Maļuhins: "Mērķis var būt tikai viens..."

Kā norit gatavošanās gaidāmajai sezonai?
Trenējos jau gandrīz gadu (no pērnā gada oktobra), un principā viss norit pēc plāna. Vienā brīdī sajutu sāpes celī, bet veiksmīgi tiku no tām vaļā. Salīdzinājumā ar pagājušo reizi esmu kļuvis par četriem gadiem vecāks un starpību tomēr jūtu – piemēram, atjaunošanās notiek daudz smagāk. Tam principā biju gatavs. Nedaudz bija problēmas ar šaušanu. Rēķinājos, ka būs grūtības ar finansējumu, bet sponsorēju sevi pats. Paldies sievai, ar kuru mums ir kopīgs bizness – sporta veikals Daugavpilī. Agrāk es lietas vairāk ņēmu uz sevi, tagad viņa organizatoriskos jautājumus kārto pati – sēž no rīta līdz vakaram, lai vīrs varētu braukāt pa pasauli un trenēties. Pēdējo mēnesi gan nosēdēju mājās un veikala dēļ trenēties sanāca nedaudz mazāk, nekā bija plānots. Tagad ar prieku braukšu uz Austriju un no darba būšu brīvs. Visiem sadarbības partneriem paziņoju, lai tuvāko piecu mēnešu laikā mani netraucē un griežas pie Olgas.

Kas tieši nebija kārtībā ar šaušanu?
Biju plānojis, ka ap šo laiku jau šaušu kā Dievs, bet vēl pirms trim nedēļām nezināju, uz kuru pusi mesties. Nevienos no mačiem nevarēju izšaut pa nullēm. Ātruma treniņos pie kārtīga pulsa nebija nevienas „nulles”, kaut gan nostrādājām daudz. Pavasarī trīs mēnešus trenera vadībā katru dienu divas stundas nogulēju šautuvē. Darbs ritēja pēc plāna, taču bija dažas kļūdas, kuras tagad esmu sapratis. Pirmkārt, izvēlējāmies neveiksmīgas patronas. Iegādājāmies lētas vācu patronas, bet ar tām kā negāja, tā negāja. Paņēmu jaunu "Anschutz” šauteni un ar tām patronām piešaudē lodes lidoja tikai astotniekā. Tā mocījos katru dienu. Agrāk piešaudes laikā nogulos, paņēmu piecas patronas un sašāvu 50 punktus. Tagad nekādi. Gribēju, lai Vitālijs (treneris Urbanovičs – aut.) paņem uz Austriju pārbaudīt manu šauteni, bet viņš pajautāja, ar kādām patronām šauju. Kad pateicu, viņš atbildēja, ka ar šīm patronām neviens vairs nešaujot. Divreiz esot pamēģinājuši un nevienam nav gājis. Tā, lūk. Uz diviem mēnešiem mani izsita tāds negaidīts sīkums, bija grūti psiholoģiski, jo nezināju, kas notiek: vai problēma ir galvā vai šautenē. Paņēmu no Vitālija patronas, un nākamajā dienā pirms starta piešaudē savācu 50 punktus. Gluži kā vecajos laikos! Varbūt šādas likstas nāca par labu.

Pēdējās divās nedēļas problēmas ir atrisinātas, tagad tikai jāiegūst šaušanas forma. Pie tā būs intensīvi jāpiestrādā nometnē Ramzavā.

Tā būs pirmā treniņu nometne uz sniega?
Jā, tur būs visa pasaule. Nu gandrīz visa pasaule – norvēģi lielākoties turp nebrauc. Biatlonisti, slēpotāji, divcīņnieki – visi steidz patrenēties uz ledāja. Būšu tur trīs nedēļas un sanāks kārtīga nometne. Kalnos jātrenējas no 18 līdz 21 dienai. Pēc tam četras dienas būšu mājās, un brauksim uz Monio (Somija). Līdz atlases mačiem palicis mazāk par diviem mēnešiem, un šis būs sagatavošanās posma pēdējais rāviens. Tagad viss būs jāpaveic maksimāli labi. Atlases mačiem neplānoju īpaši gatavoties, taču būs jāparāda normāls rezultāts, lai varētu mierīgi justies uz priekšu.

Kā tevi tagad ir uzņēmuši komandā?
Esmu komunikabls cilvēks un vienmēr visur esmu juties labi. Mēs mierīgi runājam ar Vitāliju, un domāju, ka mums ar viņu nebūs nekādu problēmu. Ar puišiem problēmu nav bijis nekad, ar Ilmāru esam pazīstami jau 30 gadus un viens otru zinām gandrīz kā brālis brāli. Priecājos, ka federācijā strādā Gundars Upenieks. Domāju, ka šķēršļus neviens man neliks, un viss būs pēc noteikumiem. Nekādu problēmu!

Nav tā, ka tev būtu jātrenējas maliņā – nostāk no pārējiem?
Principā man patīk trenēties vienam. Esmu neatkarīgs – sēžos savā mašīnā, braucu, kur vēlos; ja man kaut kur apnīk, dodos citur. Visu pagājušo ziemu šādi nobraukāju, un bija super. Tagad jau esmu nopircis biļetes – no Monio uz trim dienām lidošu uz mājām, pēc tam uz četrām dienām atbraukšu no Norvēģijas. Man viss ir saplānots – es zinu, kur un kā es būšu. Uz Jauno gadu plānoju ar visu ģimeni doties uz Obertilahu (Austrija), patrenēšos kalnos un tai pašā laikā atpūtīšos. Līdz olimpiādei man faktiski ir saplānota katra diena. Mūsu puišiem tādā ziņā ir krietni sliktāk, jo viņi ir atkarīgi no citiem. Varbūt vienīgi Ilmāram vēl ir saplānota katra diena. Tagad uz Ramzavu braucam tikai mēs ar Ilmāru – pārējie paliek mājās. Viņiem tas nav labi, jo uz šo nometni būtu jābrauc visiem.

Vispār puiši izskatās ļoti labi – redzēju viņus Latvijas čempionātā vasaras biatlonā. Nebija vienīgi Andreja Rastargujeva, kurš esot ļoti progresējis. Būšu ļoti priecīgs, ja partneri būs stipri. Olimpiādes stafetē es, Ilmārs un vēl divi labi puiši – tad kaut kas var sanākt.

Pirms Turīnas tu arī laikam visu biji saplānojis dienu pa dienai, bet viss notika pavisam citādāk...
Tas man bija tāds pārejas posms – dzīve bija mainījusies, bet es pats nepaspēju tai izmainīties līdzi. Es jau biju biznesā, taču pašam šķita, ka joprojām esmu biatlonā. Tagad esmu pielāgojies jaunajam apstākļiem. Pieļāvu daudz kļūdu, kuras vairs neatkārtošu. Esmu kļuvis vecāks un gudrāks.

Uzskati, ka tagad esi labāk sagatavojies nekā pirms četriem gadiem?
Pēc plāna man jābūt labākam, bet to, kā būs, redzēsim. Ticu, ka viss iznāks labi. Trenējos daudz nopietnāk. Ja toreiz es sāku gatavoties septiņus mēnešus pirms olimpiādes, tad šoreiz jau 16 mēnešus pirms olimpiādes. Tad jau redzēsim – būs interesanti!

Kādi ir kritēriji iekšējai atlasei?
21. un 23. novembrī mums būs kontroltreniņi, un 26. novembrī startēsim pirmajā IBU kausā. Esam septiņi cilvēki – Ilmārs no atlases ir atbrīvots. Pēc rezultātiem noteiks komandu, kas brauks uz Pasaules kausa posmiem. Nebūs tā, kā iepriekšējo reizi, kad sistēma bija nesaprotama. Tagad noteikumi visiem ir vienādi – labākie brauks uz Pasaules kausu, bet pārējie startēs IBU kausā. Es vēl domāju – ja atlasīšos uz Pasaules kausu, varbūt sākšu startēt IBU kausā. Starpība nav būtiska. Galvenais – man ir nepieciešams piedalīties augsta līmeņa sacensībās. Taču Pasaules kausā gribu piedalīties noteikti, jo decembrī būs divas stafetes un divreiz – 20 kilometru distance. Tieši uz šo distanci ceru visvairāk, un tajā jāstartē obligāti.

Tādā gadījumā ir svarīgi atlasīties, lai varētu startēt Pasaules kausā.
Vismaz viens "divdesmitnieks” ir Eiropas kausā, un otrs – Osrblī posmā, kur izlase nemaz neplāno startēt. Teorētiski es pat neatlasoties tikšu pie starta divos "divdesmitniekos”. Osrblī posma nedēļā būs ceturtais un piektais posms uz atlasi komandā, taču "divdesmitnieks” ir trešdien, bet tie mači ir sestdien un svētdien. Pat, ja man būs jābrauc uz atlasi, domāju, ka 20 kilometrus Osrblī skriešu. Tā trase man ļoti patīk – tur es pirmo reizi tiku uz goda pjedestāla.

Faktiski man viss notiek pēc plāna. Pagājušogad oktobrī vienu rītu pamodos un sapratu, ka jāgatavojas olimpiādei. Vienas dienas laikā man jau plāns bija gatavs. Vienpadsmit mēneši ir pagājuši, un pats brīnos, cik pareizs bija šis sākotnējais plāns. Īstenojot to, sapratu, ka tas ir vienīgais un pareizas. Bija arī lietas, ko nemaz nevarēju paredzēt. Piemēram, sacensību kalendāru publicēja tikai pirms diviem mēnešiem, un skatos: decembrī ir ielikti divi "divdesmitnieki”. Tieši tā, kā man ir nepieciešams! Ne viss ir gājis kā pa sviestu. Piemēram, aizbraucu uz IBU kausu ar rollerslēpēm Zviedrijā un 10 kilometros „dabūju iekšā” piecas minūtes. Jau padomāju, ka kaut kur esmu kļūdījies, bet pēc pāris dienām tam atradu izskaidrojumu. Arī Latvijas čempionātā uz rolleriem puiši bija pārāki, taču par to neuztraucos. Formā būs jābūt vēlāk.

Pirms gada stāstīji, ka šaušanā ceri sasniegt 95 procentu precizitāti. Cik reāli tas šķiet šobrīd?
Uj... Nē, viss ir reāli, bet pagaidām tādas precizitātes nav... Ja nebūs šo 95 procentu, tad nav par ko sapņot. Es allaž esmu sev uzstādījis maksimālus mērķus un uz tiem tiecies. Ja nebūs mērķu, tad nebūs nekā. Labi, nebūs 95, bet 94 procentu precizitāte, taču pietiks arī ar to. Dabīgi, ka ir lielāka iespējamība, ka būs 94 procenti, nevis 96, bet tur jau kā karti ļažut (kā paveiksies – tulk.). Tas par tiem procentiem ir plāns, taču biatlons ir tāda lieta, kurā var notikt jebkas. Var sakrist visi apstākļi, bet tāpat var arī viss nesakrist. Pat nezinu, kurā vēl veidā tā var notikt. Cilvēkam, kurš tic, ka viss būs kārtībā, ir lielākas izredzes, ka viss sakritīs.

Nesen notika pasaules čempionāts vasaras biatlonā. Nebiji plānojis tajā startēt?
Sākumā biju plānojis, bet aizbraucu uz posmu Zviedrijā, un man ļoti grūti gāja uz rolleriem. Sapratu, ka tās būs nevajadzīgas mocības. Turklāt man tagad mēnesi bija jābūt mājās un jāpastrādā pie biznesa, tāpēc fiziski nebija laika visu paspēt. Nostartēju IBU kausā un Latvijas čempionātā, kopā bija desmit starti, un ar to bija pilnībā pietiekami. Vasarā man tik daudz startu nekad nav bijis.

No finansiālā viedokļa tagad visiem ir grūti, bet no tevis sūdzību nedzird.
Principā nekādu problēmu – es ieeju savā veikalā no paņemu no tā tik naudas, cik tas ir nepieciešams. Dabīgi, biznesam tas nav labi, un es atvainojos visiem partneriem, kas no tā cieš. Taču domāju, ka beigu beigās tas atmaksāsies arī biznesam. Finansiāli viss ir kārtībā, taču priecātos, ja saņemtu kaut kādu atbalstu. Vēlos pasveicināt jauno Daugavpils pilsētas vadību ar Jāņa Lāčplēša kungu priekšgalā. Varbūt viņi atcerēsies par mani, varbūt es atgādināšu par sevi. Man būtu ļoti svarīgi, ja viņi mani atbalstītu pēdējā sagatavošanās posmā. Pusgadu ņemt naudu no ģimenes katla nav pareizākais solis, taču izvilkšu arī šādi (intervijas beigās Oļegs lūdz pateikties ģimenei – sievai un meitai Alisei – par sniegto morālo atbalstu viņa plānu realizēšanai – aut.).

Kaut kādi atbalstītāji tev ir?
Sponsora nav neviena. Es arī nemeklēju. Man ļoti nepatīk kādam kaut ko prasīt. Visu dzīvi esmu centies būt maksimāli neatkarīgs cilvēks. Man nekad nav bijis neviena priekšnieka, kurš teiktu, kas man ir jādara. Vienīgais izņēmums ir sieva. Tāpēc arī negribas iet kaut ko prasīt un visvairāk negribas, lai tev pasaka: "Nē!”. Varbūt kāds izlasīs šo interviju, un gribēs mani atbalstīt. Ja ir cilvēki, kas vēl tic Maļuhinam, būšu viņiem ļoti pateicīgs.

Savu varēšanu sākumā ir jāpierāda!
Tur jau tā lieta – ja decembra sākumā labi nostartēšu un tikšu olimpiskajā komandā, būšu pilnībā nodrošināts. Palīdzība ir vajadzīga tagad. Bet, ja nē, tad nē – tikšu galā pats. Dabīgi, ka tas viss izskatās pēc avantūras, jo esmu bez trenera un bez daktera, taču manam sagatavošanās plānam ir savi plusi.

Tu esi atgriezies uz šo vienu sezonu, vai būs arī nākamā un aiznākamā?
Tā žeļezno (pavisam noteikti – tulk.) būs mana 30. un pēdējā sezona biatlonā. Labi, dažas sezonas izlaidu, taču faktiski jau 30 ziemas esmu biatlonā. Ar trīsdesmito es pielikšu punktu. No biatlona aiziet nedomāju – man ir padomā viens interesants projekts. Tāpēc arī atgriezos biatlonā, jo redzu sevi vienā projektā. Mēģināšu sākt to risināt starptautiskā līmenī. Tā ka, iespējams, uz nākamo olimpiādi Sočos braukšu, taču vairs ne kā sportists.

Nobeigumā tu varētu precizēt, kādi ir tavi mērķi gaidāmajai sezonai?
Jau pirms 25 gadiem mans pirmais treneris Nikolajs Solovjovs teica, ka viņš no mums taisīs olimpiskos čempionus un nekādi citi mērķi nevar būt. Mūsu sportistiem un viņu treneriem visvairāk pietrūkst tieši tā, ka viņi nespēj uzstādīt mērķi un netic, ka tie ir sasniedzami. Es vienmēr esmu ticējis, ka mērķi ir sasniedzami, un viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti grib tos īstenot. Es ļoti vēlos labi nostartēt, un ticu, ka visas zvaigznes nostāsies manā pusē. Prognozēt neko nevar, taču, uzliekot uz mani totalizatorā, var zaudēt pavisam nedaudz, bet vinnēt ļoti daudz... Es ticu saviem spēkiem un man ļoti gribas atgriezties skaisti...