Ķēniņš un "Canucks" jaunās sezonas priekšvakarā – jautājumu vairāk nekā atbilžu

No kausa pretendentiem par pārbūves/nākotnes komandu

Canucks vairāk nekā pēdējos desmit gadus ir pamatoti uzskatīta par stabilu play-off komandu. 2011. gada Stenlija kausa fināliste, allaž tikusi uzskatīta par vienu no pretendentēm uz hokeja pasaules galveno trofeju. Tiesa, pēc 2011. gada, kad Canucks kļuva par Rietumu konferences čempioniem, nav sekmējies - vairāk par vienu kārtu pārvarēt nav izdevies. Netikšana play-off izcīņā Vankūverā rada nepierastas sajūtas komandas atbalstītāju rindās. (2013./2014. gada sezonā Canucks neiekļuva izslēgšanas spēlēs, pēdējos sešos gados tā bija pirmā reize, kad Kanādas komanda paliek bez iespējas cīnīties par kausu). Vienmēr uzskatīts, ka komanda savus mērķus izvirza augstus, īpaši neakcentējot jauno spēlētāju audzināšanu vai sezonu norakstīšanu uz pārbūves gadu. Bet tieši pirms pēdējām divām sezonām Ziemeļamerikas hokeja apskatnieki savos spriedumos pretī Canucks vārdam liek lielu jautājuma zīmi. Vai komanda vēl (inerces vadīta) ir japieskaista reāliem pretendentiem par Stenlija kausu? Vai komanda tomēr būs jāapsveic, vien ar iekļūšanu play-off?

Brāļu Sedinu faktors

Liela atbildības nasta uz saviem pleciem par Canucks veiksmēm un neveiksmēm ir jāiznes komandas sejām – Henrikam un Danielam Sedīniem, kuriem septembra beigās apritēs 35 gadi. Var strīdēties par hokejistu vecumu un dažu ekspertu uzliktajiem pensionāru zīmogiem, bet nevar noliegt, ka vismaz statistiski brāļi kritiķus apklusina – Henrikam iepriekšējā sezonā 73 rezultativitātes punkti (82 sp., 18 + 55), bet Daniels izcēlās ar 76 (82 sp., 20 + 56). Protams, var apgalvot, ka labākie gadi uzbrucējiem ir aiz muguras, bet sezonai vai divām pulveris noteikti būs sauss.

Brāļu medaļu skapī ir atrodamas piemiņas par īpašām uzvarām – Olimpiskais un Pasaules čempionāta zelts, vairāki individuālie apbalvojumi, bet trūkst pats galvenais – Stenlija kausa ieguvēja gredzeni. Pirms četriem gadiem tos no deguna priekšas nocēla Bostona, kas finālserijas septītajā (!) spēlē aizcirta durvis... Vankuvēra izcēlas nemieri, tika dedzinātas automašīnas pilsētas ielās...

Vairāk kā skaidrs, ka brāļi alkst izcīnīt trofeju, kas vēl nav iegūta. Tomēr pastāv jautājums vai Vankūveras organizācija ir īstā, lai sasniegtu šo mērķi tuvāko divu gadu laikā. Gandrīz katru sezonu ir lasāmas ziņas par iespējamo brāļu došanos uz kādu komandu, kas būtu reāla pretendente uz kausu. Arī šī vasara nebija izņēmums. Mazu vētru ūdens glāzē sacēla Daniels Sedīns, kas pārdeva savu 6 miljonus ASV dolāru vērto villu Vankūvērā... Kā lavīna no kalna sāka gāzties baumas par Sedīnu brāļu ēras beigām Canucks organizācijā. Tomēr izrādījās, ka Daniels, vēlējās pārcelties uz vietu, kas būtu tuvāka skolai, kurā mācības septembrī sāka trīs viņa bērni. Kaut gan brāļi Sedīni vienmēr ir pauduši savu lojalitāti Canucks sistēmai nevar izslēgt, ka baumas par komandu maiņu materalizēsies. Ja arī atradīsies gribētāji, reālistiski skatoties uz doto mirkli arī nav daudz NHL komandu, kas varētu atļauties uzņemt abus brāļus, neveicot milzīgu savas komandas pārbūvi, jo abu brāļu kopējā alga (42 milj. ASV dol.) uzliktu lielu spiedienu uz algu griestu ievērošanu.

Starpsezona – zviedru rokāde un atvadas no Bieksas

Vai šovasar Canucks kļuva spēcīgāki? Ziemeļamerikas hokeja apskatnieki vienozīmīgi atbild, ka drīzāk kļuva mazliet vājāki vai labākajā gadījumā palika uz vietas (ar piebildi, ja šogad veiksmīgi spēlēs jaunie talanti). Komandas ģenerālmenedžeris Džims Benings veica vairākas darbības starpsezonā, kas izraisīja divejādas atsaukmes starp komandas atbalstītājiem. Nevarētu teikt, ka ir noticis kāds komandas papildinājums, par kuru, gribētos aplaudēt Canucks faniem un brāļiem Sedīniem.

Komandas viceprezidents, Canucks leģenda Trevors Lindens, kopā ar ģenerālmenedžeri Džimu Beningu un komandas galveno treneri Viliju Dežardēnu savu starpsezonas kampaņu iesāka pārskatot vārtsargu līniju. Komandu pameta zviedru vārtu vīrs Edijs Laks (41 sp., 2,45 vid., 92% atv.), kas bija stabils otrais numurs aiz Raiena Millera muguras pagājušajā sezonā. Benings viņu aizmainīja uz Karolinas Hurricanes, pret vairākām nākotnes drafta izvēlēm. Vakanto otrā vārtsarga vietu saņēma AHL teicamu sezonu (fārmklubs no Jutikas aizcīnījās līdz Kaldera kausa finālam, kur piekāpās Losandželosas Kings fārmklubam Monarchs) aizvadījušais zviedrs (un labs Edija Laka draugs) Jakobs Markstroms (AHL, 32, 1.88, 93%) ar kuru Canucks pagarināja vienošanos uz diviem gadiem. Jau pie šīs rokādes Canucks atbalstītāji koda pirkstos, sak, Laks bija reāls konkurents pieredzējušam Milleram un Vankūveras nākotnes pirmais numurs... bet kā jau allaž Canucks izrīkojušies negudri...

Vasaras nākamais darījums (kas pēc izvēles Markstroms Laks sacēla negatīvus komentārus Canucks atbalstītāju forumos), ko veica Benings bija spelētāju apmaiņa ar Anaheimas Ducks vienību. Uz Anaheimu pārcēlais pieredzējušas aizsargs Kevins Bieksa (60, 4+10)*, kas līdzās brāļiem Sedīniem bija kļuvis par vienu no komandas ikonām (10 sezonas komandā, kapteiņa asistents), nepiekāpīgs aizsardzībā, var dot pienesumu uzbrukumā un ar savu līderību un piemēru bieži var lauzt spēles gaitu, izpildildot efektīvus spēka paņēmienus vai nometot cimdus un izvicinot dūres. Pretī komanda saņēma nākotnes (otrā kārta) drafta izvēli...

Uzreiz Benings mēģināja kompensēt zaudēto Bieksas personā, veicot darījumu ar Monreālas Canadians. Aizsūtot uz citu Kanādas metropoli 24 gadus veco uzbrucēju Zeku Kasianu (42, 10+6) un saņemot preti pieredzējušo spēka un enerģijas uzbrucēju Brendonu Prastu( 82, 4+18), kurš ar 134 noraidījuma minūtēm ieņēma sesto vietu vietu līgā starp noteikumu pārkāpējiem (dažas vietas augstāk ierindojās jaunais komandas biedrs Dorsets ar 175 minūtēm būrī). Loģika bija redzama, jo Bieksu un Prastu vieno līdzīgas kvalitātes, tomēr Cancuks fani komentāros zakāja Beningu par šiem darījumiem... Pat tapa atvadu dziesma, kas tika veltīta komandas fanu iemīļotajiem spēlētājiem – Bieksam, Lakam un Kasianam.

Izskatās, ka sastāva komplektācijai (lielos vilcienos) punktu Benings un Ko pielika jūlija beigās, ar maiņu , kuras rezultātā no Pitsburgas ieguva centra uzbrucēju Brendonu Sateru (80, 21+12, +6), pretī atdodot citu uzbrucēju, 27 gadus veco Niku Bonino (75, 15+24, +7) un aizsargu Adamu Klendingu, kurš gan vairāk spēlēja AHL. Arī pēc šis maiņas Canucks fani nezvanīja sajūsmas zvanus, jo klusībā tika gaidīts kāds skaļāks darījums. Protams, ne Sateru (kurš ir slavenās Sateru hokeja dinastijas pārstāvis), ne Prastu, neviens neatļāvās saukt par sliktiem spēlētājiem, bet daudzu apskatnieku un blogeru viedoklis par kopējo komandas modeli bija vērtējams kā viduvējs.

Canucks savās rindās jau pavasarī saglabāja uzbrucēju Dereku Dorsetu (79, 7+18, +4, 175 minūtes noraidījumi, 4 gadi 10,4 miljoni ASV dolāri) un Šveices aizsargu Luku Sbisa (76, 3+ 8, -8, 3 gadi 10,8 milj.) un vienu no aizsardzības līderiem Krisu Tanevu (70, 2 +18, +8 , 5 gadi 22,25 milj. ), kurš bija Canucks organizācijas prioritātē no spēlētāju saraksta, kuriem beidzās līgumi ar Vankūveras vienību.

Protams, pozitīvākais (priekš Latvijas hokeja), kas notika Canucks starpsezonā bija līguma parakstīšana ar 24 gadus veco Latvijas uzbrucēju Ronaldu Ķēniņu, kas nopelnīja viena virziena līgumu ar garantētiem 600 000 dolāriem (minimālā NHL alga) algas čekā (pirms nodokļu nomaksas) uz vienu sezonu. Ronalds ar savu enerģisko spēli uzbrukumā un pašaizliedzīgu cīņu aizsardzībā, pierādīja, ka ir nepieciešams Vankūveras organizācijai. Pagājušajā sezonā uzbrucējs ielēca jau braucošā vilcienā, kad saņēma zvanu no GM Džima Beninga par savu izsaukšanu no Jutikas Comets. Sezonu noslēdza kā trešās/ceturtās maiņas spēlētājs, statistika – 30 spēles – 4 vārti+8 piespēles, play off – 6 spēles, 1 + 1.

Līdz ar Ķēniņu julijā Canucks pagarināja līgumus ar citiem pagajušās sezonas otrā plāna aktieriem – uzbrucējiem – Lindenu Veju (75, 10+14, -3, 1 gads 1 milj.) un Šveices talantīgo 22 gadus veco uzbrucēju Svenu Bartšči (NHL – 18, 2+4, -3., AHL – 51, 15 + 25, 1 gads 900K). Kā arī aizsargiem – šveicieti Janiku Vēberu (65, 11+10, +4, 1 gads 1,5milj.) un Franku Korado (NHL 10, 1+0, -7, AHL 35, 7+9, +12, 1 gads 630K). Tāpat divvirzienu līgumi tika parakstīti ar Jutikas Comets labu sezonu aizvadījušajiem spēlētājiem – aizsargu Aleksu Biegu (NHL, 7, 1+0., AHL- 62, 3+16, -3), uzbrucējiem Aleksu Frīzenu (AHL 60, 10+20) un Aleksandru Grenjē (AHL, 67, 17+26, +13). Pēdējie divi noteikti būs Ķēniņa konkurenti par vietu galvenajā organizācijas komandā.

Brīvo aģentu tirgū Canucks paķēra aizsargus sastāva dziļumam un konkurences veidošanai – Metu Bartkovski (Bostonas Bruins, 47 0+4, -6) un Teiloru Fedunu (Sanhosē Sharks, 7, 0 +4, neitr., un AHL Oklahomas Barons, 65, 10 + 28, +6) .

Uzbrukums – ar pieredzi vien nepietiks

Šobrīd trenera Dešardēna trenētās komandas ricībā ir 13 uzbrucēji un 7 aizsargi ar vienvirziena līgumiem, kā arī divi vārtsargi. Uz komandas treniņnometni, sākotnēji, pirms sezonas ir uzaicināti – 4 vārtu vīri, 12 aizsargi un 21 uzbrucējs. Protams, nometnē pievienosies vēl vairāki spēlētāji no jauno talantu nometnes (Canucks jauno talantu nometnē atrodas arī uzbrucējs Rodrigo Ābols). Saprotams, ka visiem vietas sastāvā nepietiks, bet cīņa par dažām pozīcijām (tajā skaitā Ķēniņa vietu Bottom Six uzbrucēju skaitā) būs ļoti spraiga.

Vairāk kā skaidrs, ka Canucks uzbrukuma spēks slēpjas jau sevi apliecinātā virknējumā – Brāļi Sedīni + Radims Vrbata, kas visdrīzāk kļūs par komandas pirmo uzbrucēju virknējumu. Kā viens no priekšnosacījumiem, lai nākošā sezona Kanādas vienībai nebūtu sliktāka kā iepriekšējā tiek akcentēts šo uzbrucēju devums. Kaut gan neviens no šiem uzbrucējiem (Vrbatam tāpat kā Sedīniem – 34 gadi) nepaliek jaunāks, kopā visi pagajušā sezonā ģenerēja 211 rezultativitātes punktus, ja šie cipari nenoplok , tad viens arguments par iekļūšanu play off saglabājas.

Ja, galvenie punktu guvēji, ir skaidri, tad par pārējo uzbrucēju listi, kas atrodas Canucks rīcībā grūti prognozēt, kuri būs šāvēji, bet kuri tikai pienesīs lādiņus. Lielas cerības klubs saista ar 20 gadus veco kanādiešu centra uzbrucēju Bo Horvatu (68, 13+12) (diezgan daudz spēles aizvadīja vienā uzbrucēju trijniekā ar Ķēniņu), tomēr, vai viņš ir gatavs būt 30 – 40 punktu spēlētājs nākamajā sezonā māc lielas šaubas. Pie komandas veterāniem pieskaitāmi arī Alekss Barovs (70, 18+15) un Kriss Higinss (77, 12+24), kuriem, attiecīgi, 34 un 32 gadi. Abu labākās sezonas, visdrīzāk, ir aiz muguras, bet lai Canucks sasniegtu mērķus jaunajā sezonā, abiem uzbrucējiem jāizspiež maksimums. To pašu var teikt, par citiem lomu spēlētājiem komandā – enerģijas spēlētāju Dereku Dorsetu un dāni Janiku Hansenu (81, 16+17), kuri veic lielu netīrā darba apjomu un sekmīgi var neitralizēt pretnieku vadošos spēlētājus.

Ķēniņam vieta vēl jāizcīna

Canucks līdzjutēji noteikti cer arī uz jaunajiem talantiem, bez Bo Horvata, komandas pieteikumā ir 22 gadus jaunais Šveices uzbrucējs Svens Bartščī, no kura tiek gaidīta break-out sezona. Tāpat par vietu sastāvā cīnīsies jaunais kanādiešu-somu talants (2014. gada drafta sestā izvēle) Džeiks Virtanens, kurš pēc divām labām sezonām WHL Kalgarī Hitmens rindās ir nobriedis pieaugušo hokejam. Tāpat nākotnes kontekstā Vankūvera cer uz Džaredu Makkanu (2014.gada 24. Izvēle draftā), 20 gadus veco Kolu Keselu (Canucks leģendāra spēlētāja Andrjū Kesela dēlu), dāni Niklasu Jensenu un Brendonu Gauncē. Šie jaunie spēlētāji noteikti vēl nav gatavi pilnvērtīgai NHL sezonai, tomēr konkurenci par vietu sastāvā, spēlējot rezultatīvi AHL, radīs.

Kur visā šajā barā ir vieta Ronaldam Ķēniņam? Jā, konkurentu par vietu sastāvā Ronaldam netrūkst, bet ņemot vērā latviešu uzbrucēja kvalitātes, vieta starp trešo un ceturto uzbrucēju trījnieku būtu jāizkaro. Pirmsezonas nometnē būs arī virkne uzbrucēju no Jutikas Comets, bijušie Ronija komandas biedri, kuri ļoti kāro ar viņu apmainīties vietām. Labu sezonu AHL aizvadījis 194 cm garais uzbrucējs Aleksandrs Grenjē, tāpat par vietu sastāvā cīnīsies nule divvirzienu parakstījušais uzbrucējs, 30 gadus vecais Ādams Kraknels, kas savas karjeras laikā bijis tieši ceturtās maiņas cīnītājs dažādās NHL komandās.

Uz 12-13 uzbrucēju vietām konkurence vairāk kā ļoti nopietna un daudz izšķirs pirmsezonas nometne un pārbaudes spēles. Noslēgtais līgums vēl negarantē vietu NHL. Novēlēsim Ronaldam sezonu sākt Vankūverā!

Potenciālie uzbrucēju trijnieki

D.Sedīns – H. Sedīns- Vrbata
Higinss/Bartščī – Horvats – Barovs
Dorsets – Saters – Hansens
Ķēniņš – Vejs – Prasts

Slidenā zilā līnija...

Lai gan jautājumu par aizsardzības līnijas sniegumu pēdējas divās sezonās vairākiem Ziemeļamerikas hokeja apskatniekiem ir pietiekami, šajās pozīcijās kadru aspektā, viss ir daudz skaidrāks. Par vairākiem Canucks aizsargiem var teikt, ka izcilas spēles mijas ar drausmīgām. Pirmo aizsargu pāri, visdrīzāk, veidos pirmo multimiljonu kontraktu nopelnījušais Kris Tanevs kopā ar zviedru Aleksandru Edleru, kurš arī pēdējā laikā dzirdējis kritiku par savu nestabilitāti. Savu progresu NHL centīsies turpināt Šveices izlases uzbrūkošas aizsargs Janiks Vēbers. Vairāk stay-home tipa aizsargu funkcijas pildīs cits Šveices pilsonis, Itālijā dzimušais Luka Sbisa, kā arī komandas veterāns Dens Hemhjūs. Par sesto aizsarga vietu cīņa solās būt spraiga, uz to uzreiz pretendē trīs vai pat četri potenciālie kandidāti – Bartkovskis, Korādo, Biega un Feduns. Tāpat sevi apliecināt mēģinās 22 gadus vecais un 193 cm garais, Lietuvā dzimušais krievu aizsargs Andrejs Pedans, kuram pēc uzspēlēšanas AHL šosezon izsniegts uzaicinājums uz Canucks galveno treniņnometni.

Potenciālie aizsargu pāri

Tanevs – Edlers
Vēbers – Hemhjūs
Sbisa – Bartkovskis/Korādo

Lai Canucks cerētu uz veiksmīgu sezonu (kas vērtējot sastāva kompelektāciju ir iekļūšana play-off) ir jāsakrīt vairākiem faktoriem:
1) Esošo līderu rezultativitāte nesamazinās
2) Lomu spēlētāju pienesums uzbrukumā palielinās
3) Savu potenciālu sāk realizēt Bo Horvāts
4) Aizsardzības līnija spēlē stabilāk kā iepriekšējo sezonu
5) Millers aizvada ne sliktāku sezonu kā iepriekšejo
6) Speciālās komandas (mazākums, vairākums)

Autors: Ričards Dzirnis