Māris Urtāns: „Mani uzkurbulēja Jānis Bojārs”

Vai tas nozīmē, ka tu turpini studijas?

Jā, studēju maģistratūrā. Šeit ir arī treniņbāze, notiek smagatlētikas treniņi.

Atceroties pagājušo sezonu, vai piekrīti, ka tā bija ļoti neveiksmīga? Vai varbūt ir arī bijušas vēl neveiksmīgākas sezonas?

Viennozīmīgi, pagājušā sezona bija neveiksmīgākā pēdējo desmit gadu laikā. Tas bija saistīts ar traumām. Vajadzēja vienkārši startēt, savādāk nekur neparādītos. Bet tas bija olimpiskais gads un kaut vai atzīmēties olimpiādē ir vairāk vai mazāk katra sportista sapnis. Izlēmām, ka tomēr nostartēsim, tāpēc arī rezultāts bija ne tāds kā gribētos.
Tas nozīmē, ka tu arī brauci uz Londonu, neko īpašu negaidot?

Tas bija vairāk kā skaidrs. Traumas nomocīja vairākus mēnešus, tāpēc pienācīgi sagatavoties tāda līmeņa mačiem mēs nevarējām. Zemapziņā jau bija, ka pēdējā brīdī sportiskā ziņā kaut kas pavērsies. Uuz Londonu aizbraucu, jo no augšas arī teica, ka jābrauc. Ja būtu pašam teikšana, iespējams, ka nebūtu aizbraucis.

Kā šobrīd ir ar veselību un ar traumām?

Janvārī bija operācija. Londonā jau špricējām pretsāpju līdzekļus. Cīpslas, saites bija aizgājušas pa pieskari.

Šobrīd treniņprocess notiek?

Jā, jā! Kamēr roku nevar aiztikt, tiek nodarbinātas kājas, Katru dienu eju uz treniņiem. Stiprinu ķermeņa vidusdaļu un kājas.

Runājot par sacensībām, vai zini, kuras būs pirmās, kurās startēsi?

Viennozīmīgi nevaru atbildēt. Tas atkarīgs, kā atlabs plauksta pēc operācijas, cik ātri varēs uzsākt grūst. Daktera pieņēmums bija , ka divu vai triju mēnešu laikā varēs sākt grūst ar pilnu jaudu. Tādu kļūdu kā pagājušogad, vairs nepieļaušu, un nepilnvērtīgi trenējies nestartēšu. Pierādīt, ka Latvijā šobrīd esmu labākais, man nav vajadzīgs. Pat īpaši netrenējoties. būtu pirmais.

Vai saredzi kādu jaunu talantu, kas tuvāko gadu laikā varētu izrādīt tev konkurenci?

Ko nozīmē konkurence? Ja es grūžu, kā pagājušogad, tad – jā. Bet, ja atgriežos pie divus vai trīs gadus veciem rezultātiem, tad nē. Cēsu rajonā ir Kononovs. Čalis vēl jaun,s tikai 22 gadi. Redzēsim, kā attīstīsies, ja strādās nopietni. Treneris arī ir visai labs. Šogad vēl nav startējis, gatavojas Latvijas ziemas čempionātam. Viņš pēc gadiem pieciem var būt labs, bet tad es, droši vien, būšu beidzis.

Jānim Bojāram pieder Latvijas rekords. 2010.gadā pats sasniedzi 21,63 metrus, kas tikai 11cm atpalika no Latvijas rekorda. Vai šādam rezultātam vēl kaut kad varētu pietuvoties? Varbūt pat labot Latvijas rekordu?

Tāpēc arī trenējos. Ja justu, ka vairs nevaru pietuvoties, tad to nedarītu. Tad labāk strādāju par skolotāju, nekā vienkārši pašķidri grūžu. Agrāk par rekorda labojumu nedomāju, bet daži Bojāra izteikumi par manu trenēšanos, teiksim, nevis aizskāra, bet deva vielu pārdomām. Es gribu Jānim pierādīt, ka viņš, iespējams, nav visu laiku labākais Latvijas lodes grūdējs.

Cerēsim, ka izdosies! Šogad augustā ir pasaules čempionāts Maskavā. Vai tu jau esi tam kvalificējies?

Nē! Skaita iepriekšējo gadu. Normatīvs noteiti būs kā parasti – 20 m B normatīvs un 20,50m A normatīvs. Man tas viss jāpilda no jauna, jo pagājušgad neko nesasniedzu. Man vēl jākvalificējas, lai uz turieni aizbrauktu.

Vai spēsi to izdarīt?

Tāpēc trenējos. Ja ar plaukstu viss būs kārtībā, nevajadzētu būt problēmām.

Kāda ir tava sapņu robeža lodes grūšanā?

Tas nav prognozējami. Prognozēt var vis , bet reālajā dzīvē daudz kas notiek mazliet savādāk. Arī citus gadus neesmu prognozējis un par 21,63 m vispār nē. Par 21m jā, bet 63cm lodē, tas ir kā no zemes līdz marsam.

Toreiz Eiropas čempionātā nebija lieli pārdzīvojumi, kad paliki ceturtais un vēl pēdējā mēģinājumā?

Jā, mazliet bija, jo īpaši, ka tas bija pēdējā mēģinājumā. Tad vēl tiesnešu rīcība aizkavēja manu mēģinājumu par 12 minūtēm. Biju jau iegājis sektorā, bet divreiz izdzina ārā, jo bija apbalvošana. Izsita no sliedēm. Bet tāds nu ir sports, uzvar spēcīgākais.

Nesen sociālajos tīklos šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis paziņoja par sava bankas konta atlikumu. Viņš bija ļoti dusmīgs un teica, ka meklēšot variantus citās valstīs.

Jā man stāstīja.

Vai tu esi ļoti līdzīgā situācijā?

Jā, esmu. Bet Vadimam varbūt ir lielāki pienākumi pret ģimeni. Tomēr es esmu viens pats. Pats sedzu visu - gan treniņprocesus, gan dzīvošanu. Ar tādu domu, ka sezonā varēšu atpelnīt. Ja neatpelnīšu. būšu zaudējis ļoti daudz. Bet par pārriešanu uz citu valsti, tur vispār nav divu domu. Ja es būtu 19 gadus vecs, kurš ir sagrūdis jau nopietnu līmeni un neredzētu valsts atbalstu, tad varbūt. Šajā vecumā. Lai vai kā, bet esmu Latvijas patriots tomēr.

Vai pēc karjeras beigām varētu strādāt arī kā treneris?

Iespējams, jā. Ja būtu treneris, tad tur, kur dzīvoju. Bet Cēsīs nav normāli treniņu apstākļi. Vieglatlētiem Cēsīs ziemas sezonā vispār nekā nav. Taču treniņi notiek ziemā no septembra līdz maijam. Par to vēl tā neesmu domājs. Kad beigšu, tad domāšu, jo vajadzīgās zināšanas man ir.

Sveicam dzimšanas dienā un novēlu pietuvoties saviem rezultātiem un vispirms - veselību.

Paldies. Būs veselība, būs rezultāti!

Informācijas avots: parSportu.lv
Artūrs Būda, 09.02.2013