Facebook
GoogleS. Olijars: "Neesmu pelnījis kritiku"
@JanisParums
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze
Eiropas čempions un Latvijas rekordists (13.08) 110 metru barjerskrējienā Staņislavs Olijars pērn startēja maz un ne pārāk sekmīgi, tomēr intervijā portālam eSports.lv viņš uzsver, ka joprojām tic saviem spēkiem. Par mērķiem gaidāmajā pasaules čempionātā telpās (7.03.-9.03.) Olijars gan nevēlas skaļi runāt.
Iepriekšējo sezonu par sevišķi izdevušos taču nevari nosaukt. Kā pats to vērtē?
Aizvadīto sezonu vispār nevaru nosaukt par sezonu, tās bija epizodes: 2006. gada decembrī guvu Ahileja cīpslas savainojumu, tomēr centos skriet Eiropas ziemas čempionātā, bet neizdevās. Tad vēl pusi no pavasara ārstēju savainojumu, taču pirmajās sacensībās Ostravā atkal guvu savainojumu un 40 dienas atkal ārstējos un mēģināju pienācīgi sagatavoties pasaules čempionātam Osakā. Visā sezonā man izdevās piedalīties trīs ziemas un divās vasaras sacensībās. Līdz ar to šo sezonu var saukt par epizodisku.
2007. gadā samērā pilnvērtīgi es trenējos aptuveni divus mēnešus. Sportā brīnumi nenotiek, nav iespējams skriet augstākā līmenī, ja neesi kārtīgi sagatavojies, sagatavošanas posms tik tiešam izšķir visu. Tomēr censties nevienam nav aizliegts.
Pasaules čempionātā vieglatlētikā, kas notika Osakā (Japāna) iekļuvi pusfinālā, tomēr tur, zaudējis cerības uz pirmo trijnieku, finišā apzināti samazināji tempu un ieņēmi septīto vietu. Kāds bija iemesls šādai rīcībai?
Pēc priekšskrējiena es jutos lieliski, jo uzvarēju ar savu sezonas labāko rezultātu. Tomēr tās pašas dienas vakarā kāju sarāva krampis. Iesildoties pirms pusfināla vēl jutu sāpes. Pirms piektās barjeras vēl bija iespējas būt otrajam, tomēr atkal no jauna sajutu krampi. Ar katru nākamo soli tas pastiprinājās un finišēt pilnā ātrumā vienkārši nevarēju. Tas ka es bezspēkā nenokritu, nenozīmē, ka es nepamatoti piebremzēju. Man bija vājākais no trijiem pusfināla skrējieniem, un pēc priekšskrējiena es labi apzinājos, ka man ir pa spēkam iekļūt finālā.
Vai neuzskati, ka būtu vērts pacīnīties arī, piemēram, par 4.vietu, neliekot vilties daudzajiem līdzjutējiem, kas sekoja līdzi tavām gaitām čempionātā?
Ļoti labi zinu, ka daudz cilvēku seko maniem rezultātiem un pārdzīvo, un to augsti vērtēju, jo sastopos ar daudziem maniem līdzjutējiem ikdienā. Neesmu no tiem sportistiem, kuri brauc uz pasaules čempionātu kā uz ekskursiju, ja reiz es biju tur aizbraucis, tad bija pamats un man bija tiesības to darīt, jo es biju izpildījis normatīvu. Es nevienam nesolīju medaļas, es riskēju – bet neizdevās. Domāju, ka par to esmu pelnījis vismaz atbalstu, nevis tik asu kritiku.
2006. gadā uzvarēji Eiropas čempionātā. Vai tas kaut kādā mērā mainīja tavu statusu pasaules vieglatlētikā? Piemēram, interese no komercsacensību rīkotāju puses?
Jau no 1999. gada stabili esmu pasaules labāko barjerskrējēju vidū, mani gaida jebkurās sacensībās. Tomēr pēc uzvaras Eiropas čempionātā manas "akcijas" neapšaubāmi cēlās. Tās joprojām diezgan augstā līmenī neskatoties uz neveiksmīgo iepriekšējo sezonu. Diemžēl tas ir tikai ārzemēs, Latvijā šo panākumu ātri vien aizmirsa. Tāda ir dzīve un sports, ar to ir jāsamierinās.
Vairākkārt esi teicis, ka sacensībās Daugavas stadionā nestartē tieši cietā seguma dēļ, lai negūtu traumas. Pērn Latvijas čempionāts notika Valmierā, Daliņa stadionā, kādēļ nestartēji tur?
Es ne tikai nestartēju Daugavas stadionā, bet vēl jo vairāk – es tur cenšos netrenēties, naglenes neesmu tur vilcis jau kopš 2004. gada, kad pēc sacensībām man sāpēja gan mugura, gan Ahileja cīpslas. Tā ir mana īpatnība - man neder ciets segums. Izvēloties vietu treniņnometnei, pirmkārt uzzinu kāda veida segums ir stadionā. Kas attiecas uz Latvijas čempionātu Valmierā, kā jau minēju 2007. gadā tajā laikā es vēl ārstēju savainojumu. Ļoti vēlos piedalīties sacensībās tieši Latvijā savu draugu un līdzjutēju klātbūtnē.
Nesen Kuldīgā norisinājās Latvijas čempionāts telpās, lai arī biji Latvijā, nestartēji. Šīs sacensības vienkārši nebija atbilstošas taviem treniņu plāniem jeb bija cits iemesls?
Tieši pirms Latvijas čempionāta man bija triju sacensību sērija (kopā pieci skrējieni sešu dienu laikā) Vācijā un Grieķijā, atgriezos dienu pirms čempionātā un tīri fiziski nevarēju noskriet vēl divas reizes, bet skriet tikai skriešanas pēc nebija vajadzības. Ja Latvijas čempionāts būtu pāris dienas vēlāk, noteikti brauktu uz Kuldīgu, jo gribēju izmēģināt jauno celiņu un apskatīt jaunu manēžu.
Pērn nepārstāvēji Latviju arī Eiropas kausa izcīņā vieglatlētikā, aizbildinoties ar savainojumu, bet trīs dienas vēlāk jau startēji komercsacensībās. Kādēļ tev ir tāda attieksme pret sacensībām Latvijā un pret dalību komandā?
Pret dalību Eiropas kausos man ir pozitīva attieksme, vienkārši ir izveidojies nepareizs priekšstats par šo jautājumu, jo tie kas pauž šādu viedokli ir aizmirsuši, ka no 1997. gada es piedalījos Eiropas kausos gan savā disciplīnā, gan 4x100 metru stafetē. Tikai no 2006. gada Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) šo startu ir padarījusi par obligātu līderiem. Pirms tam šīm sacensībām netika pievērsta tik liela uzmanība. Nezinu, kādēļ iet runa par to, cik reizes Olijars nav piedalījies. Sakrita, ka 2006. gadā Eiropas kausi nebija manos sagatavošanas plānos Eiropas čempionātam, un es to attaisnoju, uzvarot Gēteborgā. Ja runājam par 2007. gadu - trīs dienas izšķir daudz sportā. Negribēju riskēt komandu sacensībās, bet labāk pārbaudīju sevi komercsacensībās, kur pārstāvēju tikai pats sevi. Tieši šajās sacensībās guvu savainojumu. Vispār visas runas par manu līdzdalību Eiropas kausos ir muļķīgas, jo es veiksmīgi pārstāvu Latvijas godu krietni svarīgākās sacensībās – Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī olimpiādēs jau kopš 1997. gada.
Savulaik startēji arī tāllēkšanā un, šķiet, plānoji labot Latvijas rekordu. Kādi šobrīd ir plāni saistībā ar tāllēkšanu? Kaut vai treniņos vēl atsvaidzini iemaņas tāllēkšanas sektorā?
Man nekad nav bijis mērķis labot Latvijas rekordu tāllēkšanā, jo startēju šajā disciplīnā jauniešu sacensībās. Pēc tam vienu reizi izmēģināju 2000. gadā, pašam par lielu pārsteigumu uzrādot labu rezultātu. Vēl prieka pēc reizi lecu 2003. gadā. Treniņos šobrīd pat nemēģinu.
Vai pērnā gada neveiksmes nelika aizdomāties par karjeras beigšanu?
Ja pēc katra savainojuma domāt par karjeras beigšanu, tad vispār labāk nesākt sportot. Sports bez savainojumiem nepastāv, lai paceltos vajag nokrist.
Cik ilgi vēl plāno sportot?
Nesen Vācijā pēc sacensībām runāju ar Alenu Džonsonu, kuram šogad būs 37 gadi. Viņš vēl ir elitē, un skries vēl vismaz divus gadus. Mēs sarunājām, ka, kad viņš beigs sportot, es vēl gadus septiņus vai astoņus turpināšu (smejas). Bet ja nopietni, startēšu tik ilgi, kamēr būšu konkurētspējīgs pasaules līmenī.
Vai pats tici, ka vari vēl konkurēt ar pasaules elites sportistiem, kuru rezultāti uzlabojas gadu no gada? Cik reāli ir labot pašam piederošo Latvijas rekordu (13.08) un skriet ātrāk par 13 sekundēm?
Vēl joprojām skrienu, tāpēc, ka esmu pārliecināts par sevi un ticu, ka esmu spējīgs pārspēt labākos. Ja savainojumi beidzot liks mani mierā, tad iespējams uzlabošu Latvijas rekordu. Savukārt, lai noskrietu zem 13 sekundēm ir jābūt lieliskā sportiskā formā un jāsakrīt ļoti daudziem apstākļiem.
Pēc Atēnu olimpiskajām spēlēm paziņoji, ka Ļju Sjans (Ķīna) elitē iekļuvis faktiski ar dopinga palīdzību. Vai šis paziņojums bija vairāk uz emocijām balstīts, vai arī ar reālu segumu? Kādu rezonansi šis paziņojums vispār izraisīja barjerskrējēju sabiedrībā?
Cik atceros, es nekad nevienu neesmu apvainojis dopinga lietošanā, vēl jo vairāk oficiāli neesmu paziņojis, ka Ļju Sjans elitē ir iekļuvis ar dopinga palīdzību. Tādēļ ne par kādu rezonansi nevar būt ne runas.
Barjerskriešanā arvien progresē Kārlis Daube. Kādu nākotni paredzi šim sportistam un vai viņam ir pa spēkam vismaz sasniegt tava līmeņa rezultātus tuvāko gadu laikā?
Kārļa treneris Edvīns Krūms savulaik trenējies pie maniem vecākiem 400m/b un viņam tagad ir laba zināšanu bāze tieši barjerskriešanā, un es redzu, ka Kārlim ir ielikts labs pamats, viņam ir iemācītas pareizas kustības un viņš ir uz pareizā ceļā. Pagaidām ir par agru prognozēt viņa nākotni, jo tikai no viņa paša un no trenera ir atkarīga viņa izaugsme. Pagaidām Eiropas un Pasaules līmenī viņš nav starp līderiem. Es varu viņam ieteikt biežāk startēt spēcīgāko barjeristu vidū, jo pagaidām viņa labākie rezultāti ir uzradīti vietējā mēroga sacensībās. Lai kļūtu par līderi ir jāprot skriet ar līdzvērtīgiem, tā ir liela pieredze. Runājot par konkurenci Latvijā, gribu pieminēt vēl vienu barjerskrējēju, kuram, manuprāt, potenciāls ir ne mazāks kā Daubem – tas ir mans treniņu biedrs Edgars Skadmanis, kurš šoziem krietni uzlabojis savus rezultātus. Viņam ir labas dabas dotības un vēlme trenēties. Tas, ka viņš pašlaik nav mans galvenais konkurents Latvijā, ir laika jautājums.
Marta sākumā Valensijā notiks pasaules čempionāts telpās. Kādu mērķi esi izvirzījis šajās sacensībās?
Par saviem mērķiem es nevēlos skaļi runāt. Izdarīšu visu iespējamo, lai izcīnītu pēc iespējas augstāku vietu.
Šogad notiks arī olimpiskās spēles Pekinā. Neskatoties uz pēdējā laika neveiksmēm, Latvijas līdzjutēji uz tevi joprojām cer. Kam jānotiek, lai Pekinā tu izcīnītu medaļu vai vismaz iekļūtu sešiniekā?
Man ir labi jāsagatavojas un jāiztiek bez savainojumiem. Kā arī vienkārši jābūt lieliskā formā, lai varētu sasniegt augstas vietas. Ja tas izdosies, varēšu teikt, ka sezona ir izdevusies, taču kādi būs rezultāti, rādīs laiks.
Studē LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, esi izvēlējies sporta skolotāja programmu. Kā veicās apvienot profesionālo sportu un studijas? Vai tiešām saisti savu nākotni ar darbu skolā, vai tomēr ar trenera amatu?
Latvijā nopietnas studijas un profesionālo sportu apvienot tik tiešam ir grūti, tādēļ pašlaik esmu paņēmis kārtējo akadēmisko atvaļinājumu. Ja nākotnē es strādāšu par treneri – tas būs tikai hobijs, vai arī tad, ja es sastapšu tiešām kādu talantīgu skrējēju.
Lielākie panākumi:
Pasaules junioru čempionāts: 1. vieta (1998.)
Eiropas čempionāti: 1. vieta (2006.), 2. vieta (2002.)
Eiropas čempionāti telpās: 1. vieta (2000.), 3. vieta (2002.)
IAAF pasaules kauss: 3. vieta (2002.)
Pasaules Vieglatlētikas Fināls: 3. vieta (2003., 2004.)
Rezultātu dinamika pa sezonām:
1996. -14.52
1997. -13.62
1998. -13.49
1999. -13.28
2000. -13.25
2001. -13.29
2002. -13.15
2003. -13.08
2004. -13.20
2005. -13.11
2006. -13.15
2007. -13.38
