Mūze: "Visi no manis gaidīja zeltu..."

-Eiropas U-20 čempionāts aizvadīts, bet vai palikusi gandarījuma sajūta par sudraba medaļu?
-Nevaru ar pilnu pārliecību teikt, ka esmu apmierināta. Darīju visu, kas bija manos spēkos tajā brīdī, bet pietrūka vissvarīgākā – veiksmes. Jau otro gadu pēc kārtas zaudēju tikai par dažiem centimetriem un ar pēdējo metienu man atņēma zeltu. Līdz tam vienmēr esmu bijusi līderpozīcijās. Vēsture atkārtojās arī šoreiz.

-Līdz pēdējam mēģinājumam turējies līderpozīcijās, taču tad tevi apsteidza igauniete Līne Lāsma...
-Sapratu, ka Lāsma būs vienīgā, kas man varētu atņemt zeltu. Viņai bija viss, lai to izdarītu – savs stadions, atbalstītāju pūlis un sajūtas, kas palīdz, kad esi savā dzimtenē. Pārējās meitenes savus personiskos un labākos rezultātus uzrādīja kvalifikācijā, bet finālā to vairs nespēja.

-Jau minēji, ka pēdējos divos junioru (pasaules un Eiropas) čempionātos zelts no rokām Tev izslīdēja pēdējā metienā. Vai Tallinā par pērno pieredzi atcerējies jau sacensību laikā?
-Pirmajā metienā uzmetu 55 metrus, bet otrajā un trešajā man nekas vairs nesanāca. Tad arī apzinājos, ka pastāv iespēja, ka arī šogad es varētu zaudēt ar pēdējo metienu. Tā arī notika. Tagad tas ir ļoti sāpīgi. Pagājušajā gadā zaudēju tikai piecus centimetrus, kas šķēpmešanā ir pavisam maz, šogad tikai 16.

-Vai Lāsmas metiens nedaudz nesalauza psiholoģiski, jo pēdējais metiens bija zem 50 metriem?
-Pēdējam metienam biju sagatavojusies un sakoncentrējusies pilnībā , taču tieši metiena brīdī izslīdēja kāja, kas man vēl iepriekš sacensībās nekad nebija noticis. Pēc šī metiena bija skaidrs, ka tam tā vienkārši bija jānotiek, Līnai Lāsmai bija jāiegūst zelts. Nepadevos nevienā brīdī. Darīju visu, kas bija manos spēkos, taču neizdevās.

-Tagad, kad emocijas norimušas, kā vērtē savu veikumu Tallinā – objektīvs rezultāts vai tomēr neliela neveiksme?
-Es to joprojām uzskatu par neveiksmi. Biju sagatavojusies pilnībā, bet neizsprāga tas, kas bija gaidīts. Varbūt patiešām bija uzlikt pārāk liels psiholoģiskais slogs, jo visi no manis gaidīja pirmo vietu, un es arī apzinājos, ka man tas ir jāizdara. Vidēji metiens 55 metru robežās ir labs rezultāts, jo man ir tikai 18 gadi, bet pērn ar 56 metriem varēja uzvarēt pasaules junioru čempionātā. Tas nav slikts rezultāts kopumā, taču man gan, jo varēju vairāk.

-Vai bez psiholoģiskā sloga Tallinā traucēja arī kādas tehniskās nianses, kas liedza mest tālāk?
-Jā, izpildot metienus nevarēju noturēt roku un aizgriezos, kas radīja tādu kā āķa metienu. Tas nozīmē, ka metiens sanāca ierauts nevis iestiepts, kā vajadzētu būt. Ar pusspēku gatavojoties Eiropas čempionātam divas nedēļas pirms tā aizmetu 59 metrus (59.65), tur man tehniski izdevās pilnīgi viss. Tallinā tehnika kliboja visos mēģinājumos. Vienīgi ar pēdējo metienu es patiešām varēju izraut uzvaru, visu ideāli izdarīju [arī tehniski], bet, kā jau teicu, izslīdēja kāja, kas šķita kā zīme, ka šoreiz uzvara man nebija lemts.

-Cik liela nozīme bija tam, ka sacensības notika Līnas Lāsmas dzimtenē Igaunijā?
-Domāju, ka ļoti lielu. To es izjutu arī uz savas ādas, jo pēdējā metienā igauņu līdzjutēji darīja visu iespējamo – bļāva, kliedza, rūca – lai tikai es nevarētu sakoncentrēties metienam. Lāsmai bija paveicies. Ja sacensības notiktu Latvijā, man būtu veicies daudz labāk. Līdz šim visi mani labākie metieni bijuši Latvijā, lai gan tālu esmu metusi arī ārpus mūsu valsts robežām, piemēram, Francija un Somijā. Tallinā visi no manis gaidīja zeltu, tātad sanāk, ka esmu cilvēkus pievīlusi, tāpēc jūtos slikti.

-Nav jau tik traki...
-(iesmejas) Jā, nav gan, jo sudrabs tomēr arī ir augsts sasniegums un ne katrs to var paveikt, taču zinu, ka varēju vairāk.

-Pēdējos gados notikusi strauja tavu rezultātu izaugsme. Ar ko galvenokārt tas ir skaidrojams?
-Pirms pārgāju uz Murjāņiem, trenējos pie Guntara Marksa Smiltenē, kas mani ievirzīja šķēpmešanā. Pēdējo divu gadu laikā, kopš esmu Murjāņos, esmu savam rezultātam pielikusi aptuveni desmit metrus. Būtiski uzlabojies ir tehniskais izpildījums, fiziski sagatavota es biju arī iepriekš. 60 metrus, kas Latvijai ir ļoti augsts sasniegums, esmu aizmetusi pateicoties tehnikai.

-Esi trenējusies pie Guntara Marksa, nedaudz pie Valentīnas Eidukas, tagad esi pie Andreja Vaivada. Ko katrs no šiem treneriem tev ir devis?
-Markss mani ieveda sportā, palīdzēja noturēties un nepadoties. Kopumā sportā esmu desmit gadus, pēdējos piecus no tiem šķēpmešanā (pirms tam Līna mēģināja sevi apliecināt citās vieglatlētikas disciplīnās – aut.). Aptuveni gadu braukāju pie Eidukas uz treniņnometnēm, kur trenere man palīdzēja tehniskajā ziņā. Andrejs Vaivads man tagad ir sakārtojis visu – fizisko, garīgo un tehnisko. Viņš ir salicis to visu kopā, lai būtu rezultāts.

-Kas tevi atbalsta finansiāli, cik liels atbalsts ir no savienības un olimpiskās vienības (LOV)?
-Latvijas Vieglatlētikas savienība mums nodrošina visu, lai mēs nokļūtu uz sacensībām, tostarp arī dod sporta apģērbu un nokārto viesnīcu. LOV mani atbalsta pilnībā [jau divus gadus], tur mani atbaksta gan finansiāli, gan medicīniski. LOV apmaksā nometnes, kas pašu spēkiem nebūtu tik vienkārši iespējams. Tur ir daktere Līga Cīrule, kas mani saārstē, ja tas ir nepieciešams, arī masieris Edvīns Lešenkovs, kurš bija arī Tallinā un man palīdzēja tikt galā ar savainojumiem.

-Tie savainojumi ir nebūtiski vai kaut kas nopietns?
-Biju savainojusi muguru un Ahileja cīpslu. Tas viss sāp arī tagad, taču šobrīd dodos pelnītā atpūtā, tāpēc būs laiks, lai savainojumus sadziedētu. Tās ir tādas "sezonas" traumas, jo, kad met, piemēram, 50-55 metrus, tad nekas nesāp, bet, kad iet uz lielajiem rezultātiem, ir lielāka iespēja kaut ko savainot. Tā man arī šogad sanāca, bet viss būs labi (smejas).

-Sestdien Latvijas čempionātā izcīnīji trešo vietu (55.09) aiz Madaras Palameikas un Sintas Ozoliņas Kovalas. Tās tev bija tādas kā atslodzes sacensības?
-Devos uz Liepāju nostartēt ar smaidu, jo šīs bija manas pēdējās sacensības. Fiziski nebiju sagatavojusies, bet tehniskais izpildījums bija ļoti labs, par ko ļoti priecājās arī treneris. Pietrūka tikai tā spēka (smejas).

-Latvijas čempionāts tev bija pēdējās sacensības sezonā?
-Ar treneri vēl prātojam, taču vairāk sliecamies uz to, ka pasaules čempionātā es nestartēšu. Nākamais ir olimpiskais gads, kam centīšos sagatavoties pilnībā. Man vēl ir jāizpilda A normatīvs (61.50), bet pagaidām ķermenim jāļauj atpūsties un atgūt spēkus. Pēc tam varēs sākt pilnvērtīgi trenēties. Ja braukšu uz pasaules čempionātu, tad pēc tā būšu pārgurusi, būs jāņem vēl divu mēnešu atpūta un trenēties varēšu sākt tikai novembrī. Atslodzes režīmā es kaut kur vēl varētu nostartēt, bet nopietni diez vai.

-Līdz olimpiskajam A normatīvam tev ir nepilns metrs. Šobrīd jūti iekšā sevī tās spēka rezerves, lai nākamgad to sasniegtu?
-Rezerves noteikti ir. Daudz varu pielikt fiziskajā ziņā, jo šis gads eksāmenu dēļ sanāca tāds saraustīts. Zinu, ka viss vēl ir priekšā un būs vēl lielākas sacensības, kurās uzrādīšu augstvērtīgus rezultātus. Vēl ir kur augt un daudz ko varu uzlabot gan tehniskajā, gan fiziskajā izpildījumā. Domāju, ka varu pielikt ne tikai metru, galvenais, lai sakrīt visi apstākļi, tad šķēps lidos (smaida).