Rēķis: "Tagad esmu neoficiālais Jaunzēlandes čempions..."

-Uz Jaunzēlandi pārcēlies pavasarī. Vai esi jau paspējis tur iedzīvoties?
-Jā, viss ir ļoti labi. Varētu teikt, ka mums (Guntis uz Jaunzēlandi pārcēlās kopā ar savu līgavu – aut.) vienkārši ir paveicies – te ir forši cilvēki. Dzirdot to, kā citiem klājas ārzemēs, jāatzīst, ka mums viss ir lieliski. Runā, ka, jo tālāk uz ziemeļiem, jo draudzīgāki cilvēki. Apkārtējie te tiešām ir pozitīvi.

-Jaunzēlande ir pagaidu pieturas punkts vai esi tur uz palikšanu?
Šobrīd man ir līgums uz diviem gadiem, tāpēc vismaz divus gadus es te noteikti būšu. Nākamā gada sākumā [23. janvārī] ar četriem jaunajiem puišiem braucu uz treniņnometni Vankūverā. Sākumā domāju, ka te tāda jokošanās vien būs, bet izrādās, kamaniņu sports nopietni tiek bīdīts. Pēc tam divas nedēļas ar Austrālijas kamaniņu braucējiem strādāšu Amerikā. Viņi šeit aptuveni desmit cilvēku sastāvā bija augustā (tobrīd Jaunzēlandē bija ziema – aut.).

-Jaunajiem jaunzēlandiešiem Vistlera nav par traku?
-Trase nav sarežģīta, ja nebrauc no augšas. Kad paši braucām no apakšas, likās, ka tā ir bērnu spēle un tas ir tik elementāri, bet, ja brauc no pašas augšas, tad, protams, viss ir pavisam savādāk. Patiesībā es gribēju vest viņus uz Kalgari vai Soltleiksitiju, bet tur viss bija aizņemts, tāpēc, kā vienīgais variants palika Vistlera.

-Šobrīd trenera darbs ir jūsu galvenais iztikas avots vai vairāk tomēr hobijs?
-(smejas) Nekad nebiju domājis, ka ar kamaniņu sportu pelnīšu naudu. Tas ir algots darbs, bet nav pilna slodze. Tas nav vienīgais, ar ko es šeit nodarbojos.

-Vai pēc karjeras beigām bija piedāvājumi trenēt jaunos kamaniņu braucējus Latvijā vai kur citur, izņemot Jaunzēlandi?
-Neoficiāli trenēt līdz Soču olimpiādei man piedāvāja krievi, nesen piedāvājums bija arī no Kanādas. Nav noslēpums, ka sportistiem, kas tikko beiguši karjeru, ir šādi piedāvājumi.

-Šos piedāvājumus nemaz neapsvēri?
-Uz Krieviju negribēju – tur esmu bijis un tur man nepatīk. Kas attiecas uz Kanādu, tad nedomāju, ka es tur būtu ļoti konkurētspējīgs. Ar pieredzi, jā, bet savādāk... Turklāt, es šeit [Jaunzēlandē] jau esmu iedzīvojies. Arī pieminētais divu gadu līgums man jau ir noslēgts un baigi raustīties es arī nevaru.

-Atskatoties uz savu karjeru vai esi gandarīts par tajā paveikto un, kuru uzskati par lielāko sasniegumu?
-Priecājos par Latvijas čempiona tituliem gan junioru, gan pieaugušo konkurencē. Tāpat ir gandarījums arī par pirmo medaļu pasaules čempionātā komandu stafetē.

-Un karjeras dramatiskākais posms?
-Domāju, ka pēdējās olimpiskās spēles Vankūverā. Ne tāpēc, ka tā bija mana pēdējā olimpiāde. Patiesībā biju domājis, ka būs grūtāk. Bet Vankūvera tāpēc, ka tur aizgāja bojā gruzīnu sportists Nodars Kumaritašvili. Tajā vietā [kur no trases izlidoja Kumaritašvili] es kritu ne vienu reizi vien un tas lika daudz ko pārdomāt.

Nasebijas trase - pagaidām ļoti vienkārša un tikai 360 metrus gara, taču Jaunzēlandes Kamaniņu sporta federācija apņēmusies līdz 2014. gada Soču olimpiādei izaudzināt olimpieti, tāpēc gaidāmas pārmaiņas... Foto: Rigonda Teibe

-Kādā situācijā vispār šobrīd ir kamaniņu sports Jaunzēlandē?
-(smejas) Kamaniņu sports šeit tikai dzimst. Kādreiz tas šeit jau ir bijis, startēja kāda sieviete, bet tas bija labu laiku atpakaļ. Šobrīd Jaunzēlandes Kamaniņu sporta federācijas prezidents ļoti cīnās, lai attīstītu to. Šeit ir trase, kas ir izbūvēta mežā un ir 360 metrus gara. Tāda ir vienīgā pasaulē. Ja vajag kādu palīgstrādnieku, tad nav problēmu – visi nāk un strādā bez atalgojuma – par pusdienu tiesu, tēju ar cepumiem vai tamlīdzīgi. Tas ļoti pārsteidz.

Pats arī esi izmēģinājis trasi?
Man šobrīd pieder trases rekords (sirsnīgi smejas). Esmu arī neoficiālais Jaunzēlandes čempions un visu Nasebijas kausu ieguvējs (atkal smejas). Gaidu brīdi, kad kāds no vietējiem puišiem mani pārspēs. Patiesībā te ir viens daudzsološs puisis, redzēs, kā būs.

-Vasarā bija treniņnometne jaunajiem sportistiem. Kā šis pasākums noritēja?
-Treniņnometnē piedalījās 36 kamaniņu braucēji vecumā no astoņiem līdz apmēram 17 gadiem. Treniņnometne ilga nedēļu, visi bija apmierināti. Tiem, kas brauc ne pirmo gadu (trase Nasebijā ir tikai trešo gadu – aut.), rezultāti ir krietni uzlabojušies.

-Jaunos talantus jau esi saskatījis?
-Kā jau minēju, ir viens puisis, kas šogad sāka un ir vinnējis praktiski visus mačus, savā vecuma grupā noteikti. Viņš uzvarēja arī pirmajā Austrālijas/Jaunzēlandes čempionātā. Ļoti nosvērts puisis ar nākotnes perspektīvām.

-Jaunzēlandes prese rakstīja, ka ir mērķis 2014. gada Soču olimpiādē vīriešu sacensībās iekļūt pirmajā desmitniekā...
-(smejas) Tas viss izklausās ļoti labi, bet redzēsim, kā būs tālāk. Jāskatās kā nākotnē būs ar finansējumu un, kā vispār jaunie sportisti janvārī sevi parādīs Vistleras trasē Vankūverā. Katrā ziņā jaunzēlandieši ļoti nopietni strādā pie tā, lai būtu Soču olimpiādē. Par pirmo desmitnieku gan es šaubos, zinot sevi un kamaniņu sportu kopumā. Viss gan ir iespējams, jo paši krievi uzskata, ka Sočos kamaniņu sporta sacensības arī varētu nenotikt, jo nepaspēs uzbūvēt trasi. Tādā gadījumā sacensības norisināsies Paramonovas trasē Piemaskavā. Ja uzbūvēsim labas un ātras kamanas, tad arī augsti rezultāti ir iespējami.

Guntis, trenējot jaunākos kamaniņu braucējus. Sākumā atļauts braukt tikai ar šādām kamanām (t.s. "naturban"), pēc tam puiši pārsēžas jau nopietnākās. Foto: Rigonda Teibe

-Vai beigās nesanāks tā, ka būsi izaudzinājis un uztrenējis konkurentus latviešiem?
-(smejas) Tas jau nebūtu slikti. Ja es [trenējot jaunzēlandiešus] radītu konkurenci latviešiem, manuprāt, tas būtu tikai labi.

-Kas šobrīd ir Jaunzēlandes Kamaniņu sporta federācijas atbalstītāji? Zināms, ka starptautiskā federācija (FIL) sniegusi savu atbalstu...
-Jā, FIL viņiem piešķīra kaut kādu naudas summu. Jaunzēlandē ir arī tāda ļoti laba lieta kā "fund raising" – pilsētā tiek organizēta loterija un tādā veidā iegūta nauda, lai sūtītu puišus uz Vankūveru. Vai arī tirgota malka – pa radio tas tiek izziņots, sabiedrība tiek informēta, ka tiks tirgota malka, kur līdzekļi tiks novirzīti jauno kamaniņu braucēju nometnei Vankūverā. Tā arī elementāri nauda tiek savākta. Tāpat arī moteļi un viesnīcas ziedo naudas summas šim pasākumam. "Fund raising" patiesībā ir kaut kas neiedomājams, bijām uz to aizgājuši. Loterijas biļete ir par diviem dolāriem (Gunta līgava Rigonda piebalso: "cilvēku bija neiedomājami daudz") un tās visas tika izpirktas. Varēja laimēt, teiksim, gaļu, virtuves piederumus, Ziemassvētku kūkas vai citas lietas (smejas).

Kad jaunzēlandieši varētu startēt Pasaules kausa posmos?
Nākamgad viņi tēmē braukt pa junioru posmiem. Pieaugušo līmenī? Nē, nē (smejas). Vecākajam ir 17 gadi, citiem tikai 14, visi vēl ir zaļi gurķi. Tur vēl ir jāstrādā un jāstrādā.

-Nesen intervijā "Sporta Avīzei" Anna Orlova diezgan kritiski izteicās par tehnikas un tehniskā personāla pieejamību, uzsverot, ka labākais principā ir pieejams tikai Tīrumai, Rubenim, Šiciem. Tu kā bijušais izlases dalībnieks varētu pastāstīt, kā tur īsti ir...
-Briesmīgi (ironiski smiekli). Ja gribi kaut ko saņemt, jāparāda arī kaut kāds rezultāts pirms tam. Nevar gribētu visu labāko, tai pat laikā neuzrādot augstus rezultātus. Neteikšu nevienu sliktu vārdu par kamaniņu sportu Latvijā. Ir bijuši visādi laiki, ir visādi gājis, bet es varu lielu paldies, ka varēju darīt to, kas man patīk, saņemt par to nelielu algu, vismaz izdzīvošanai... Ja tu vari nodarboties ar patīkamu lietu, apceļot pasauli, saņemt algu, tad kur ir problēma? Teikt, ka man nebija labākās kurpes, labākās kamanas vai mantiņa ir nedaudz bērnišķīgi, kā bērnudārzā. Cilvēki nāk un iet, tādi kā es vai Anna ir ilglaicīgie (smejas), visādi laiki ir pārdzīvoti. Ja Anna saka, ka viņai neko nedeva, tad jāatceras, ka iepriekš viņai viss bija. Uz viņu tika strādāts un viņa bija TOP1. Laiki mainās un tagad strādā uz citu – kas ir jaunāka un perspektīvāka.