Bjerndālens: "Man ir 36, bet jūtos tā, it kā būtu 25"
Strauji tuvojas 2010./11. gada biatlona sezona, un izcilākais šī sporta veida pārstāvis Ūle Einārs Bjerndālens sniedzis sev neraksturīgi atklātu interviju "Universo Bianco" žurnālistiem. Piedāvājam šīs intervijas tulkojumu.
Kāda tev iznākusi aizgājusī vasara, ņemot vērā izmaiņas Norvēģijas izlasē, īpaši jau sagatavošanās sistēmā?
Mums tagad ir jauns slēpošanas tehnika treneris Turgeirs Bjorns, bet ar šaušanu joprojām nodarbojas Mikaels Lefgrēns. Tāpat esmu strādājis ar fiziskās sagatavotības treneri Oloju Ravaldu, kurš savā jomā ir viens no trim labākajiem, agrāk viņš darbojās ar Zviedrijas distanču slēpošanas izlasi. Ar Ravaldu tikai nupat esmu sācis sadarboties. Vēl mēs pirmo reizi starpsezonu periodā bijām Maljorkā un veicām uzsvaru uz velo sagatavotību. Tāpat trenējāmies Dobjako, kur nesenu uzbūvēta lieliska trase rollerslēpēm. Jūlijā jutos nedaudz noguris, taču augustā uzņēmu formu.
Turpini izmantot veco šauteni, kuru pagājušajā sezonā aizlienēji no sievas?
Nē, esmu notestējis jaunu šauteni un ar to tad arī startēšu tuvāko mēnešu laikā. Veco šauteni atdevu atpakaļ Natalī. Taču jāsaka, ka vecajai šautenei bija savas īpatnības. Ar šo šauteni startēju bieži, ne tikai Vankūveras olimpiskajās spēlēs. Tajās biju labā formā, taču ne viss sanāca. Atšķirībā no Francijas sportistiem, kuri ne tikai nekļūdījās, bet vēl arī viņiem klāt stāvēja veiksme.
Kas tevi motivēs jaunajā sezonā?
Man ir 36 gadi, bet jūtos tā, it kā būtu 25. Vēlos veltīt lielu uzmanību distanču slēpošanai, kā tas bija 1997. gadā pirms Nagano spēlēm, kad izcīnīju savu pirmo olimpisko zeltu. Tiesa, mums nekad nebija tādas konkurences izlasē kā tagad.
Vari paskaidrot sīkāk?
Pēc tam, kad karjeru noslēdzies Halvards Hanevolds, esmu kļuvis par pašu vecāko biatlonistu Norvēģijas izlasē. Emīls Hegle Svensens ir aptuveni vienā līmenī ar mani. Tarjei Bo var kļūt ļoti stiprs un sekot mūsu piemēram. Esmu pārliecinošs, ka šajā ziemā viņš gūs savu pirmo PK posma uzvaru. Vēl mums ir Aleksandrs Uss, Ronijs Hafsoss un Larss Bergers - lieliski slēpotāji. Katrs no viņiem var tikt uz pjedestāla jebkurās sacensībās. Man vēl nekad nav bijuši tik spēcīgi komandas biedri. Katru dienu, katrā treniņā mums nākas sevi pierādīt un katru reizi ātrākais starp mums ir kāds cits.
Pagājušajā sezonā pirmo reizi kopš 1997. gada netiki trijniekā Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā. Kādi mērķi ir tagad?
Mana prioritāte ir uzvara PK kopvērtējumā. Tieši šī iemesla pēc šajā sezonā startēšu visos PK posmos, tai skaitā abos ASV posmos.
Kādreiz tu bieži izlaidi kādu posmu. Šī brīža tavs lēmums ir saistīts ar to, ka Starptautiskā Biatlona savienība (IBU) lēmusi neizslēgt trīs vājākos rezultātus?
Nezināju par šādu lēmumu. Nē, galvenais iemesls ir tāds, ka man ir sagatavota speciāla gatavošanās programma.
Par jaunajiem noteikumiem. Ko tu domā par kvotu samazināšanu visām izlasēm?
Domāju, tas ir labs lēmums, kaut es dotu priekšroku tādam variantam, ka vadošajām četrām izlasēm startējošo skaits netiktu samazināts. Šī brīža lēmums stipri ietekmē kā mūsu komandu, tā Krieviju, Franciju un Vāciju, kur grūti atrast vietu visiem spēcīgajiem biatlonistiem.
IBU plāno nākotnē piedāvāt jaunu sacensību formātu, piemēram, īsu sprinta kvalifikāciju, lai noteiktu starta kārtību iedzīšanai. Tev patīk šāda ideja?
Ar IBU daudz kontaktējos gan saistībā ar šo, gan citiem jautājumiem. Pats galvenais - padarīt visus sportistus par profesionāļiem. Paskatieties, kas notiek F-1. Ir cilvēki, kas domā, ka sacensības kļuvušas garlaicīgas, taču sacensības notiek kā klasiskās Grand Prix vietās, gan valstīs, kur agrāk tās nenotika. Biatlonā par klasiku uzskata Antholcu, Oberhofu, Rūpoldingu, varbūt vēl Oslo. Citās valstīs biatlonam vēl ir jāaug. Kas attiecas uz sacensību formātu, tad domāju, ka tas ir pareizi - jāpiedāvā jaunas lietas, taču nedrīkst aizmirst arī par pagātni. Piemēram, līdzjutējiem patīk jaunievestās jauktās stafetes, taču četras šīs stafetes vienā sezonā būtu par daudz.
Tu ne ar pārāk lielu iedvesmu piedalies jauktajās stafetēs?
Jā, neesmu pārāk liels šīs disciplīnas piekritējs. Pie tam nedomāju, ka daudz iegūsim, samazinot individuālo distances disciplīnu, kas ir disciplīna ar lielāko vēsturi. Pa lielam ar disciplīnām viss ir kārtībā jau tagad. Ir svarīgi, lai biatlons paliktu viegli saprotams līdzjutējiem kā tribīnēs, tā pie TV ekrāniem. Negribētu, lai biatlons ietu distanču slēpošanas ceļu, kur tiek bezgalīgi iemēģinātas aizvien jaunas un jaunas lietas un kaut kas labais vecais jau ir pazaudēts.
Kas tieši tev nepatīk mūsdienu distanču slēpošanā
Neesmu sajūsmā par duatlonu. Man patīk strādāt ar ekipējumu - slēpēm, slēpjzābakiem, pat ar nūjām. Duatlonā ir jāmeklē kompromiss, lai pārietu no klasiskā soļa uz brīvo. Dodu priekšroku vecajai Gudersena disciplīnai, kas skatītājiem ir interesantāka. Un tomēr jūs mani redzēsiet šīs sezonas Pasaules kausa izcīņā distanču slēpošanā. Startēšu Beijtostolenē, bet pēc tam arī Galivārē novembrī.
Tu kategoriski noliedz savu dalību distanču slēpošanas pasaules čempionātā Oslo...
Jā, esmu jau izvērtējis šādu variantu un nolēmu atteikties. Jātiek trijniekā Norvēģijas distanču slēpošanas čempionātā, lai kvalificētos stafetes komandai. Domāju, atskaitot Frūdi Andresenu, tur būs vēl viens biatlonists, kurš iekļūs izlasē garajā distancē.
Tā ir taisnība, ka apsver iespēju piedalīties 15 kilometru distancē 2013. gada pasaules čempionātā Val di Fjemmē?
Kāpēc gan ne? Starp citu, sacensības notiks netālu no vietas, kur dzīvoju.
Kas tev ir svarīgāk - izcīnīt 100 uzvaras PK posmos vai panākt Bjornu Delī olimpisko zelta medaļu skaita ziņā?
Gribētos sasniegt gan vienu, gan otru. Tas ir prestiža jautājums. Kā teicu agrāk, neesmu zaudējis motivāciju. Tiesa, tagad uzvarēt kļūst aizvien grūtāk un grūtāk nekā tas bija pirms 10 gadiem. Samazinājies laiks, kas tiek patērēts šautuvē, slēpošana kļuvusi daudz ritmiskāka, tagad nav iespējams aizmukt atrāvienā.
Vai starp visiem tituliem kāds no tiem ir īpaši svarīgs?
Lai arī kopš tā laika esmu ieguvis daudz titulu, joprojām svarīgākā un neaizmirstamākā palikusi pirmā olimpiskā zelta medaļa, kuru izcīnīju Nagano sprintā.
Un sāpīgākie zaudējumi?
Kritiens Pokļukā 2001. gada pasaules čempionātā. Toreiz sāpēja. Sapratu, ka pretējā gadījumā finišā būtu apsteidzis Rafaelu Puarē.
Tā bija pēdējā reize, kad raudāji...
Gribēju uzvarēt, jo tajā brīdī man nebija nevienas individuālās zelta medaļas pasaules čempionātā. Vēlāk to sasniedzu. Taču pašas sliktākās man ir no 1999. gada Kontiolahti stafetes. Pēdējā šaušanā netrāpīju piecas reizes un devos veikt trīs soda apļus. Palikām tikai trešie.
Svensens saka, ka grib veikt stafetes pēdējo posmu. Parasti to dari tu. Kā skaties uz šādu variantu?
Domāju, nākotnē viņš tiks galā ar šādu lomu. Vai arī, ja treneri lems, ka viņš to ir vairāk pelnījis, ka viņš ir labākā formā, tad neiebildīšu. Vankūveras olimpiskajās spēlēs treneri pēc apspriedes ar citiem sportistiem vienojās par to, ko piedāvāja Hanevolds - ka pēdējais posms jāslēpo man kā sportistam ar lielāku pieredzi. Taču es un Emīls neesam vienīgie varianti. Tarjei Bo drīzumā arī varēs pretendēt uz pēdējā posma veikšanu. Domāju, viņš var slēpot arī pirmo posmu, ka tāpat ir ļoti svarīgs posms.
Vladimirs Putins gribēja, lai tu uzdāvini viņam savu olimpisko zelta medaļu. Kā to saprast?
Tā ir tiesa, un šis notikums norisinājās pirms pāris gadiem. Kad atlika dažas dienas līdz 2014. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietas izvēlei, mani uzaicināja uz Maskavu, lai tiktos ar prezidentu Putinu. Biju vienīgais sportists no Rietumeiropas. Zinu par krievu tradīciju dāvināt dāvanas, tāpēc pajautāju viņa sekretāram, kāda dāvana būs labāka. Viņš atbildēja, ka Putins labprāt tiktu pie vienas no manām olimpiskajām zelta medaļām. Lai paturētu to sev, atbildēju, ka diemžēl atrodos Itālijā un man nav laika, lai atgrieztos Norvēģijā pēc tās. Uzdāvināju Putinam slēpošanas tērpu.
Pazīstamais provokators Volfgangs Pihlers [Zviedrijas izlases vācu treneris] bija gatavs apzvērēt, ka tu ne reizi neesi ēdis "Makdonaldā".
Šoreiz viņam nav taisnība. Arī es esmu biji fāstfūdos. Atceros, kā vienreiz, gaidot lidojumu, šķiet, no Londonas Itālijas izlases klātbūtnē viņiem par pārsteigumu apēdu hamburgeru un kartupeļus frī. Ja nopietni, tad laba pārtika ir svarīga, taču nevajag arī no tā visa taisīt uzspiedošu teoriju. Pats dodu priekšroku itāļu virtuvei.
Izmantotie resursi:
Футбол, хоккей, баскетбол, теннис, бокс,...
+2 [+] [-]
+24 [+] [-]
-1 [+] [-]
jo vecāks paliec , jo vairāk tā liekās.
[+] [-]
[+] [-]