J. Karlivāns: "Pekinā 8000 punkti būs"

Ilgāku laiku dziedēji savainojumus. Potītes savainojumam ir sena vēsture, bet kas bija noticis ar plecu?
2007. gads sākās ļoti veiksmīgi, gribējās vēl labāk un pārcentos. Bija saplaisājusi locītavas somiņa un bija nepieciešams veikt operāciju. Man teica, ka locītava neizskatoties kā 26 gadus vecam vīrietim, bet kā 50 gadīgam kungam (smaida).

Kā jūties tagad?
Šobrīd, salīdzinot ar pagājušā gada nogali, ir labi. Ar plecu viss ir kārtībā, par to es neuztraucos. Ar potīti arī jābūt kārtībā, lai gan startējot Eiropas kausos tāllēkšanā mazliet iesāpējās, tāpēc nākamos lēcienus nemaz neizpildīju, lai saudzētu kāju. Vakar (intervija notika 30. jūlijā – aut.) lecot augstumā ar mazo ieskrējienu (trīs soļi) viss bija kārtībā.

Par cik procentiem esi gatavs Pekinai?
(domā) Par kādiem 70-80 procentiem. Savainojumu dēļ ne viss izdevās kā plānots. 8000 punktus Pekinā dabūšu noteikti (smaida). Jaunu Latvijas rekordu gan nevaru solīt, bet 8000 būs.

Vairāk koncentrējies uz rezultātu vai vietu?
Ja nebūs rezultāta, nebūs arī labas vietas. Olimpiskās spēles ir ļoti prestižas, un parasti galvenais te ir izcīnītā vieta. Tu vari sasniegt personisko rekordu, bet palikt, piemēram, divdesmitais. Domāju, ka no 8000 līdz 8200 punktiem izcīnīs daudzi daudzcīņnieki. Rezultāti būs ļoti blīvi, sportisti ar šo punktu skaitu varētu ierindoties pat no 6. līdz 20. vietai. Katrs punkts būs svarīgs. Mans mērķis ir iekļūt labāko divpadsmitniekā. Daudzcīņa ir daudzcīņa – ne visi tiek līdz galam, galvenais pašam tikt (smejas).

Uz kādu rezultātu biji gatavs pērn Osakā, ja nepatraucētu savainojums?
Personiskā rekorda robežās nostartētu, jo sagatavotība bija laba. Ar šādu rezultātu, šķiet, labāko astoņniekā tiktu. Šogad ir olimpiskais gads, konkurenti palikuši spēcīgāki, rezultāti uzlabojušies. Nākamgad atkal būs klusais gads. Neolimpiskajos gados var tikt augstāk, savukārt olimpiādes gadā ar tādu pašu rezultātu sportisti parasti izcīna zemāku vietu.

Šogad desmitcīņā startēji tikai Eiropas kausos, savācot 7668 punktus...
Tie bija pārbaudes mači, lai zinātu, ko spēju un kā jūtos. Tikai martā lēnām sāku trenēties, maija beigās visu varēju darīt ar maksimālu jaudu, līdz ar to līdz Eiropas kausiem bija tikai mēnesis laika, lai sagatavotos. Biju plānojis savākt 7700 punktus, mazliet pietrūka, taču es par to nesatraucos. Piemēram, augstumu lēcu ar otru kāju taupības režīmā un tur zaudēju diezgan punktu. Nekad nevar zināt, kad tevi piemeklēs kāds savainojums.

Cik sīva ir iekšējā desmitcīņnieku konkurence Latvijā – vai jūtu konkurentu elpu pakausī?
Konkurence ir pastiprinājusies – tagad esam jau trīs spēcīgi desmitcīņnieki Latvijā. Ja kāds Latvijā min uz papēžiem, tas stimulē trenēties aktīvāk. Sīvākais konkurents ir Edgars Eriņš. Eiropas kausos, kur viņš uzvarēja, Edgars nebija pilnīgi vesels. Domāju, ka 8000 punktus var izcīnīt gan Eriņš, gan Atis Vaisjūns. Katram no mums ir savas spēcīgās disciplīnas, piemēram, Edgars mūs apskrien skriešanas disciplīnās (smejas).

Prezidenta kausa izcīņā skrēji 110 metru barjerskrējienu un meti disku, Latvijas čempionātā – lēci ar kārti un meti disku. Kāpēc izvēlējies tieši šīs disciplīnas?
Nevarētu teikt, ka man tās ir vājākās disciplīnas. Prezidenta balvā vajadzēja palīdzēt Vidzemes komandai. Skrēju, lai uzlabotu ātrumu, pārbaudītu kādā formā tagad esmu. Kārtslēkšana Latvijas čempionātā neizdevās – jau pamostoties sāpēja vēders un galva. Iespējams biju apēdis kaut ko... Apsvēru pat nestartēt, taču treniņu nolūkos startēju. Pat šodien lecot kārti treniņos bija labāk nekā Latvijas čempionātā (smejas). Diskā startēju ļoti stabili – metu tuvu 50 metriem. Priekš daudzcīņnieka tas ir ļoti labi.

Kuri ir tavi desmitcīņas iecienītākie veidi?
Tāllēkšana un diska mešana. Šajos veidos arī ir vislielākās iespējas pakāpties augšup. Uz leju var pavilkt kārts. Pērn lecu 4.70, šogad tikai 4.40 – tie jau ir 100 punkti. Ceru, ka izdosies lēkt vismaz 4.60 robežās, tas jau būtu itin pieklājīgi. Domāju, ka Pekinā ar to viss būs kārtībā. Gandrīz visās disciplīnās ir kur pielikt, tostarp arī 1500 metru skrējienā. Cīnīšos līdz galam. Tikai tāpēc, ka kādā brīdī kļūs grūti, nedrīkst sev atlaides dot. Atpūsties varēs pēc sacensībām.

Treniņos tu liec uzsvaru uz konkrētām disciplīnām vai trenējies sabalansēti katrā?
Cenšos visus veidus trenēt vienādi, bet ne vienmēr tas izdodas. Daudzcīņniekiem vienmēr kaut kas sāp, tāpēc dažās disciplīnās nākas pietaupīties (smejas). Sezonas sākumā nelecu augstumā un tālumā, kā arī ar kārti, taču centos trenēties pārējās disciplīnās. Rudenī cenšos neko nemest un nelekt, vairāk paskriet krosiņus mežā, jo tas ir pārejas posms. Ziemai gatavojoties vasaras veidus trenēju mazāk.

Tu pirms četriem gadiem Atēnās un tagad – kas ir galvenās lietas, kuras mainījušās?
Noteikti esmu kļuvis pieredzējušāks. Interesanti, ka šīs būs otrās olimpiskās spēles, bet nevienā pasaules čempionātā savainojumu dēļ nav nācies startēt. Esmu palicis vecāks un gudrāks – visu daru prātīgāk. Savā otrajā olimpiādē būšu drošāks – pirms četriem gadiem rokas un kājas drebēja un nekā nesapratu (sirsnīgi smejas). Atēnās startēju milzīgas auditorijas – 50 vai 60 tūkstošu līdzjutēju – priekšā. Kad startēja kāds grieķis, viss stadions viņu atbalstīja, nevarēja neko dzirdēt, un man kā jaunam sportistam bija grūti koncentrēties. Tikai otrajā sacensību dienā apradu ar situāciju. Šoreiz tādu problēmu nebūs.

Gudri cilvēki saka, ka Pekina vēl nebūs tavas īstās spēles. Vai tā jūties arī pats - ka iekšā vēl rezerves, kas nāks laukā tikai turpmākajos gados?
Rezerves man noteikti ir. Labākās man varētu būt nākamās olimpiskās spēles. Ja man nebūtu jau minēto savainojumu, domāju, ka arī Pekinā būtu konkurētspējīgāks. Uz nākamajām spēlēm jātrenējas vēl prātīgāk, neko nevajag saforsēt – arī rezultātus labāk uzlabot pakāpeniski, nevis par katru cenu nospraust sev mērķi, ka katru gadu rezultāts jāuzlabo par 200-300 punktiem.

Kādos laika apstākļos tev patīk startēt?
Karsts laiks nav mans mīļākais (smejas). Taču sacensību laikā par to nedomāju – kāds ir, tādā jāstartē. Ideāli jau protams būtu startēt tādā laikā kāds ir tagad Latvijā – 25 grādi, saulīte un ne pārāk liels vējš. Būs jācīnās jebkādos apstākļos. Jānoskaņo sevi tam psiholoģiski.

Vai esi ieplānojis startēt desmitcīņā arī kādās sacensībās pēc olimpiādes?
Trīs nedēļas pēc olimpiskajām spēlēm Francijas pilsētā Talensā būs sacensības, kurās es gribētu startēt. Līdz tam vēl ir laiks – jāskatās kā nostartēšu Pekinā un kā būs ar veselību. Bet gribas tur nostartēt, jo man tomēr sezona sākās vēlāk. Turklāt Talensā līdz šim neesmu startējis.

Cik reizes gadā tīri fiziski iespējams izpildīt desmitcīņu?
Optimālais skaits ir četras. Par piecām vairāk nebūtu prātīgi, rezultāti domāju, ka tad būs vājāki. Gadās, protams, izņēmumi. Var jau mēģināt daudz reižu, bet kāda tam būs jēga?

Savulaik Latvijas rekordists bija Rojs Piziks. Vai esat pazīstami un varbūt esi uzklausījis kādu vērtīgu padomu?
Jā, mēs esam pazīstami. Viņš ir mani pamācījis, kam vairāk pievērst uzmanību treniņos un sacensībās. Kad Rojs Piziks beidza sportot, es var teikt vēl tikai tik tikko sāku startēt daudz maz pieklājīgā līmenī. Kad viņš sasniedza ap 8000 punktiem, man bija 6500 (smejas). Taču neviens jau uzreiz ar 8000 punktiem nesāk.

Vai neesi domājis nākotnē starptautiskā līmenī startēt arī kādā atsevišķā disciplīnā?
Visreālāk – tāllēkšanā. Mans personiskais rekords ir 7.82 metri. Protams, ar tādu rezultātu neuzvarētu, bet kādās mazākās sacensībās varētu piedalīties. Tā kā man ir problēmas ar pēdu, tad pārāk bieži necenšos lēkt tāllēkšanu un pietaupīt labākos lēcienus daudzcīņas sacensībām. Reizēm sezonas laikā nav nekādu problēmu, reizēm pirmajās sacensībās izlecu un kāja jau sāp.

Vadims Vasiļevskis nesen intervijā "Latvijas Avīzei" izteicās, ka ja tu neiebildīšot, viņš labprāt Pekinā dzīvotu vienā istabā ar tevi, tāpat kā Atēnās...
Es par to lasīju. Man nekādu iebildumu nav. Viņš brauc ātrāk, lai aizņem man vietu (smejas). Starts mums sanāk vienā dienā – man ir 21.-22. augustā, savukārt viņam 21. augustā ir kvalifikācija, 23. – fināls. Tā kā viņam arī bija problēmas ar veselību, viņš aizbrauca kopā ar izlases ārstiem. Es uz Pekinu došos 9. augustā. Biju domājis neilgi pirms lidot uz Pekinu, bet ārsti pierunāja agrāk, jo man tomēr sacensības ir divas dienas un ir jāpierod.

Vadims ir sniedzis tev padomus saistībā ar šķēpmešanu?
Ne pārāk daudz. Esmu bijis uz treniņiem pie viņa treneres [Valentīnas Eidukas], bet pleca dēļ tie nav bijuši bieži. Domāju, ka rudenī un ziemā sanāks vairāk un nākamsezon varēs cerēt uz labāko personisko rekordu (šobrīd tas ir 60.55m – aut.). Atēnās mans rezultāts šķēpmešanā bija 53 metri, bet vidēji metu no 56 līdz 58 metriem. Divi metri punktu izteiksmē ir aptuveni 30. Tas ir diezgan daudz – ja katrā disciplīnā zaudē šos 30 punktus, kopā sanāk veseli 300.

Kāds ir tavs viedoklis par Pekinas spēļu politisko pieskaņu?
Esmu dzirdējis par to, bet cenšos īpaši par to nedomāt. Dažu valstu līderi brauks uz Pekinu, citu – nē. Es vairāk domāju par sportisko pusi. Man galvenais ir nostartēt, pēc tam, protams, gribētu satikt arī prezidentu (smejas).