23. augusts, Pekina - tātad medaļa Latvijai. Kovala pieredze

"Pirmais, ka nāk prātā ir milzīgais stadions un karstums," lūgts atcerēties septiņus gadus seno pagātni, norāda Kovals. "Pirms mačiem valdīja neziņa, jo pareizās kustības parādījās tikai tur, uz vietas. Bijām aizbraukuši uz Pekinu jau trīs nedēļas pirms mačiem un pirmajos treniņos nekā prātīga nebija - šķēps lidoja 80-81 metra robežās. Bija nepieciešams laiks aklimatizācijai, jāpierod pie karstuma. Pēc tam treniņos jau izdevās aizmest 86-88 metrus tālu un tas viesa cerības."

Saule ir saule un tā paņem enerģiju, jo arī vienkāršam cilvēkam lielā karstumā nav viegli paveikt ikdienišķas darbības, kur nu vēl sportistam, iespējams, mūža atbildīgākajās sacensībās. Taču kvalifikācijā Aināru gaidīja vēl viens pārbaudījums - izrādījās, ka ierasto karbona šķēpu vietā ķīnieši nolēmuši popularizēt savu produkciju, sportistiem piedāvājot dzelzs šķēpus.

"Līdz tam saskāries ar tiem biju, taču tas ir kaut kas pavisam cits. Kā treniņa šķēpi tie ir labi, bet... Pat pie dažādajiem karbona šķēpiem ir jāpierod, bet te mums iedeva dzelzs šķēpus. Vizuāli tie bija identiski, tomēr daudziem šī atšķirība ļoti traucēja un vairāki spēcīgi konkurenti šī iemesla dēļ netika finālā, lai gan sezonas laikā bija metuši tālāk par mani," atceras Kovals. "Pirms fināla visi sasparojās - kā tad tā? Pašiem līdzi bija ierastie šķēpi un bijām gatavi startēt ar tiem. Tomēr uz finālsacensībām viss bija kārtībā."

Pēdējo metienu sērijā Kovalu uz septīto vietu atbīdīja viņa draugs, krievs Iļja Korotkovs, bet tad pienāca Aināra kārta doties sektorā. "Pārējie mani nesita laukā no ritma, biju koncentrējies tikai uz saviem metieniem. Bija sajūta - visu vai neko. Tieši pirms mana metiena stadiona tablo parādījās šķēpmešanas sacensību rezultāti. Redzēju, ka medaļai ir nepieciešams aizmest gandrīz 84 metrus tālu. Uz to arī ieciklējos."

Pašu sudraba metienu Kovals atceras miglaini, bez jebkādām tehnikas niansēm. "Protams, atkārtojumus esmu skatījies. Var redzēt, ka acis man deg un ir milzīga vēlēšanās. Saskatīt to nav iespējams, bet tehniski pareiza metiena brīdī šķēpmetējs jūt, ka ķermenī notiek pareizās kustības. Tobrīd jutu, ka šī sajūta iziet cauri visām svarīgajām pozīcijām. Neredzēju, cik tālu šķēps ir aizlidojis, tomēr uzreiz pārņēma gandarījums, ka ieguldītais treniņu darbs ir devis augļus īstajā vietā un laikā. Tas bija atvieglojums. Kad sapratu, ka esmu otrajā vietā, tas gan bija šoks."

Ainārs neslēpj, ka šovasar ļoti vēlējies kvalificēties pasaules čempionātam, lai vēlreiz aizbraukt uz sev tik veiksmīgo stadionu Pekinā. Tomēr ziemas periodā pieļautās kļūdas sagatavošanās posmā liegušas izpildīt normatīvu. Iesildoties metieniem pār 80 metriem pulveris vēl pieticis, bet sacensībās - nekā.

Pirmdien pasaules čempionātā tajā pašā stadionā tiks aizvadītas kvalifikācijas sacensības šķēpmešanā vīriešiem, kurās startēs arī Rolands Štrobinders, bet piektdien cīņu par vietu finālā sāks arī šķēpmetējas - Madara Palameika un Sinta Ozoliņa. Ainārs izvairās no prognozēšanas, jo lielajās sacensībās iepriekš kaut ko paredzēt ir ļoti grūti. "Parādās spriedze un to ir jāmāk izturēt. Štrobinderam pasaules rangā pašlaik ir 19. rezultāts (83,37 metri), taču šķēpmešanas lielo maču klasika ir tā, ka vietai finālā parasti pietiek ar 80-81 metra tālu metienu. Protams, sezonas līderi būs favorīti arī pasaules čempionātā, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi uzvarēs, tādēļ sacensības gaidu ar lielu interesi."