Leitis: "Ceru, ka spēšu ielēkt elitē"

-Sezona tev it kā bija laba, tika sasniegts personiskais rekords, taču apmierināts tu noteikti nevari būt...
Tieši tā, jo mērķus nesasniedzu, turklāt savainojuma dēļ nevarēšu tagad startēt. Septembrī bija plānotas trīs sacensības. Viss bija labi – treniņos lēcieni bija tāli, jutu un ticēju, ka varu sasniegt labus rezultātus. Tagad būs grūti finansiāli, jo tiklīdz Tu neesi U-23 trijniekā vai pasaules čempionāta sešiniekā, arī finansējums tiek nogriezts...

-Savainojumi Tev šosezon bijuši vairāki. Tagadējais, cik saprotu, ir ļoti nopietns...
-Jā, biju pie ārstiem un uzzināju, ka sezona man ir beigusies. Šis savainojums bija jau iepriekš – pirms Universiādes Ķīnā startēju Igaunijā, Vīlandē, kur savainoju celi. Aizbraucu uz Ķīnu, bet tur vairāk uzturēju sevi formā, nevis lecu. Atbraucot atpakaļ treniņā neveiksmīgi piezemējos un atkal sajutu celi. Tagad uzzināju, ka ir problēmas ar menisku, iespējams, būs nepieciešama operācija. Pirmdien būs jāiet uz magnētisko rezonansi, bet par 95% var teikt, ka ķirurģiska iejaukšanās būs nepieciešama. Protams, ka esmu vīlies.

-Cik ilgs laiks būs nepieciešams rehabilitācijai, ja operācija notiks?
-Ārsti ir optimistiski. Divu mēnešu laikā es varētu būt tai līmenī, kurā esmu šobrīd. Tas gan tad, ja operācija būs veiksmīga. Joprojām ceru, ka varbūt varēs iztikt bez tās. Jārēķinās ar gan ar sliktāko...

-Cik lielā mērā savainojums ir saistīts ar trim neveiksmīgajiem lēcieniem Universiādē?
-Tiešā mērā nav. Varbūt vienīgi tādā ziņā, ka treniņos nebiju lecis, tāpēc tas atstāja savu iespaidu sacensībās. Iespējams pietrūka lēcienu sajūtas, taču kopumā pats vien biju vainīgs. Varbūt savu lomu nospēlēja aklimatizācija - Ķīnā bija ļoti karsts, nedaudz rāva kājas krampī. Pirmo lēcienu es īsti neizpildīju, saļimu, cilvēki nesaprata, ko esmu izdarījis un pats arī ne. Citreiz tu piecelies no bedres un saproti, kas ir par problēmu un mēģini to novērst, bet šoreiz pēc pirmā lēciena nesapratu neko. Uz otro lēcienu gāju jau nobijies, jo uztraucos, ka varētu atkārtoties tas pats, kas pirmajā lēcienā. Trešais lēciens sanāca labs, taču tika pārkāpts dēlītis.

-Pirms tam nesākusies beidzās arī U-23 čempiona titula aizstāvēšana tāllēkšanā...
-Jā, toreiz savainoju potīti. Līdz pēdējam brīdim cerēju, ka varēšu aizstāvēt titulu. Tieši tāpēc nebiju pieteikts 400 metru distancei, lai gan, ja būtu skrējis, viss būtu labi. Ar treneri nolēmām pasaudzēt potīti ar cerību, ka varēšu tikt uz pasaules čempionātu. U-23 čempionātā konkurence bija patiešām spēcīga, taču arī pats biju labā formā, ko vēlāk apliecināja arī starts Latvijas čempionātā, kur sasniedzu personisko rekordu – 7.98 metrus. Tiesa, Latvijas čempionāts ir cits stāsts – tur bija slikti laika apstākļi, slikts segums un arī emocijas vairs nebija tās... Iekšēji bija panīkums, jo sezonas galvenajās sacensībās, kurām biju gatavojies, nevarēju sevi pierādīt. Potīte nedaudz lika par sevi manīt, bet sacensību laikā par to nedomāju. Pēc starta tā bija sapampusi, taču tā, kā bija labs rezultāts, tad priecājos par paveikto. Šobrīd potīte problēmas vairs nerada.

-Pie labas veselības, cik noprotu, biji rēķinājies ar pasaules čempionāta un olimpisko normatīvu (B normatīvs – 8.10 – aut.)?
-Jā. Šogad viens no galvenajiem mērķiem man bija izpildīt šos normatīvus. Ja tas būtu noticis, uz pasaules čempionātu brauktu. Primārais, protams, bija aizstāvēt U-23 čempiona titulu, ko paveicot nošautu divus zaķus ar vienu šāvienu – uzvarētu šajā čempionātā un izpildītu normatīvu. U-23 čempionātā gūt panākumu varēja tikai ar labu rezultātu, kas noteikti būtu normatīva robežās vai augstāks.

-Izpildot normatīvu, Tu labotu arī 28 gadus veco Latvijas rekordu...
-Par to, ja godīgi, es īpaši nedomāju. Vairāk biju aizdomājies par U-23 rekordu 400 metros, taču tā arī to neizdevās īstenot.

-Runājot par 400 metriem – vai nopietnā līmenī nākotnē plāno startēt arī šajā distancē?
-Tādu iespēju neizslēdzu. Ar gadiem šajā disciplīnā kļūstu apzinīgāks – jūtu, kur varu pielikt, kur un kā skriet. Tagad vairāk ieklausos savā organismā. 400 metrus šobrīd gan skrienu reti, īpaši netrenējos. Parasti šajā distancē startēju, ja man ir kāds savainojums, kas liedz lēkt tālumu. 400 metri nav tik traumatiski [kā tāllēkšana].

-Šogad, kā zināms, sasniedzi personisko rekordu. Cik precīzi trāpīji uz dēlīša, vai nebija rezerves, uz kā pamata uzlabot rezultātu?
-Atspēriens bija diezgan precīzs. Rekordu es sasniedzu pēdējā lēcienā, taču labs man bija arī pirmais, kad sanāca pavisam neliels pārkāpums. Tas lēciens bija ļoti tāls. Precīzi nepateikšu, taču pēdējais salīdzinot ar pirmo bija ne tuvu tam. Pēc pirmajiem diviem neieskaitītajiem rezultātiem trešajā dabūju satipināt, lai tikai tiktu finālā.

-Cik grūti ir saņemties, ja pirmie divi mēģinājumi nav ieskatīti un viss izšķiras trešajā?
-Tas atkarīgs no sacensībām. Pēdējā laikā man ir grūtības trāpīt atspēriena dēlītim. Latvijas čempionātā zināju, ka varu satipināt, uzlēkt 7.10 un kaut vai kā astotais iekļūt finālā. Nesen biju Ķīnā, kur spriedze bija pavisam cita. Mani nedaudz sabiedēja pirmais mēģinājums, kam sekoja arī otrais. Tur ar satipināšanu nekas nesanāktu. Lai gan tur finālā varēja tikt ar 7.61 metriem, tātad iespēja bija. Pārkāpu tik un tā. Ja man jau būtu normatīvs un nebūtu ne par ko jāuztraucas, varbūt viss izdotos labāk...

-Minēji problēmas ar atspērienu. Kur vēl jūti rezerves, uz kā pamata vari uzlabot savu rezultātu?
-Būtu labi, ja es nebūtu tik traumatisks. Pērn starts Eiropas čempionātā Barselonā bija tikai trešais sezonā. Arī šogad saudzēju kāju, savainojuma dēļ izlaidu Ostravu un tagad beidzot sajutu, ka varu lekt. Gatavs biju labi, taču nesanāca to realizēt.

-Sākumā jau minēji finansējumu. Kāda situācija ar to Tev solās būt nākamgad?
-Šobrīd neesmu tādā līmenī, lai varētu pelnīt komercmačos, esmu priecīgs, ja varu nostartēt kādās labās sacensībās kaut vai pieredzes pēc. Šogad man bija LOV atbalsts, taču par nākamo gadu stipri šaubos. Ja nu vienīgi tiek izveidota kāda īpaša programma sportistiem, kam ir cerības tikt uz olimpiādi un kuru rezultāti ir tuvu normatīviem. Maza cerība ir, taču pie mūsu apstākļiem mūsu valstī tas nespīd. Būs grūti! Varbūt palīdzēs Rīgas dome, nezinu...

-Nāksies atteikties no nometnēm, kas iepriekš bijušas...
-Domāju, ka noteikti. Būs jāsāk domāt, kur ikdienā būs jātērē līdzekļu, vairāk jābrauc ar sabiedrisko transportu [nevis mašīnu], kas apgrūtinās tikšanu uz augstskolu un treniņiem. Tagad pārvietojos ar mašīnu, taču, ja gribēšu sasniegt augstus rezultātus, kaut kas būs jāupurē. Šogad man pēdējais gads universitātē, ceru, ka visu varēšu apvienot. Tā kā tagad kādu laiku nevarēšu trenēties, tad iespējams uzmantošu to lietderīgi un uzsākšu rakstīt bakalaura darbu (Leitis studē RSU Rehabilitācijas fakultātē Uztura studiju programmā – aut.).

-Šobrīd Latvijā Tev vienīgais nopietnais konkurents ir Elvijs Misāns. Bet kas ir aiz jums?
-Godīgi sakot, Elvijam jāsaka liels paldies, jo, kad viņš ziemā uzlēca astoņus metrus, tas kaut kādā ziņā mani pamodināja un deva papildus motivāciju. Nav viegli noskatīties, kā konkurents aizlec tālāk, taču tai pat laikā tas tevi mudina strādāt vairāk un sīkāk pārdomāt lietas, kas pietrūkst, lai sasniegtu tādus pašus rezultātus.

Ziemā labi lēca Ņikita Paņkins, taču vasaras sezona nezināju iemeslu dēļ viņam ne visai laba izvērtās. Puisis jau ir talantīgs. Negribas nevienu nomelnot, taču vairāk laikam tā īsti konkurentus neredzu (iesmejas).

Tu noteikti seko līdzi arī pasaules čempionātam. Kas pagaidām tevi visvairāk pārsteidzis?
-Ļoti žēl, ka finālā netika šķēpmetēji, bet prieks par Madaru Palameiku. Vispār šis ir negatīvi interesants čempionāts, jo diskvalifikāciju dabūja Bolts, 110 metru barjerās uzvaru atņēma Roblesam. Katru dienu notiek kaut kas negaidīts. Man par pārsteigumu tāllēkšanas kvalifikāciju nepārvarēja [DĀR tāllēcējs Godfrejs] Mokoena. Redzēju, ka pirmie divi lēcieni viņam nav ieskaitīti, tādejādi trešais mēģinājums bija "būt vai nebūt", tādēļ saminstinājās un neuzlēca to, ko spēj (personiskais rekords 8.18, kvalifikācijā uzlēca – 8.00). Tas arī parāda, ko nozīmē tas, ka trešais lēciens izšķir visu.

-Kurš uzvarēs tāllēkšanas finālā?
-Skatoties kvalifikāciju, redzēju vairākus potenciālus uzvarētājus. Labs izskatās [zimbabvietis Ndzgonidzaše] Makuša. Viņš aizlēca 8.11, taču viņš atspērās 25 centimetrus no dēlīša. Pārliecinošs bija Dvaits Filipss, bet [sezonas līderis] Maikls Vats domāju, ka finālā noteikti startēs labāk nekā kvalifikācijā.

-Inetas Radevičas bronza, ņemot vērā līdzšinējos rezultātus šogad, nepārsteidza?
-Viņa bija kā melnais zirdziņš. Viņa mērķtiecīgi gatavojās pasaules čempionātam, ar visu bija nodrošināta, par ko man tikai prieks. Ja tev ir miers, ka viss ir nodrošināts, tu vari izbaudīt sacensības. Tieši tas man šķiet ir viņai – viņa izbauda. Vai viņa ir piektā, ceturtā vai trešā, viņa priecājas. Es parasti izeju no bedres ar rūpju pilnu seju (smejas). Pārsteidza zemie rezultāti sieviešu tāllēkšanā, taču Radevičai tas nāca par labu, jo viņa bija stabila. Žēl Laumas Grīvas, šosezon viņa bija sevi labi parādījusi. Domāju, ka viņa Universiādē dabūs medaļu un arī pasaules čempionātā sevi labi parādīs. Lēcieni Ķīnā bija labi, taču iespējams, ka savu ietekmi atstāja nogurums, jo sezona bija gara. Ja es biju LOV apgādībā, tad viņai tādas iespējas nebija un bija jābrauc uz daudzām sacensībām, kur var nopelnīt. Enerģijas cilvēkam ir tik, cik ir un, ja nav iespējas pilnvērtīgi atjaunoties, tad ir grūti...

-Noslēdzot sarunu – neskatoties uz veselības likstām, ar kādām cerībām skaties uz nākamo sezonu? Apņēmība un optimisms pašam nav zudis?
-Šobrīd ir neziņa par to, kā nāksies izdzīvot nākamo gadu, taču motivācija sevi pierādīt nav zudusi. Esmu vēl gana jauns, gribu tikt uz olimpiādi, tāpēc jācer, ka spēšu ielēkt elitē un tur noturēties. Ir sajūta, ka es varu, ko parādīt un es gribu to paveikt.