Itāļa skats no malas: latviešu rakstura spēks un piesardzība

Vienmēr smaidīgais un pozitīvais itāļu volejbola speciālists Daniele Mario Kaprioti Latvijas volejbolā ir jau kopš 2022. gada, un te paveicis ievērojamas lietas. Viņa pienākumos ietilpst ne tikai darbs ar sieviešu volejbola izlasi, bet arī kopējās jaunatnes sistēmas veidošana. Nopietnu nospiedumu Latvijas basketbolā mūspusē atstājis viņa tautietis Luka Banki, ar vīriešu futbola izlasi strādā Paolo Nikolato, telpu futbola izlasi vada vēl viens itālis Masimiljāno Bellarte, tāpēc pirmais intervijas jautājums šķiet pašsaprotams…

Itāļu speciālisti Latvijas sportā pēdējā laikā nav retums. Kā tas nākas?
Mēs viens otram patīkam. Latvieši ir neticami savā attieksmē pret darbu, viņi ir strādāt griboši. Manuprāt, emocionāli mēs saderam kopā. Diezgan labi mākam iekļauties un iedzīvoties svešā vidē. Lai cik tas jocīgi arī neliktos, Itālijā uzsvars uz sportu nav tik liels, kā varētu šķist. Piemēram, Itālijas bērnudārzos un pamatskolās līdz pagājušajam gadam nebija tādas profesijas kā sporta skolotājs.

Kāda tad ir sistēma?
Pavisam vienkārša – privātie klubi slēdza līgumus ar bērnudārziem un skolām, piedāvājot pakalpojumu, kurā ietilpst dažādas sporta aktivitātes. Izglītības programmā līdz pagājušajam gadam nebija iekļautas sporta stundas. Sporta klubi Itālijā ir ļoti spēcīgi, un sporta stundas tikai tagad ir iekļautas izglītības programmā. Šai sistēmai ir gan plusi, gan mīnusi. Sporta izglītību ieguvušam speciālistam nav nemaz tik vienkārši atrast darbu Itālijā, jo šo pozīciju nav tik daudz, lai gan kopumā Itālija ir liela valsts. Manā gadījumā tas ir iemesls, kāpēc esmu spiests meklēt darbu ārzemēs. Kad es savulaik nolēmu iegūt izglītību, kas saistīta ar sporta jomu, mani vecāki teica, ka esmu traks! “Tu būsi nabadzīgs, tu nespēsi nopelnīt” – tie toreiz bija viņu vārdi, bet es nolēmu riskēt.

Kā nonācāt Latvijā?
Es zināju Baltijas volejbolu, vairāk gan igauņus. Savulaik strādāju Polijā, kur manā komandā spēlēja divi igauņu volejbolisti Kerts Tobals un Roberts Tahts. Tāpat iepazinu vairākas lietuviešu volejbolistes. Kopš tiem laikiem man radies labs iespaids par baltiešiem. Jūs esat cilvēki, uz kuriem var paļauties, gatavi strādāt un sasniegt rezultātu. Iespējams, ne visi ir tādi, bet es runāju par pārliecinoši lielāko vairākumu. Tā ir mazas valsts iedzīvotāju domāšana, daudzi ir gatavi mirt sava sapņa un mērķa vārdā. Pirms nokļūšanas Latvijas volejbolā man bija iespēja kļūt par Igaunijas sieviešu izlases galveno treneri, taču viņi izvēlējās citu speciālistu. Pēc kāda laika uzzināju, ka arī Latvijas izlase ir trenera meklējumos, un izdomāju pamēģināt. Tā nu esmu šeit jau gandrīz četrus gadus.

Kāds bija pirmais iespaids par Latvijas volejbolu?
Pirmajā gadā man nācās apgūt daudzas lietas, iepazīt, izglītoties, izpētīt… Ko es redzēju, kad biju iepazinies ar sitāciju? Liels potenciāls, gara auguma spēlētājas, ļoti labi volejbola pamati, koordinācija, bet bija jūtams nedaudz vecmodīgs stils. Sporta veids mainās, tāpēc treniņu procesam ir jāspēj iet līdzi laikam. Bumba, spēles ātrumi – tās ir lietas, ka mainījušās ievērojami, tāpat būtiski lielāka nozīme tagad ir spēles lasīšanai. Ātrumi kļūst lielāki, bet cilvēks tiem nespēj tikt līdzi, tāpēc ir situācijas, kurās ir jāparedz, kas notiks tālāk. Kustībām laukumā ir jābūt krietni efektīvākām nekā tas bija pirms gadiem 20 un vairāk. Taktiski esmu centies ievērojami mainīt spēlētāju domāšanu. Lai progresētu, ir jākļūdās. Lai progresētu, ir jāstrādā pie tā, ko tu nemāki, līdz ar to kļūdas ir darba sastāvdaļa. Nākamais solis jau ir kļūdu labojums. Tas ir tas, ar ko es saskāros pirmajos gados. Tehnikai bija jākļūst mūsdienīgākai, lai mēs varētu sākt strādāt pie taktikas. Lielākā daļa jauniešu treneru Latvijā ir ļoti labi sporta skolotāji. Varu apgalvot, ka savus bērnus es noteikti viņiem nebaidītos uzticēt.

Ko redzējāt psiholoģiskajā sagatavotībā?
Latvieši uzskata, ka progresēt var tikai ar smagu darbu, bet tā nav. Ir jāstrādā gudri un pārdomāti, un tas ne vienmēr nozīmē smagu darbu. Liela nozīme ir pārliecībai, ko var iegūt tikai ar laiku. Un te viss nebija tik labi. Latviešiem no smagā strādātāja domāšanas ir jāpārslēdzas uz sevis ’’menedžēšanu’’. Strādāt pie šīs domāšanas ir trenera uzdevums. Sportistus nedrīkst trenēt kā suņus. Dzīvnieku dresētāji katru labo suņa darbu atalgo ar kārumu, sportā tā nav pareizā pieeja. Ir jāspēj pārslēgt spēlētāju domāšana uz tādu, ka viņš to nedara kāda cita dēļ vai kādu labumu dēļ, viņš to dara paša labā, paša progresam. Ja progress būs, galā būs arī tie ’’kārumi’’.

Kas, Jūsuprāt, ir Jūsu lielākie sasniegumu darbā Latvijas volejbolā ?
Noteikti jaunas sistēmas izveide, spēlētāju izpēte un talanta pilnveidošana. Un tas ir svarīgi. Es bieži Latvijā novēroju talantīgus cilvekus, kuri neiet pareizajā virzienā, netiek virzīti pareizajā virzienā un nestrādā pareizajā virzienā. Latvijas volejbolam ir jātiek vaļā no domāšanas, ka, ja esi mazs spēlētājs, tu būsi cēlājs vai libero, ja esi garš – spēlēsi tīkla vidū vai diagonāles pozīcijā. Līdz ar to sistēmas izveidošana ir kritiski svarīga. Ja šī sistēma nenesīs augļus uzreiz, to pilnveidosim, bet sistēmai ir jābūt. Ja manis pēc pāris gadiem te vairs nebūs, sistēmai būtu jāturpina strādāt. Jā, būs jāatrod cilvēks, kurš to pieskata un pilnveido, taču sistēma būs izveidota. Tas ir tas, ko man izdevies paveikt – mums ir sistēma. Vēl viena lieta, ko mums izdevies sasniegt – mūsu spēlētājas tiek novērtētas Eiropas tirgū. Darba devēji redz, ka uz latviešu spēlētājām var paļauties, un katrai nākamajai, kura dodas spēlēt uz ārzemēm, ir vieglāk. Vēl viena būtiska lieta – identitāte. Eiropa iepazīst Latvijas spēlētājs kā ļoti atvērtas. Mēs veidojas treneru izglītības programmu, kas vēl nav pabeigta, bet Latvijas volejbolam nākotnē tā būs ļoti noderīga. Es apzinos, ka nebūšu šeit mūžīgi, tāpēc man jāparūpējas, lai manis iesāktais darbs nestu augļus nākotnē.


Vai vietējie treneri jums uzticas?
Latvijas treneriem ir jākļūst zinātkārākiem. Nav svarīgi, kurš stāsta, pamāca vai iesaka. Latviešu treneriem ir jāpilnveidojas. Nav svarīgi, vai padomu dod Kaprioti, Celmiņš vai kāds cits. Latvieši šajā ziņā ir bailīgi, nē… drīzāk piesardzīgi. Tas ir tas identitātes stāsts, atvērtākiem jākļūst ne tikai spēlētājiem, bet arī treneriem. Šai aizsardzībai ir savi iemesli. Pirmkārt, tā ir izglītības sistēma Latvijā. Jūs baidāties pieļaut kļūdas, lai tikai kāds jūs netiesātu. No kļūdām nav jābaidās, kļūdas pilnveido, ja tu izdari pareizos secinājumus. Te latviešiem ir milzu rezerves, bet es ļoti labi saprotu iemeslus, kāpēc tā ir. Tas saistīts arī ar ģeogrāfisko un politisko situāciju, vēsturi un agrākajiem laikiem. Es gan jūtu, ka ir progress, jo volejbola sabiedrība redz manis paveikto šeit. Tas pats attiecas arī uz spēlētājām, kuras sākumā bija piesardzīgākas, taču nu redz, ka manis mācītās lietas strādā un nes rezultātu. Kad es stājos amatā, meitenēm uzdevu jautājumu – vai uzticība ir ir dota, vai tā jānopelna. Lielākoties atbilde bija, ka jānopelna. Nē, uzticība ir iedota. Es to dodu katram un katrai. Tālākais jau atkarīgs no katra paša.

Daudzi uzskata, ka sieviešu izlases iekļūšana finālturnīrā nav meistarības apliecinājums, bet tikai veiksme…
Viens lielisks vieglatlētikas treneris man reiz teica – veiksme ir tā, kur talants sastopas ar iespējām. Iespējas ir jāmāk izmantot. Vai mēs izmantojām visas sev dotās iespējas, nē, bet komanda bija konkurētspējīga.

Vai komandu skaits (24) Eiropas čempionātu finālturnīros ir atbilstošs un pareizs?
Volejbols pasaulē ir ļoti populārs. Peldēšana, futbols un trešajā vietā pēc skaita, kas ar to nodarbojas, ir volejbols. Sieviešu volejbolā šobrīd vērojama izteikta noslāņošanās. Astoņas vai desmit izlases ir ļoti spēcīgas, ar tām cīnīties ir gandrīz neiespējami. Es teiktu, ka 24 komandu finālturnīrs ir atbilstošs situācijai.

Noliekam nedaudz malā sportiskās lietas. Cik labi Latvijas Volejbola federācija šobrīd strādā pie volejbola popularizēšanas un reklamēšanas?
Te mums ir milzīgas rezerves un lielas iespējas. Un es šeit saku ’’mums’’, jo tā arī domāju. Arī man pašam šajā ziņā darbs jādara labāk.

Kāpēc tas nenotiek?
Te ir vairāki aspekti. Pirmkārt, jāizdara pāris pareizi soļi. Un te ir tas stāsts par to, ko teicu iepriekš. Te nav vajadzīgs smags darbs, bet vajadzīga ’’menedžēšana’’, kaut kur arī tas ir izglītības un izpratnes jautājums. No visa pa druskai. Zinu, ka federācijā cilvēkiem ir idejas, taču arī volejbola sabiedrībai jāiesaistās vairāk. Mums jāveido personības, zvaigznes, identitāte arī šajā ziņā. Mums nepieciešami spēcīgāki vietējie čempionāti, arī caur tiem sporta veids var iegūt un kļūt populārāks.

Te attaisnojums varētu būt ekonomiskā situācija valstī…
Jā un nē. Daudzas lietas var izdarīt arī bez lielas naudas, bet nepieciešama visas volejbola saimes lielāka iesaiste - sākot ar katru jauniešu treneri, sporta skolas grupiņu, sporta skolu un beidzot ar izlašu spēlētājiem un federāciju. Ja nepārtraukti teiksim, ka mums trūkst naudas, tad neko neizdarīsim. Iespējams, slikts piemērs, bet par aizvadītā gada labāko sporta komandu Latvijā tika atzīta florbola izlase. Viņi bija vienoti, nobalsoja vienoti un uzvarēja. Zinu, ka līdzjutēju balsojums bija tikai viena no sadaļām, bet tas ir tikai attaisnojums. Volejbols nebija tik vienots un neizdarīja savu darbu līdz galam. Par sporta veida popularizēšanu man ir viens labs piemērs. Itālijā savulaik teniss strauji zaudēja popularitāti un federācija pieņēma lēmumu finansēt lielo turnīru TV translācijas kādā privātā TV kanālā. Rezultātā Itālijas tenisisti Deivisa kausā uzvarējuši pēdējos divus gadus. Nesaku, ka ieguldījums TV bija izšķirošs, bet kaut kāda daļa no panākuma ir arī tas.

Pats gadu mijā saņēmāt balvu kā labākais volejbola treneris aizvadītā gada Latvijas Volejbola federācijas balvu pasniegšanā. Kā skatāties uz šīm balvām?
Man tās ļoti nepatīk (smejas). Komandu sportā nedrīkst dalīt individuālās balvas. Djego Maradona savulaik spēja uzvarēt spēles vienatnē, mūsdienu sportā tas ir retums. Balva labākajam trenerim ir balva visai viņa komandai – spēlētājām, asistentiem, ārstiem, menedžeriem… Klasiskajā volejbolā pat atsevišķi viens vai divi spēlētāji nespēj uzvarēt, nepieciešama komanda. Tā balva ir visai manai komandai.


Jūs pats esat ļoti smaidīgs, un arī volejbola izlases meitenes tagad laukumā tādas ir, pat pēc zaudētām epizodēm, kļūdām… Daudzi to nesaprot. Izskaidrojiet!
Latvijas volejbola līdzjutējiem ir jāsāk skatīties starptautiska līmeņa spēles. Tur jūs redzēsiet ļoti maz drūmu seju. Labākie pasaules spēlētāji publiski negatīvas emocijas izrāda ļoti reti. Nav jāsmaida, bet attieksmei prêt lietām ir jābūt pozitīvai. Kāpēc pārdzīvot par to, ko tu vairs nevari izlabot? Dari tā, lai nākamajā epizodē tev nebūtu jāpārdzīvo. Koncentrējies uz nākotni, nedomā par pagātni. Jā, arī manā pieredzē ir bijušas spēlētājas, kuras smaida par daudz, ne īstajā laikā un ne īstajā vietā, bet labāk smaids, nekā negatīva attieksme pret lietām. Tas ir veids, kā aktivizēt ķermeni labām lietām. Katra nākamā bumba un spēles epizode ir daudz svarīgāka nekā iepriekšējās. Pagātni neizlabosim, domājam par nākotni!

Cik stingrs ir treneris Kaprioti?
Ja kādai meitenei jāpasaka kāds stingrāks vārds, un tādas epizodes ir, es to nekad nedarīšu citu klātbūtnē. Viens ir individuālās sarunas, otrs – komandas sapulces. Uz cilvēku vislabāk strādā, ja sākumā parādi vizuāli un pēc tam izrunā labo un slikto.

Ko domājat par Latvijas sporta skolu sistēmu?
Sporta skolu sistēma ir jāpārbūvē. Esošā sistēma dod treneriem mierīgu un drošu dzīvi. Miers un drošība lielākoties ir pozitīvi rakstura lielumi, bet ne šajā gadījumā. Diemžēl šī sistēma ir balstīta uz strādātājiem, ne menedžeriem, un tas nav pareizi. Valsts nauda šai sistēmai dod stabilitāti un drošību, bet neliek sporta skolām domāt par mārketingu un naudas piesaisti no privātā sektora. Itālijā šādas greznības nav, katrs iet un meklē naudu. Lai progresētu, nepieciešami konkurences apstākļi. Katra sporta skola apliecina savu varējumu ar darbiem, liekot bērnu vecākiem izvēlēties vienu vai otru skolu. Latvijā nauda tiek saņemta no valsts un visiem viss ir labi. Ja vēlamies lielāku sporta skolu sistēmas atdevi, lietām jāmainās. Es piedāvātu kaut kādu jaukto modeli, kurā izdzīvos labākais un stiprākais. Arī mārketinga un publicitātes ziņā sporta skolām jādara vairāk. Nevar tikai visu laiku prasīt no valsts un gaidīt, ka kāds visu laiku darīs jūsu vietā un maksās par visu jūsu vietā. Vecā tipa sporta skolu sistēmas šobrīd palikušas tikai dažās Eiropas valstīs, arī Latvijai jāmainās.

Kā nepazaudēt jaunos spēlētājus, kuri līdz sporta skolas beigšanai nav sevi apliecinājuši, bet jūtams, ka talants tuvākajos gados izsisties ir?
Jāveido spēcīga līgu sistēma. Skaidrs, ka visiem vietas augstākajā līgā nepietiek. Nepieciešams attīstīties. Entuziastu Volejbola līga šajā ziņā sniedz palīdzīgu roku, taču tas nav pietiekami. Es teiktu, ka reģionālās līgas te ir viens no risinājumiem. Šim gan ir jābūt ilgtermiņa procesam. Esmu pamanījis, ka Latvijā nereti tiek uzsākta laba lieta, mēģinājums realizēt labu plānu vai deju, bet tam nepietiek pacietības. Rezultāts ir vajadzīgs uzreiz, kas daudzās lietās nav iespējams. Tas saistīts ar federācijas atkarību no valsts finansējuma. Arī čempionāta pilnveide nav vienas dienas jautājums.

Ar šo problēmu nesaskaras tikai volejbols Latvijā.
Jā, esmu informēts.

Cik labi sagatavoti ir Latvijas jaunie treneri?
RSU audzina ļoti labus sporta skolotājus. Es nepārspīlēju, bet ir viena problēma – specifiskie sporta veidi. Treneru specializēšanās manis pārstāvētajā volejbolā daudziem sagādā lielas problēmas. Federācija tagad cenšas pilnveidot šo visu, taču redzēsim, kas no tā sanāks. Pietrūkst nākamā soļa.


Kāds ir jūsu mērķis ar sieviešu izlasi Eiropas čempionāta finālturnīrā?
Jāsāk ar to, ka esam nokļuvuši spēcīgākajā apakšgrupā (Latvija spēlēs vienā apakšgrupā ar Turcijas, Vācijas, Slovēnijas, Polijas un Ungārijas valstu izlasēm). Polijas sieviešu volejbola izlase šobrīd gūst labākos rezultātus pēdējo 20 gadu laikā. Arī Vācijai ir ļoti spēcīga izlase. Slovēņu volejbols arī ir ļoti audzis un sasniedzis augstu līmeni. Galvenais ir būt konkurētspējīgiem un mēģināt iegūt kādu iespēju pacīnīties par uzvarām. Jā, būs nepieciešama veiksme, taču mums jānonāk līdz iespējai izmantot šos veiksmes brīžus. Kādas atsevišķas uzvaras izcīnīšana – tādam ir jābūt mūsu mērķim, un esmu pārliecināts, ka mums tas ir pa spēkam. Mums ir labas spēlētājas, kas spēlē ārzemēs, svarīgi, kādā sportiskajā formā spēlētājas nonāks izlases rīcībā. Latvijas volejbola izlasēm ir jāstāda mērķi tuvāko piecu gadu laikā kvalificēties pasaules čempionāta finālturnīriem. Tas nav nemaz tik nereāli.

Kā vērtējat klasiskā un pludmales volejbola savstarpējo konkurenci Latvijā?
Latvija ir pludmales volejbola lielvalsts! Šie divis sporta veidi var labi pastāvēt līdzās. Lai gan klasiskais volejbola pasaulē ir krietni lielāks par pludmales volejbolu, pludmales volejbolā sasniegt augstvērtīgus rezultātus ir krietni grūtāk. Lai izdzīvotu pludmales volejbolā, tev ir jābūt ļoti spēcīgam – labākajam. Klasiskajā volejbolā tu vari paslēpties, pludmales volejbolā – nē. Ja neesi pasaules vadošo pāru vidū, pludmales volejbolā būt ir ļoti sarežģīti. Mārtiņā Pļaviņa piemērs parādā, ka var. Viņš ir Latvijas pludmales volejbola ideāls. Viņš pierādījis, ka var sasniegt augstus mērķus, vajag tikai sapņot un strādāt. Daudziem klasiskā volejbola spēlētājiem ir jāmācās no viņa. Ne mazāk svarīgi, lai abi šie sporta veidi palīdzētu viens otram, ne traucētu. Latviešiem ir pareizā attieksme pret darbu, taču vairāk jāsapņo.

Uzziņai

49 gadus vecais Kaprioti par treneri strādā kopš 1997. gada. Viņa kontā ir darbs trenera asistenta un fiziskās sagatavotības trenera amatā Polijas vīriešu klubos Olštinas AZS un Lubinas "Cuprum", pēdējā no tiem 2018. gada maijā kļūstot par galveno treneri, taču ģimenes apstākļu dēļ pametot amatu pēc diviem mēnešiem. Tāpat Kaprioti ir ieņēmis galvenā trenera amatu Somijas vīriešu klubā Raisio "Loimu".

Pēc darba vairākās Itālijas komandās Kaprioti no 2014. līdz 2018. gadam bija dažāda vecuma Islandes sieviešu komandu treneris, 2017. gadā ar pieaugušo izlasi uzvarot Eiropas mazo valstu čempionātā. Pēcāk pirms nonākšanas Latvija Kaprioti laika posmu pavadīja Itālijā, piedaloties "Volejbola eņģeļu projektā" kā tehniskais direktors. Projekta mērķis bija jauno spēlētāju attīstība. Viņš ir bijis volejbola treneru kursu pasniedzējs, kā arī Itālijas pludmales volejbola izlases trenera palīgs un skauts.