēsīs, manā pilsētā, satieku skolotājas, kuras labi zina, kā man veicies, un ļoti priecājas par to. Tā kopumā visi ir ļoti priecīgi, bet man pašai jau liekas, ka vēl nekas tā īsti nav izdarīts. Varbūt tā ir kaut kāda pieticīga domāšana, bet mēs darām savu darbu, un tā nu vienkārši ir, ka mūsu darbs - biatlons - ir biežāk redzams televīzijā nekā citi darbi."

Bleidele šosezon izcīnīja 4. vietu EČ junioriem. Tam sekoja pasaules čempionāts junioriem, ko Latvijas izlase pabeidza ar nebijušu panākumu, iegūstot 1. vietu valstu medaļu ieskaitē. Vārdi "nebijis panākums" gan īsti pilnībā neizsaka Latvijas jauno biatlonistu uzvaru vērienu un pārsteiguma faktoru - galu galā, līdz šim Latvijas biatlons ne tikai nebija bijis PČ junioru medaļu kopvērtējuma virsotnē, bet ne reizi vispār nebija bijis tajā pārstāvēts.

Bleideles artava šajā vēsturiskajā notikumā bija bronzas medaļa masu startā 60 dalībnieču konkurencē un zelta medaļa jauktajā stafetē kopā ar Matīsu Meirānu, Rihardu Lozberu un Esteri Volfu.

"Šosezon bija vairāki ļoti labi notikumi, par kuriem ir liels prieks, tas tiesa," sacīja Bleidele. "Taču bija arī ne tie labākie brīži. Šobrīd teikt, ka tā bijusi vislabākā iespējamā un vissuperīgākā sezona... tā īsti nevaru. Prieks, ka vismaz daži starti izdevās, un ka daži no tiem bija sezonas svarīgākajās sacensībās. Bet bija daudz, kas neizdevās - slimošanas pa vidu, tehniskas problēmas, neveiksmes utt."

"Protams, tehniskas problēmas jau vienmēr var rasties, jācenšas tādas novērst un iekrāt pieredzi, kā tikt ar tām galā. Šķiet, ka mums tas izdevās labāk nekā iepriekšējā sezonā. Kādas tieši? Nu, tur ir gan ar šaušanu, gan ar šauteni, gan ar slēpēm. Ja es par visām tām tagad stāstītu, būtu pārāk ilgi un sarežģīti, cilvēkiem droši vien nebūtu laika to visu lasīt," viņa smaidīja. "Bija arī vairākas reizes, kad mēs paši nemaz nedomājām, ka, piemēram, vienā konkrētā elementā var rasties tehniska problēma, mums tad bija atklājumi, ka tāda problēma vispār iespējama," Elza pasmējās.

"Sezonas priecīgākais notikums noteikti bija PČ junioriem," turpināja Bleidele. "Tās bija ļoti pozitīvi piepildītas dienas visai komandai. Man ir liels prieks strādāt kopā ar tādiem cilvēkiem, man tāpēc ir vēl jo lielāks prieks izcīnīt medaļas un redzēt, kā citi mūsējie izcīna medaļas, jo viņi ļoti spēcīgi izjūt sava darba atdevi un pārvēršanos rezultātos."

Sacensībās Vācijā vispirms bija 12.5km klasiskā distance, kur Bleidele jau pirmajā šaušanā pieļāva četras kļūdas. Kopā pieci neaizvērti mērķi, kas kombinācijā ar vienu no labākajiem slēpošanas ātrumiem deva 11. vietu PČ juniorēm. Pirms nieka pāris gadiem tas skaitītos kā viens no Latvijas junioru biatlona labākajiem rezultātiem, bet šoreiz Latvijas komandai bija cita līmeņa ambīcijas, un Bleidele 11. vietu PČ nodēvēja kā "ne pārāk labi izdevies starts". Tāpat augstākās virsotnes nesasniedza arī Volfa, iegūstot piekto vietu ar četrām kļūdām. Bet tas noveda pie cita veida, kā likt biatlona pasaulei runāt par Latviju - pirmoreiz kāds Latvijas biatlona četrinieks ieguva medaļu augstākā līmeņa sacensībās, turklāt uzreiz zeltu, Latvijai triumfējot jauktajā stafetē.

"Principā stafeti es sāku gaidīt jau brīdī, kad finišēju individuālajā distancē iepriekšējā dienā," atminējās Bleidele. "Zināju, ka tās būs interesantas sacensības, jo ir patiešām interesanti startēt kopā ar komandas biedriem. Zināju, ka jācenšas izbaudīt stafete. Mēs apzinājāmies, ka varam paveikt ļoti labas lietas, un jā, domāju, ka apzinājāmies, ka varam tēmēt arī uz zeltu. Zinājām, ka mums ir stiprs četrinieks. Bet, protams, to potenciālu piepildīt tāpat bija grūti, bija jānotic, ka mēs patiešām ejam pēc zelta. Cerams, ka šī uzvara palīdzēs pierast, ka lieli panākumi un uzvaras visaugstākajā līmenī - tas nav nekas nereāls, mēs to varam."

Pēc vēsturiskās uzvaras stafetē sekoja vēl sprints, kurā Bleidele ieguva 15. vietu, arī ne gluži to, uz ko bija tēmējusi. Bet vēl palika iespēju masu startā 60, un arī tur viss negāja kā pa diedziņu - trīs kļūdas otrajā šaušanā pamatīgi apgrūtināja turpmāko sacensību gaitu, taču pēc tam divās šaušanās stāvus tikai viens soda aplis, un Bleidele izkārtoja sev pozīciju cīņai par savu pirmo PČ individuālo medaļu.

"Par trešo vietu cīnījos ar norvēģieti un biju ļoti priecīga, ka apsteidzu viņu tieši finiša sprintā. Tie, kas mani pazīst, labi zina, ka es esmu izteikta antisprintere," Bleidele stāstīja. "Kad finišēju, ieraudzīju, ka man priekšā ir Estere un Merkušina (Oleksandra Merkušina, Ukrainas sportiste, divkārtēja PČ junioru čempione un Milānas OS 17. vietas ieguvēja klasikā - aut.p.), un viņas abas man ir ļoti labas draudzenes. Tad nu tobrīd sapratu, ka uz goda pjedestāla stāvēšu kopā ar viņām, un tas to brīdi padarīja vēl patīkamāku. Ļoti spilgti atceros katru sekundi, kas bija apbalvošanas ceremonijā, centos to visu ierakstīt savā atmiņā."

Volfa un Bleidele kopā trenējas jau ilgāku laiku, viņas bieži dzīvo kopā izbraukumos treniņos un sacensībās, un viņas ir daļa no komandas, kas izveidojusies Latvijas izlasē. Sezonas sākumā sociālajos tīklos bija neliels apjukums, kad jaunais konts "Biathlon team Latvia" izcēla un pieminēja tikai daļu no Latvijas izlases sportistiem, taču drīz tapa skaidrs, ka tas nav domāts kā kopējais Latvijas biatlona izlases sociālo tīklu konts, bet gan kā šīs atsevišķās grupas profils.

"Mums ir sava komanda, mums ir savs menedžeris - Juris Pīpkalējs (bijušais LBF ģenerālsekretārs - aut.p.)," skaidroja Bleidele. "Viņš nodarbojas ar visiem sponsoru jautājumiem un mārketinga lietām utt. Bez viņa mēs nebūtu tur, kur šobrīd esam. Tas nav federācijas projekts, bet gan mūsu kopēja aktivitāte. Juris kā menedžeris, un mēs - es, Estere, Baiba (Bendika), Rihards (Lozbers) un Renārs (Birkentāls). Savas komandas ietvaros jūtamies ļoti labi, mums nav nekādu iekšējo nesaprašanos vai problēmu. Esam mazā ģimene, kas visu laiku ir kopā."

Ar šādu argumentu Bleidele arī raksturoja savu konkurenci ar Esteri Volfu, kura šobrīd nonāca īpašā uzmanības centrā, pateicoties savām godalgām EČ junioriem un PČ junioriem un iespaidīgajam sniegumam olimpiskajās spēlēs.

"Es nedomāju, ka es palieku viņas ēnā," teica Bleidele. "Mēs ar Esteri vienmēr esam kopā, un jau ilgāku laiku ir tā, ka mūs vienmēr salīdzina. Tas reizē ir kā atskaites punkts mums abām. Iepriekš man bija dažas labākas sezonas, dažas viņai. Jā, tagad Esterei ir divi gadi, kuros bijušas labākas sezonas nekā man. Bet mēs abas ejam uz ilgāku nākotni, mums abām vēl ir tik daudz, ko pielikt. Bet šī iekšējā konkurence ir viena lieta. Pavisam cita lieta ir mans personīgs prieks, ka Esterei šosezon bija tik lieliski rezultāti. Nu, un, galu galā, tas jau arī parāda, ka visi mūsu lielie sapņi un mērķi ir iespējami - Estere arī man parāda, ka tas viss ir iespējams."

Runājot par lietām, kas iepriekš Latvijas biatlonā nešķita reāli iespējamas, šosezon arī tika pieredzēts, kā Latvijas sieviešu stafetes komanda ir vadībā olimpisko spēļu distances vidū. Bleidele pati OS nepiedalījās un vēroja tās no skatītāju pozīcijām. "Nedaudz smieklīgi sanāca, jo iepriekš ar viņām tieši par stafeti runājām. Runājām, jokojām, tad, redz, joks sanāca arī praksē. Biežāk mums tā jokot!" viņa smaidīja. "Jāatzīst gan, ka, skatoties gan stafeti, gan visas olimpiskās spēles kopumā, bija ļoti nervozi. Stafetē es biju šausmīgi stresaina. Biatlonā es laikam negribētu būt skatītāja. Trasē, kad pati šauju un slēpoju, noteikti nav tik stresaini kā skatoties no malas."

Pārejot no junioru vecuma, loģisks ir jautājums, cik augstu sportists tēmē savas karjeras turpinājumā un kādus mērķus sev nosprauž. Taču tikpat loģiska ir arī Bleideles atbilde, ka cerības un mērķus paturēs pie sevis klusībā: "Ejam no sezonas uz sezonu, cenšamies progresēt. Domāju un ceru, ka mani mērķi ir sasniedzami."

"Protams, slikti, ka mums nākamajā sezonā Pasaules kausā sieviešu izlasē tāpat palika tikai trīs kvotas," sacīja Bleidele. Nāciju kausā Latvijas izlase ieguva 18. vietu, tieši vienu vietu aiz svarīgās robežlīnijas, kas ļautu pieteikt četras sportistes PK posmiem. "Tas ir tikai normāli, ka dažreiz kādam ir labākas dienas un dažreiz ir sliktākas dienas. Tāpēc ir ļoti labi, ja ir papildus cilvēks trasē. Ja esam četras, tad vienam ir nosacīts atkāpšanās ceļš kaut kādus maziņus mēsliņus savārīt," skaidroja Bleidele, atsaucoties uz to, ka Nāciju kausa ieskaitē iet tikai trīs labākie rezultāti katrā distancē. "Tāpēc - būs nedaudz grūtāk. Jāpacenšas, lai pēc tam nākamajā sezonā jau būtu četras kvotas."