Facebook
GoogleĒriks Rags: "Nesasniegtais ir mans dzinulis"
25. augustā Japānā sāksies sezonas svarīgākās sacīkstes vieglatlētikā – Pasaules čempionāts. Uz to pošas arī Ventspils šķēpmetējs Ēriks Rags, kurš nesen sniedzis interviju vietējā laikrakstā "Ventas Balss".
Tev izdodas mest stabili, ap 80 metriem, katrās sacensībās. Atliek gaidīt, kad visi apstākļi sakritīs un lidos tālāk?
Nu, kas ir 80 metri…
Tomēr stabilitāte par kaut ko liecina?
Tā drīzāk ir sakritība. Protams, 80 metri ir tā nekas, bet kāds varbūt domā, ka tas ir viss, uz ko šobrīd esmu spējīgs. Jā, sezonas sākums bija labāks, bet tagad esmu spiests meklēt optimālāko veidu, kā mest, lai šķēps lidotu tālāk.
Jau kuro sezonu tev ir tā, ka Dienvidāfrikā ir labi rezultāti, tad seko trauma un turpinājums nav tik sekmīgs. Varbūt vajag paņemt kārtīgu pauzi un atpūsties?
Dienvidāfrikā vienkārši ir ideāli apstākļi, tāpēc arī labi rezultāti. Nav arī jādomā ne par ko citu, kā tikai par treniņiem un sacensībām. Mājās tomēr ir arī citas rūpes.
Salīdzinoši nesen jums bija ģimenes pieaugums?
Tas arī paņēmis daļu enerģijas, jo tagad dzīve tomēr ir citādāka, bet, protams, vairāk ir pozitīvo emociju. Ģimene mani vienmēr ir atbalstījusi, lai gan ne vienmēr ir sajūsmā, kad atkal kaut kur jābrauc. Pēdējā laikā es gan pārāk ilgi prom neesmu – uz pāris dienām aizbraucu uz kādiem mačiem. Garu treniņnometņu man nav, lai gan varbūt derētu.
Tu esi arī kaislīgs makšķernieks. Vai šajā jomā pēdējā laikā kādi rekordi ir bijuši?
Zivis ir bijušas, bet nekas tāds ļoti liels. Tas arī nav galvenais – galvenais ir pats process, atpūta pie dabas. Tā es tiešām ļoti labi varu atpūsties un atslēgties no visām problēmām.
Nav kādreiz ienākusi galvā doma, ka jāmet sportam miers?
Protams, ir bijuši tādi melni brīži. Esmu pie sevis domājis, kam es to visu daru un kāda no tā jēga, bet tas ātri pāriet. Esmu sportā jau pietiekoši ilgi, lai tā vienkārši ņemtu un pieliktu punktu. Tas, protams, ir vieglākais variants, bet, ja pēc tam pārdomātu un gribētu atsākt, būtu ļoti smagi. Kamēr man tas sagādās prieku, turpināšu trenēties un startēt. Mans dzinulis ir nesasniegtie mērķi.
Kādi tev vispār vēl ir mērķi šķēpmešanā? Sadzīt Vadimu Vasiļevski?
Vadimu? Jā, kāpēc ne (smejas)? Kā jau teicu, viens no maniem dzinuļiem ir tas, ka visu laiku gadās kaut kas, kas liedz man sevi realizēt pilnībā. Ir lietas, līdz kurām kādreiz nedaudz pietrūcis, un tas arī mani dzen uz priekšu un liek turpināt trenēties. Ja būtu sasniedzis kaut ko, ko ļoti esmu vēlējies, varbūt arī jau būtu pateicis: "Čau, man to vairs nevajag!"
Varbūt vajag izmēģināt spēkus bobslejā? Mums taču ir vajadzīgi stūmēji, un par tiem bieži vien kļūst bijušie vieglatlēti.
Jā, bet tie jau pārsvarā ir skrējēji vai daudzcīņnieki. Nē, nē, tas mani galīgi nesaista.
Tas, ka Latvijā tagad ir nopietna konkurence, arī tev ir kā dzinulis?
Jā, tas ir labi, jo var redzēt, ka uz vietas nestāvam. Patīkami, ka mums ir arī daudz labu jauno sportistu.
Kāda pašam ir sajūta – Osakā varētu būt tā labākā forma?
Grūti pateikt. Es parasti pirms mačiem neko nesolu. Mēģināšu izdarīt visu, kas tajā brīdi būs manos spēkos. Protams, vajadzētu iekļūt finālā, bet pasaules čempionāts ir pasaules čempionāts. Šādos mačos ir gadījies paklupt pat Janam Železnijam. Tā tomēr ir nervu spēle. Kāds, uzzinot kvalifikācijas normu, nospriež, ka ar to nebūs problēmu, kļūst paviršāks un beigās nekas nesanāk.
Pašam kādreiz gadījies pašpārliecinātības dēļ nesamest kvalifikācijas normu?
– Nē, nē. Es nekad neesmu bijis tik spēcīgs, lai varētu tā domāt. Tāpēc kvalifikācijā noteikti metu ar pilnu spēku.
Eiropas čempionātā tev ir izdevies izcīnīt ceturto vietu. Vai toreiz bija tāda nojauta, ka vari tik augstu tikt?
Pat nezinu. Kvalifikācijā sametu 84 metrus un tas deva pārliecību par spēkiem. Tagad nekādu īpašu nojautu nav. Vajadzētu jau beidzot tikt tālāk par tiem 80 metriem (smejas).
Osakas stadionā esi kādreiz metis?
– Tieši Osakā neesmu, bet Japānā piedalījos vienā Universiādē. Toreiz gan negāja pārāk labi, jo paliku 13. vietā. Nekā īpaši mešanai tieši šajā stadionā negatavojos, vienīgi būs jāpierod pie laika starpības. Droši vien tur būs karsts, bet īpaši tam negatavojos. Karstumu jau esmu izjutis Āfrikā, un tas man nebūs nekas jauns. Katrā ziņā laika apstākļi visiem būs vienādi. Vienīgi negribētos, lai līst lietus. Pirms diviem gadiem Helsinkos gāza tā, ka neko nevarēja redzēt, un tas nebija labi. Uz Osaku braucam jau 22. augustā, bet kvalifikācija šķēpmešanā ir 31. augustā.
Kuri pasaules čempionātā varētu būt galvenie favorīti?
– Iespējams, soms Piktemeki. Viņš šogad nav uzvarējis tikai vienos mačos, kuros piedalījies. Lielajās sacensībās viņam gan parasti neveicas. Droši vien arī norvēģis Torkildsens, kurš pamazām uzlabo savus rezultātus. Amerikānis Bo Grīrs ir sezonas līderis, bet arī viņam ir problēmas startēt stabili. Vadims šobrīd ir superformā, lai gan arī viņam gadījās kritumi. Ja viņš uzķers savu metienu, būs labs rezultāts. Nesaku, ka viņš uzvarēs, bet medaļai tad vajadzētu būt.
Piktemeki rēķinā ir ne tikai uzvaras, bet arī viens sadurts vieglatlēts. Kā tev liekas, varbūt tiešām vajadzētu šķēpmešanas maču laikā pārtraukt visas citas sacensības?
Jā, tas varētu atstāt psiholoģisku iespaidu. Par citu maču pārtraukšanu… Nezinu, man liekas, ka tā vienkārši bija organizatoru vaina. Pie tāllēkšanas sektora soliņš bija nolikts tā, ka bija jāsēž ar muguru pret šķēpmešanas sektoru. Protams, var jau saskaņot, lai sacensības nenotiek paralēlos sektoros, bet galvenais, lai no šīm izmaiņām neciestu līdzjutēji.
Kāpēc vispār ir tā, ka Latvijā tik daudz šķēpmetēju?
Tumšādainie sportisti ir labāki skrējēji, bet latviešu uzbūve ļauj labāk mest šķēpu?
– Jā, jā, latvieši ir metēju tauta (smejas). Grūti teikt. Nav jau šķēpmešana mums ļoti populāra, bet laikam jau pietiekoši, lai rastos labi sportisti. Nevar teikt, ka šķēpmešanā nonāk tie fiziski spēcīgākie jaunieši, jo daudzi izvēlas dažādas sporta spēles. Bieži vien tie tieši ir citur izbrāķētie. Labs piemērs ir Rūtiņš. Čalis nav divus metrus garš, tāpēc basketbolam viņš nav vajadzīgs, bet viņam ir gribasspēks, ar kuru var daudz panākt. Tu vari būt, vienalga, cik talantīgs, bet, ja nopietni netrenēsies, neko tik un tā nesasniegsi.
Tagad mūsu pašu Olimpiskais centrs popularizē sporta internāta ideju. Kā tev liekas, vai ir lietderīgi vākt kopā kāda sporta veida labākos jauniešus?
Iespējams, tas tiešām ir labi. Gan pašiem jauniešiem, gan Olimpiskajam centram. Ir tiešām pozitīvi, ka jaunieši var trenēties labos apstākļos, šeit arī dzīvot un mācīties.
Nu ko, nākamā saruna būs jau pēc Pasaules čempionāta?
Ja būs labs iemesls, kāpēc gan ne?
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Veseri vini tik lidina talaak...
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
...ļaujiet mazliet pasapņot...
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
"Tradicionāli ar labiem startiem izceļas pavasarī, kad brauc uz treniņnometni Dienvidāfrikā. Arī šogad labāko rezultātu (83,35) sasniedza aprīlī, bet vasaras laikā lielākoties metis tuvāk par 80 metru atzīmi, kaut arī tuvu tai. Pagāšogad atdeva Latvijas rekordista godu Vasiļevskim un par tā atgūšanu var tikai sapņot. Startu Osakā varēs uzskatīt par veiksmīgu, ja Ēriks iekļūs finālsacensībās."
uzskatu , ka tā ir sava veida uzkraušana ...
[+] [-]
novelu tikt vismaz astotnieka