Suntažs: "80 metru metiens - tas ir manas dzīves sapnis. Tas ir iemesls, kādēļ atgriezos"

Krišjānis Suntažs iekļauts Latvijas izlases septiņu sportistu sastāvā, kas no 10. līdz 16. augustam piedalīsies Eiropas čempionātā vieglatlētikā Birmingemā, Lielbritānijā. Viņš šķēpmešanas sacensībās kvalificējās par mata tiesu, Eiropas šķēpmetēju rangā ieņemot 28. vietu (kvalificējās 30 sportisti).

Jau kvalificēšanās šāda līmeņa sacensībām 25 gadus vecajam Suntažam ir nozīmīgs panākums. Pirms astoņiem gadiem viņš kļuva par Eiropas U20 vicečempionu, taču turpinājumā sekoja smaga pleca trauma. Cīnoties ar traumas sekām, Suntažam četrās sezonās pēc kārtas (no 2021. līdz 2024. gadam) rezultāti bija blāvi, šajā laikā tikai vienreiz pārsniedzot 70 metru līniju. 2025. gada sezonā viņš jau vairs nestartēja un bija jau pateicis pats sev, ka šķēpmešanai pielikts punkts. Taču līdz galam nepabeigtā darba sajūta izrādījās spēcīgāka, un Suntažs ar krietni uzlabotiem rezultātiem šosezon spējis kvalificēties Eiropas čempionātam.

Sāksim ar galveno - kāds noskaņojums pirms Eiropas čempionāta, kāda fiziskā gatavība? Cerams, ka par traumām šobrīd varam nerunāt?

Gaidu Eiropas čempionātu ar vislielāko nepacietību. Tas man būs spilgts notikums. Pirms gada tu mani uzrunāji intervijai par to, kā man sokas dzīvē un karjerā pēc U20 čempionāta medaļas. Es tagad pirms mūsu sarunas vēlreiz paskatījos telefona vēsturē, redzēju, ka toreiz, 2025. gadā, izrunājāmies 15. augustā, tobrīd biju kūrortā ārzemēs. Tagad 2026. gadā 15. augustā būs EČ šķēpmešanas fināls. Redz, cik ļoti dzīve var mainīties gada laikā...

Tā ka jā, protams, ļoti noskaņojos šīm sacensībām. Man tas būs pirmais lielais čempionāts pieaugušo konkurencē. Nenoliegšu - līdz tam nokļūt nebija viegli. Gada sākumā es nevis biju zemu rangā, bet vispār biju ārpus ranga, ar pilnīgu nulli. Tas nozīmēja, ka man vajadzēja vismaz piecās sacensībās uzrādīt karjeras labākos rezultātus (vai vismaz tuvu tam). Pirms gada man nebija nekādas ticības, ka es varētu to paveikt. Nu, gadiem ilgi nevarēju to paveikt un tagad pēkšņi sanāks? Bet redz, ka patrenējos, ziemā aizmetu 77 metrus, un tad arī iešāvās prātā doma, ka varu mēģināt tādā līmenī samest arī biežāk un tiekties uz Eiropas čempionātu.

Diemžēl jāatzīst, ka šādā sezonas formātā ir praktiski neiespējami būt maksimālajā fiziskajā kondīcijā tieši tagad. Sezonas pirmajā pusē izskrējos pa mačiem, centos izdarīt visu, lai būtu iespēja kvalificēties EČ, visu laiku dzinos pēc rezultātiem. Tagad pirms čempionāta cenšamies radīt apstākļus, lai ķermenis atpūstos un savāktos. Traumu nav, taču plecs... nu, plecs vairs nav tāds, kā bija, atjaunošanās laiks ir ilgāks. Taču fiziski es šobrīd esmu savas dzīves augstākajā punktā, daudz spēcīgāks un mobilāks nekā jebkad iepriekš, arī tad, kad aizmetu 79 metrus.

Jā, tā ir nozīmīga atšķirība - "top" līmeņa atlēti var tiešām gatavoties tieši augustam kā sezonas zenītam, bet daudziem citiem sportiskās formas pīķis jāsasniedz jau iepriekš, lai vispār kvalificētos.

Nu, un, runājot par sportisko formu šajā periodā, jautājums par pēdējām sacensībām pirms EČ, par Latvijas čempionātu. Tur tikai viens ieskaitīts metiens, tas pats ap 71 metru, daudz zemāk nekā viss pārējais šosezon. Kas tur īsti notika - netiki pie ieskaites vai šķēps vienkārši nelidoja?

Todien nekas nelidoja. Nedēļu pirms Latvijas čempionāta arī apslimu, ļoti sliktā brīdī cīnījos ar iesnām. Pašās sacensībās jau biju vesels, bet slimība savu iespaidu atstāja un arī citi faktori slikti salikās. Gāju uz šīm sacensībām ar 110% gatavību, varbūt satrakoju ieskrējienu, līdz ar to arī visu tehniku. Savs faktors noteikti bija arī līdzšinējās sezonas skraidīšana pa sacensībām. Žēl, ka tā, biju tomēr tieši Latvijas čempionātu nospraudis sev kā sezonas galveno punktu, jo it kā rēķināju, ka, ja reiz gribu uz Eiropas čempionātu, tad Latvijas čempionātā jāsamet ļoti labi. Bet acīmredzot darbiņš bija paveikts jau pirms tam.

Gada pirmajā pusē aktīvi brauci uz sacensībām, cenšoties krāt kvalifikācijas punktus. Sarakstā redzu Franciju, Poliju, Lietuvu, Dāniju, Slovēniju, Itāliju. Kā pats saki, tobrīd biji sportists vispār ārpus ranga. Kā varēji izbraukāt uz sacensībām ārzemēs, kā tas finansiāli notika?

Jā, finansiāli to visu paveicu es pats. Es te varbūt negribētu sākt sūdzēties par kaut ko...

Es neaicinu sūdzēties, es aicinu pastāstīt, ko tev kā privātpersonai prasīja kvalificēšanās Eiropas čempionātam. Noteikti pats labi zini, ka mums sporta līdzjutēju vidū "sporta tūrista" termins tiek piesaukts vietā un nevietā, tad nu vēlētos dzirdēt, ko konkrēti tev nācās ziedot un iztērēt, lai izcīnītu vietu Latvijas izlases delegācijā Eiropas čempionātam.

Labi. Jā, nu uzreiz jāsaka, ka neesmu tāda līmeņa sportists, lai organizatori mani īpaši aicinātu uz sacensībām un apmaksātu ceļu un izdevumus. Neesmu arī tāda līmeņa sportists, lai man būtu pašam savs menedžeris. Tad nu bija tā, ka pats meklēju, kur Eiropā notiek sacensības, rakstīju un zvanīju organizatoriem. Atbilde pārsvarā bija, ka, jā, lai braucu, bet pērc biļeti pats. Ja labi sametīsi sacensībās, varbūt pēc tam kaut ko atmaksāsim (smejas). Un arī pēc tam gāja visādi - daži organizatori pēc tam kompensēja ceļa izdevumus, daži ieskaitīja prēmiju par iegūto vietu. Bija arī gadījums, kad ieskaitīja naudiņu tikai par prēmiju, bet ne par ceļu.

Kā tu saki, es nesūdzēšos, bet vienkārši pateikšu, kā bija - šos piecus iepriekšējos gadus sportā esmu maucis pats. Un tas arī ir pilnībā loģiski, jo rezultātu jau man nekādu nebija. Liels paldies Jelgavas pilsētai, kas man nopirka un uzdāvināja jaunu šķēpu. Bet visādi citādi ieguldos pats. Arī tad, kad jāēd kilogramiem vistas, lai iegūtu spēku (smejas).

Tagad, kad tas paveikts, ar kādām ambīcijām sagaidi Eiropas čempionātu? Jau teici, ka neesi maksimāli labākajā fiziskajā formā. Tad nu šoreiz jau piedalīšanās vien būs sasniegums? Vai tomēr ir kādi augstāki mērķi?

Teorētiski man jāsaprot, ka Eiropas čempionātā nebūšu fiziskajā pīķī. Bet prātā tomēr ir cerība, ka Anglijā uz emociju viļņa tomēr spēšu parādīt savu labāko rezultātu. Citādi jau īsti nevar. Ja brauc uz lielajiem mačiem un nemaz neceri uz savu maksimumu, tad nav loģiski vispār tur braukt. Mana atbilde tādēļ ir - mērķis ir parādīt savu maksimumu. Diez vai es tagad varu skaļi runāt, ka tēmēju uz finālu, kā nekā, es knapi vispār kvalificējos (smaida). Taču jāparāda savs labākais rezultāts.

2024. gadā tavs labākais rezultāts bija 69 metri. Tā brutāli statistikā skatoties, šosezon redzams stabils 8-10 metru kāpums. Tas šķēpmešanā ir milzīgs pieaugums. Kā tas izdevās? Vai viss saistīts ar to, ka pleca trauma palikusi pagātnē, vai arī kaut kas psiholoģiski atnāca vaļā?

Pēc 2024. gada sezonas paņēmu pauzīti, un likās, ka vispār likšu punktu. Tad nu man sanāca tev pagājušā gada augusta intervijā sameloties...

Nē, nē, tu ļoti korekti pastāstīji - ka viss liecina par karjeras beigām, bet skaļi to vēl negribi teikt. Nekas netika "samelots".

Nu jā, bet principā tobrīd jau jutos kā beidzis karjeru. Morāli jutos, ka beigšu. Bet tomēr vēlāk apdomāju lietas, arī mūsu sarunu, un izdomāju tomēr mēģināt vēlreiz. Veltīju tādu ilgāku skatu pagātnei, analizēju, kā man pietrūka iepriekš un kas jāpamaina šoreiz. Galvenais mērķis bija panākt, lai mans ķermenis parāda to, ko patiesībā spēj - ar tādu vīziju veidoju visu savu plānu.

Centos sakārtot savas lietas, galvenokārt plecu. Sadarbojos ar treneri no Anglijas, Čārliju Keju ("Charlie Kay"), kura pieeja mani piesaistīja. Zināju, ka man vajadzēs zinātnē un datos balstītu pieeju, lai tiktu galā ar plecu. Ar šķēpmešanas treneri Andi Anškinu gājam pa šķēpmešanas tehnikas ceļu principā atpakaļgaitā - labojām tās kļūdas, kas bija ieviestas manā šķēpmešanas tehnikā, lai pielāgotos pleca traumas sekām. Tādas kā kompensējošās kļūdas.

Kopā labojām arī manu programmu galvā, lai es vairs nemestu tā, ka visu laiku pieskaņojos plecam. Centos dzīvot kārtīgāk, ēst kārtīgāk, lai ķermenis labāk atjaunotos. Ļoti svarīgs faktors bija, ka pats studēju fizioterapiju RSU, tas pavēra man jaunu skatu uz savu ķermeni un ļāva pieņemt labākus lēmumus. Paldies pasniedzējiem, bez šīm zināšanām es nebūtu pieņēmis tādus lēmumus, kas ļautu atkal atgriezties šķēpmešanā.

Tā konkrēti jau nesaki, bet noprotu, ka šī nav atgriešanās uz vienu sezonu.

Nē, plānā jau tagad ir arī nākamā sezona. Āķis atkal ir lūpā, tur nav, ko noliegt.

Un kāds ir vēlamais loms? Lai gan tiesa, ka šosezon atkal esi krietni uzlabojis rezultātus, taču personīgais rekords tev joprojām ir no 2019. gada - 79.23m. Ņemot vērā, ka jau bija periods, kad nosacīti samierinājies ar karjeras beigām, ko tev personīgi nozīmētu šobrīd tomēr labot personīgo rekordu un sasniegt to skaisto 80 metru līniju?

80 metru metiens - tas ir manas dzīves sapnis (klusi, gandrīz vai čukstot). Tas ir tas, kāpēc vispār esmu atgriezies. Man joprojām ir nepabeigta darba sajūta. 80 metri man ir pa spēkam, es to zinu, es to vienkārši jūtu. Ko tas man nozīmētu? Tas man būtu karjeras vislielākais sasniegums. Tad, kad viss būs beidzies un noslēdzies, vēlos teikt, ka es biju viens no Latvijas 80 metru šķēpmetējiem.

Man šosezon jau viss iekšā trīc, kad atkal un atkal metu 77 un 78 metrus. Kaut kad taču visam jāsaliekas kopā, lai vienā brīdī izsprāgtu tas, kas ir ar laika degli jau ļoti ilgi. Ar milzu nepacietību gaidu, kad to izdosies piepildīt, un domāju, ka to gaida visi, kas man nevēl ļaunu.

Protams, pavisam saldi būtu pārspēt mana trenera Anškina personīgo rekordu - 81.80m. Tas būtu vēl papildus saldais ēdiens.

Taču, atbildot uz jautājumu, ko man nozīmētu 80 metru sasniegšana? Tas būtu viens no manas dzīves emocionālākajiem mirkļiem.