Pamatturnīra čempions bez Ukrainas titula. Latviešu treneris Krastiņš par sezonu

Ukrainas čempionāta pamatturnīru pirmajā vietā pabeidza Latvijas trenera Uģa Krastiņa vadītā Ļvivas “Barkom-Kažaņi”. Vairāk spēļu šosezon nebūs, jo koronavīruss tika arī līdz Ukrainai. "No sākuma pateica, ka čempionāts uz nenoteiktu laiku ir tikai apturēts. Kluba prezidents ieteica doties mājās, kamēr vēl varu tikt tuvāk ģimenei. Tieši somi organizēja specreisu no Kijevas uz Helsinkiem, un es paspēju tajā iekāpt. Pēc dienām divām trijām ukraiņi pagarināja karantīnu un aiztaisīja robežas ciet vispār. Tad arī noslēdza čempionātu.”

Par šo sezonu trenerim un Ļvivas vienībai ticis tituls “pamatturnīra uzvarētāji” bez čempiona paziņošanas, jo “play-off” spēles nemaz nebija sākušās. “Manā uztverē pilnīgi normāls lēmums,” komentē speciālists. “Ja nolikumā ir rakstīts, ka čempions tiek paziņots pēc izslēgšanas spēlēm, tad nav ko lemt kabinetos. Tas ir jālemj zālē.” Pirmajā “play-off” kārtā pretī būtu stājusies čempionāta vājākā komanda, kura uzvaras priekus šosezon izbaudījusi nebija, bet pusfinālā droši vien Žitomiras “Žitiči-ŽNAEU” vienība, kurai nācās piekāpties Ukrainas kausa pusfinālā.

“Noteikti būtu vinnējuši čempionātu. Ka tas nebūtu vienkārši, arī bija skaidrs. Pirmais trijnieks, pat pirmās četras komandas spēkos ir diezgan līdzīgas. Mači būtu bijuši labi, bet ar citu domu kā par uzvaru nemaz nedrīkstējām iet laukumā,” pārliecināts ir Krastiņš, atzīmējot, ka izslēgšanas spēlēs gan mēdz gadīties arī visādi pārsteigumi. Viņš atgādina Ukrainas kausa izcīņā zaudēto pusfinālu, kas gan bija tikai viena spēle.

“Runājot par uzdevumiem pirms sezonas, skaidrs, ka gribas uzvarēt, bet galvenā nostādne bija, lai mums nav jācīnās ar pašatdevi un lai mēs ar savu spēli varētu priecēt skatītājus, jo tad var izcīnīt arī uzvaras,” par šajā sezonā paveicamo saka Krastiņš. “Tomēr lielākais uzsvars bija uz Eiropas kausiem, lai tiktu CEV kausā pēc iespējas tālāk. Eiropas kausiem ir pavisam cits skanējums arī Ukrainā. Ja mums uz čempionāta pamatturnīra spēlēm nāca vidēji 100-150 skatītāji, uz Eiropas kausiem mēs pat tūkstoti varam savākt.”

Ļviviešiem neizdevās iepriecināt savus skatītājus, jo, lai arī sešpadsmitdaļfinālu CEV kausā komanda pārvarēja, nevienā no sezonas divām spēlēm savā laukumā šajās sacensībās uzvarēt neizdevās. “Tieši tas, ka pie tik daudziem skatītājiem neesi pieradis, zināmā mērā spēlētājiem sasien rokas. Pie tā ir jāpierod, lai mājas sienas palīdz, nevis traucē,” skaidro treneris. “Par spīti zaudējumiem mājās skatītāji mūs fanātiski atbalstīja, par ko viņiem milzīgs paldies. Jāmāk arī tādos apstākļos spēlēt, taču šoreiz mums tas nepalīdzēja.”

Toties pirmajā kārtā pēc 1:3 savā laukumā pret Saloniku PAOK izdevās viesos revanšēties ar 3:0 un uzvarēt “zelta setā” ar 16:14. “To, ka varētu vinnēt viesos, sapratām pēc pirmās spēles mājās,” stāsta Latvijas speciālists. “Uz to arī noskaņojāmies, taču nedomājām, ka izdosies vinnēt četrus setus pēc kārtas. To pat nosapņot nevar. Tomēr viss tā salikās, ka izdevās labi sagatavoties mačam. Spēle bija ceturtdien, bet jau pirmdien bijām Grieķijā. Līdz ar to otrdien un trešdien varējām gatavoties mačam. Plus vēl otrdienas vakarā varējām aiziet uz spēļu zāli, kur notika basketbola spēle, un zināmā mērā sajust, kāda būs atmosfēra mūsu mačā. Tas bija liels pluss, jo zināmai emociju gammai izgājām cauri jau pirms mača.”

Viņš piebilst, ka grieķi droši vien bija arī par daudz atslābinājušies, jo vienmēr tiek uzskatīts, ka mājās spēlēt ir labāk. Turklāt uz Ļvivu pretinieki bija atbraukuši bez sava pamatcēlāja Luhanskā dzimušā Dmitro Fiļipova, kurš atbildes mačā Grieķijā laukumā devās, bet pret kuru ukraiņu klubs bija gatavojies. Arī astotdaļfinālā pret Austrijas “Hypo Tirol AlpenVolleys” no Insbrukas, kas spēlē Vācijas bundeslīgā un CEV kausa mājas spēles aizvada nepilnus 25 tūkstošus iedzīvotāju lielajā Bavārijas pilsētiņā Unterhāhingā, labāk veicās viesos, kur pēc zaudējuma mājās trijos setos nācās piekāpties vien ar 2:3.

“Viņi bija nedaudz stiprāki, bet varianti bija arī mums. Tur viss pavērsās citā virzienā,” atceras Uģis. “Ja pret grieķiem pirms atbildes mača izdevās ideāli sagatavoties, tad ceļā uz Vāciju sākās negaiss, un pūta spēcīgs vējš. Slēdza lidostas, un no Austrijas uz spēļu vietu braucām ar autobusu, galastacijā nokļūstot vien mača dienā piecos no rīta. Nesaku, ka tas bija iemesls, kāpēc zaudējām, bet tas iespaidoja. Pirmos divus setus sitāmies labi (23:25, 26:24. - LVF), varējām vinnēt arī pirmajās setā, bet trešajā viņi ļoti riskanti servēja, serves padevās, un viņi mūs ar servi salauza (14:25. - LVF). Netikām galā ar uzņemšanu, un ar to viss beidzās. Tad vairs nebija variantu atspēlēties, jo divu spēļu summā jau bijām zaudējuši.”

“Tikai” līdz trešajai vietai izdevās aizcīnīties Ukrainas kausā. Pusfinālā Žitomirā trijos setos nācās piekāpties vietējai komandai “Žitiči-ŽNAEU”. “Zaudējām vienos vārtos,” atceras Krastiņš. “2012. gada olimpiskās čempiones Krievijas izlases trenerim Vladimiram Aļekno ir tāds teiciens: “Sportā nav loģikas.” Šī varbūt bija pirmā reize, kad es ar to sastapos. Pirms tā mača aizvadījām labāko treniņu nedēļu sezonā. Kad izgājām laukumā mačā, ne tehniski, ne taktiski... Uzreiz pēc spēles uz karstām pēdām analizējām, kur bija mūsu kļūdas, čaļi paši skatījās un nepazina sevi laukumā. Aizvadījām sliktāko maču sezonā. Tā mums vēl nebija gadījies. Pelnīti zaudējām.” Par trešo vietu gan komandai pienācās kauss, medaļas un neliela turnīra organizatoru prēmija, bet tas nebija tas, pēc kā brauca vienība.

“Kas būs tālāk, vēl nezinu,” bilst Uģis, vaicāts par nākotni. Koronavīrusa izraisītās pandēmijas dēļ viss lielākoties ir uz pauzes. Tomēr gan Ļvivas klubs viņu labprāt redzētu galvenā trenera postenī arī nākamajā sezonā, gan ir bijušas sarunas arī ar citu valstu vienībām par to vadīšanu galvenā trenera amatā. Pagājušā gada Eiropas čempionātā daudziem negaidīti Krastiņa vadītā Ukrainas valstsvienība nospēlēja ļoti labi, iekļūstot ceturtdaļfinālā un nodrošinot vietu nākamo meistarsacīkšu finālturnīrā bez kvalifikācijas spēlēm. Tikmēr Latvijai, ja nekas nemainīsies, vasaras beigās priekšā ir atlases turnīrs ar Spāniju, Moldovu un Kipru grupā.

“Par Kipru neko nezinu,” smejas Uģis. “Spāņi ir bīstami. Viņi var savākt labu izlasi. Ar moldāviem spēlējām četras pārbaudes spēles pirms diviem gadiem. Viņi atbrauca ļoti ambiciozi, bet aizbrauca bez nevienas uzvaras. Nedomāju, ka divu gadu laikā kaut kas ir ļoti mainījies, un pēc tā, ko es redzēju, Latvijai noteikti ir pa spēkam apspēlēt moldāvus. Arī spāņus var apspēlēt. Spānijas izlase var spēlēt labi, ar viņiem būs grūtāk, bet iespējas viennozīmīgi ir.”

Ar Ukrainas izlasi Krastiņu vēl saista līgums līdz gada beigām. “Man bija vienošanās ar Ukrainas federāciju līdz olimpiskā cikla beigām, jo, kad sākām kopdarbu, nezinājām, ka līdz olimpiskajai kvalifikācijai nemaz netiksim,” stāsta treneris. “Ukrainā līgumi katru gadu tiek pārslēgti, un šobrīd tas būtībā nozīmē, ka gada beigās sadarbība būs beigusies – līgums ir līdz 31. decembrim.” Vai būs turpinājums izlases rindās, rādīs laiks, jo pārceltas ir arī Eiropas Zelta līgas sacensības, un pagaidām Eiropas Volejbola konfederācija (CEV) nekādus mājienus nav devusi, kad turnīrs varētu notikt. “Visi klusībā cer, ka lai vai kādā formātā, bet Zelta līga būs, vienalga – vasaras sākumā, vidū vai beigās. Spēlētāji arī saprot, ka tik ilgu laiku sēdēt mājās bez volejbola galīgi nav labi.”

Ja nenotiek Zelta līgas turnīrs, citu oficiālo turnīru šogad Ukrainas izlasei nav. Spēlētāju loks ir apzināts, bet pagaidām trenēties nav iespējams. Šobrīd Krastiņš beidzot bauda to, kā ir pietrūcis pēdējos četros gados, kad viņš burtiski bez apstājas ir bijis volejbolā, – pavada laiku ar ģimeni un auklē mazdēlu. “Esmu aukles palīgs,” smejas treneris.

Izmantotie resursi:
Krastiņš beidzot izbauda atpūtu ģimenes lokā |...