Kuļibabas mērķis – iekarot Koreju!

Kā mīl teikt kāds mans kaimiņš, tad “jautājums tiešām ir uz ribas”. Jo mēs paši, hokejisti, žurnālisti, Hokeja federācijas funkcionāri labi apzināmies, ka šie puiši, kas devušies uz Koreju, i ne tuvu nav Latvijas pirmā izlase. Vai šos trīs rezultātus uzskatīt par Latvijas izlases rezultātiem un iekļaut kopējā statistikā? Līdzīgas satura jautājumi jau sen tikuši uzdoti, bet nav neviena Bābeles gudrā, kurš mums varētu palīdzēt, izņemot mūs pašus. Viņdien diskutēju ar bijušo LHF preses sekretāru Jāni Stepīti (šobrīd “Dinamo”). Stepītis uzskata: ja ar izlasi nav tās galvenais treneris, tātad tā nav... Latvijas izlase. Starp citu, Latvijas izlases pieteikumā Korejas HF mājas lapā lasāms, ka galvenais treneris būs... Bobs Hārtlijs. Oponēju Stepītim, ka, piemēram, Kanādai turnīros Eiropā, ieskaitot Špenglera kausu, visas vienības, kas dodas laukumā Kanādas krāsās, tiek uzskatītas par Kanādas izlasi. Nu tādas viņiem tradīcijas. Kaut šīs komandas pēc spēka itin bieži nav pat Kanādas otrā, trešā vai ceturtā izlase. Vai pat vēl tālāk. Kā 2007. gada turnīrā Gomeļā, kur Latvija Oļega Znaroka vadībā ar 9:2 sasita... Kanādu.

Par šiem jautājumiem – vairāk jau statistikas sakarā, esmu jautājis vairākiem citvalstu hokeja staitistikas korifejiem. Kā viņi dara? Toms Računs (Somija), kurš ilgus gadus ar hokeja statistiku apgādājis IIHF pasaules čempionātos, jau pirms vairākiem gadiem salika punktus uz i: kā mēs paši, Latvija, gribot, tā lai darot. Tas neesot nekāds grēks skaitīt šādas spēles kā valsts pirmās izlases spēles.

Uz papīra komplektējot izlasi, beigās tā vienmēr iznāk mazliet citāda. Arī šoreiz. Aizsargs Mārtiņš Porejs (“Kurbads”) dabūjis savainojumu, tādēļ no Norvēģijas izsaukts Maksims Ponomarenko. Bija ideja, ka HK “Rīga”/”Dinamo” iedos vai nu aizsargu Kaļķi vai Kārklu, tas nav noticis. Tāpēc aicināts Vjačeslavs Minajevs no Liepājas. “Kurbada” uzbrucējs Juris Upītis jau turnīrā Minskā bija izteicies, ka viņa spēlēšanai izlasē pienācis gals. Bijušas vēl šādas tādas pārmaiņas un ir hokejisti, par kuriem es vairāk turēšu īkšķi. Kā, piemēram, par Elviju Biezo no Francijas. Elvijs nebija paredzēts braucienam uz Koreju. Nu jārāda, ko var!

Mums sastāvā ir tikai trīs spēlētāji ar pasaules čempionātu pieredzi – aizsargi Georgijs Pujacs un Maksims Širokovs, kā arī uzbrucējs Aleksejs Širokovs. Ceturtais – Edgars Kulda, diemžēl “nobira”.

Saprotams, ka turnīrs svarīgs ir spēlētājiem – liela iespēja iekrist acīs, it sevišķi tiem, kas mazāk redzēti, kazi, dabūt labu līgumu uz nākamo sezonu. Bet daudz svarīgāks tas ir trenerim Valerijam Kuļibabam (1976.). Savulaik vienam no interesantākajiem Latvijas U-18 un U-20 izlašu spēlētājiem, kurš tikai 13 gadu vecumā no “Zelta ripas” nonācis sporta skolā. Pērn, kad pēc slimības vairs strādāt nevarēja Haralds Vasiļjevs, Kuļibaba ar pirmo piegājienu tika pie Latvijas sudraba. Arī šobrīd “Zemgale” jau ir 2. vietā. Kuļibaba labprāt uzņēmies t.s. Latvijas klubu izlases trenēšanu. Nu neliels eskāmens Korejā. Ar vienu ledus treniņu svētdien...

Turnīrs Hanninā būs noderīgs arī, lai salīdzinātu, ko spēj Latvijas virslīga pret Āzijas līgu, lielākā daļa Korejas un Japānas izlases hokejistu spēlē tieši tur. Kā arī iespēja apskatīties, kā uz Kazahstānas čempionāta fona izskatās Latvijas čempionāts. Jo kazahi uz Koreju ved būtībā tikai mazliet pastiprinātu Astanas “Nomad”, kas viņu čempionātā ir 4. vietā. 11 spēlētāji, ieskaitot treneru trio ar Juriju Maihailisu priekšgalā, ir no “Nomad”. Tikai četriem hokejistiem – vārtsargam Kudrjavcevam, aizsargam Ibraibekovam, uzbrucējiem Grencam un Paņukovam ir pasaules čempionātu pieredze. Liela daļa – septiņi spēlētāji ar Kahahstānas/Krievijas pasēm, bet trīs pagaidām tikai ar Krievijas pasi. Pārsvarā 1995.-1996. gada iesaukums.

No visiem trim sāncenšiem visšerpākā šķiet Korejas izlase. Ja vien neesmu sapinies viņu Kimos un Lī, tad ierindā jābūt 19 (!) spēlētājiem no pērnā pasaules čempionāta. Ko Latvija ne bez grūtībām un nervozitātes tomēr uzvarēja ar 5:0. Pamatmasa (15) no viņiem spēlē pēdējo triju gadu Āzijas līgas čempionu Anjanas “Halla” vienībā. Kam nav slinkums, apskatiet paši Āzijas līgas regulārā čempionāta noslēguma tabulu! Tur 1. vietā Korejas pilsētas Inčhonas (2,7 milj. iedzīvotāju!) “Daemyung Killer Whales” - 64 punkti (četri Korejas izlasē), tad seko Krievijas “Sahalin” (60), kur vairākas sezonas spēlēja Sergejs Pečura. Krievijas klubs divkārt bijis otrais un vēl divas reizes korejiešiem zaudējis jau pusfinālā. 3. vietā “Halla” (59), 4. un 5. - japāņu “Nippon Paper Cranes” (56) un “Oji Eagles” (48 punkti; 6 hokejisti Japānas izlasē). “Play-off” nav ticis trešais Korejas klubs “Gangwon High 1” (izlasē 2), kā arī japāņu “Nikko Icebucks” (8) un “Tohoku Free Blades” (5). Japānas izlasē iesaukti 11 spēlētāji no tā sastāva, kas pērn 1. divīzijas B grupā palika tikai aiz Lietuvas, zaudējot ar 1:6. Toties uzvarēta Ukraina (7:1), Horvātija (4:3) un papildlaikos arī Igaunija (2:1) un Rumānija (3:2). Jau no tiem laikiem, kad “Oji Seisi” trenēja Helmuts Balderis, japāņi laukumā vienmēr ir situšies līdz pēdējam.

Pirmās spēles sakarā arī kāds interesants fakts. 0:27 ir Korejas izlases lielākais zaudējums pasaules čempionātos un to viņiem sagādājis neviens cits kā Latvijas izlase. 1993. gada pasaules C grupas čempionātā Bledā...

Latvija Korejā:
Vārtsargi: Rihards Cimermanis (“Zemgale/LLU”) un Jānis Auziņš (“Prizma”);
Aizsargi: Georgijs Pujacs (“Dresdner Eislowen”, Vācija), Maksims Širokovs (“Prizma”), Artūrs Salija (“Poprad”, Slovākija), Kristaps Jākobsons (“Zemgale/LLU”), Renārs Demiters (“Mogo”), Edmunds Augstkalns (“Kurbads”), Maksims Ponomarenko (“Stjernen”, Norvēģija), Vjačeslavs Minajevs (“Liepāja”);
Uzbrucēji: Artūrs Homjakovs, Vladislavs Adeļsons, Ēriks Žohovs,Ričards Bernhards (visi “Zemgale/LLU”), Elvijs Biezais (“GAP”, Francija), Aleksejs Širokovs (“Prizma”), Georgs Golovkovs (“Milton Keynes”, Lielbritānija), Bruno Zabis, Egils Kalns (abi “Liepāja”), Kārlis Ozoliņš, Rūdolfs Maslovskis, Gatis Gricinskis (visi “Mogo”), Edgars Homjakovs (“Kurbads”).