Vasiļevskis: "Izvēlējos operāciju, lai varētu turpināt karjeru"

Pērn tev tika veikta operācija. Kā jūties šobrīd un vai ar veselību viss ir kārtībā?
Treniņos metu, bet pēc lielākas slodzes kāju tomēr jūtu. Kopumā ir labi, taču nezinu kā būs sezonā – tur būs garais ieskrējiens, būs jādarbojas ar pilnu atdevi. Tagad nelietoju nekādus pretsāpju līdzekļus, neko netinu virsū. Šobrīd nedaudz jūtīgs ir nervs, bet jūtu to minimāli.

Uz ko šobrīd strādājat – kādām lietām tiek likts būtiskākais akcents?
Kā parasti – strādājam uz spēku, ātrumu un tehniku. Nekas nemainās. Tāpat kā pavārs iet katru dienu uz darbu, taisa ēst, bet katru reizi atšķirīgus ēdienus, tā arī mēs darbojamies uz spēku, attīstām ātrumu un pilnveidojam tehniku.

Ko kā šķēpmetējs ziemā vari atļauties? Vai ir lietas, kuras trenere neiesaka darīt?
Ja dara ar prātu, tad var atļauties visu. Biju pāris reizes aizbraucis paslēpot, bet baigi ārdīties jau nevar, jo savainojumus viegli dabūt. Vēl arī slidoju, tas man pat ir ieteicams, jo nostiprina potītes. To darīju arī pēc iepriekšējās operācijas. Protams, prātīgi, nevar jau gluži pilnā ātrumā slidot un pret bortu smērēties, tas nav veselīgi (smejas).

Ziema tev būs tikai gatavošanās periods sezonai vai dosies arī startēt kaut kur siltajās zemēs?
Kā katru gadu pavasarī [aprīlī] brauksim uz nometni, bet šobrīd tikai trenējamies. Parasti braucam uz Portugāli, bet šogad vēl domājam vai dosimies tur vai uz Spāniju. Ja nometnē viss būs labi, tad startēt sākšu maijā. Man jau sezonas sākumā jāuzrāda labs rezultāts, lai tieku uz visām lielajām sacensībām.

Teici, ka būs ierastā nometne Portugālē vai Spānijā. Līdz tam trenēsieties tepat?
Februāra sākumā uz desmit dienām dosimies uz Poliju. Parasti mēs braucām uz Somiju, taču ne katru gadu, tas bija atkarīgs no finansēm un laika apstākļiem. Šogad izlēmām doties uz Poliju, jo tur ir labs komplekss – olimpiskais centrs, viesnīca, ēdnīca – viss ir uz vietas. Atsauksmes no citu valstu sportistiem ir ļoti labas.

Uzsvaru liksi uz konkrētām sacensībām vai brauksi arī uz nelieliem mačiem?
Ja būs rezultāts, braukšu uz Dimanta līgu, taču jāskatās, kā būs ar kāju. Svarīgākās sacensības šogad ir Dimanta līga un pasaules čempionāts un pēc situācijas skatīšos vai braukt arī uz sīkajiem mačiem. Sekmīgi startējot Dimanta līgā un nopelnot labu honorāru, iespējams, uz mazajām sacensībām reti braukšu. Ja būs "ar Dievu uz pusēm", tad uz mazajiem arī došos.

Tu esi Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) A sastāvā. Cik būtisks tev ir šis atbalsts?
Saņemu algu un tieku paēdināts. Izcili liela alga man nav, taču, protams, ka tas ir būtisks atbalsts finansiālā ziņā. Sports ir mans darbs, man arī jāmaksā kredīti un jāēd...

Pērn bija pat runas, ka veselības likstu dēļ tu varētu sportam pielikt punktu. Cik nopietni tas bija?
Kāja mani bija piebeigusi tik tālu, ka bez pretsāpju līdzekļiem nevarēju iztikt un tie jau praktiski vairs nepalīdzēja. Man bija izvēle – gulties uz operāciju galda vai beigt karjeru. Protams, izvēlējos pirmo variantu, lai varētu turpināt sportot. Tomēr tuvojas Londonas olimpiskās spēles, kas jau pēc pusotra gada. Cīnīšos līdz Londonai un tālāk skatīšos – ja kāja būs atveseļojusies, varēšu pilnvērtīgi mest, tad to darīšu. Lai kā arī būs, šogad darīšu visu, lai pilnvērtīgi sagatavotos olimpiādei. Nav tas vecums, lai tikai aizbrauku un paskatītos, esmu gatavs cīnīties par augstām vietām.

Pērn sezonu pabeidzi uzreiz pēc Eiropas čempionāta. Drīz vien gūlies arī uz operāciju galda...
Tur es neko nevarēju izdarīt. Iesildoties vēl bija kaut cik normāli, bet trešajā metienā jau bija pavisam traki. Vienmēr esmu darījis pāri saviem spēkiem, cīnījies neatkarīgi no tā, sāp vai nesāp, bet tur paši redzējāt... Citi teica, ka varbūt nemaz nevajadzēja braukt, bet es to ceļazīmi pats izcīnīju. Kad to izdarīs jaunieši, tad lūdzu, lai brauc, man nebūs žēl (smaida).

Operācijai bija vairāki varianti, viens no tiem, Vācijā. Kur galu galā tā tika veikta?
Mani operēja tepat Latvijā. Vācijas ķirurgiem bija seminārs Tallinā, viņi runāja ar mūsu ārstiem un secināja, ka operācija ir diezgan viegla, tāpēc to var taisīt Rīgā, nav jēgas braukt uz Vāciju. Ja pie vainas būtu skrimslis, tad gan nāktos braukt uz Vāciju, bet šoreiz traucēja kāds kaula fragments, kas bija atdalījies un berzējās gar nerviem. Ārsti varētu to paskaidrot saprotamāk.

Pēc problēmām ar kāju, nav nedaudz pamainījusies tehnika, kļuvusi sliktāka?
Nē, šķēpmešanā esmu nu jau 14 gadus, tāpēc savu tehniku man grūti būtu samaitāt. Protams, tā nav ideāla, taču nav arī slikta. Ja man vajadzētu pāriet uz citu tehniku, tad gan būtu grūti, jo kaut ko pilnīgi jaunu mācīties būtu gandrīz vai nereāli, pāris gadiem būtu jāpaiet.

Stabilitāte tev līdz šim trūkusi tieši savainojumu dēļ?
Vairāk vai mazāk jā. Pie sāpēm neiznāk tehniski labs metiens, līdz ar to nevaru stabili mest visu sezonu. Pēc 2008. gada olimpiādes uzvarēju IAAF sezonas finālā, tur man visi metieni bija 83-86 metru robežās. Tas bija stabils rezultāts. Pēc olimpiādes ne par ko nedomāju, gribēju sevi pacelt un saprast vai varu mest tikai 81 metru vai tomēr tālāk un stabilāk. Vēl viena sezona man bija diezgan stabila līdz brīdim, kad sāku just kāju un tad jau sāku mest zem 80 metriem.

Šķiet, pilnīgi vesels tu neesi bijis sen... Kura bija pēdējā sezona, kad iztiki bez savainojumiem?
Es tādu neatceros (smejas). Kāja sāp man jau kopš 2003. gada. 2007. gads man bija salīdzinoši labs, bet tad es pārplēsu cirksni. Jutu, ka būs laba sezona, bet beigās tā tika izgāzta. Domāju, ka noteikti vēlreiz būtu labojis Latvijas rekordu, taču nekā...

Ik pa laikam pasaules šķēpmešanā parādās jauni vārdi, kas nereti arī ātri pazūd... Kāpēc šādas tendences?
Jā, pirms kāda laika bija austrālietis, tagad vācietis, čehi... No viņiem [čehiem] vismaz viens metīs, lai gan Eiropas čempionātā abi izgāzās. Jaunais vācietis de Cordo? Tad jau redzēs... Vienā gadā viņš var būt, bet nākamajā jau var nebūt. Var pārtrenēties, saslimt ar zvaigžņu slimību un tamlīdzīgi. Ja viņš turpinās mest šogad un nākamgad, tad elitē paliks, taču tikpat labi var arī pazust.

Pērn arī Zigismunds Sirmais izcēlās ar Latvijas junioru rekordu, iespējams, daudzus arī pārsteidzot...
82 metrus nebiju gaidījis arī es, bet tuvu 80 metriem viņam vajadzēja mest. Ir jau viņam [iekšā], gara auguma puisis, trenējas labu laiku. Skatīsimies, kā būs tālāk... Domāju, ka būs grūtāk, jo līdz 80 metriem tikt ir viegli, bet no 80 un augstāk jau ir pavisam cits līmenis.

Viņam ir arī lielas ambīcijas – labot Andreasam Torkildsenam piederošo pasaules junioru rekordu.
Ļoti labi, lai tik pārsit, bet ko tas mainīs? Viņš būs ierakstījis savu vārdu šķēpmešanas vēsturē kā rekordists, bet domāju, ka ilgi rekords nenoturēsies. Somi trenējas kā traki. Pērn, ja nemaldos, somiem bija 10-11 cilvēki, kas met tālāk par 80 metriem. Noteikti būs arī kāds juniors, kas metīs tik tālu, jo viņiem šķēpmešana ir prioritāte!

Ko tu Sirmajam vari ieteikt, lai izaugsme neapstātos? Tavā karjerā tomēr arī bijuši visādi pavērsieni, gūta pieredze...
Lai tik turpina cīnīties un nepadodas. Zvaigžņu slimība? Man jau šķiet, ka mazliet ir... (smaida). Grūti kaut ko ieteikt, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs, katram jāiziet cauri pašam. Arī par mani teica, ka pēc Atēnu olimpiādes saslimu ar zvaigžņu slimību. Labi, bija, tiku tam pāri. Varbūt attieksme pret kaut kādiem cilvēkiem arī mainījās, taču ne pret draugiem un tuvajiem cilvēkiem. Par zvaigžņu slimību man neteica tuvi draugi, bet cilvēki, ar kuriem tikos retāk.

Cik tavos līdzšinējos panākumos ieguldīts darba, cik sasniegts ar talantu?
Tas drīzāk ir jautājums trenerītei. Uzskatu, ka pietiekoši labi trenējos, lai sasniegtu rezultātus. Ko trenerīte pasaka, to es arī izpildu. Nav tā, ka vairāk darīšu to, ko nevajag un mazāk to, ko man liek. Ir bijis tā, ka, kas par daudz, tas par skādi, bet ne pēdējā laikā, drīzāk jaunības maksimālismā, kad šķita, ka vajag vairāk trenēt spēku vai tamlīdzīgi. Bija arī tā, ka kaut ko nošmaucu, līdz ar to tas kompensējās (smejas).

Treneres Valentīnas Eidukas devums tavā karjerā noteikti ir milzīgs...
Bez viņas nekā nebūtu. Viss, ko mēs, šķēpmetēji, esam panākuši, bez viņas nebūtu bijis iespējams. Pats sev nevari būt treneris, jo neredzi sevi no malas, bet ierakstīt savus treniņus ir laikietilpīgi – kamēr tu nofilmēsi, iesi skatīsies savas kļūdas, tu atdzisīsi un atkal būs no jauna jāiesildās. Trenere savukārt tev uz kļūdām tev var norādīt uzreiz un tu uzreiz viņas vari arī labot.

Cik nozīmīga ir treneres klātbūtne sacensībās?
Kādu formu tu esi sasniedzis uz mačiem, tāda arī tā būs. Trenerīte var dot padomu, jo dažas lietas tu pats nejūti. Pēc padoma tu saproti – jā, tur bija kļūda, un pamaini kaut ko, lai vairs neatkārtotu. Šad tad varbūt arī ir labi, ka trenere nav stadionā – tas atkarīgs no garastāvokļa (smaida). Vienu Latvijas rekordu (90.43) uzmetu, kad trenere bija klāt, otru (90.73), kad viņas nebija. Pirms tam bija plīsis cirksnis un es aizbraucu uz Tallinu vienkārši pārbaudīties. Mēnesi nebiju piedalījies sacensībās un nedēļu pirms Dimanta līgas nolēmu, ka aizbraukšu uz Igauniju, paskatīšos, kā jūtas cirksnis. Negaidīju neko tādu – mierīgi skrēju un metu un piektajā metienā tas rezultāts izsprāga. Biju domājis, ka varbūt būs 88 metri, bet 90.73 – tas jau bija pavisam kas cits.

Cik labs tehniskajā ziņā bija Latvijas rekorda metiens?
Ideāli jau nebija, kļūdas bija arī tur. Pat tajā metienā, kur es uzmetu 94 metrus, bet pārkāpu pāri – arī tur atradām kļūdiņas.

Pasaulē pārliecinošs līderis ir Andreass Torkildsens, taču parasti lielajās sacensībās viņš pieticīgi nostartē kvalifikācijā, bet finālā demonstrē lielisku sniegumu...
To neviens nevar izskaidrot. Arī es jau cik gadus skatos uz viņu un nevaru saprast – viņš knapi, knapi ielien finālā, bet tur jau ir pavisam cits cilvēks. Varbūt kādam psihologam viņš ir jāpapēta, tad arī sapratīs, kāpēc tā. Neizskatās, ka kvalifikācijā viņš būtu ļoti satraucies, bet šķēps bieži vien nelido. Kvalifikācijā viņš tizlojas, bet otrā dienā par konkurentiem jau ņirgājas (smejas). Piemēram, pērn Eiropas čempionātā – de Cordo uzmet labu rezultātu, norvēģis met metru tālāk, vācietis uzlabo Torkildsena rezultātu, bet viņš tik un tā ar nākamo piegājienu aizmet tālāk. Ja vācietis būtu aizmetis 88 metrus, simt punktu, ka Torkildsens aizmestu 90.

Torkildsens šobrīd nozīmīgākajos mačos ir nepārspējams (Eiropas un pasaules čempionāts, olimpiāde) vai tomēr viņu var uzvarēt?
Neviens nav neuzvarams. Ja nu vienīgi viņš metīs 102-103 metrus vai vismaz tuvu pasaules rekordam (smaida). Torkildsens stabili met 86-90 metrus, bet kādā dienā viņam var nepaveikties. 90 metrus var aizmest arī soms Pitkameki. Labi, Torkildsens varbūt aizmetīs pāris centimetrus tālāk un tik un tā uzvarēs, taču pārspēt viņu var. Arī vācietis ar labu metienu var aizmest 90 metrus. Torkildsenam ir laba komanda, viņš uz sacensībām brauc ar prieku, tas viņam ir hobijs un par naudu viņš nedomā. Pārējie šķēpmetēji lielākoties domā, ka aizbrauks uz sacensībām, izcīnīs kādu vietu un nopelnīs honorāru. Nevar salīdzināt Torkildsena stāvokli ar pārējiem...

Tev jau arī šķēpmešana ir gan darbs, gan vienlaikus arī hobijs...
Jā, bet vairāk laikam tomēr darbs. Ja darbu var apvienot ar hobiju, tad ir pavisam labi. Tev gan maksā par to, gan tu gūsti no tā baudījumu, tas tev sagādā prieku.

Pulveris tev vēl ir sauss?
(smejas) Vēl man ir iekšā, vēl ir. Galvenais, lai kājai viss ir labi. Ja kāja izturēs, tad varbūt... lai gan kāds tur varbūt – noteikti būs arī [labs] rezultāts. Šosezon iekšēji sev mērķus stādīšu solīti pa solītim. Arī pērn līdz maijam viss it kā bija kārtībā, likās, ka nu tik gāzīšu lielos kalnus. Sākās lielie mači un sāku just, ka ar katrām sacensībām kāja arvien vairāk sāp. Spricējām pretsāpju zāles, tinām teipus, bet nekas nelīdzēja. Tagad negribu neko sasteigt, no novembra saudzīgi trenējos, uz kāju vispār nekādu slodzi neliku. Šķēpu esmu sācis mest no janvāra un arī tikai reizi nedēļā. Paralēli strādāju pie fiziskās sagatavotības, kas man nav slikta, lai gan ar pasaules večiem arī nevar salīdzināt. Tiesa, uzskatu, ka šķēpmešanā arī nevajag tik monstrīgus rezultātus kā citos veidos. Kaut kur man būtu jāpieliek, taču, ja salīdzina ar [pasaules rekordistu čehu] Železniju, tad fiziskie rādītāji mums ir apmēram vienā līmenī. Tas, protams, nenozīmē, ka es uzreiz metīšu šķēpu labāk par viņu.

Kā ar jauno sportistu pieplūdumu šķēpmešanā?
Pēc olimpiādēm it kā parādījās jaunie sportisti, bet viņi jau ilgi neturas. Pa vasaru daudz braukāju pa sacensībām, pēc tam rudenī ir kaudze jauno, bet pa gadu jau viņi izsijājas un paliek diezgan maz. Šķēpmešana ir tehnisks sporta veids, daudzi domā, ka ir viegli, bet patiesībā tā nav. Dažiem vēl jāmācās, jāpelna nauda, kamēr, teiksim, somiem, manuprāt, viss ir nodrošināts. Vismaz man tā šķiet, jo vai nu viņiem ir bagāti vecāki, liels federācijas atbalsts vai arī sponsori, jo rezultāti aug un turpina augt. Mums jaunie domā, kur pa vasaru pastrādāt, kamēr somi trenējas un braukā pa pasauli. Ja mums būtu tas atbalsts, kas viņiem, būtu mums vairāk labu šķēpmetēju un vieglatlētu pārējās disciplīnās.

Cik ļoti uz priekšu dzen iekšējā konkurence?
Kas attiecas uz treniņiem, tad svaru zālē vienam darboties ir garlaicīgi, parasti strādājam vairāki čaļi kopā (Arvis Justs, Ansis Brūns un Toms Rozenbergs – aut.), lai ir azarts un stimuls vairāk celt, vairāk censties. Ansis var uzmest tālu, bet vēl tikai daudz jāpiedomā pie tehnikas, jo pie mums (pie treneres Valentīnas Eidukas – aut.) viņš ir tikai aptuveni pusotru gadu. Gada laikā grūti rezultātu sasniegt, jo iepriekš viņam bija pavisam cita tehnika. Taču neskatoties uz to, personisko rekordu viņš sasniedza arī pērn. Ja tagad labi pastrādās, tad vasarā pāri 80 metriem metīs. Konkurence ar jaunajiem atkarīga no tā, cik tālu mēs ar Aināru metam – ja mēs bakstāmies ap 80 metriem, tad to var uzskatīt par konkurenci, jo Zigismunds met jau 82 metrus. Ja viņš to uzmestu sacensībās, kur mēs ar Aināru mestu nedaudz virs 80 metriem, viņš mūs uzvarētu, bet, kamēr mēs metam 82 – 87 metru tālumā, īsti par konkurentiem vēl nevaram viņus uzskatīt. Bet aug, aug konkurenti... vēl pāris gadu un viss būs.