Fadejevs: "Šogad jāskrien Latvijas rekorda līmenī"

Kurš šobrīd plāno tavu treniņprocesu?
Joprojām Fjodors Ržovs, kurš bāzējas Portugālē. Viņš ir pieredzes bagāts vīrs, pats vairākas reizes PSRS čempions bijis, vienu brīdi pat rekordists. Viņa sieva ir mana menedžere. Tagad es pats vairāk uzturos Amerikā un viņa sadarbojas ar menedžeri vārdā Deriks – viņš ir cilvēks, kas ASV atbild par Eiropas sportistiem. Mani Amerikas starti tiek kārtoti caur Deriku. Skrienu jau trešo gadu. Pirmo gadu kopā ar treneri staigājām ar rozā brillēm. Likās, ka manas funkcionālās spējas ir milzīgas un kā es skriešu, tā arī 2:13 (divas stundas, 13 minūtes – aut.) aizskriešu (smaida). Taču bija jāņem vērā, ka skriešanas stils un tehnika vēl nebija izstrādājusies. Pret manu spēcīgo miesas uzbūvi tie muskuļi bija tik švaki kā bērna autiņos. Pēdējos gados man nākusi klāt muskuļu masa tieši tajās vietās, kur vajag. Funkcionāli es treniņos varu izdarīt milzīgus darbus, taču tie ir intervāla treniņi, ne pilna maratona treniņi. Likās – nu kāpēc gan nevarētu noskriet maratonu? Pie 30 kilometra skrēju ar tiem pašiem krievu večiem, kas skrien 2:10, pēc tam mani izslēdza tā, ka nevarēju pat ar kājām paiet. Meklējām skaidrojumu tam un sapratām, ka tas motors nav vēl tā attīstījies. Tagad es skrienu jau vieglāk...

Kur pārsvarā notiek tavas treniņnometnes – Latvijā vai aiz tās robežām?
Ārzemēs. Bieži esmu Portugālē, uz kurieni brauc daudzi sportisti. Kad esmu ASV, tad trenējos Losandželosā. Tur es sadarbojos ar vienu skriešanas / soļošanas klubu, viņi daudz man palīdz. Kad lidošu atkal ASV, tad trenēšos Kolorado, kur šobrīd sezonai augstkalnē gatavojas pieccīņniece Jeļena Rubļevska. Pagaidām atklāts ir jautājums, kur es skriešu maratonu, jo pirms trim nedēļām es uzzināju, ka Vīne mani neņem. Vīnes maratona organizatori šogad nolēma, ka pie viņiem šogad skries tikai debitanti. Tad plāni mainījās, turklāt skrienot krosu vienās sacensībās guvu savainojumu, līdz ar to atkrita pusmaratons Nešvilā. Tāpēc šobrīd uzturos Latvijā.

Pirms pievērsies maratonam, konsultējies arī ar Aleksandru Prokopčuku. Vai sadarbība ir vēl joprojām?
Mēs ar Sašu esam labi draugi. Ja kāds izdomātu soļot, tad vispirms nāktu pie manis. Tāpat ir arī šajā gadījumā – es devos pie Prokopčuka, kurš ir Latvijas rekordists maratonā. Soļotājiem treniņi ir ļoti pietuvināti sacensībām – kad es savulaik treniņos soļoju 50 kilometrus, tad bieži vien ātrāk nekā pēc tam sacensībās. Nezinu, iespējams tas bija kaut kāds fenomens, ko mēs kopā ar [Aivaru] Rumbenieku bijām uztaisījuši, taču rādītāji kontroltreniņos reizēm bija tik augsti, ar kādiem sacensībās varētu iegūt zelta medaļu. Maratonā viss balstās uz krāšanu un tas man tracina, jo es esmu ļoti nepacietīgs.

Ar Fjodoru Ržovu esam pazīstami jau kopš 1992. gadā, kad kopā sanāca trenēties Kirgizstānā. Jau toreiz zinājām viens otru – man bija zināms, ka viņš ir lielisks maratonists, viņam – ka es esmu jauns soļotājs. Kad sāku trenēties maratonā Ržovs man deva lielas slodzes, mēs domājām, ka ātri visu panāksim, bet patiesībā taisnība izrādījās Prokopčukam, kurš brīdināja – viss nenāks ātri, bet gan pamazām. Ar viņu tagad nereti sazināmies pirms vai pēc sacensībām.

Pērn, kad gandrīz izskrēji normatīvu, teici, ka labos laika apstākļos varētu nomest četras minūtes. Cik ātri gatavs skriet šogad?
Runājot par Vīnes skrējienu, kur es gandrīz izskrēju normu, lielu nospēlēja baiļu faktors, jo tas skrējiens bija ļoti svarīgs un biju labi sagatavojies. Negribēju skriet tā kā jūtos un tad pēkšņi 38. kilometrā apstāties. Viss bija sarēķināts tik sīki, ka savas kļūdas dēļ nepierēķinājām tos 195 metrus klāt (maratona distances garums ir 42.195km – aut.) un tas arī nospēlēja izšķirošu lomu. Viss gāja pēc grafika, skrēju pārdomāti, jo negribēju pēdējā brīdī noplīst. Pēc tās dienas tika sagrauta arī psiholoģiskā barjera, ka varu skriet normatīva līmenī. Pēc tam skrēju Valmierā, turklāt aukstā laikā, bet noskrēju ļoti labi. Valmierai nebiju īpaši gatavojies, bet nostartēju sekmīgi. Tas liecina, ka ķermenis novests labā kondīcijā, un jau treniņu grafikā varu skriet 2:18 vai 2:19. Startā jau vajadzētu skriet 2:15-2:16...

Šogad tad beidzot vajadzētu sasniegt paša nospraustos mērķus?
Jā, bet es īpaši lielu uzsvaru uz pasaules čempionātu Berlīnē nelieku. Ja varētu piedalīties Vīnē, domāju, ka es noskrietu normatīvu un varētu braukt uz Berlīni. Pagaidām vēl nav īsti zināms, kur es vasarā skriešu. Kaut vai es maratonu veikšu 2:15-2:17 robežās, uz pasaules čempionātu nebraukšu, jo ar tādu rezultātu tur nav ko darīt. Rudenī gan es plānoju skriet ātri. Tās visticamāk varētu būt sacensības kaut kur Eiropā, piemēram, Amsterdamā vai Roterdamā. Pērn es saforsēju ar slodzēm, nāca klāt savainojumi, tāpēc tagad vajag prātīgāk trenēties. Turklāt Latvijas apstākļos aktīvi trenējoties savainojumu gūt ir ļoti viegli. Ja pasaules čempionātā nestartēšu, tad svarīgākais starts būs Nīderlandē.

Līdzjutējiem noteikti interesēs vai plāno skriet arī Latvijas maratonos?
Sazvanījos ar [Aģentūras "Nords Event Communications" valdes locekli, Rīgas maratona komandas vadītāju] Aigaru Nordu. Viņi vēlas, lai es skrietu Rīgas maratonā. Es nesaku nē, taču jāskatās kā man izvērtīsies treniņu process. Ja piedalīšos, tad domāju, ka skriešu pusmaratonu. Valmieras trase ir grūta, taču man patika, tur labi nostartēju, tāpēc pieļauju varbūtību, ka varētu skriet arī tur.

Uz kādu rezultātu tu šogad esi noskaņojies?
Tā jau ir tāda kā zīlēšana, bet noteikti vajadzētu izskriet zem 2:15, tātad jauna Latvijas rekorda līmenī. Tas būtu normāls rādītājs. Es vienmēr esmu bijis izteikts gargabalnieks, arī soļošanā savulaik veicu 50 kilometrus, savukārt maratonisti parasti gatavojoties startiem skrien dažādas īsās distances – 5 vai 10 kilometrus. Es arī Amerikā sāku skriet īsos un tīri labi. Tas ir viens no rādītājiem, ka funkcionālās spējas uzlabojas.

Par ko tiek domāts skrienot maratonu?
Maratonā īsti nav par ko padomāt (smejas). Soļošanā ik pēc diviem kilometriem stāvēja Rumbenieks ar dzērienu vai banānu. Skriešanā intensitāte ir vēl lielāka, dzert gribas, bet sākumā bieži vien to dzēriena pudeli nemaz nevarēju satvert, nācās gandrīz vai apstāties, tas ļoti izsita no ritma. Tā kā iesācējs (smejas). Agrāk par to, kur ir galdiņš, un kad varēs padzerties domāju daudz, tagad jau tam tik lielu uzmanību nepievēršu, koncentrējos pašam skrējienam.

Cik startos šogad esi plānojis nostartēt?
Aprīlī, maijā plānoju noskriet divus vai trīs desmitniekus [10km], pēc tam vasarā sekotu maratons un pusmaratons (iespējams, Oregonā – aut.), bet rudenī noskriet īsto maratonu, kur tiktu parādīts augstvērtīgs rezultāts. Ideāli, ja svarīgākajā maratonā būtu vēss laiks – ap septiņiem grādiem.

Kāda ir treniņu kilometrāža mēnesī un kā tā atšķiras ar soļošanu?
Iepriekšējā mēnesī bija ap 960 kilometriem. Ir atšķirība vai tos kilometrus tu saskrien vidējā vai ļoti augstā intensitātē. Nesen gatavojos startēt pusmaratonā un sasniegt Latvijas rekordu (1:04:57 – Aleksandrs Prokopčuks), taču guvu savainojumu. Pusmaratonā valsts rekords ir augsts, taču ar tā brīža kondīciju, iespējams, izdotos. Trenējos ar lielu intensitāti un tas arī noveda pie savainojumiem. Pārvērtēju mazliet savus spēkus. Skriešanā, salīdzinot ar soļošanu, nemaz tik lielu kilometrāžu nevajag. Skriešanā treniņi ir specifiskāki. Zinu, ka augstas klases maratonisti mēnesī skrien ap 600-700 kilometriem, turklāt ar katru gadu kilometrāžu arvien mazāku taisa. Man tagad ir 33 gadi, pēc trīs gadiem man jau vajadzēs skatīties, ko darīt, ko nedarīt, lai gan vecs jau vēl neesmu (smejas).

Šo gadu laikā pēc neveiksmīgiem startiem nav bijusi doma atkal atgriezties soļošanā?
Pēc neveiksmēm – nekad! Taču varu pastāstīt interesantu atgadījumu – pavisam nesen es savainoju pēdas saiti, nevarēju atsperties skrienot. Savukārt soļojot to tā nevar just. Domāju – vai tad tiešām sēdēšu mājās? Jātrenējas! Kādu brīdi skrēju, bet pēc tam vienkārši sāku soļot (smaida). Tā bija pirmā reize triju gadu laikā, kad es to darīju. Kopš es biju pārgājis uz maratonu, ne reizi nebiju soļojis. Laimīgs nosoļoju kādus 15 kilometrus un sāka nenormāli muskuļi. Soļoju arī vēl nedaudz pēc tam. Tad es pie sevis nodomāju – būtu interesanti sagatavoties kādam pasaules kausa posmam. Ja es divus mēnešus tam mērķtiecīgi gatavoties, domāju, ka 50 kilometrus labi nosoļotu, teiksim 3:48. Taču, lai tagad ar jauneklīgu azartu tajā visā mestos iekšā... Tur jābūt finansiālam pamatojumam – man tomēr ir ģimene, bet soļošana nav tas komerciālākais pasākums. Ja tas viss būtu labi apmaksāts, protams, es soļotu. Labi, vienā gadā mani diskvalificētu, bet citā tikpat labi es varētu uzvarēt. Arī finansiālā puse bija viens no faktoriem kāpēc aizgāju. Visas lietas menedžēju es pats, bet, ja tev soļošanā nav sponsoru – tu esi nekas.

Kas šobrīd ir tavi atbalstītāji?
Latvijā pilnīgi neviens. Ja būtu izskrējis normatīvu un ticis uz olimpiskajām spēlēm, tad varbūt (ļoti uzsver šo vārdu – aut.) man būtu palīdzējusi olimpiskā vienība (LOV). Šobrīd ne LOV, ne Latvijas Vieglatlētikas savienība nepalīdz. Ja man būtu vismaz kaut kāds atbalsts, tad soli tālāk es būtu ticis. Šobrīd man ļoti palīdz mans treneris. Ja vajag kādas treniņu bāzes Portugālē, viņš ļoti daudz var ietekmēt. Amerikā mani atbalsta klubs, ar kuru esmu saistīts. Šo to nopelnu arī sacensībās, cik nu var nopelnīt. Latvijā ar tām sporta institūcijām ir tā - ja tu pats neiesi un neklauvēsi pie durvīm, nelūgsi palīdzību, tad tās tev nejautās, vai kaut ko vajag. Es vairs neeju un nelūdzos.

Runājot par atbalstu, pērn soļotājs Kazakevičs izcīnīja 16. vietu Olimpiādē, bet netika pat LOV C sastāvā, lai gan pie komitejas atbalsta tika vairāki sportisti, kas bija zemāk...
Manuprāt, Latvijā daudz ko nosaka tava trenera stāvoklis... Kazakevičs trenējas viens pats. Nenoliedzami, talantīgs. Es pat teiktu, ka pēc stila un jaudas viņš ir diezgan līdzīgs man. Viņam ir laba kapacitāte. Viņam, protams, vairs nav 20 gadu, bet talants viņam ir viennozīmīgi. Kaut kādu atbalstu jau noteikti Igoram varēja piešķirt. Kaut vai 2000 latus. Tad viņš varētu veikt vienu treniņnometni kalnos, vienu līdzenumā un labāko divpadsmitniekā viņš tiktu. Tā ir gara un ilgi diskutējama tēma. Kritēriji reizēm nav pareizi... Cik tad mums to atlētu ir? Daudzus mēs nepamanām un tā viņi arī aiziet...

Kad varētu tikt laboti tavi Latvijas rekordi soļošanā?
Tie ir diezgan labi – gan 20, gan 50 kilometros. 20km distancē ir daudz grūtāk labot. (ilga pārdomu pauze) 50 kilometros... nezinu, es pagaidām neredzu, kas to varētu izdarīt. Aivars [Rumbenieks] tam gatavo savu dēlu Arni, bet tas puika ir baigi savilktais. Un es zinu kāpēc – tad kad mēs augām, tad ģenētiskais kodols bija savādāks. Mums varēja krāmēt jebkādas slodzes virsū, mēs viņas pārvarējām un varējām turpināt tālāk. Tagad džeki vienkārši saraujas un tehnika klibo. Arnim ir talants, bet vai viņš tas būs, nezinu. Kazakevičs? Varbūt...

Janevics?
Var jau būt. Zini, ir jāsakrīt ļoti daudzām lietām. Kādos Igaunijas vai Lietuvas mačos, varbūt. Bet diez vai kādās lielās sacensībās. Ja kāds latvietis ar jaunu Latvijas rekordu dabūs medaļu, tad tas ir labi, un patīkami būtu arī man.

Nevēlies kļūt par fenomenu un Londonas Olimpiādē noskriet gan maratonu, gan piedalīties soļošanas sacensībās?
Teorētiski tas ir iespējams. Noskriet jau var. Nosoļot... soļošanā vieglāk ir iziet normatīvu 50 kilometros. Divdesmitniekā, lai veiktu normatīvu, ir ļoti jāgatavojas. Līdz šim vēl neviens tāds gadījums, ka kāds skrietu un soļotu vienā olimpiādē, nav (smejas). Intensitāte, protams, būtu ļoti milzīga, bet līdz Londonai vēl tālu...

Ar ko tu nodarbojies no treniņiem brīvajā laikā?
Kur vien es esmu, makšķerēju. Esmu to darījis gan Portugālē, gan Amerikā. Nesen ar draugiem pirmo reizi to darīju okeānā. Neko gan nenoķēru (smejas), bet bija interesanti. Forši! Latvijā esot, makšķerēju ar dēlu, esmu jau viņu pieradinājis. Viņš jau trijos, čik, kā pulkstenis ir augšā.

Dēls arī būs sportists?
Sports viņam patīk, taču tagad, mūsu laikos, jau tā informācija ir savādāka. Kāpēc tagad mums nav ne skrējēju ne soļotāju? Tāpēc, ka apkārt ir tik daudz alternatīvu sporta veidu, kur neko daudz nevajag darīt, haļava... (smejas). Basketbols – iemetu bumbu grozā, viss kārtībā. Esi sauss un tīrs. Izdzen bērnu 12 gados ārā noskriet vai nosoļot 30 kilometrus... neviens jau nav muļķis, tagad ir daudz citu iespēju. Manam dēlam patīk futbols un Bekhems, bet tēvs viņam tāds... viņš uzreiz pasaka – priekš kam man tas? Viņš ir braucis man līdzi ar riteni 15-18 kilometrus un teicis: "Es ar riteni nevaru tev tikt līdzi, priekš kam man vēl jāskrien?" Futbolā tomēr tā tāda kā kopības sajūta, visi bariņā paspēlē, ir jautri. Dēlam patīk, viņš ir azartisks, bet daudz domā. Es daudz nedomāju, vienkārši darīju. Tagad bērni ir savādāki. Esmu braucis uz bērnunamiem – tā ir iespēja atrast talantīgus bērnus, kuriem varbūt dzīves apstākļi ir citādāki, kuri ikdienā nav izlutināti ar čipsu pakām un kolas pudelēm. Ja viņi ēd ne tikai kartupeļus, bet arī ko citu, tas ir labi. Kad aizbraucu pie bērniem, uzreiz skatos kāda viņiem ir stāja un tā tālāk. Uzreiz redzu – šis neskrietu labi, savukārt šim ir laba stāja, pēda, viņš varētu būt labs skrējējs. Tagad bērni ir savādāki, viņiem vairs nav tās izturības. Drīz jau skriešana, šķiet, vispār būs elitārs sporta veids, kur skries tikai melnādainie. Tagad jau visu savā varā pārņem virtuālā pasaule. Arī manam dēlam patīk uzspēlēt ar visu komandu, kura viņam pieder, priekš kam kaut ko tur ņemt un svīst (smejas).

Individuālajā sportā tomēr, ja tu uzvari, tu uzvari pats ar sevi, komandu sportos panākums ir jādala ar komandas biedriem...
Jā, bet tas taču ir jautri – tu kopā ar komandu vari priecāties. Tas taču tik labi izskatās – visi basketbolisti labi sasukāti, visapkārt šampanieši, klubos apkārt baigās čikstas, tas viss "Privātajā Dzīvē". Jauni puiši uz to skatās un domā – o, šis ir foršs sporta veids. Individuālajos sporta veidos tomēr treniņi ir smagāki un jaunie to saprot.

Dēls ar sportu nopietni nodarbojas?
Nē, es īsti viņu nekur nelaižu. Viņš Teikā mācās, tāpēc Kraukļa skolā spēlē arī basīti. Ar komandu šur tur ir spēlējuši, bet viņam tomēr ir individuālās iezīmes, arī izturība ļoti laba. Biju viņu aizvedis uz "Skonto". Parādīju, patrenējās. Pēc tam viņš atnāk mājās un vienkārši slēdzas ārā. Kas pēc tam ir mācībās? Sarunājām –kad dēlam būs 13 gadi (tagad Fadejeva dēlam ir deviņi gadi – aut.), lai viņš saka, kur grib iet un es viņu vedīšu. Pirmkārt, jāizveidojas jau skeletam. Visi jau septiņos gados grib būt Sandi Ozoliņi un Artūri Irbes, sakrauj viņiem to ekipējumu un pēc tam viņiem tas skelets ir tāds (rāda līkumu muguru – aut.). Lai dēls nobriest. Varbūt 13 gados viņš gribēs skriet, es to neizslēdzu. Galvenais, lai viņš nobriest prātā nevis skatās uz apkārtējām tendencēm.

Par tavām aktivitātēm – kādreiz tev bija soļošanas festivāls, pēc tam 8. marta skrējiens. Tagad viss apklusis...
Jā, sabiedriskās aktivitātes ir apstājušās. Ar katru gadu ir arvien grūtāk kaut ko piesaistīt, jo tie visi ir lūgšanās momenti. Esmu idejas cilvēks, galvenais, lai ideja aiziet. Cik daudz man savi cilvēki ir pārmetuši, ka mēs ejam mīnusā, man pašam ir jāpiemaksā, bet tā ideja aiziet un ir liels gandarījums. Daudzi projekti bijuši mīnosos dēļ tā, ka pēdējā brīdī atteicies kāds sponsors, bet man ir bijis svarīgi, lai pasākums vispār notiktu. Esmu noguris no tās cīnīšanās, it sevišķi tagad, kad visi skatās ko optimizēt, ko samazināt. Domāju, ka savā dzīvē esmu sasniedzis pietiekami, lai neietu un neklauvētu pie durvīm par katriem simts latiem... Nav gan teikts, ka es pie tā vēl neatgriezīšos...