Zunda: "Maskavā līdz galam nebija padomāts par sportistiem"

-Pasaules čempionātā Maskavā biji delegācijas vadītāja. Kāpēc ne prezidents Guntis Zālītis vai izlases galvenais treneris Edvīns Krūms?
-Paralēli Maskavā bija IAAF kongress, kurā automātiski piedalījās visi [federāciju / savienību] prezidenti. Uz kongresu devos arī es, ko apvienoju ar delegācijas vadītājas pienākumiem. Izlases galvenais treneris nebrauca, lai varētu braukt vairāk [sportistu] treneru. Mana deleģēšana uz Maskavu nebija pārsteigums, ar Edvīnu Krūmu izlēmām, ka tas būs labākais risinājums – lai es piedalītos kongresā, iepazītu vidi, kura man vairāk vai mazāk jau bija pazīstama. Esmu piedalījusies [čempionātos] kā sportiste, no organizatoriskā viedokļa viss, protams, ir nedaudz savādāk.

-Kas bija galvenās lietas un jautājumi, ko nācās risināt?
-Nācās nomenedžēt daudz lietu, kas nebija izdarītas un sakārtotas no organizatoriskā viedokļa. Nenoritēja viss kā pa diedziņu, bija izaicinājumi. Nezinu, cik tas ir organizatoru jautājums, varbūt vairāk viesnīcas darbinieku, bet regulāri bija problēmas ar iečekošanos viesnīcā. Sportisti ielidoja naktī un katru nakti man bija kaut kādas problēmas – tad negribēja iečekot, tad jāiet pie organizatoriem, tad vajag sportista akreditāciju, ko, protams, naktī nevar izdarīt. Viss bija saskaņots, tāpēc šādām problēmām vispār nevajadzēja būt. Katru reizi viesnīcas darbinieki izdomāja kaut ko jaunu. Problēmas bija arī ar [kārtslēcēja Mareka Ārenta] kārtīm muitā.

-Ar kādām problēmām vēl saskāries?
-Sportisti, kas šogad pārstāvēja Latviju, pārsvarā bija pieredzējuši, tādi, kuri jau bija startējuši pasaules čempionātos vai olimpiādē. Lielākais risks bija par to, ka sportistu autobuss varētu iekļūt sastrēgumā un laikus netikt uz stadionu. Arī paši organizatori teica, ka autobuss līdz stadionam var braukt no pusstundas līdz trijām stundām. Katrā ziņā mēs jebkurā brīdī bijām gatavi arī braukt ar metro, lai nokļūtu stadionā laicīgi. Mēs un vairākums citu izlašu dzīvoja salīdzinoši tālu no stadiona, bet netika nodrošināts policijas eskorts, lai mazinātu risku aizkavēties.

-Bija gadījumi, kad arī aizkavējāties?
-Nē, sportistiem šādu lietu nebija, mums paveicās (smejas). Līdzjutējiem gan bija situācijas, kad stadionā nokļuva ne tik laicīgi, kā gribētos.

-Tu pasaules čempionātā esi bijusi kā sportiste, tagad bija pirmā pieredze citā ampluā. Kā vērtē čempionātu no organizatoriskā viedokļa?
-Kā sportiste nekad nebiju saskārusies ar organizatoriskām problēmām, bet kā delegācijas vadītāja izjutu daudz problēmu. Ja skatās no šāda viedokļa, tad tas bija visvājāk noorganizētais čempionāts, jo agrāk nesaskāros ar transporta problēmām, kaut kādiem riskiem, ēdināšanas problēmām un tā tālāk. Ēšana bija uz taloniem, kas, manuprāt, bija ļoti nesolīdi. Ir sportisti, kas ēd piecas, sešas reizes dienā, bet te ēšana bija ierobežota – trīs taloni dienā. Tas man šķita neprofesionāli un nebija padomāts līdz galam par sportistu. Tā bija kaut kāda neuzticība, ka kāds varētu kaut ko nošmaukt vai apēst par daudz (smejas).

Runājot par to pašu transportu – ja starts ir deviņos, uz vietas jābūt jau astoņos, tad cikos jāceļas, lai bez stresa varētu nokļūt stadionā?

-Daudzus pārsteidza tas, ka stadionā bija daudz brīvu vietu, tas nebija piepildīts pat startējot Useinam Boltam...
-Pēdējā dienā jau bija pilns, bet sākumā patiešām nebija. Cik saprotu, tad organizatoriem bija problēmas ar biļešu tirdzniecību. [Latvijas] līdzjutēji, protams, gribēja tikt pie biļetēm, bet sistēmā rādījās, ka viss izpārdots, kas patiesībā tā nemaz nebija. Organizatori teica – ejiet mājaslapā un pērciet. Atbildēju, ka mājaslapā uzrādās, ka biļešu vairs nav. Vēlāk noskaidrojās, ka biļešu tirdzniecība uzticēta kaut kādai citai kompānijai, ko laikam neviens nezināja (smejas). Šis jautājums gan tika risināts un beigās jau tribīnes bija aizpildītas par kādiem 90 procentiem.

Bija arī pozitīvas lietas – stadions liels un labs, bija arī labi treniņu un iesildīšanās stadioni, savukārt treneri pat tika aizvesti uz viņu skatītāju vietām. Jutu, ka organizatori cenšas, bet iespējams, ka ir lietas, kas atšķiras valstiski, kultūra cita. Protams, ka krievi vairāk atbalstīja savējos, kā es smējos – Jeļena Isinbajeva piesaistīja vairāk skatītāju nekā Bolts.

-Vai aktīvajā darba ritmā sanāca izbaudīt arī sacensību atmosfēru?
-Jau pieminēju sportistu sagaidīšanu naktī, kas neļāva izgulēties, bet katru dienu biju stadionā un izbaudīju arī atmosfēru. Man bija prieks, ka man ir tāds darbs.

-Zinot, ka pati kādreiz biji aktīva sportiste, vai kāds no mūsu izlases dalībniekiem pie tevis vērsās kaut vai aprunāties, lūgt padomu?
-Gatavošanās posmā nē, bet, ja kāds nāktu, es, protams, palīdzētu. Vairāk aprunājāmies jau pēc starta, jo bija vairākas neveiksmes. Dalījos ar savu pieredzi. Ar lielāko daļu izlases dalībniekiem pati vēl kopā startēju, mēs daudz ko pārrunājām.

-Latvijas rekordiste šķēpmešanā Madara Palameika negaidīti palika pēdējā. Viņa emocionāli droši vien jutās vissliktāk...
-Madara un viņas treneris bija ļoti sašļukuši. Madara sevi vienmēr pierādījusi ar stabilitāti augsta līmeņa mačos. Šoks, protams, bija. Maskavā bija arī Latvijas rekordisti Ineta Radeviča [tāllēkšanā] un Dmitrijs Miļkevičs [800 metru skrējienā], ar kuriem tovakar aprunājāmies un viņi atcerējās, ka arī viņiem bijuši nozīmīgi starti, kuros viņi vismaz vienreiz palikuši pēdējie. Tā mēdz gadīties, bet dara sportistu tikai stiprāku. Varbūt tā tam vajadzēja notikt.

-Ja vērtē pēc augstākās izcīnītās vietas, tad šis mums bija neveiksmīgākais čempionāts. Kā to vērtētu Tu?
-Pirmkārt, ņemu vērā, ka šis ir gads pēc olimpiādes. Otrkārt, domāju, ka 90 procenti sportistu nostartēja savu spēju robežās. Labi, nevienam nav personisko rekordu, bet kopumā visi, izņemot Madaru, nostartēja vairāk vai mazāk savā līmenī. Dažiem mazliet pietrūka veiksmes, lai tiktu finālsacensībās – Laumai Grīvai tāllēkšanā, Līnai Mūzei un Vadimam Vasiļevskim šķēpmešanā. Uzskatu, ka mūsējie nostartēja normāli, bet bez labiem pārsteigumiem. Ja bija viens negatīvs pārsteigums [Madara Palameika], varēja būt arī kāds pozitīvs... Pēcolimpiskais gads ir smagākais – sportisti ieguldījuši visus spēkus olimpiādei, varbūt daži neprata otro gadu pēc kārtas labi sagatavoties. Konkurence ir nežēlīga, Maskavā bija rekordliels sportistu un dalībvalstu skaits.

-Kā tu kopumā vērtē savu pirmo pieredzi delegācijas vadītājas statusā?
-Ar vietējiem [Krievijas] pārsteigumiem (smejas). Bet tā lieta, kas mani priecēja – zināju, kas sportistiem nepieciešams un vajadzīgs, zināju atbildes, jo pati reiz biju viņu vietā. Tas man noteikti palīdzēja.

-LVS prezidents Guntis Zālītis savulaik teica, ka Tu varētu būt laba prezidente. Pašai šāda doma prātā nav iezagusies?
-Nē, nav (smejas). Vēl man ar šo vidi ir jāiepazīstas. Viens ir būt sportistam un visu redzēt no sportista skatu punkta, pavisam cita lieta ir strādāt [LVS] birojā un saprast, ka viss ir savādāk nekā šķiet. Sportistam šķiet, ka viss ir daudz vienkāršāk, kā nebūs tas nav.