Aiga Grabuste: “Rezultāts aizmirstas, vieta paliek”

- Apsveicu ar uzvaru septembrī!
- Paldies! Forši. Īstenībā tā arī ir svarīga iespēja vieglatlētam, ka vari sevi katru mēnesi pierādīt un galu galā sezonas beigās pretendēt uz lielo balvu. Tas vieglatlētikai ir nozīmīgs pasākums.
- Ko biji dzirdējusi par spēli iepriekš?
- Gada sākumā jau biju dzirdējusi, ka tāda spēle ir, bet iedziļināties laika nav bijis. Skaidrs ir tas, ka nepieciešams augsts rezultāts. Un tas būs labi gan pašam, gan trenerim. Lasīju, ka arī manai trenerei Ludmilai Olijarai šajā spēlē labi veicas. Tas ir it kā mazumiņš, bet vienalga patīkami arī trenerim.
- Gatavošanās šai sezonai tev pēc ģimenes papildinājuma un pāriešanas no septiņcīņas uz tāllēkšanu noteikti bija savādāka nekā pārējās.
- Gatavojos par visiem 100 procentiem. Arī psiholoģiski biju noskaņojusies vasarā sasniegt labus rezultātus nevis vienā startā, bet visas sezonas garumā. Protams, Eiropas čempionāts bija plānots kā galvenais starts. To esmu teikusi daudzās intervijās, ka nav svarīgi, kāds esi sezonas sākumā vai vidū. Galvenais ir starts Eiropas vai pasaules čempionātā, vai olimpiskajās spēlēs. Tāpēc uzsvars bija tikai uz to.
Protams, bija savas korekcijas pēc vasaras pirmās puses, pēc jūnija. Tāds nogurums nedaudz. Parunāju ar treneriem, un bija jāatpūšas un jāatjauno spēki. Tāpēc ļoti svarīgi ir ieklausīties sevī un saprast, cik tu vari, lai nesadegtu, jo sezona ir gara. Tā sākas maija vidū, un ir jāiztur līdz augusta beigām. Tāpēc ir svarīgi, process būtu sabalansēts, lai būtu arī pauzes, atjaunošanās periods un iespēja atvilkt elpu.
- Kas bija galvenais faktors, kāpēc šosezon uzsvaru liki uz tāllēkšanu, nevis septiņcīņu?
- Re, kur galvenais iemesls stumj krēslu (Aiga smaidot norāda uz dēlu Artūru. - D.Ā.). Tā ir.
- Ja nebūtu Artūra, šosezon būtu palikusi septiņcīņā?
- Domāju, ka būtu turpinājusi startēt septiņcīņā. Arī pagājušogad būtu taisījusi septiņcīņu. Arī tāllēkšanā nav viegli, jo sacensības ir vienas pēc otrām. Lai augstvērtīgi nostartētu, arī ir jāgatavojas. Tie nav 6,30 metri, tie ir 6,60 metri un katrās sacensībās prasa daudz spēka. Vienās sacensībās bija pat tā, ka nogurums bija kā pēc noskrietiem 800 metriem. Pēc sešiem lēcieniem biju nogurusi gan fiziski, gan morāli. Tad prasās pēc spēku atjaunošanas, jo jutos gandrīz kā pēc veiktas daudzcīņas (smejas).
- Kas ir vieglāk – divās dienās pieveikt daudzcīņu vai katru nedēļu startēt tāllēkšanā?
- Plusi un mīnusi ir gan tam, gan tam. Fiziski daudzcīņā ir grūtāk, taču psiholoģiski grūtāka ir noskaņošanās tāllēkšanai. Un jānoskaņojas ir katru nedēļu. Var teikt, ka pauzi paņem tāpēc, lai emocionāli atjaunotos. Piemēram, pēc Eiropas čempionāta es psiholoģiski biju izpumpēta tukša, jo divas dienas pēc kārtas tāllēkšanā nebiju startējusi. Biju psiholoģiskā bedrē. Un, kad man piedāvāja startu Dimanta līgā uzreiz pēc Eiropas čempionāta, rezultāts emociju trūkuma dēļ nebija nekāds spīdošais. Paņēmu nelielu pauzi, un nākamais starts bija Rovereto Itālijā. Sanāca pusotra – divas nedēļas pauzes, un ar svaigām emocijām labi nostartēju.
- Tad par šīm sacensībām arī pastāsti, jo tajās sasniegtais rezultāts palīdzēja uzvarēt arī Vieglatlētikas prognožu spēlē.
- Braucu kā uz pēdējām sacensībām sezonā, atbrīvojusies, nevis noskaņojusies, uzvilkusies un saspringusi. Bija labi laika apstākļi. Vienīgais, kas traucēja, bija brāzmains pavējš. Biju sapriecājusies, jo visām lēcējām pirmie lēcieni bija ar vēju normas robežās, bet man – 4,4 metri sekundē. Kad pēc lēciena pienācu klāt, protokolā vējš bija 1,4 m/s, bet sacensību beigās – 4,4 m/s. Iesniedzām protestu pēc sacensībām, bet neesmu interesējusies, vai tas ir izlabots. It kā jau ir starpība, vai personiskais rekords ir 6,69 metri vai 6,73 metri. Un neesmu jau es pūciņa, lai vējš mani uz tiem septiņiem metriem aiznestu. Kad vējš bija normā, man arī bija ļoti labs rezultāts. Pārkāpums bija diezgan maziņš, bet tas nozīmē, ka tajās sacensībās tā bija jānotiek. Sajūtas bija labas. Bija cīņa, bija interesanti. Kad salecu 6,73 metrus, bet šveiciete Irēne Pusterla – par diviem centimetriem tālāk, sapratu, ka man vēlreiz ir jālec tālāk par personisko rekordu. Ņēmu un lecu (smejas). Aizlēcu 6,75 metrus, un uzvarētāju izšķīra daži centimetri – man otrs labākais lēciens bija 6,73 metri, bet Irēnai – 6,69 metri. Tā cīņa man patīk, kad cīnies par rezultātu. Vējš bija brāzmains, bet pavējš. Savukārt Eiropas čempionātā tas bija ārprāts. Tiešām gribētu, lai visiem laika apstākļi būtu vienādi. Lai ir silts un varbūt bezvējš. Tad tiešām cīnies ar emocijām, ar konkurentēm un par rezultātu. Cīrihē sanāca cīnīties ar pretvēju un lietu. Drausmīgi. Tomēr visiem laika apstākļi bija vienādi.
- Tev tīri labi sanāca. Varbūt vairāk par pārējām gribēji?
- Eiropas čempionātā es ļoti gribēju. Pirmais mērķis bija labāko divpadsmitnieks. Par to es nešaubījos. Tad astotnieks. Tā sakrita, ka iekļuvu arī sešiniekā. Arī medaļa nebija tālu. Daudzām nebija tālu. Gribas jau tās medaļas... Jātrenējas vairāk, jāprogresē, un medaļa arī neizpaliks.
- Atgriežoties pie Rovereto, kā tas ir – lekt tālāk par 6,70 metriem?
- Ai, forši. Emocijas ir tik kolosālas. Ļoti svarīgs ir arī stadiona segums. Ja ir par mīkstu, nav labi. Ja par cietu kā Cīrihē, bija labi, bet uz kaut ko vairāk cerēt grūti. Rovereto bija ideāli – Mondo seguma ieskrējiena celiņš, tāds atsperīgs. Nav jādomā par segumu. Vari domāt par tehniskajām niansēm. Tad viss sanāk. Lido.
- Var just starpību starp 6,60 un 6,70 metru tālu lēcienu?
- Ja esi visu izdarījis pirms atspēriena, tad saproti, ka sanāks. Tāpat ir šķēpmešanā – kā palaid vaļā šķēpu, tā jūti, ka būs labs rezultāts. Kamēr tāllēkšanā lido, tas brīdis ir par īsu, bet, kad piezemējies, jau saproti, ka būs labi. Galvenais, lai nav pārkāpuma.
- Tu lēcienā it kā par ātru rauj uz leju plecus.
- Jā, bet plecu nolaišana ir atkarīga no tā, ko tu izdari atspēriena brīdī – cik tehniski veiksi pēdējos soļus, kā atspersies, kādā pozīcijā būsi, tāds būs arī lēciens. Gan ieskrējienā, gan pēdējos soļos, gan piezemēšanās ir rezerve. Tikai no jūlija man trenere piedalījās tehniskajos treniņos, jo pirms tam tam viņa bija Gruzijā. Tajā laikā mani vairāk viņas vīrs Aleksandrs Čumakovs skatījās. Sākot no jūlija pieslīpējām tehniku, un Eiropas čempionātā, kā arī Rovereto Olijara bija man līdzi. Un rezultāti neizpalika. Ir jābūt gan uztrenētai acij trenerim, gan jāuztver tehnikas nianses adrenalīna izdalīšanās laikā sacensībās. Ir jāvar uztvert priekšā pateiktais, lai novērstu kļūdu, nevis lidinātos pa mākoņiem.
- Ar treneri neesat runājušas, kāds tev tāllēkšanā ir potenciāls?
- Nē, par to neesam runājušas. Dodu priekšroku stabilai lekšanai. Gribas to darīt stabili un desmit gadus, nevis vienreiz desmitgadē. Lai būtu medaļa, jānostabilizē lēcieni 6,70-6,75 metru tālumā. Ja to izdodas salekt daudzcīņā, vispār super!
- Šogad Cīrihē bija izņēmums, bet parasti, lai lielajās sacensībās cerētu uz vietu labāko trijniekā, jālec apmēram 6,90 metru tālumā. Kur tev ir lielāka iespēja izcelties – tāllēkšanā vai tomēr septiņcīņā?
- Gan tur, gan tur vajag augstus rezultātus. Lai tiktu pie medaļas, ir jāsavāc 6500 punkti. Tas ir minimums. Labi, Eiropas čempionātā var sanākt tā, ka pietiek arī ar 6400 punktiem.
- Vai kā pirms diviem gadiem Helsinkos – ar 6325 punktiem.
- Jā. Pēc gadiem neskatīsies, kādu punktu summu esi savācis, bet gan to, kādu medaļu esi izcīnījis. Nav svarīgi, ar kādu rezultātu. Vien statistikai. Piesakot sportistu, teiks, piemēram, bronzas medaļniece daudzcīņā. Runājot par to, cik medaļai vajag tāllēkšanā, jā, minimums ir 6,80 metri. Kā jau teicu, var uzlekt tos 6,90 vai 7,10 metrus tikai vienās sacensībās, bet īstajās. Tajās, kur vajag. Tāpat arī daudzcīņā. Savāc 6500 vai 6800 punktus svarīgākajās sacensībās. Tas atkarīgs no tā, kādi ir mērķi – stabili startēt un pelnīt visu sezonu vai vienu reizi sezonā nopelnīt medaļu.
Protams, daudzcīņu daudzreiz sezonā neuztaisīsi. Vajadzīgs normatīvs, arī man vajag normatīvu. No 1. oktobra var pildīt olimpisko normatīvu. Vai nu daudzcīņā jāpilda, vai tāllēkšanā. Vai abos divos (smejas). Ziemā tāllēkšana skaitās olimpiskā normatīva disciplīna, bet pieccīņa jau neskaitās. Arī pēc LOV kritērijiem, ja dabū medaļu, laikam neskaitās kā olimpiskais veids. Tālums skaitās.
Ir jāizvērtē daudzi faktori un prioritātes. Kas ir svarīgāks? Jāskatās, kā uzvedīsies arī veselība. Protams, tagad ir vieglāk, jo mazais ir paaudzies un staigā, un uz treniņnometni varēs braukt brīvāk, visu skatīties un visur iet līdzi.
Ziemā svarīga nav vieta, bet normatīvs. Protams, vasarā ir pavējiņš un cits segums. Ziemā arī sacensību nav tik daudz, lai varētu gan nopelnīt, gan izskraidīt pakaļ normatīvam. Trenēsimies un skatīsimies, kā darīt.
Mums jau nav kur trenēties ziemā. Apstākļi ir katastrofāli. Tajā pašā sporta manēžā Maskavas ielā ir sasmacis gaiss, kopā visi futbolisti, hokejisti un vieglatlēti vienā stūrī. Kāds ir slims vai pats noplīsti. Tērēt naudu, lai brauktu uz nometni Kuldīgā vai kaut kur Igaunijā... Turklāt gribas jau arī mājās gulēt, Rīgā... Manēžā Rīgā ziemā ir drausmīgi auksts. Plus septiņi grādi... Tas ir normāli? Es esmu tāds cilvēks, kam salst līdz kauliem. Pat plus divdesmit grādos man vienmēr līdzi ir ziemas jaka.
Gribētos jau savas sportistes karjeras laikā tomēr vienu labu sporta halli ziemas treniņiem sagaidīt. Kas ir vieglatlētika? Tas ir pamats visam – hokejam, futbolam, volejbolam... Futbolists Edgars Gauračs, kurš arī ir rēzeknietis, mani paaicināja uz vienu savu futbola projektu. Futbolistiem vajag bāzi, un vieglatlētikas vingrinājumi ir bāze. Arī skriet ir jāmāk. Tas ir jāapgūst. Ja mums nav sporta bāzes, par inventāru nemaz nerunājot...
- Šogad nebiji domājusi veikt kādu septiņcīņu?
- Priekš kam? Ko man tas dotu? Aizbraukt un vienreiz uztaisīt septiņcīņu, tā es negribu. Gribu veikt vismaz divas septiņcīņas sezonā. Atgriezties ar 6100-6200 punktiem – nē. Nostabilizējos savā trumpja veidā tāllēkšanā, vasarā skrēju arī sprintu, grūdu lodi... Nekas nav pazudis. Galvenais ir visu apvienot.
- Kāda padevās sezona?
- Laba. Ja paskatās iepriekšējos gadus, pēc 2012. gada piektā vieta Eiropas čempionātā ir labākais rezultāts.
- Nopelnīto Eiropas čempionāta bronzu droši vien neesi vēl saņēmusi?
- Nē. Es pat nezinu, kāda ir tā procedūra. Galvenais jau ir dabūt prēmiju par trešo vietu. Medaļu varu arī pagaidīt (smejas). Gada sākumā mums solīja, ka iesniegs pieteikumu prēmijas saņemšanai. Tad jau redzēs, jo parasti izskata gada beigās. Tas nav mazsvarīgi. Īsti prieka nav par to, ka kādu citu diskvalificē un tādā veidā tiek pie augstākas vietas, taču, ja tas nav bijis godīgi... Lodes grūdējs Māris Urtāns arī vēl medaļu nav saņēmis, bet prēmiju viņam izmaksāja. To viņš investēja atpakaļ sevī. Tā arī mēs darīsim – investēsim veselībā un gatavosimies Rio.
- Kādi ir mērķi nākamajam gadam?
- Mērķis ir pasaules čempionāts. Nav svarīgi, vai tas būs septiņcīņā, vai tāllēkšanā. Tam gatavosimies mērķtiecīgi.
- Vietas? Rezultāti?
- Zemāk par divpadsmitnieku vietas mani neinteresē. Un arī nevienu citu zemākas vietas neinteresē. Es domāju, ka tāpat ir arī maniem treneriem.

P.s. No cita skatu punkta Grabusti (arī modernās pieccīņas meistari Jeļenu Rubļevsku un pludmales volejbolisti Inesi Jursoni) var iepazīt arī jaunākajā, tikko iznākušajā “Sporta Avīzes” numurā.

Dainis Āzens