A. Medenis: "Jāsakārto elementāras lietas"

Pavisam nesen pameti izlasi, paziņojot, ka tev apnicis federācijā valdošais bardaks. Cik ilgā laika posmā nobrieda šis lēmums?
Viss notika pakāpeniski gada laikā. Sākumā bija visādi sīkumi, pēc tam problēmas tikai pieauga. Pēdējais piliens bija šogad, un pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra nolēmu, ka viss, man pietiek!

Kas konkrēti tevi neapmierināja Latvijas Volejbola federācijas (LVF) darbībā?
Jau agrāk daudzi zināja, ka organizācija nav augstākajā līmenī, lai gan ne viss bija slikti. Bija tīri individuālas lietas, kuras neapmierināja mani kā spēlētāju, piemēram, neapmaksātās biļetes, transfēri (to saņem LVF, nevis Ozolnieku klubs, kurā Medenis iepriekš spēlēja, – aut.). Igaunijā visa sistēma ir krietni pievilcīgāka - 40% no transfēra summas saņem tavs jaunatnes treneris. Ja tam visam pieskaita klāt vēl darbu ar izlasi, ar to pietika. Tādas problēmas nav bijušas man, bet arī citiem spēlētājiem. Dažādās izlasēs esmu jau no 16 gadu vecuma, labas attiecības man ir bijušas ar visiem treneriem. Reizēm pat piemiedzu acis uz dažām lietām, kas varbūt īsti neapmierināja. Izlases dēļ savulaik esmu kavējis arī skolu, ar kuru radās nopietnas grūtības. Ilgus gadus esmu sities par izlasi, daudz ko ziedojis. Es arī joprojām gribu spēlēt izlasē, ja viss tiks sakārtots.

Muļķīgi, ka sliktos rezultātus federācija līdz šim novēlusi uz jaunatnes treneriem – jaunie spēlētāji it kā tiek piedāvāti netehniski un ar viņiem nevarot strādāt. Ja paskatāmies uz junioru rezultātiem, tad pēdējos gados viņi regulāri ir spēlējuši finālturnīrā un pieveikuši arī spēcīgas komandas.

Izlases menedžeris atzina, ka mikroklimats pēc tavas aiziešanas esot uzlabojies. Vai bija arī kādi iekšējie konflikti?
Gan federācijas, gan izlases vadība apzinās, ka tās lietas, kas nav sakārtotas, velkas jau labu laiku. Viņiem vienkārši kaut kas bija jāsaka pretī. Pēc maniem izteikumiem, sekoja pretuzbrukums, arī publikācijā "Dienā". Cik man zināms, mikroklimats nav ne uzlabojies, ne pasliktinājies. Esmu runājis ar dažiem izlases puišiem, viss palicis nemainīgi. Es izlasei vēlu tikai to labāko.

Tika minēti arī tavi režīma pārkāpumi valstsvienībā. Vai tādi bija un kādi tieši?
Režīma pārkāpumi bija brīvajās dienās. Esmu un gājis atpūties ar citu sporta veidu pārstāvjiem, bet tas nav bijis nekas traks. Arī ārzemēs pēc spēlēm gribas atpūsties, bet galvenais, lai nākamajā spēlē labi nospēlēju. Un Itālijā man tas izdevās diezgan sekmīgi. Atzīstu, bija pārkāpumi, taču kurš tad sportists neatpūšas? Sports ir skaists ar savām uzvarām, taču ir arī zaudējumi, nervu bojāšana. Izlases vadībai bija kaut kas jāpasaka pretī Medenim un, protams, tika minēti tieši režīma pārkāpumi. Runa nav par to, bet par volejbola saimniecību kopumā. Federācijas cilvēki labāk būtu pastāstījuši, ko viņi ir izdarījuši izlases un vispār volejbola popularizācijas labā.

Klīst runas, ka tu nemaz nebūtu iekļuvis izlases sastāvā, pat ja pats nebūtu atteicies no spēlēšanas...
(smejas) Ja runājam par Baltkrievijas turnīru – pirmajā spēlē es guvu 20, otrajā – 13 punktus. Servju uzņemšanā es biju stabilāks par pārējiem, tas viss ir redzams statistikā. No pamatsešinieka es noteikti nekritu ārā.

Kādas attiecības saglabājušās ar Vildi? Vai uzskati viņu par piemērotāko izlases galveno treneri?
Vilde ir uzvarējis vairākus Latvijas čempionātus un ir pietiekami pieredzējis. Domāju, ka sliktas attiecības mums nav palikušas. Ne jau es izlasi pametu Vildes dēļ, visas problēmas nāk no augšas. Es nebūt neapvainojos uz to, ka treneris teica, ka ir manī vīlies, jo gan jau cerēja uz manu palīdzību. Latvija ir pārāk maza, lai savā starpā cīnītos vairāk nekā pret pretiniekiem. Nesaskaņas var gadīties visos līmeņos, taču mēs neesam ar resursiem tik bagāta valsts kā Krievija, lai varētu atļauties atmest vienu vai otro spēlētāju un izlasē paņemt to, kurš labāk patīk.

Šonedēļ par LVF prezidentu kļuva Rīgas domes vicemērs Almers Ludviks. Kā viņa parādīšanās varētu ietekmēt volejbola saimniecību?
Personīgi viņu nepazīstu, tāpēc nevaru spriest, taču cik esmu runājis ar cilvēkiem, esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes. Visu parādīs viņa darbi. Katrā ziņā pozitīvi, ka kaut kas jau sāk mainīties. Tagad ir jauns prezidents, nākamnedēļ būs viceprezidenta un ģenerālsekretāra vēlēšanas. Es ceru, ka amatos nokļūs cilvēki, kuri patiešām vēlas, lai volejbols attīstās un iet uz augšu. Vajadzīgi cilvēki, kas domā par pašiem spēlētājiem un, protams, jaunatni.

Kas ir tās pamatlietas, kurām jānotiek, lai tu varētu atgriezties izlasē?
Izlase ir patriotisma lieta, taču ir runa par neorganizētību, kāda ir mūsu izlasē – viss notiek pēdējā brīdī. Jāsakārto elementāras lietas. Federācijai un izlases vadībai vienkārši ir kaut kas jādara lietas labā. Piemēram, sezonas laikā regulāri jāsazinās ar spēlētājiem, jāinteresējas kā veicas un tamlīdzīgi. Tā būtu normāla attieksme. Interesanta lieta - ja mēs zaudējām igauņiem pirms pieciem gadiem – tas bija kauns. Tagad tā jau ir likumsakarība. Junioru vecumā mēs igauņus sakāvām, šobrīd mums ir problēmas viņus uzvarēt. Individuāli viņi nekādā ziņā nav stiprāki un kopumā arī spēcīgākos klubos nespēlē. Šobrīd Igaunijā volejbols ir ļoti populārs sporta veids. Paskatieties, kā viņi strādā ar izlasi un klubiem – viņi pērk Latvijas un citu valstu spēlētājus, viņi atrod sponsorus, cilvēkus, kuri nāk iekšā ar naudu. Sezonas laikā izlases spēlētājiem tiek zvanīts, runāts saistībā ar izlasi, tiek uzturēta interese. Organizēts darbs viņiem notiek visas sezonas garumā. Izlase un spēlētāji ir informēti par visu. Tagad par Igaunijas valstsvienības konsultantu strādā Latvijā labi pazīstamais volejbola speciālists Boriss Kolčins. Mūsu acu priekšā igauņi ir paņēmuši vienu no ne tikai Latvijas, bet Eiropas panākumiem bagātākajiem treneriem.

Pavisam nesen izlase aizvadīja pirmo sabraukumu, pārliecinoši zaudējot divās spēlēs no trim. Kā vērtē valstsvienības sniegumu?
Ar Holandi nospēlējām tā kā spējām, bet zaudējums pret Slovēniju ar 0:3 tomēr pārsteidza. Acīmredzot tā šobrīd ir mūsu reālā vieta – ne tieši izlases, bet visa volejbola.

Kādas tavuprāt izredzes vēl pacīnīties par tikšanu uz Eiropas čempionātu?
Azerbaidžāna ir jāuzvar. Ar Holandi par pirmo vietu mēs nevaram cīnīties, jo visticamāk arī nākamajā sabraukumā viņi visus uzvarēs. Mums jāuzvar slovēņi un es ticu, ka tas ir iespējams. Cita lieta, ka jāuzvar pārliecinoši – ar 3:0. To, ka puiši Slovēnijā var uzvarēt mājiniekus es nešaubos, jo komanda būs vairāk saspēlējusies. Domāju, ka varam tikt pie panākuma, taču par 80% esmu drošs, ka uz finālturnīru izlase tomēr netiks.

Kādi ir nākamās sezonas plāni – vai zini, kur spēlēsi?
Ir vairāki varianti Itālijā, taču domāju pamainīt vidi un aizbraukt uz Spāniju vai Grieķiju. Pērn pasteidzos, izvēli izdarīju pārāk ātri, šogad gan mierīgi jāapdomā visi varianti un nesteidzoties jāizlemj. Tagad spēlētāju tirgus ir vaļā un domāju, ka uz jūnija vidu būšu izlēmis, kur spēlēt nākamajā sezonā. Konkrētus klubus pagaidām negribu saukt, jo viss ir ieceru līmenī.

Vai būtu gatavs atgriezties Latvijā, ja saņemtu labu un izdevīgu piedāvājumu?
Šobrīd nē, pat ja no Latvijas klubiem būtu labāks piedāvājums nekā ārzemēs. Gan spēļu, gan treniņu līmenis ārzemēs ir augstāks un spēlēšana tur ir lietderīgāka manai izaugsmei.

Kā šobrīd izmanto (nosacīti) negaidīto atvaļinājumu?
(smejas) Tagad esmu ārpus Rīgas pie vecvecākiem un palīdzu viņiem dārza darbos. Principā dzīvojos pa laukiem, apbraukāju visus radus un draugus, daudz laika veltu ģimenei un sev tuvajiem cilvēkiem. Uzņemu pozitīvo enerģiju! Fiziskās sagatavotības treniņus atsākšu pēc aptuveni divām nedēļām.