"Zaļais gurķītis" Anita Kažemāka

- Apsveicu ar uzvaru oktobrī!
- Paldies!
- Cik negaidīta tā bija? Un ko tev nozīmē šie 1000 savāktie punkti?
- Īsti tam nebiju pievērsusi uzmanību, ka tā vērtē labus rezultātus punktos un par labāko punktu summu beigās pienākas naudas balva. Janvārī biju par to lasījusi, bet pārlasīju un biju par to aizmirsusi. Un, kad novembra sākumā iegāju portāla sportacentrs.com mājas lapā un tur bija rakstīts „Visa banka uz Kažemāku”, bija jocīgi, taču, protams, patīkami, ka padarītais atspoguļojas arī kādā citā veidā, ne tikai rezultātā. Nekoncentrējos uz to, jo ir savs mērķis sezonā, un to mēģini izpildīt, kā sanāk.
- Tu esi mazāk pazīstama Latvijas vieglatlētikas līdzjutējiem. Pastāsti, kā nokļuvi vieglatlētikā?
- Vieglatlētikā jau esmu ilgi – 14 gadus. Trešajā klasē sāku ar sporta soļošanu. Iesaistīja Riebiņu vidusskolas sporta skolotāja, kas sporta stundās mums lika darīt visu, veikt visas vieglatlētikas disciplīnas. Tā pienāca arī diena, kad bija jāsoļo. Viņa laikam ieraudzīja, ka soļošanas tehniskā puse man tīri labi padodas, un, tā kā skrēju skolas krosos, kaut kas no izturības arī man bija, tad, to kopā kombinējot, ar gadiem nokļuvu līdz Murjāņu sporta ģimnāzijai pie Aivara Rumbenieka un ļoti ilgu laiku biju viņa aizbildniecībā. No rajona sacensībām līdz Latvijas čempionātam, no Latvijas čempionāta līdz Eiropas meistarsacīkstēm un beigās – līdz pasaules čempionātam.
Kāpēc es neesmu tik ļoti pazīstama? Soļotājiem ne tik ļoti seko līdzi, un viņus tik ļoti neizceļ. Mēs tā kā nedaudz paliekam otrajā plānā. Aizkadrā. Ir vieglatlētikā populārākas un mazāk populāras disciplīnas.
- Sportojot uzreiz sāki nodarboties ar soļošanu vai arī izmēģināji vēl kādas vieglatlētikas disciplīnas?
- Biju ļoti aizņemta. Kā deviņos no rīta devos uz stundām skolā, tikai sešos vakarā nācu mājās. Man bija vieglatlētikas treniņi, gāju spēlēt arī futbolu un basketbolu, dejoju tautas dejas, gāju uz ritmiku un vēl dziedāju arī ansamblī. Un vēl bija arī koris. Tomēr es neko nenožēloju, jo tas man viss palīdzēja. Katra lieta, ko mēs darām, mūs pilnveido. Kaut vai tā pati dziedāšana. Man nesanāk, bet es gāju dziedāt. Tautas dejas man ļoti patika. Tās dejoju sešus gadus, un, kad gāju projām no tautas dejām, skolotāja pilnīgi raudāja un teica, ka negrib, lai es eju prom no tautas dejām. Tomēr man bija jāizvēlas. Un izvēle visu laiku bija par labu sportam.
Līdz ceturtajai – piektajai klasei darīju visu ko – skrēju krosus, spēlēju futbolu un basketbolu, jo, lai arī esmu maziņa augumā, biju ātra un vienmēr tiku pamatsastāvā. Tomēr lēnām arvien stabilāku vietu ieņēma soļošana, un, kad tiku līdz Latvijas čempionātam paši jaunākajai vecuma grupiņai un izcīnīju trešo vietu (medaļa joprojām stāv), tad viss pārējais lēnām sāka atbirt. Septītajā klasē man piedāvāja astoto klasi nākt mācīties uz Murjāņiem. Tikmēr visu laiku trenējos pie savas sporta skolotājas Mārītes Pokšānes.
- Kā tu to uztver, ka tu strādā, strādā un strādā un to neviens īsti neredz un nenovērtē?
- Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc es pārgāju no soļošanas un skriešanu, jo Latvijā īsti nenovērtē soļošanu, kaut gan tas ir olimpiskais sporta veids. Kad bija Aigara Fadejeva ziedu laiki un kad bija sudraba medaļa olimpiskajās spēlēs, tad arī soļošanai Latvijā bija ziedu laiki. Tāpēc es būtībā arī sāku soļot, jo Aigars bija tas, kurš jauniešus savilka kopā, rīkoja sacensības, festivālus un nometnes. Tā mēs, tie mazie, lielām acīm uz Aigaru skatījāmies, ka mēs arī tā gribam. Diemžēl ar gadiem soļošana iet mazumā, un mūsu kļūst arvien mazāk.
- Latvijā?
- Jā, Latvijā. Tikmēr Lietuvā soļošana kotējas diezgan augstu, un viņiem ir arī rezultāti. Ja Latvijā sacensībās mazajiem uz starta stāv desmit bērni, kamēr Lietuvā – trīsdesmit pieci. No tiem desmit bērniem labi, ja viens paliek soļošanā, bet viņiem no 35 bērniem paliek pieci – septiņi bērni. Tas ir daudz.
- Kad un kā izlēmi nomainīt sporta veidus?
- Jau pirms pasaules čempionāta Maskavā biju runājusi ar treneri Aivaru Rumbenieku, ka 2013. gadā līdz augustam visus spēkus veltīšu tikai soļošanai un gatavošos pasaules čempionātam, bet pēc tam kaut kas bija dzīvē jāmaina. Bija pienācis tāds brīdis, kad no sporta bija jāatvadās vispār vai arī jāpaliek sportā, bet jāpāriet uz skriešanu.
- Kāpēc tā notika? Kādi bija iemesli?
- Es sapratu, ka kļūstu vecāka un man ir jādomā, kur es dzīvošu, ko es ēdīšu un kā es sevi uzturēšu. Ar soļošanu var pelnīt kādi desmit labākie soļotāji pasaulē, un tā ir, ka Lietuvā vieglatlētikas federācija tomēr atbalsta nedaudz vairāk nekā Latvijā. Latvijas Olimpiskajā vienībā es vienubrīd biju C sastāvā, jo Eiropas U-23 čempionātā es biju sestā. Arī par to ir jāsaka paldies, jo tas jau bija atspēriens. Tiku pie ārstiem, pie profesionāļiem un jutos drošās rokās nonākusi. Tā kā neliels balsts līdz Maskavai, ka tas ir jāizdara.
- Pagāja Maskava, un...
- Atceros, ka izgāju no stadiona, novilku soļošanas apavus un teicu, ka tā bija pēdējā reize, kad tos velku. Tā arī sanāca. Kopš pasaules čempionāta vairs neesmu mēģinājusi soļot. Un laikam arī nemēģināšu.
- Kas notiek ar apaviem?
- Apavi? (smejas) Viens apavu pāris man ir saglabājies, lai varbūt kādreiz parādītu bērniem, bet no pārējiem apaviem esmu atvadījusies.
- Arī no viena sporta veida esi atvadījusies. Kā tomēr izdomāji, ka skriesi, nevis beigsi sportistes gaitas?
- Sports man ir devis tik daudz emociju kā neviena cita lieta, tai skaitā darbs, ar ko dzīvē esmu nodarbojusies. Un es laikam esmu, kā omīte kādreiz teica, - „darba zirgs” – jo man ir smagāk, jo es labāk jūtos. Un es nevarētu tagad mest mieru straujajam ikdienas ritmam, kāds ir sportā, un iet sēdēt ofisā vai darīt ko citu. Nodomāju, kāpēc nē, ja man tas padodas un ja man ir vēlēšanās un motivācija, un man ir arī atbalsts. Gribas jau nest Latvijas vārdu pasaulē.
- Kas tevi atbalsta?
- Atbalsts ir primārais, lai sportists varētu eksistēt. Finansiāli mani atbalsta Riebiņu novada dome, Preiļu novada dome, „Preiļu siers”, ekipējumu sagādā „Nike”, „Garmin” un „SiS” palīdz ar uztura bagātinātājiem. Viņi man palīdz eksistēt un darboties. Protams, liels atbalsts man ir ģimene, draugi un radinieki. Tas ir morālais atbalsts. Vienmēr, kad braucu uz sacensībām, ir zvani un īsziņas. Tas ļoti palīdz.
- Un ar to pietiek?
- Nepietiek. Tomēr vienmēr var atrast izeju. Protams, ir treniņnometnes, kur nevari atrast izeju. Ir jābrauc, jātrenējas, jāmaksā par dzīvošanu, par biļetēm... Ja grib, visu var – visus galus savilkt kopā, visu atrisināt. Ja šogad maratonā esmu izpildījusi arī kvalifikācijas normatīvu pasaules čempionātam, kas ir pielīdzināms olimpisko spēļu B normatīvam, tad acīmredzot tos galus var savilkt kopā. Lai arī rezultāts var būt vēl augstāks, tas lai paliek nākotnei.
- Pieliekot punktu soļošanai, kā tev liekas, kā izdevās realizēt savu potenciālu soļošanā?
- Kad Maskavā beidzu soļot, man to jautāja daudzi. Pēdējās sacensībās Maskavā es nosoļoju četras sekundes lēnāk par savu personisko rezultātu. Tas nozīmē, ka es izdarīju kādus 95 procentus no tā, ko es varēju izdarīt. Un varbūt tas man soļošanā arī bija tas augstākais punkts. Lai arī vieta nebija augsta, zinu, cik lielu darbu tajā esmu ieguldījusi – ilgās stundas treniņos, līdzekļi, pārdzīvojumi un asaras... Un man liekas, ka rezultāts priekš manis bija vērtība, nobeigt savu karjeru ar pasaules čempionātu nozīmē, ka savu vārdu soļošanas vēsturē esmu atstājusi. Un tas jau ir daudz.
- Soļošana un skriešana ir garie gabali, kad laika domāšanai atliek atliku likām. Par ko domā tu, kad soļo vai skrien?
- Man ir vaicājuši: ”Kā tu vari skriet tās divas stundas? Tas taču ir tik garlaicīgi.” Tomēr es jau uzreiz nesāku skriet ar garajām distancēm. Man bija kilometrs, pusotrs. Pēc tam vairāk. Kad kilometri tā pakāpeniski „izaug”, to nejūt. Es nekad neesmu domājusi, ka man treniņā būs garlaicīgi. Man tā nekad nav bijis. Garajos treniņos var padomāt par jebko – dzīvi, skolu, ģimeni, draugiem, bet ir arī tādi treniņi, kad nedomā neko. Ir krosi, kuros nav jākoncentrējas uz treniņu darbu. Ja ir konkrēts treniņa uzdevums, koncentrējos uz laiku, kā man ir jāskrien. Tad pat neienāk doma prātā kaut kur novirzīties. Tāpat ir sacensībās – ir uzdevums, tu to pildi un koncentrējies tikai uz to. Sacensībās vairāk koncentrējies uz savām izjūtām, jo maratonā ir ļoti svarīgi mācēt sadalīt spēkus visai distancei, lai rezultāts būtu pēc iespējas augstāks. Vēl koncentrējies uz to, ka tādā un tādā brīdī ir dzeršanas punkts. Paseko līdzi arī laika grafikam. Nedaudz konkurentiem, bet ne tik ļoti. Ja esi palicis viens pats un priekšā skrien grupiņa, zini, ka grupiņā skriet būs vieglāk. Tad domā par to, kā lēnām pieskriet klāt tai grupiņai, izturot to viņu tempu. Tādas nianses, kas ir tikai sacensībām. Par blakuslietām sacensībās parasti nav laika domāt. Vismaz man nesanāk.
- Mēs visi zinām, kādos laika apstākļos patīk skriet Jeļenai Prokopčukai. Kādi ir „tavējie” laika apstākļi? Maskavā pasaules čempionātā bija karsts, bet tev bija labs rezultāts.
- Karstums apgrūtina startu – pašam ir grūtāk, un ķermenim, taču nav tā, ka es pateikšu: „Es neskriešu.” Ja es nākamgad braukšu uz pasaules čempionātu Pekinā, tur būs ļoti karsts, un tad pateikt, ka es neskriešu karstumā... Varu skriet gan karstumā, gan aukstumā. Tas man drīzāk būs kā pārbaudījums sev un pieredze, jo būtībā es šobrīd mācos skriet, esmu „zaļš gurķītis” (smejas). Man ir daudz jāmācas un daudz jāstrādā, lai es varētu pateikt, ka tagad esmu skrējēja, jo šobrīd tā pateikt vēl nevaru.
- Kad soļoji, biji amatiere vai profesionāle. Un kas tu esi tagad?
- Grūti pateikt. Šobrīd esmu iesācēja. Man ir grūti nodefinēt, kas ir profesionāle. Mums varbūt kritērijs ir tāds, ka, ja esi izpildījis normatīvu pasaules čempionātam vai olimpiskajām spēlēm, tad esi sporta veida elitē pie profesionāļiem. Daudz par to nedomāju, kas esmu. Laikam jau vairāk nekā amatieris (smejas). Tas ir mans hobijs, dzīvesveids, darbs, aizraušanās. Viss kopā.
- Cik grūti ir pāriet no soļošanas uz skriešanu?
- Ir grūti. Psiholoģiski jau no soļošanas laikiem biju pieradusi pie garajiem gabaliem, pie ilgajām stundām treniņos, pie tā ilguma. Grūtāk bija ķermenim, jo citi muskuļi strādā, citādi saites darbojas. Tas organismam ir šoks. Tu ilgu laiku dari kaut ko vienu, un pēkšņi pamaini. Kaut gan sāku skriet pakāpeniski, tāpat joprojām esmu iesācējs, kurš mācās skriet. Ar katru mēnesi man ir kas jauns, un es mainos.
- Tehnika gan katram maratonskrējējam ir sava.
- Jā. Droši vien rādītājs ir, vai tu vari sasniegt panākumus vai nē. Ja panākumi ir, tad laikam tehniku nedrīkst kritizēt. Un ar tādu tehniku viņa ķermenis jūtas vislabāk. Man, protams, daudz kas vēl ir saglabājies no soļošanas tehnikas. Pati jūtu, ka man nav tas lidojošais solis uz priekšu. Es esmu tuvāk pie zemes, jo soļošanā visu laiku jābūt pie zemes (smejas).
Tomēr es paralēli skrēju jau laikā, kad vēl biju Murjāņos. Kad mācījos 11. klasē, lēnām sāku arī skriet. Arī sacensībās jau pa reizei skrēju. Tad man daudzi teica, ka man sanāk skriet. Pat netrenējoties. Arī tas mani pavilka uz skriešanas pusi. Ilgu laiku to neņēmu vērā, bet beidzamajā laikā arī tas man lika aizdomāties. Tomēr pāriet ir ļoti grūti. Ir ļoti daudz jāstrādā. Ķermenis jūt pārmaiņas, un sākas visādas mazās traumas, ar kuram arī ir jācīnās. Tas ir vēl papildu pārbaudījums, vai tu izturēsi, vai turpināsi trenēties. Es jau esmu pieaudzis cilvēks, un trenerim ir grūti uzreiz pateikt, kā man jādara. Tomēr laikam jau Aleksandrs Prokopčuks lēnām mani „atkož”, jo rezultāti aug un es varu noskriet ātrāk par divām stundām un 40 minūtēm. Tas man pašai bija tāds šoks, finišā ieskrienot. Tāpēc laikam jau to metodi, kā ar mani strādāt, viņš jau ir aizķēris.
- Kā jūs ar Prokopčuku viens otru atradāt?
- Laikam jau Portugālē (smejas). Latvijā Aleksandru nebiju redzējusi, jo sacensībās nesatikāmies, bet dzīvo un trenējas Prokopčuki Jūrmalā. Vienu gadu aizbraucām uz Portugāli, satikāmies, sasveicinājāmies, otru gadu, trešo... Kad satikāmies, izteicos, ka varētu pamainīt soļošanas vidi pret skriešanas vidi, un viņa atbilde bija pozitīva man, jo viņš teica, ka labprāt ar mani strādātu. Tas bija jau pirms Maskavas čempionāta. Kad es biju izpildījusi savu uzdevumu Maskavā, sekoja zvans Aleksandram, ka esmu gatava strādāt.
- Kā tu vari raksturot Prokopčuku kā treneri?
- Ļena un Aleksandrs ir kopā. Tas ir vienot veselums, un mazais Viktors, protams, arī. Man liekas, ka viņi vispār ir paraugs, kādai jābūt ģimenei, kādai jābūt sportiskajai dzīvei un profesionalitātei. Un man jāsaka viņiem liels paldies, ka viņi mani ir iekļāvuši savā diezgan aizņemtajā ikdienas ritmā, jo daudzi man jautā, kā man tas ir izdevies, jo daudzi grib pie Aleksandra trenēties. Laikam tā bija jānotiek. Laikam viņš manī kaut ko redzēja, un man ir prieks par to. Man ar viņiem sadarboties ir viegli un patīkami. Vienmēr es varu pajautāt jebko un izrunāties par jebko.
- Tu jau neesi konkurente Ļenai.
- Jā (smejas). Vismaz gadiem pieciem jāpaiet, lai tā varbūt būtu. Nevainīga ikdienišķa saruna noveda pie mūsu sadarbības. Es pirms Maskavas parunāju arī ar savu treneri Aivaru Rumbenieku. Un viņš man jautāja, ko es darīšu. Viņš pats vairs nestrādā Murjāņos, jo tur vairs nav soļošanas grupas. Tāpēc viņš prasīja par maniem plāniem. Atbildēju, ka apsveru domu pāriet uz skriešanu, jo runāju arī ar Aleksandru, kurš mani prom nedzen. Teicu, ka diez vai vēl soļošu. Vai nu beidzu sportot vispār, vai arī turpinu skriet. No Rumbenieka puses bija tikai simtprocentīgs atbalsts: „Jā, dari!” Un mēs joprojām sazvanāmies, un mums ir draudzīgas attiecības. Paldies arī viņam, jo kopā sanāca būt daudz – kādus deviņus gadus. Viņš palīdzēja rūdīt raksturu, izkopt neatlaidību un pieņemt kā aksiomu, ka sīkās ikdienas grūtības mūs padara tikai stiprākus. Viņš ir iemācījis dažādas dzīves gudrības – gan par uzturu, gan sadzīvi. Arī tagad, ja viņš kaut ko interesantu žurnālā izlasa, tad viņš pazvana un pastāsta, ja uzskata, ka man tas jāzina. Tas ir patīkami. Viņš netur zināšanas pie sevis, bet nodod tās mums, saviem audzēkņiem.
- Teici, ka necerēji, ka Frankfurtē izskriesi no divām stundām un 40 minūtēm. Ar kādiem mērķiem oktobrī brauci uz turieni?
- Nedomāju par vietu, jo primārais bija rezultāts. Pirms tam mans rekords bija divas stundas un 48 minūtes, ko es noskrēju arī oktobrī – 2013. gadā Drēzdenē. Noteikti gribēju labot savu rekordu. Noteikti gribēju noskriet ātrāk par 2:44 stundām, kas ir pasaules čempionāta normatīvs. Tālāk, ja godīgi, es nedomāju. Man ir tā, ka pirms sacensībām nekad nevaru prognozēt, kādā laikā noskriešu. Ir sportisti, kas pasaka, ka šodien ir gatavs distanci veikt tādā laikā, un tādā arī noskrien. Es sevi nemēģinu ierobežot kādā rezultātā un drīzāk mēģinu koncentrēties tikai startam, aizmirst kādas liekās ikdienas problēmas un raizes.
Kad biju noskrējusi pusi maratona, tur bija tablo, kas rādīja laiku. Man pirmā puse bija daudz ātrāk nekā otrā – viena stunda un 18 minūtes un 36 sekundes, un tas bija ātrāk nekā es vasarā Latvijā skrēju visus pusmaratonus! Tas man bija jautājums sev: „Vai nav par ātru?” Tomēr pēc sajūtām tā nelikās. Tā kā treneris teica, ka sākums jāskrien tā ar rezervīti, es tā arī skrēju. Otro pusi bija paredzēts strādāt, un tā arī darīju. Otrā puse bija nedaudz lēnāka, bet vienalga galarezultāts bija iepriecinošs. Skrienot sapratu, ka tāds ātrums mani nebiedē un ka varu skriet ne tikai tādā ātrumā, bet arī ātrāk.
- Pie kāda laika grafika mēģināji pieturēties?
- Laika ziņā nē. Skrēju, vadoties no sajūtām. Otrā puse katru kilometru bija par kādu sekundi – divām kilometrā lēnāka, taču kopumā skrējiens bija ļoti vienmērīgs. Esmu sapratusi, ka varu. Tikai kājas vēl netur to ātrumu. Tās iztur slodzi, bet ne ātrumu.
- Kāpēc no visām iespējām skriet maratonu rudenī izvēlējies Frankfurti?
- Tā bija drīzāk trenera izvēle, jo mērķis bija labs rezultāts neatkarīgi no tā, cik spēcīga ir konkurence. Tāpēc bija jāizvēlas ātrs maratons, un Frankfurte tam atbilda. Domāju, ka arī 13. vieta man bija laba, jo pēc personiskajiem rekordiem pirms skrējiena man bija kāds 22. labākais rezultāts no 25 elites grupas skrējējām. Bija pāris sportistes, kas neatbrauca, vēl kāda izstājās, bet sākumam vienalga 13. vieta bija laba.
- Kāds ir starts elites grupai Frankfurtē?
- Startā elites grupu – gan vīriešus, gan sievietes – nostādīja priekšgalā, un kādus 10 metrus aiz mums bija pārējie skrējēji. Tāpēc var teikt, ka sākumā būtībā visi skrējām kopā. Nebija tā, ka man tas traucētu.
- Mēs savā starpā spriedām, cik var nopelnīt ar 13. vietu Frankfurtē?
- Neko nevar nopelnīt (smejas). Var nopelnīt tikai labu rezultātu. Protams, arī finansiālā puse ir svarīga, un par to diemžēl nākas aizdomāties, ka ir jāmēģina arī kaut kas nopelnīt, jo tas ir mūsu iztikas avots, ar ko mēs dzīvojam, taču pagaidām sacensībās uz to nekoncentrējos. Lai tiktu līdz rezultātam, ar kuru var nopelnīt, ir sevi jāpierāda, lai tie paši maratona organizētāji tevi aicinātu uz sacensībām, būtu vieglāk tikt pie starta un būt starp elites sportistiem.
- Tad uzreiz nākamais jautājums ir – ko tev kā elites grupas sportistei sedza maratona organizētāji?
- Tā kā 2:48 stundas nav augsts rezultāts, Frankfurtē organizatori man apmaksāja dalības maksu, četru nakšu dzīvošanu un ēšanu. Protams, kā elites grupas sportistiem mums bija arī citi plusi – atsevišķi dzeršanas punkti, savs starta koridors, savas ģērbtuves pirms starta, kurā nav jāgaida garās rindās. Vienīgais, par ko man bija jāmaksā, tā bija lidmašīnas biļete. Lidostā mani sagaidīja, un, kā izkāpu no lidmašīnas, Vācijā man vairs ne par ko nebija jāraizējas. No organizatoriskā viedokļa, atceroties arī pasaules un Eiropas kausus soļošanā, Vācijas sacensības varu tikai uzteikt.
Man pat bija tā, ka es pati sev vaicāju: „Viņi pat par to ir padomājuši?„ Bija padomāts pat par sīkām niansītēm. Kā pret elites sportistiem pret mums arī izturējās, lai mums būtu viss kārtībā. Pēc sacensībām pēc ēdināšanas talona nācu uz sportistu biroju, kur varējām jautāt, ja kaut kas nebija skaidrs, un es priekš viņiem būtībā nebiju nekas, otrā plāna sportiste, bet viņi zināja par mani visu! Ka esmu labojusi personisko rekordu, ka iepriekšējais ir bijis tāds... Un man to stāsta un vaicā, kā es jūtos. Man bija vislabākie iespaidi, un es gribētu, lai tādu organizatoru ir pēc iespējas vairāk. Sievietēm bijām 25, vīriešiem elites grupā – ap 40 skrējējiem, tik daudz, bet viņi par mums tik daudz zināja. Gandrīz dēļ organizatoriem vien ir vērts skriet un trenēties, lai tās dienas tu būtu tur. Arī par organizāciju 2013. gadā Drēzdenē varu teikt tikai labus vārdus. Vācieši ir pedantiski līdz sīkumiem.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Es domāju, ka arī pats Aleksandrs koncentrējas uz to, ka man jāizpilda 2016. gada olimpisko spēļu Riodežaneiro A normatīvs. Nevar jau tā teikt, ka tikai par minūti ātrāk jānoskrien. Tas ir daudz. Un uz to vairāk koncentrējamies.
- Tāpēc, ka ar B normatīvu piedalīties var tikai viens, ja neviena cita sportiste Latvijā nav izpildījusi A normatīvu.
- Jā. Un es negribu riskēt. Uz Londonu ar B normatīvu soļošanā es neaizbraucu, jo Agnese Pastare izpildīja A normatīvu. Jāmēģina izpildīt A normatīvs, lai atkrīt uztraukumi par to, vai es braukšu vai nē. Un ar treneri esam vienojušies, ka startēšu pasaules čempionātā. Protams, viens ir uz turieni aizbraukt, otrs – labi nostartēt. Ir jāgatavojas speciāli tam.
- Jau ir skaidrs gatavošanās un sacensību plāns nākamajam gadam?
- Jau pirmdien (ja atmiņa neviļ, tad 22. decembrī, ja viļ, vienu nedēļu ātrāk. – D.Ā.) braucu uz treniņnometni Portugālē. Pašreiz man ir biļete vienā virzienā, jo tas atkarīgs no laika apstākļiem februārī... Latvijā. Ja tādi kā pašreiz – nav sniega un plus pieci grādi, kas decembrī liekas nereāli, tad februāra sākumā vai vidū lidošu mājās, bet, ja būs sniegs un mīnus piecpadsmit, nav jēgas lidot mājās, jo šeit nav ko darīt un tas, ko būšu ieguvusi Portugālē, lēnām, bet pazudīs. Tad palikšu tur līdz marta sākumam. Pēc tam lielākoties būšu Latvijā, jo šeit jau aprīlī un maijā ir labs laiks treniņiem – nav karsti, un nav auksti. Par citām nometnēm pagaidām neesam runājuši. Pirms pasaules čempionāta varbūt brauksim uz kalniem, bet tas pagaidām ir „varbūt” kategorijā. Tas ir apspriežams, un protams, atkarīgs no finansiālās situācijas, kā arī no trenera plāniem. Vasarā, kur Prokopčuki brauc uz Šveici, laikam ir nereāli aizbraukt, jo tad ir pati sezona, bet vēl var braukt arī uz Tatriem Slovākijā. Bet tā nebūs augstkalne, tikai viduskalne (1200 – 1300 metri virs jūras līmeņa). Lai kalni rezultātu ietekmētu vairāk, nepieciešama augstkalne (1700 – 1800 metri virs jūras līmeņa).

Dainis Āzens