Beresņeva brigādes pozitīvisms

Ir cilvēki, kas pat paradīzē pie pilniem galdiem, kur netrūkst ne suši, ne zušu atradīs par ko pasūdzēties. Sarkanais vīns tā kā pa šķidru, bet baltajam trūkst grādu... Nevaru vairs precīzi atcerēties, vai 2005. gada pasaules čempionātā Insbrukā treneris Beresņevs pēc spēlēm presei analizēja zaudējumu cēloņus, taču 1997. gadā Turku un Tamperē viņš to noteikti darīja. Un nedarīja slikti. Maskavā pēc diviem tik dramatiskiem mačiem Leonīds gan pamāj uz Freiberga pusi, kad žurnālisti par varītēm grib atrast grēkāzi, taču tūdaļ piebilst, ka mēs to visu jau esam aizmirsuši, viss palicis ģērbtuvē un ejam tālāk. Droši vien, ka ģērbtuvē viss izrunāts, bet publiskajā telpā treneris nevēlas mazgāt pat mutautiņu. Kas varbūt postpadomju telpā augušam trenerim nav raksturīgi. Taču Beresņevs ir mainījies. Kad februārī intervēju viņu "Sporta Avīzei", nule apstiprinātais galvenais treneris ar smaidu uz lūpām bilda, ka, salīdzinot ar 2006. gadu, esot kļuvis viedāks... Paradīzes sarkanā un baltā vīna noliedzēji gan iebilstu, kas tas par viedumu, ja neproti latviski! It kā Nolans, Beļavskis, Lindstrēms un Znaroks to vien darītu, kā treniņos skandētu izvilkumus no Latvju dainām.

Divas epizodes no preses konferences pēc spēles ar Čehiju. Kāds Krievijas žurnālists izmisīgi cenšas uzzināt, kurš nu Latvijai pirmais vārtsargs. Citkārt Beresņevs varbūt arī analizētu, kas vienam plusi un kas otram, bet Maskavā atbild, ka mums ir divi lieliski vārtsargi. No kuriem uz spēli izvēlēties vienu. Vai 9. maija spēle ar Krieviju nebūšot īpaša? Nē, taču! Visām septiņām izlasēm, kas spēlē Maskavā, kādudien iznāk mačs ar Krieviju - nekā īpaša, kalendārais mačs. Droši vien Latvijā daļu cilvēku šāda atbilde neapmierinātu un pēc kāda mirkļa arī krievu kolēģis urķējas tālāk - jā, bet Znaroks, 9. maijs... Beresņevs mierīgi skaidro - nekā īpaša, viena no pasaules čempionāta spēlēm. (Droši vien pie sevis viņš atkārto hokeja tiesneša Sergeja Zaharova iecienīto teicienu: ".irsā smadzeņu nav. Nevajag tās tur meklēt!) Bet ārēji Beresņevs ir mierīgāks pat par Augustu Brigmani.
Jautāju Beresņevam, kāpēc Latvijas un Čehijas spēle sadalījās uz pusēm, kāpēc otro pusi tajā dominējām. "Nezinu!", atbild treneris. "Ja zinātu, tad droši vien te pie jums nestāvētu."

Mikszona. Iztaujāju labāko čehu hokeja speciālistu Robertu Bukartu, kurš vajadzības gadījumā varētu iztirzāt arī Latvju dainas. "Pusi spēles mums kājas skrēja ātrāk par galvu. Galva netika līdzi. Treneri teica, lai nomierinoties. Un nu mums spēle aizgāja labāk. Kas notika pašam bullītī? Bez komentāriem. Ne es vienīgais neiemetu. Kā teicis latviešu hokeja ripas speciālists Aigars Razgals - ar to jau dzīve nebeidzas. Viņš neiemeta izšķirošo bullīti par čempiona titulu. Bullīšus jāmet tādiem cilvēkiem, kas spēj to aizmirst. Tā kā es to jau esmu aizmirsis. Turpinām kustēties tālāk! Divi punkti ir OK. Jā, varēja būt četri vai pat pieci un tad mēs varētu viens otram uzsist pa plecu. Bet priecē zīmējums, priecē kolektīvs, priecē, ka cīnāmies viens par otru. Piecas minūtes, ko šodien izturējām mazākumā - tur ir ielikts labs pamats nākotnei."

Agrāk pasaules čempionātos šad tad Miķelis Rēdlihs mikszonā Latvijas presei pagāja garām ar paceltu galvu - nu negribu es runāt, ejiet pa gaisu! Pēc mača ar Čehiju Miķelis vispirms atrunājas: "Pag, pag! Es taču jau vakar runāju," bet pozitīvisma gaisotnē gatavs runāt divus vakarus pēc kārtas: "Iegūts vai pazaudēti divi punkti? Nav ko daudz tur iedziļināties, jāgatavojas nākamai spēlei - tas ir mans komentārs. Jā, Džera vainīgs, ka mūsu maiņa tik labi spēlē. Un nevajag dramatizēt, ka nu nāks lielā Krievija! Jāiet un jāspēlē sava spēle. Vai tā ir Krievija vai Japāna - kāda starpība. Znaroks ne Znaroks - vienkārši nākamā spēle, un viss."

Kārlis Zirnis kā ilgus gadus Amerikā dzīvojošs nekad nedomā negatīvi un pirms katras spēles, kad Kārlis tradicionāli Latvijas žurnālistus iepazīstina ar spēles plānu un tā detaļām, pozitīvisms līst pāri kā dažā labā bārā "Raiskumietis". Pat par nopietnām lietām Beresņeva audzēknis no "Juniora" stāsta ar platu smaidu. Un neaizmirst uzslavēt blakus sēdošo preses sekretāru Māri Gorbunovu, kurš izlases ģērbtuves drūmās sienas izdaiļojis ar Latvijas izlases bildēm no iepriekšējām kaujām.

P. S. Es un mēs visi skaidri zinām, ka visi reiz mirsim, taču svētīgāk ir dzīvot ar smaidu sejā un pilna kausa sajūtu.