Kad basketbols atradīs savu Hārtliju?

Jau kopš augstskolas laikiem man nākamais tuvākais komandu sports pēc hokeja ir bijis basketbols. Kā pats smejos: hokejs pirmais tikai tāpēc, ka Sporta pils bija gandrīz blakus manai dzīves vietai Ļeņina (Brīvības) ielā 120, bet uz basketbolu “Daugavas” sporta namā gājums bija kādas divarpus reizes tālāks. Iespēju robežās basketbolam, vairāk gan Latvijas izlasēm, jūtu līdzi joprojām. Pirms katra turnīra saņemot kolēģu optimisma porciju, ka nu gan būs! Bet nu jau desmit gadus kaut kas allaž pietrūkst. “..pretiniekos vienmēr atrodas kāds – vienalga balts vai melns, bez matiem vai ar, paņem un iemet mums izšķirošajā brīdī. Tā notiek katru reizi. 2009. gadā bija Jagla (bijušais Vācijas izlases spēlētājs, kurš 2009. gadā “noraka” Latvijas cerības iekļūt EČ nākamajā kārtā, mača izskaņā realizējot svarīgu tālmetienu), tad Beļģijas izlase 2013. gadā, 2015. gadā EČ Rīgā nesasniedzām kāroto, Olimpisko spēļu kvalifikācija uz Riodežaneiro, kad zaudējām Puertoriko, vēlāk Dončičs un Slovēnijas izlase 2017. gadā un vēl tagad,” šādu nelaimju strēķi saskaitījis izlases bijušais saspēles vadītājs Kristaps Valters. Var tautai, protams, nepatikt Ādolfa ne sevišķi foršais stāsts par viņa uzlikto lāstu, bet fakti ir fakti: desmit gadus mums kaut kas regulāri pietrūkst.

2009. gadā Gdaņskā Latvijas izlasi trenēja lietuvietis Ķestutis Kemzura, nākamo maču neuzvarētājs bija Ainars Bagatskis, bet 2019. gada Pasaules kausa kvalifikācijā kādā no 12 spēlēm ne visu līdz galam izdarīja Arnis Vecvagars. Pa vidu esošo 2011. gadu pat nepieminu, tad palikām 22. vietā, zaudējot visas piecas spēles.

Kaut kā skumji ir visu mūžu būt zaudētājam... Arī tad, kad rokās ir visi iespējamie trumpji. Šeit es domāju 2017. gada Eiropas čempionātu, kad dažiem konkurentiem nebūt nebija stiprākie sastāvi, bet Latvija ar savu ideālo sastāvu palika 5. vietā. Togad pēc katras spēles komunicēju ar Armandu Krauliņu, manuprāt, labāko vīriešu izlases treneri jaunajos laikos. Pēc zaudējuma Slovēnijai bija sajūta, it kā pats būtu šo spēli zaudējis. Krauliņš, būdams diplomāts (cik nu tas trenera arodā vispār ir iespējams), publiski nepieprasīja nošaut Bagatski, lai gan jau pirms tam bija izteicies, ka “Bagatskis kā basketbolists ir bijis vājš aizsardzībā. Pašreiz viņš apgalvo, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, bet es viņam nepiekrītu.” Pēc zaudējuma Dončičam Latvijas prese turpināja jūsmot, ka mums tuvāko gadu laikā būs ļoti spēcīga izlase!!! Lai gan jau tad bija skaidrs, ka nav zināms, kad nākamreiz izlasē spēlēs Kristaps Porziņģis – tā čempionāta ne līdz galam izmantotā superzvaigzne. Savu izdevību ar šādu centru uzvarēt Eiropas čempionātā (vai izcīnīt medaļas) Bagatskis bija palaidis garām. Un tas varbūt ir laba/slikta trenera būtiskākais šķirklis – uzvarēt uzvaramos un izspiest no komandas maksimumu! Bagatskis jau 2013. un 2015. gadā to nebija pratis. Kāpēc lai viņam tas izdotos 2017. gadā? Bet tautas jūsmai par četriem latviešiem NBA nav nekādas korelācijas ar valsts izlasi. Turklāt allaž piesaucot jaunos, spraunos, perspektīvos, kas nu tik nāks, nu tik nāks, der atcerēties, ka laiks nežēlo otrā galā esošos (Armands Šķēle, Janičenoks, laikam jau arī Blūms).

Nenoniecinot Aināru Zvirgzdiņu (vēlīns sveiciens 2. marta dzimšanas dienā – 60!), absolūti ģeniālākais latviešu basketbola treneris ir Raimonds Karnītis. 25 gadu laikā TTT – 18 PSRS čempioņu tituli, 15 reizes uzvarēts Eiropas Čempionu kausā, 1973. gada sezonā uzvarot visas 32 iespējamās spēles. Žēl, kaut kur nebūtībā noklīdis mūsu četru (!) stundu intervijas ieraksts. Kur Karnītis skaidroja savu basketbola filozofiju. Starp daudziem kāzusiem, kad man palika vaļā mute, pats briesmīgākais trieciens bija: Karnītis uzskatīja, ka, iemetot bumbu grozā, spēlētājs ir izdarījis arī sliktu lietu, jo nu bumba ir nonākusi pretinieku rīcībā. Bumbas vērtība... Par to meistars varēja ilgi runāt. Gadsimta ceturksni Karnītis bija vadošais sieviešu basketbola treneris PSRS. Itin bieži savas spēles pirms tam izspēlējot uz šaha galdiņa. Jā, brīžiem šis Karnīša basketbola racionālisms kaitināja, jo mazajām mest uz grozu viņš atļāva tikai pēc tam, ja divas reizes bija piespēlēts Uļai. Zinātāji stāsta, ka bijusi vismaz viena komandu sabraukuma tūre pirms kuras kopā sanākuši pārējo komandu treneri, lai vienotos par stratēģiju, kā cīnīties pret TTT.

Otrs šāds padomju perioda flagmanis bija volejbola ''Radiotehniķis” un tā treneris Genādijs Paršins (1968-1992). Kurš arī prata uzvarēt tad, kad tāda iespēja bija. 1984. gada PSRS čempionātā, bet es augstāk vērtētu 1983. gada Tautu spartakiādes zeltu. Latvijai uzvarēt Maskavu, Krieviju, Ukrainu? Ja vien tajā laikā būtu bijis iespējams Paršina “Radiotehniķis” (Latvijas izlase!) Eiropas čempionātā noteikti būtu vadošajās lomās. Bez 1984. gada zelta vēl 9 sudrabi un 5 bronzas, trīs Eiropas kausi. Jā vienu gadu mums tiesneši nelietīgi nozaga zeltu, bet pārsvarā Paršins ņēma to, kas mums pienācās.

Kas vēl no padomju laikiem nāk prātā? Vladimira Jurzinova 1988. gada sudrabs ar Rīgas “Dinamo”. Kas mums nemaz nebija plānots. Bet Jurzinovs togad no komandas (it sevišķi čempionāta otrajā posmā) izspieda visu un vēl mazliet. Apliecinādams, ka viņš ir augstas klases speciālists.

Tāpat kā jaunajos laikos futbola treneris Aleksandrs Starkovs, kurš 2003. gada rudenī arī paveica brīnumu. Eiropas čempionāta kvalifikācijas grupas pēdējā spēlē Solnā ar 1:0 uzvarot Zviedriju (ahoi, Māri Verpakovski!). Grupas turnīra noslēguma tabula tagadējai paaudzei var likties nepareiza: 1. Zviedrija – 17, 2. Latvija – 16, 3. Polija – 13, 4. Ungārija – 11, 5. Sanmarīno – 0. Pirms divām kvalifikācijas spēlēm ar Turciju optimistu nebija daudz, praktiski to gandrīz vispār nebija. Lai Latvija divu spēļu summā sasistu 2002. gada pasaules čempionāta trešo labāko komandu? Sapņojot tomēr acis jātur vaļā! Turkiem ļoti nepatika, ka viņiem Rīgā lika samainīt “šipus”, nu, labi, paveicās tam Starkovam savā laukumā ar 1:0! 2003. gada 19. novembrī Stambulā piedzīvoju vienu no jauno laiku lielākajiem brīnumiem: mača gaitā zaudējot ar 0:2, Latvija panāca 2:2. Treneris Starkovs no šiem puikām bija izspiedis maksimumu un vēl mazliet. Vēlīnais Starkovs jau ir mazliet cits stāsts, bet pēdējo 50 gadu laikā Latvijas futbolā ir bijuši tikai trīs treneri ar vērā ņemamiem panākumiem – ungārs Reže Šomlaji, Jānis Skredelis un Starkovs. Jā, pirmie divi ar “Daugavu” netika PSRS čempionāta virslīgā. Citi klubi tad bija bagātāki...

Kurš vēl bez Jurzinova no Latvijas hokeja izlases izspiedis visu iespējamo? No pēdējiem desmit gadiem vispirms prātā nāk Oļegs Znaroks, kurš 2009. gadā Bernē ne tikai uzvarēja zviedrus, bet ārpus play-off atstāja arī čempionāta saimniekus šveiciešus. Teds Nolans no četriem turnīriem izšāva tikai vienā – Soču olimpiskajās spēlēs. Un Bobs Hārtlijs izšāva pērn Herningā, vispirms perfekti apspēlējot Dāniju (1:0), bet līdz brīnumam – uzvarai ¼ finālā pret Zviedriju mazliet pietrūka (2:3).

Vai cits jauno laiku Latvijas brīnums – regbija-7 izlases tikšana uz 1993. gada Pasaules kausu. Sabrūkot PSRS, vieta šajā turnīrā jau bija atvēlēta Krievijai, taču beigās tomēr izlēma Maskavā uztaisīt atlases turnīru četrām izlasēm (Krievija, Gruzija, Latvija, Lietuva). Latvija (treneris Uldis Bautris, idejiskais vadonis Māris Šmits) nebūt nebija turnīra favorīts, taču pēdējā spēlē ar 12:10 uzvarēja Krieviju, kā pirmā no mūsu sporta spēļu komandām kvalicējoties pasaules čempionātam.

P. S. Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, taču vairāki Podgoricā pabijušie sporta fani izsakās, ka pēc netikšanas uz Pasaules kausu latvju basketbola funkcionāru sejas nemaz neesot bijušas tik skābas. Tiktu, būtu jameklē nauda zvaigžņu, gan tikai Eiropas, apdrošināšanai. A tagad? Nospēlējām taču cienīgi... Ij jādara nav nekas.