Uz pasaules čempionātu. Un olimpiādi?

- Apsveicu ar uzvaru Vieglatlētikas prognožu spēlē aprīlī!
- Paldies!
- Divu sezonu laikā esi kļuvis par pirmo soļotāju, kurš uzvarējis spēles mēneša ietvaros. Cik negaidīta bija uzvara?
- Vairāk biju gaidījis augstu vietu spēlē pēc starta 50 kilometros martā. No tā brīža sāku sekot līdzi spēlei, jo likās, ka tas ir konkurētspējīgs rezultāts. Diemžēl, kā vēlāk izrādījās, par 44 sekundēm atpaliku no olimpiskā normatīva.
- Kā tu vari skaidrot to, ka Latvijai šajā savulaik tik panākumiem bagātajā disciplīnā šobrīd nav panākumu?
- Šis ir jautājums, ko man pēdējā laikā uzdod, un reizēm es treniņos par to domāju. Nav jau īsti treneru, kas to uzņemtos. Tas ir viens tāds punkts. Un, otrkārt, es vēlētos, lai jebkādās sacensībās Latvijā soļošana ir iekļauta. Kaut pieci kilometri un viens dalībnieks, bet lai soļošana tur ir un kaut vai tas viens cilvēks lai tur soļo. Ja jaunieši neredz, kas ir soļošana, varbūt tas talantiņš izčib, un viņam pat doma par soļošanu nerodas. Trešais varētu būt tas, ka 2000. gadā mums bija un Modris un Anita Liepiņi, Aigars Fadejevs, Jolanta Dukure, Māris Putenis, vēlāk klāt nāca Ingus Janevics un Igors Kazakevičs. Nav pārmantotības. Tradīcijas netiek pārmantotas. Tie, kas ir bijuši bobslejā, tur paliek, svarcēlāji paliek svarcelšanā vai šķēpmetēji... Tad mēs varētu atgriezties tur, kru bijām.
- Un ceturtais varētu būt arī finanšu trūkums, salīdzinot kaut vai ar tevis pieminētajiem sporta veidiem.
- Jā, ja salīdzina ar lietuviešiem, viņi var atļauties vairāk. Viņi var atļauties aizbraukt uz Sanktmoricu, var arī jauniešus aizsūtīt uz Kirgīziju, kas ir lētāka iespēja. Viņi var nodrošināt treniņu ilgstspējību, nevis vienreiz gadā treniņnometne.
Tomēr, ja apskatās uz mūsu celmlaužiem, arī viņiem sākumā lielas finansiļas rocības nav bijis. Protams, finanses grib visi, taču tas nav tas, uz ko jāliek uzsvars sākumā. Pamats ir treneris, sporta skolas un sadarbība.
- Tev jau arī vairs nav astoņpadsmit...
- Jā, bet es strādāju pie tā. Lai varētu nodrošināt to, ka es soļoju.
- Kas palīdz tev un tevi atbalsta?
- Jau kopš 2008. gada, kad kļuvu par ventspilnieku, mani atbalsta Ventspils pašvaldība. Beidzamos divus gadus mani atbalsta “Latvijas hipotēka”, un trešais atbalstītājs ir “Ventspils nafta termināls”. Savukārt, kad esmu prom no Latvijas vai nepieciešams mani pārstāvēt, šogad esam vienojušies par sadarbību ar menedžeri Kasparu Heisteru.
- Ko tu vari atļauties ar pašreizējo rocību?
- Patreiz decembrī – janvārī varu atļauties pusotru mēnesi uzturēties Portugālē. Tad sākās melnais darbs 50 kilometru distancei martā. Pirms tam februārī dodos uz manām finansēm optimālo Kirgīziju, kur ir viduskalne (1600 m), kas varbūt īsti vajadzīgais augstums. Tā kā trenerim man arī algu neviens nemaksā, marta otrajā pusē un aprīlī treniņnometni apvienojam ar Artūru Makaru un kopā ar treneri braucam uz Slovākiju. Tur arī ir pats minimālākais augstums – 1300 metri virs jūras līmeņa -, kas ir nepieciešams. Tomēr tur ir kalnains reljefs, kam ir savi plusi. Ja salīdzinām ar lietuviešiem, kam ir vairāk treneru nekā mums sportistu, viņi var atļauties braukt uz Dienvidāfriku, kādu mēnesi dzīvot tur kopā ar treneri, fizioterapeitu, aizbraukt uz Sanktmoricu ar 2000 metru augstumu... Tas ir tas, ko mēs nevaram atļauties. Viņi var paņemt līdzi treneri, kurš nav jāuztur no savas naudas. Tagad man treneris ir tēvs (Aivars Rumbenieks. - D.Ā.). Var teikt, ka tas ir ģimenes uzņēmums, un alga man viņam nav jāmaksā, bet tas jautājums nav atrisināts. Ventspils pašvaldība krietni nāk pretī, nodrošinot dzīvošanu trenerim olimpiskā centra viesnīcā, kad viņš atbrauc uz Ventspili. Tomēr mums ar Makaru būtu grūti maksāt trenerim algu.
- Vai uz treniņnometnēm braucat bez trenera?
- Uz Portugāli braucam bez trenera, uz Kirgīziju – arī. Gadā mums sanāk viena nometne ar treneri – Slovākijā.
- Ar Artūru Makaru brauc kopā uz visām treniņnometnēm?
- Viņš vēl ir skolnieks, un arī rocība nav tāda, lai aizbrauktu līdzi uz Kirgīziju, bet uz pārējām divām viņu atbalsta sporta skola. Šāds treniņdarbs viņam nes arī rezultātus, jo pagājušogad viņš Jaunatnes olimpiskajās spēlēs izcīnīja astoto vietu. Viņš konkurē ar spāņiem, itāļiem un frančiem, kuriem ir pašiem savi kalni, treneri un fizioterapeiti. Mums lielākais nopelns ir trenerim, kurš spēj saglabāt tradīcijas un kaut kā dabūt to gatavu, lai vismaz šajā vecumā būtu konkurētspējīgs. Es pats pasaules jaunatnes čempionātā Marokā biju devītais. Tobrīd mācījos Murjāņos.
- Skatoties, kādas ir iespējas citiem, neesi domājis par nagleņu kāršanu uz vadža?
- Ja treneris ir tēvs, ja ģimene un mani tuvākie cilvēki manī ir tik daudz investējuši un manī vēl ir enerģija, gribu viņiem pierādīt, ka tas ir to vērts. Kaut vai dalība olimpiskajās spēlēs ir tā kā pateicība viņiem. Tas ir arī mans dzinulis. Gribu noiet savu ceļu līdz galam. Cik varēšu no sevis izspiest, gribu izdarīt visu, ko varu, lai vēlāk nebūtu, ko nožēlot, ja neesmu izdarījis visu, ko varēju.
- Vienās olimpiskajās spēlēs Londonā tu jau esi bijis.
- To es varbūt novērtēšu tad, kad man būs kādi 70 gadi, ka tas dzīvē ir bijis Notikums. Patreiz varbūt to īsti nespēju novērtēt – medaļu nav, ko tad es tur daudz priecāšos?
- Tā vien liekas, ka Latvijā soļošanā jūs ar Agnesi Pastari vien esat palikuši.
- Es varētu teikt, ka ir pat daudz vairāk veterānu, kas ir stiprāki nekā lokāli profesionāļi (smejas). Šad tad ar Normundu Ivzānu apspriežamies, un es uzskatu, ka viņš trenējas kā profesionālis. Aiz mums ar Agnesi redzu Makaru, vēl ir tāds Ruslans Smolonskis, kurš regulāri skrien arī pusmaratonus, bet šogad desmitniekā bija otrais Latvijas čempionātā junioriem. Viņš arī apvieno soļošanu ar skriešanu, bet vairāk gribētu soļot.
Ja savulaik mums nedraudēja tas, ka Baltijas čempionātā mūs varētu apsteigt igauņi, šobrīd tas vairs nav neiespējami. Lietuva ir ārpus konkurences un ir labs piemērs, kā var attīstīt soļošanu.
- Pats neesi domājis par pāriešanu skrējēju rindās? Arī prēmijas tur ir lielākas...
- Latvijas čempionātā maratonā laikam trīs reizes esmu stāvējis uz goda pjedestāla. Tad ir vēl Siguldas kalnu maratons, kuru esmu veicis. Apvienot abus maratonus un izcīnīt godalgas nez vai vēl kāds ir spējis, un šaubos, vai kāds mēģinās. Man tas ir sanācis (2014. gadā Arnis šajās sacensībās uzvarēja. - D.Ā.). Rudenī tas man ir kā saldais ēdiens, kad drīkstu skriet. Tomēr maratonā es neredzu sevi pirmajā desmitniekā pasaules un Eiropas sacensībās.
Ja runājam par prēmijām, tad es ar sportu nenodarbotos, ja gribētu nopelnīt (smejas). Ja jāizvēlas starp soļošanu un maratonu, redzu sevi kā soļotāju, jo trenera pieredze ir pietiekama, un es ticu, ka man sanāks. Kas netic, kāda jēga viņam ar to nodarboties?
- Kas tev soļošanā liekas pievilcīgs? Kas tevi notur soļošanā?
- Ārējie stimuli – tas ir viens, kad ir kāds sponsoru un ģimenes atbalsts, bet pašam sev varbūt tas ir tāds, citi varbūt teiktu, ka nereāls mērķis, bet kāpēc lai es, piemēram, 36 gados nebūtu top 10 pasaulē? Es jau tik daudz esmu strādājis un tik daudz ielicis soļošanā, ka to nevar vienkārši atmest, un ir jāiet līdz galam. Tas man ir lielākais dzinulis. Arī Fadejevam ne visu karjeras laiku ir veicies un viņš ir bijis spicē. Būtībā viņam ir bijušas daudzas lielas neveiksmes, kaut arī ir bijuši ļoti spilgti mirkļi.
- Kā tu kļuvi par soļotāju? Skatījies, kā Aigars soļo?
- Domāju, ka tā bija kombinācija. Tēvs bija soļošanas treneris, un sāku mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Pirms tam biju trenējies vieglatlētikā pie Raita Ravinska, un soļošana man labāk padevās, jo varēju vinnēt republikas mačus. Uzvari vienus mačus, otrus... Tā tā vēlme arī rodas. Protams, Fadejeva medaļa bija stimuls, pat pacēlums, jo tobrīd soļošana skaitījās prestiža. Arī 2001. gadā ceturtā vieta pasaules čempionātā bija augsts sasniegums.
- Ar kaut ko citu arī bērnībā mēģināji nodarboties?
- Līdz astotajai klasei, kad devos uz Murjāņiem, pie Raita Ravinska visu izmēģināju – lodi grūdu, kārti lēcu, barjeras skrēju, sprintu... Latvijā medaļas neskaitīju. Tomēr klavieres neesmu spēlējis (smejas).
- Fadejevam labākajos laikos bija augsta vieta vai diskvalifikācija. Kas nosaka to, ka sportists tiek diskvalificēts?
- Bija tāds Roberts Koržeņevskis no Polijas. Ja viņš soļotu kopā ar tagadējo pasaules rekordistu francūzi Johanu Dinīsu, Dinīsam vienkārši nebūtu nekādu izredžu tehniskajā ziņā. Ja barā iet kopā eiropietis un pieci latīņamerikāņi, eiropietis varbūt izskatās kokaināks. Fons ir svarīgs. Ja kādam ir kļūdas, tās uz citu soļotāju rēķina var labāk redzēt. Ja soļo kopā ar kādu, kurš nav tik elastīgs, varbūt izskatīsies labi, bet tādam, kam kājas ir elastīgas un vijīgas, pat nav jāiespringst par savu stilu. Mans treneris saka, lai tādā gadījumā izvēlos citu pozīciju.
Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos tiesneši pārstāv visus kontinentus. Tāpēc nevar runāt par to, ka, piemēram, latīņamerikāni tiesās par labu savējiem. Ir godīgāk. Ja runājam par pasaules rekordista tehniku, neuzskatu, ka viņam bija pats tehniskākais soļojums. Kustība ir vizuāli efektīva un pievilcīga, bet ir, protams, arī labāki šajā jomā. Es drīzāk kādam citam piešķirtu balvu par labāko stilu.
- No kā ir atkarīgs, vai tehniku var pilnveidot tā, lai diskvalifikāciju nebūtu?
- Nebūtu pareizi teikt, ka ir kaut kas neiespējams. Ja tev muskuļu tonuss ir spēcīgāks nekā tam pašam latīņamerikānim, liela uzmanība jāpievērš lokanības vingrinājumiem, kas citam nav jādara, jo kustības no dabas ir vijīgas. Tam pašam Ingum Janevičam, kā parādīja soļošanu, no pirmās dienas nav tehnisku problēmu. Man tajā pat laikā ir jāiegulda daudz darba, lai nebūtu jāuztraucas, kā tas tehniski izskatās. Kā trauma man bija diskvalifikācija Eiropas U-23 čempionātā, lai gan tosezon man bija ceturtais labākais laiks. Kopš tā laika bija nedrošības sajūta. Šogad uz Portugāli bija līdzi mana meitene, pastrādājām tehnikas jomā, un 50 kilometros veicās tīri labi.
Viss jau iet caur galvu. Tā kustība ar to ātrumu ir smalka. Šķēpā tas ir viens mirklis, bet soļošanā tas ir jājūt visu laiku. Nav triju iespēju kā šķēpā. Viena distance, kurā visā jājūt tā kustība. Ja nejūti, jāiet uz smagatlētiku (smejas), piemēram, lai gan arī tur, protams, ir daudz savu nianšu.
- Kāda ir atšķirība tiesnešu darbībā Latvijā un ārpus tās?
- Diemžēl vairāk “piekasās” Latvijā, tiesā smalkāk. Pasaules čempionātos tik strikti netiesā. Ja es Latvijā sacensībās esmu līderis, parasti līderim arī meklē kļūdas. Ja meklē, tad var arī atrast. Kāds cits varbūt uzskata, ka Latvijā ļauj izskriet rezultātu, tomēr tas ir tikai Latvijas rezultāts. Ja visus Latvijā noņems no distances, kas tad soļos. Tomēr katras sacensības tam ir domātas, ka esi tām gatavojies. Lielākām sacensībām, arī pasaules čempionātam, gatavojies caur Latvijas sacensībām. Un, ja tevi Latvijā diskvalificēs, man nav nekādas motivācijas startēt Latvijā. Varbūt lai tā otrā vieta soļo ne tik tīri kā pirmā, bet lai soļošana paliek. Ja nu galīgi izskatās pēc brutālas skriešanas, labi, tad dzenam nost. Tomēr, ja cilvēkam ir kādas anatomiskas īpatnības, kas liedz izskatīties tik plastiski kā spānim vai itālim, labāk, lai viņš nodarbojas ar sporta veida popularizāciju un rāda, kas ir soļošana.
- Martā „Dudinska patdesiatka” sacensībās Slovākijā tev izdevās izpildīt pasaules čempionāta normatīvu 50 kilometru distancē, bet prognožu spēles ietvaros izdevās uzvarēt ar startu „Podebrady’2015” mačos Čehijas pilsētā Podebradā 20 km distancē (1:25:52). Kā vērtē sezonas sākumu?
- 50 kilometriem viss bija saplānots. Pēc tiem bija paredzēts atgriezties skolā. Bija līdzi tēvs un brālis, bet, kā vēlāk izrādījās, pietrūka to 44 sekunžu līdz olimpiskajam normatīvam. Līdz tam bija ieguldīti pietiekami finansiālie līdzekļi, lai viss izdotos. Varbūt nepaveicās ar laika apstākļiem treniņnometnē, jo Slovākijā negaidīti uzsniga sniegs, kas uz pāris nedēļām nobremzēja treniņprocesu. Un varbūt tāpēc vēlāk 20 kilometros pietrūka 52 sekunžu līdz pasaules čempionāta normatīvam. Bija doma startēt pasaules čempionātā arī šajā distancē.
- Šobrīd doma par diviem startiem Pekinā ir atmesta?
- 12. jūnijā būs sacensības Alītā (Lietuva), un tas 20 kilometros pagaidām paredzēts pēdējais starts pirms pasaules čempionāta.
- Kura distance pašam patīk vairāk?
- Viegla nav neviena. 50 kilometri man bija pat vieglāki, jo nebija vairs tādu ambīciju. Personiskais rekords distancē man ir 3:58:25, un katru gadu mēģināju šo rekordu labot, kaut arī ambīcijas varbūt bija lielākas nekā varēšana. Šoreiz visas ambīcijas biju atmetis. Biju noskaņojies, ka man ir tikai viens mērķis – pasaules čempionāta normatīvs. Pēc tam, ja distancē labu justos, varētu iet uz otru mērķi – Rio. 50 kilometri ir tāda mierīgāka distance. Tur var vēl ko mainīt, lai gan tā ir sarežģītāka.
- Iedomājos, ka 20 kilometros, bet vēl vairāk 50 kilometros iznāk laiks arī par kaut ko padomāt. Vai treniņos ir savādāk šajā ziņā nekā sacensībās?
- Treniņos noteikti ir savādāk. Sacensībās ir tāda lieta kā tiesneši, par ko ir jādomā. Maratonā vari ieiet vienā ritmā un domas pat it kā izslēgt. Domājot jau arī patērējas enerģija, un vēlamais gadījums ir – nedomāt. Soļošanā ir grūtāk atslēgt domāšanu, vismaz manā gadījumā. Nezinu, kā tas ir cietiem. Varbūt kādam solis ir tik veiksmīgs, ka par to nav jādomā. Ja citiem ir liels treneru korpuss un apkalpojošais personāls, tikai pasaki, ka vajag glikozi, un tev tā ir. Nav pie galdiņa jākliedz “nākamajā aplī!”, kad vēlies jau tagad. Piecdesmitniekā domāju par dzirdināšanas punktu un tiesnešiem un kontrolēju savu laiku un pulsu. Šajos mačos, piemēram, uz pēdējiem 10 kilometriem pārāk ātri sāku kāpināt tempu. Līdz ar to beigas sanāca lēnākas. Vēlamā gadījumā visa distance būtu jānoiet vienā tempā vai pat pēdējos desmit kilometrus vajadzētu noiet ātrāk nekā iepriekšējos kilometrus. Tā bija tāda nozīmīga kļūda, un varbūt tur zaudēju tās četrdesmit sekundes. Ja būtu blakus cilvēks, kas skatītos tikai laikus, viņš pateiktu: “Arni, ej mierīgāk!” Treneris skatās uz tablo, skatās, ko man dot dzert, un viņam vēl mani jānoķer, kad eju garām. Tur riņķo citi sportisti un atpalicēji... No malas šķiet vienkārši – stāvēt un skatīties, kad sportists pienāk. Par to visu it kā vajadzētu domāt trenerim. Man vajadzētu tikai sevi mocīt un stimulēt iet ātrāk.
- Droši vien vairāk var padomāt 50 kilometru distancē?
- Taisnība. Vairāk laika (smejas). Kad ir grūti (tas nav īstais vārds, kā aprakstīt šo distanci), sāc domāt, kāpēc esi šeit un kam tas viss ir vajadzīgs. Ja neesi morāli gatavs un nav iekšējās motivācijas, saņemties ir daudz grūtāk.
- Cik pašam ir sanācis izstāties no sacensībām vai esi ticis diskvalificēts?
- Spilgti atceros divas reizes. Viena bija pasaules junioru čempionātā Pekinā. Tas pieredzes trūkuma dēļ. Skatījos, ko es te pa pēdējo vietu eju, un vēl pirms pusdistances izstājos. Vajadzēja iet līdz galam, jo bija karsts un vēl bija daudz dažādu pavērsienu. Astotajā – devītajā kilometrā daudzi sevi tā samocīja, ka varēja lasīt vienu pakaļ otram. Otrs gadījums ir diskvalifikācija Eiropas U-23 čempionātā, kad soļoju stabilā ceturtajā vietā un apmēram uz rezultātu 1:24:30-1:24:40, kas atbilda manam personiskajam rekordam.
- Pasaules čempionātā Pekinā atkal būs tas pats karstums un mitrums...
- Tas noteikti nav tas, kas man palīdzētu. Karstums nav mans sabiedrotais. Vairāk man patiktu tādi laika apstākļi, kā bija pasaules čempionātā Helsinkos. To mēs nevaram izvēlēties, lai gan starts būs agri no rīta. Svelme sāksies kādos desmitos, un tad kādas divas stundas nāksies pamocīties pa karstumu.
Ja runājam par mērķiem, nosoļot Pekinā Rio olimpisko kvalifikācijas normatīvu (4:03:00), kas ir augsts, man būtu augsts sasniegums un vēlmju piepildījums. Varbūt tas nav konkurētspējīgs rezultāts, bet maniem mērķiem un ambīcijām tas būtu saldais ēdiens.
- Pieminēji skolu. Pastāsti, esi profesionālis vai amatieris, strādā vai mācies?
- Šo jautājumu centos šodien noformulēt... Sanāca, ka atdeve un darba ētika liek sevi uzskatīt par profesionāli, bet, ja salīdzinu sevi ar sportistiem, kas piedalās Eiropas čempionātā, tas viennozīmīgi ir amatieru līmenis, jo nevaram mēs nodrošināt, lai konkurēt kaut vai ar kaimiņiem lietuviešiem ne junioru, ne pieaugušo līmenī. Ne jau aiz laba prāta mainu savu treniņciklu, varbūt bojāju tehniku un skrienu maratonus rudenī. Tas tomēr nav profesionāli, jo ir traumu risks.
2008. gadā stājos “Ventspils Augstskolā” tulkošanas studiju fakultātē, kur nesanāca veiksmīgi apvienot sportu ar studijām. Centos divus gadus. Patika, man nāca pretī pasniedzēji, bet nezinu, kā viņi var iedomāties, ka es četrus mēnešus neesmu skolā un mācos par tulku. Tulka profesijai ir sava specifika. Tad ir jābūt lekcijā, kur daudzas nianses atklājas uz vietas. Nevari būt Kirgīzijā un sūtīt skolai savu sinhrono tulkojumu (smejas). Taču tas man noteikti ir palīdzējis. Angļu valodas zināšanas palīdz uzlabot komunikāciju ar cilvēkiem.
Kopš septembra cenšos apvienot sportošanu ar studijām LSPA, kur tomēr varētu būt ideālais variants izglītības iegūšanai. Cik varēju, cītīgi apmeklēju nodarbības un mācījos. Varbūt tas ir placebo efekts, bet Latvijas čempionātā maratonā otrā vieta man bija pirmoreiz. Daudzas lietas, ko iemācījos, saliku pa plauktiņiem. Un arī tas pasaules čempionāta kvalifikācijas normatīvs likās vieglāks. Uztvēru vairākas lietas psiholoģijā, un varbūt atrašanās starp sportistiem deva kaut ko jaunu motivācijai. Turklāt LSPA tevi vērtē kā sportistu, bet kādā citā augstskolā ar olimpiskām ambīcijām nesportiskā gaisotnē ir daudz grūtāk iejusties.
- Kā tas ietekmē, ka treneris un tēvs ir viena un tā pati persona?
- Līdz 2008. gadam biju viņa paspārnē Murjāņu sporta ģimnāzijā. Biju pabarots. Treneris nespieda darīt, bet tas, ka blakus ir treneris, ir papildu motivācija. Murjāņos bija viss profesionālam sportistam. Kad tiec iemests tajā dzīvē, kur pašam ir jākuļas, ir grūti sastiķēt režīmā treniņus ar lekcijām, paēst. Tēvs ir pensijā un atbrauc pie manis uz kādu brīdi, ar riteni izbrauc līdzi treniņā. Tā ir laba motivācija. Tādā ziņā Ventspils ir laba vieta treniņiem. Ir veloceliņi, un visa infrastruktūra ir pakārtota soļošanai. Mums ir manēža un stadions.
Slikta atbilde ir, ka es nevaru salīdzināt, jo man nav cita tēva (smejas). , bet laikam jau sportā ir vieglāk, bet privātajā dzīvē tik labi nesanāk atslēgties no sporta. Visu laiku apkārt ir sports. Varbūt kādam tas palīdz, bet manā gadījumā sporta ir par daudz. Ja jādod viena lielā atbilde, tad man tomēr ir vairāk paveicies, ka man visu laiku palīdz, jo pieredze ir visu laiku pie rokas, ja tā var teikt.
- Kur tev tēvs ikdienā dzīvo?
- Valmierā, bet šobrīd dzīvo viesnīcā Ventspilī, ko nodrošina olimpiskais centrs “Ventspils”. Mēs atrodamies piecu minūšu attālumā viens no otra. Es aizvedu viņam velosipēdu, un mēs dodamies savās gaitās, lai nosoļotu 30 kilometrus, piemēram, kā bija šodien. Uzskatu, ka šis jautājums ir veiksmīgi sakārtots.
- Cik bieži tēvs ir Ventspilī?
- Mūsu “duo treniņgrupā” ir arī Artūrs Makars. Viņš vairs negribēja turpināt treniņus Murjāņos, un es piedāvāju Ventspils variantu – pārstāvēt pilsētu un dzīvot internātā. Ventapils sporta skola bija pretimnākoša, un tagad jau Artūrs mācās Ventspils 1. ģimnāzijā. Nevaru teikt, ka ļoti daudz laika veltu viņam, jo man ir savi treniņi un savs režīms, taču man ir patīkami ierasties stadionā, ja tur ir vēl kāds. Domāju, arī viņam ir patīkamāk. Treneris mūs dala. Artūram ir stundas, man nav. Un treneris brauc pieskatīt arī Artūru.
- Kopā laikam nesoļojat, jo tiem jābūt diviem dažādiem ātrumiem?
- Patreiz tie tomēr ir divi dažādi ātrumi. Tomēr daudz dod jau komunikācija vien. Atnāku uz manēžu, un viņš tur veic kādus stiepjošos vingrinājumus, vai arī sarunājam treniņu, ka viņš nāks man pretī, un tad vismaz varēs iedot pieci. Vismaz minūte jau paies patīkamā gaisotnē.
- Pieminēji jau trases malā stāvošo palīdzību. Cik tev tādus palīgus vajadzētu?
- Ar trim cilvēkiem būtu pietiekami. Vairāk informācijas arī nevarētu iedot. Viens pie galdiņa, viens vairāk skatās uz tehniku, fonu, uz kā es eju, bet trešais vairāk tāds kā motivators, kurš var kādas nianses pateikt priekšā, atbalstīt. Tas man bija liels atbalsts, kad brālis bija atbraucis palīgā uz Dudinci. Bija treneris, kurš izstāstīja tehniskās lietas, un brālis bija dzirdināšanas vietā. Viņam bija lapa, pēc kuras viņš zināja, kas un kad jādara. Tas bija liels bonuss.
- Kā sauc brāli?
- Andis. Viņš ir krietni vecāks par mani un arī šad tad uzskrien kādās sacensībās. Un vēl vidējais brālis ģimenē – Edijs, kurš vairāk pievērsies mūzikai.
- Jau tradicionāli vaicāju vieglatlētiem par viņu hobijiem. Kāds ir tavējais un ko dari brīvajā laikā?
- Mājās neesmu bieži. Četri mēneši jāpavada prom. Tāpēc citā laikā cenšos kompensēt to savai otrai pusei, un Ventspilī cenšamies kaut kur aiziet. Atpūšamies brīvā dabā – pie jūras, pie Ventas. Ugunskurs, pikniks... Tas ir tas, kas palīdz atiet no sporta un relaksēties. Ventspils akvaparks, briežu dārzs – tas, kas tuvāk zaļumiem.
- Šodien piedalījies projektā “Sporto visa klase”. Pastāsti, kā gāja un vai nākotnē būs par vienu soļošanas treneri vairāk?
- Ja būtu minimālais atbalsts, kas sniegtu gandarījumu, kāds novērtējums tam, ko es daru, man pašam būtu stimuls un es noteikti teiktu jā un turpinātu sava tēva tradīcijas. Domāju, ka man tas patiktu un padotos.
Šodien bērniem parādīju soļošanu, un ļoti daudziem tas sanāca dabiski. Tas ir dabisks sporta veids. Tā kustība ir tikpat interesanta kā peldēšanā, kur arī kustība nav tradicionāla un ko mēs bieži neredzam. Es teiktu, ka izdevās super. Pat nebiju gaidījis tādu rezultātu. Bērniem tik ātri tas pielec, tas ir vienkārši un dabiski. Tā man ir laba pieredze un motivācija, ka soļošanu Latvijā var attīstīt.
Pirmajā brīdī varbūt bērns nobīstas no tiem 20 vai 50 kilometriem, pat no pieciem kilometriem nobīstas, taču viņš jau nezina, kas tas ir. Viņam jau stadions ir liels un plašs. Palaid viņus tos simts metrus noiet, azarts viņiem ir – veikt distanci un to otru pārspēt. Ja būtu sacensības, es nešaubos, ka viņi arī to kilometru ar pirmo reizi nosoļotu.
- Kā izvēlies sacensības, kurās startēt?
- Dudince ir tuvu, un sacensībām ir pietiekami augsta kategorija. Tur ir kvalificēti tiesneši un sertificēta trase. Tie ir argumenti, lai tur varētu izpildīt lielo sacensību kvalifikācijas normatīvu. Un es teiktu, ka laiks ir pateicīgs, jo tas ir sezonas sākums. Veiksmīgā variantā izpildu visus normatīvus, un ar mani jau rēķinās, esmu iekšā braucēju sastāvā un pats varu mierīgāk gatavoties sacensībām.
Otra tradicionāla sacensību vieta ir tepat Lietuva, kur ir augstas kategorijas starts ar labu konkurenci (atbrauc sportisti no Gvatemalas, no Ķīnas, Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas). Pats es neesmu ne top 10, ne top 20, tāpēc uzaicinājuma man nav. Ja tāds būtu, varbūt izvēlētos citus startus. Tas ir patīkami, ja uzaicina, startu apmaksā un par to nav jārūpējas. Ir varianti, ka aprīlī, piemēram, ir treniņnometne un uzreiz pēc tās uzaicina uz turpat Portugālē uz “Rio Maior” 20 kilometru sacensībām vai arī pirms tam Meksikā, ja uzaicina uz čempionātu 50 kilometros. Izej treniņnometni Portugālē un Kirgīzijā, un pēc tam brauc uz Meksiku. Būtībā tas ir tāpēc, lai jau sezonas sākumā izpildītu normatīvu un darbam būtu rezultāti.
- Cik gara tev sanāk sezona? Un cik sanāk atpūsties?
- Tā to nevarētu pavērst. Tāds jēdziens kā atpūta būtībā vispār nepastāv. Vairāk vajadzētu atiet no sporta tieši psiholoģiski. No soļošanas un profesionālā sporta es varbūt ateju ar tiem skrējieniem septembra beigās – Valmieras maratonu un kalnu maratona 55 kilometriem, sastādot kompāniju brālim.
- Tev ir izdevīgāka kalnaina soļošanas trase?
- Treniņnometnes mums ir diezgan reljefos apstākļos. Kādus pāris gadus ir būts Slovākijā Tatros un 6-8 stundas kāpts kalnos. Tas ir kā treniņlīdzeklis – garš pārgājiens pa kalnu. Tagad runāju par kalnu skrējienu, jo soļošanā trases tomēr ir daudzmaz līdzenas. Varbūt, ja būtu kalnaināka trase, man tas pat liktos parocīgāk. Siguldas kalnu maratonu ir skrējis arī Kazakevičs, atstājot mani aiz sevis. Arī Valmieras maratons ir reljefs, kas man arī ir parocīgi.
- Kas tev būtu jāizdara, lai teiktu: “Viss, tagad es varu sportista karjeru beigt!”?
- Tādu situāciju pat neesmu iztēlojies. Tā kā Anita Kažemāka, kura nofinišēja pēdējās sacensībās soļošanā un turpat nomainīja čības, man nav. Līdz tādam brīdim neesmu nonācis. Kam jānotiek? Varbūt tas būs saistīts ar vecumu, kad vairs nespēšu izpildīt kvalifikācijas normatīvus, un tad varētu domāt par karjeras beigām. Savukārt par veterāniem gan es nesapņoju. Tur lai Ivzāns visus rekordus labo!
- Es jau te provocēju. Varbūt tu teiksi, ka izcīnīsi medaļu kādās lielās sacensībās?
- Nē, tā ne. Es gribētu sasniegt kādu noteiktu līmeni un tad to noturēt. Ja vienreiz esi bijis čempions, tad domāju, ka tas ir gods – aizstāvēt savu titulu, tai skaitā Latvijas čempiona titulu. Pēc 20 gadiem varbūt neviens neiedomāsies, ka piedalījās tikai pieci cilvēki, bet tituls paliks.
- Kādas ir tavas izredzes aizbraukt uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm?
- (Pauze) es sevi redzu uz starta 20 kilometros un tad, pēc kādām divām nedēļām – 50 kilometros. Es neapspriežu šo jautājumu, vai, bet es to apspriežu, kad. 40 sekundes 50 kilometros jau var atrast, kā sadeldēt. Katrā kilometrā mazāk nekā viena sekunde sanāk.
- Lai izdodas!

Dainis Āzens