Meklējot snaudošo snaiperi un vietējo žeņšeņa sakni
Rīgas Dinamo sastāva komplektācija rit gaitu, ko varēja prognozēt – mēs pie visiem ratiem un silēm būsim pēdējie, tāpēc varbūt ir vērts paskatīties vispirms sev tuvākajā apkārtnē un tikai pēc tam grābstīties gar leģionāru caurumiem.
Protams, ka mācīt menedžeri Sējēju un treneri Šupleru – tieši viņi veido sastāva pamatu – nav šo rindu autora uzdevums. Vīri paši gudri, pierādījuši, ka spēj savākt komandu lieliem cēlieniem. Bet no malas vērot procesus mums neviens neliedz. Nu, piemēram, mūžīgā vaimanāšana par Rīgas Dinamo mazo budžetu. Jā, tas varbūt ir mazs, ja salīdzinām ar Krievijas bagātajiem klubiem, taču naudu jau var tērēt dažādi. Pašmērķis tērēt daudz naudas spēlētāju iegādei vēl negarantē rezultātu – varbūt tieši ar mazām iespējām mēs tirgū divtik skrupulozi pētām darbojošās personas un beigu beigās spējam atlasīt lietderīgāko no skudru pūžņa. Kur ir garantija, ka Sējējs un Šuplers ar lielu naudas maisu hokejistu tirgū padarīs varoņdarbus ar pozitīvu izskaņu? Viņiem nav tāda pieredze. Tostarp iepriekšējie divi gadi parāda, ka stresa jeb knapas kabatas apstākļos abi minētie kaut kā tās sastāva kontūras saķīmiķo. Par kompetenci selekcijā liecina arī realitāte, kas skaudri nolika pie vietas Dinamo vadību šajā pavasarī – veikuši krietnu darbu, vervējot sev vajadzīgos kadrus, Normunds un Jūlis vienā dienā atklāja, ka visi sarunātie censoņi ar Rīgas piedāvājumiem aizgāja pie krieviem un palūdza par dažiem desmitiem tūkstošu – bet atsevišķos gadījumos arī simtu - eiro vairāk. Tā kā Dinamo izlūki hokejistu atlasē jau priekšdarbu bija veikusi, krievu klubi bez vārda runas ņēma šos kadrus savā paspārnē, esot pārliecināti par Rīgas komandas menedžeru tālredzību un kvalitātēm. Sanāk, ka šajā tirgū esam tādi kā trauku mazgātāji... Jā, bet vai mēs pirmie, kam šāds liktenis? Jāsadzīvo ar to, kas ir kabatā, nevis jāgaudo par to, ko nekad nedabūsim. Šajā ziņā Sējējs ir vairāk pie zemes, jo Šuplera diskogrāfijā ir vairāki hīti par leģionāru neizbēgamo, obligāto un lielo klātbūtni... Ko tagad meklē Dinamo? Faktiski, neko vairāk par labām viduvējībām viņiem tirgū nedabūt. Un vēl ir jāuzmin tā sauktā snaudošā snaipera potenciāls. Kaut kas līdzīgs no Marsela Hosas stāsta, kas pirms karjeras Rīgā nu nekādi nebija ierakstāms snaipera kārtā, bet – nonācis īpašajā aprūpē, par tādu kļuva. Tagad jāmeklē vēl kāds ar apslēpto talantu, par kuru citiem ir vienaldzība. Lai nu kāds bija Hosa kā komandas spēlētājs, tomēr viņa gūtos 30+ vārtus sezonā kādam (-iem) vajadzēs aizstāt.
Ironiski, ka tas, ko Sējējs pirms kāda laika sauca par pilno vai piesātināto spēlētāju tirgu, lielā mērā pašu Rīgas Dinamo nemaz neskar. Jo pieejamajā tirgū, kontekstā ar KHL, valda stereotips – ja es braucu spēlēt uz Krieviju (arī Rīgu, lai cik tā skaista un sakopta nebūtu!), tad es arī paprasu naudu. Var jau Dinamo menedžeris paklusēm un mazliet skaļāk šķendēties par pašmāju hokejistu apetīti, taču ne mazāka (lielāka!) ēstgriba ir jebkuram leģionāram, ko šajās dienās viņi uzrunā. Tad ir jāizsver, kas būs tavi sastāva stūrakmeņi? Karsums, Ņiživijs un Miķelis šobrīd noteikti summā neprasa vairāk kā pērn saņēma Karija (220 00 eiro – šie un zemāk sauktie ir neoficiālie cipari, kas atbilst vai bija tuvu realitātei), Iguldens (250 000 eiro) un Petrovickis (150 000 eiro). Nu, labi, piemeties klāt Sveta (200 000 eiro) naudiņu, ko ierakstījām skurstenī...Tur pietiktu ar uzviju! Kāpēc ar saviem puikām nevienoties? Leģionāri var nodrošināt hokeja kvalitāti laukumā, taču sirds šiem algotņiem nav piesieta Latvijai. Bet lielas uzvaras var izcīnīt tikai ar sirds spēku un tikai pēc tam kā motivācija ir kases lodziņš... Ārzemniekiem šī vērtību sistēma ir mazliet ar citiem uzsvariem. Ne jau tāpat vien NHL finansiāli vājākie klubi savos sastāvos par katru cenu mēģina dabūt vietējo sakni – jo tas ir sava veida žeņšeņs...
Kas no budžeta paliek pāri, ja paturam prātā Sējēja sakramentālo frāzi, ka „vairāk naudas kā pērn mums nebūs”? Ja principiāli ir nolemts atteikties no Masaļska pakalpojumiem un ir droši, ka pie Dinamo šķīvja neaicinās arī Pruseku (180 000 eiro), tad vārtsargu tirgū var meklēties. Ziemeļamerikas pusē varētu būt entuziasms, jo KHL zīmols šos var iedvesmot ar labiem precedentiem – Ešs, Garnets u.t.t. Vai par katru cenu būtu jānolīgst divi leģionāri vārtos jeb tomēr – viens varētu būt savējais – tas atkal ir tehnikas un izpratnes jautājums. Ja grib ņemt divus labus ārzemniekus, tad tas ir mēģinājums tērēt naudu, nedomājot. Ja galvā ir ideja, ka viens var sezonas laikā neizturēt – tad atkal kaut kas nav kārtībā ar pārliecību. Varbūt labāk domāt, ka tieši tas viens būs galvenais vilcējs, bet otrs – viņa piesedzējs. Nelaižam klāt domas, kas paredz jau neizdošanos, savainojumus, formas kritumu, vēl pirms sezonas ir sākusies utml. Pasaulē tikai ļoti treknās komandās atļaujas algot uzreiz divus labus vārtsargus un, cik zināms, Dinamo nevar sevi pieskaitīt šim resnajam galam. Pat Dinamo vēsturē ir slavenais gadījums ar olimpisko čempionu Samoilovu un „Latvijas bērza” sporta skolas audzēkni Irbi... Kas tur beigās sanāca, Normundam Sējējam vajadzētu atcerēties, jo viņš tajā komandā pats spēlēja. Tajā pašā laikā no Dinamo darba kabinetiem pienāk ziņas, ka komanda tomēr vēl nav atmetusi ideju par Masaļska pakalpojumiem – lai arī ar pieticīgu, tomēr jaunu piedāvājumu šie mēģina pietuvoties Edgara orbītai.
Ja aizsardzībā tiek meklētas vēl darbojošās personas, jājautā – cik beigu beigās aizsargu mums šajā komandā būs? Ozoliņš, Reķis, J.Rēdlihs, Laviņš, Galviņš, K. Rēdlihs, Cibuļskis, Andersons... Vismaz par visiem nosauktajiem Sējējs ir teicis, ka vienošanās ir panāktas (Jēkabam un Oskaram ir spēkā pērnie līgumi). Arguments, ka šo līniju vajag stiprināt, pagaidām neiztur kritiku, jo tur šobrīd atrodami visi komponenti, ko meklē jebkurš KHL klubs. Jā, vienmēr var vēlēties kaut ko vairāk, bet esam reālisti – Dinamo tam nevajadzētu būt pašmērķim. Tad jau labāk mazliet vairāk iespringstam uzbrucēju frontē, kur mums nebeidz vajāt hroniskais centru spēlētāju trūkums. Par Hosas pagājušās sezonas algu (500 000 eiro) var nolīgt divus labus uzbrucējus/leģionārus, bet tik pat labi šis viens var būt Herberts Vasiļjevs. Starp citu, Vasiļjevam klubu sezonas vienmēr ir solīdākas par viņa sniegumu izlasē pasaules čempionātu pavasaros, bet tajā pašā laikā jāatceras, ka pagalam pieticīgs bija Herberta sniegums, kad viņš reiz jau gribēja apart krievu augstākā labuma hokeja laukus. Tur vēl galva jālauza... Atliek vienoties vēl ar Dārziņu, Cipuli, Meiju un rūpīgi izsvērt jauno spēlētāju klātbūtni. Tam pašam Bukartam (viņam, Spruktam un Džeriņam ir līgumi) ceturtā maiņa varētu būt jau noiets karjeras posms un to vajag veicināt. Beigu galā vajag izmantot arī to, ka savējie pēc divu gadu paburzīšanās ir palikuši šajā līgā tikai labāki, nevis sliktāki. Par to ir vērts maksāt, ja abas puses vienojas. Uzsvars tiek likts uz vārdu „vienojas”... Paturam prātā, ka ugunsgrēku dzēst vai ielāpus meklēt var arī sezonas laikā – paši dinamieši taču šo ceļu ir minuši. Tā vienmēr būs iespēja, ko diktēs turnīra gaita un neparedzamie apstākļi. Šobrīd vicināt leģionāru karodziņus ir dārgākais no priekiem, jo neko mazāku par 250 000 eiro sezonā viņi neprasa. Gaidīt, ka kaut kas izmainīsies tirgū – to var, bet jūlija beigās jau sāksies treniņu nometnes. Paturam prātā, ka - lai arī cik naudas ziņā pievilcīgs ir KHL lielveikals, daudziem hokejistiem arī tas nav arguments. Piemēram, mums zināmais aizsargs Vestkots pirms mēneša atstāja uz galda jau noslēgtu Minskas Dinamo līgumu par 850 000 dolāru sezonā un aizbrauca spēlēt uz Šveici, piekrītot tur paņemt 500 000... Starp citu, Šveici kā savu pirmo Eiropas mājvietu noskatījuši arī vairāki no tiem Ziemeļamerikas hokejistiem, kurus Rīgas Dinamo uzrunāja, kā jaunās sezonas iespējamos sastāva stūrakmeņus. Var jau teikt, ka Rīga ir skaista pilsēta un tā patīk ārzemniekiem vairāk nekā Ņižņijkamska, taču KHL sezona nenotiek tikai Rīgā... Ja salīdzina, ko šobrīd spēlētāju tirgū dara mūsu kalibra komanda no tās pašas Minskas vai Ņižņijnovgorodas, tad mēs patiešām izskatāmies kā snaudošā princese. Tajā pašā laikā stresam arī nav pamata, jo Rīga nekad nav hokejā savas lielākās uzvaras sasniegusi tikai ar leģionāru durkļiem vien. Pat otrādi – reizēs, kad esam domājuši, ka vezumu vilks ārzemnieki, viņi patiešām izrādās tikai algotņi...
Paskatāmies uz provizorisko sastāvu uz papīra. Kādas ir sajūtas? Nu, jā – no Latvijas izlases nekur neaizbēgsim... Šuplers noteikti negribētu trenēt šādu komandu. Tajā pašā laikā šajā sastāvā esmu ielicis vismaz pāris tādus cilvēkus, kas šobrīd nebūt neraujas iekļauties slovāka speciālista vadītajā korpusā. Arī tas spēlē lomu, kad spēlētājs meklē vai izvēlas komandu... Bet papīrs pacieš visu. Pieņemsim, ka jauno sezonu sāksim ar šādu izklājumu vai māliem.
Uzbrucēji: Ņiživijs, Vasiļjevs, Cipulis, Karsums, Sprukts, Bukarts, Dārziņš, Džeriņš, M.Rēdlihs, Meija, Ankipāns, leģionārs/centrs, juniors. Iekavās - Vilkoits, Pečura.
Aizsargi: Ozoliņš, Reķis, J.Rēdlihs, Laviņš, Galviņš, K. Rēdlihs, Cibuļskis, Andersons.
Iekavās – Birziņš.
Vārtsargi: Leģionārs. Iekavās - Raitums vai Lūsiņš.
[+] [-]
+3 [+] [-]
Atkal nepiekritīšu par šādu dalījumu mūsdienu sportā. Viss no cilvēka atkarīgs. Labi var redzēt, ka arī dažiem mūsējiem ar sirdi vairāk velk uz to pusi, kur vairāk maksā.
Piekrītu, ka aizsargi jau daudz (ja panākta vienošanās ar minētajiem), bet nepārliecina, ka būs uzlabojumi, salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu, kad spēle kopumā bija briesmīga. Protams, ne jau tikai no aizsargiem tas atkarīgs, bet tomēr. Man liekas, ka tieši uz kādu aizsargu un labu vārtsargu (nedomāju Masaļski, bet vispār) nevajadzētu taupīties. Nevis par katru cenu savākt tikai uzbrucējus, kā pērn, kad 4.maiņā veči ar bārdu kapāja, bet uz mūsu vārtiem 30+ metienu - norma.
Un atkal tās piezīmes par Šupleru. Vienmēr būs spēlētāji, kuriem nepatiks kāds treneris un gribu redzēt tādu, kurš negribētu ar labu leģionāru/spēlētāju palīdzību pastiprināt sastāvu.
+3 [+] [-]
+5 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
+5 [+] [-]
Ja runā par jaunajiem, ko var pieteikt papildus - tad bez Pelša un Podziņa ir arī Bičevskis, Upītis, Biezais, M.Lipsbergs. Vismaz pirmie divi izskatījās labāk par Pelšu. Starp citu, Tevi nepārsteidza, ka Pelšu nenosauca pēc U18 čempja starp 3 labākajiem Latvijas izlases spēlētājiem? Par tādiem tika nosaukti - Diļevka, Girgensons un Dāvis Straupe.
Par Podziņa izredzēm daudz nespriedīšu - neesmu viņu redzējis darbībā.
Ne Pečura, ne A.Džeriņš vēl nevelk līdz RD 3. maiņas centram - to varēja redzēt PČ. Ar vienu centību vēl ir par maz.
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
tāpēc ZAmerikā ir AHL, tāpēc Zviedrijā tādi spēlētāji tiek izīrēti uz Allsvenskan, Krievijā - uz Augstāko līgu u.t.t.
[+] [-]
Jaunie (kaut gan, kādi vairs Pečura un A.Džeriņš jaunie!) ir jāiespēlē līmeni zemāk nevis uzreiz augstākajā līmenī. No kluba prasa rezultātu nevis "jauno iespēlēšanu" - ja klubs sāk regulāri zaudēt, krītas apmeklējums un klubam ir mazāk naudas.
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Nav dzirdēts, ka Latgale taisītos spēlēt BAČ vai arī Lembis hokeju attīstīt...
[+] [-]
+3 [+] [-]
Tikai lieta tāda, ka RD kontekstā tādas maiņas Dārziņš-Džeriņš-Rēdlihs nav. Tāpat kā nav maiņas Štāls-Pečura-Meija. Un nomainot vismaz vieno spēlētāju šajās maiņās viss izskatīsies pavisam savādāk.
Un te jau nav nemaz runa par to, ka Rēdlihs par hokeju PČ laikā maz domāja (kas arī saprotams), Dārziņš arī bija visai nemanāms. Tāpat, ja maiņa spēlē bez centra, tad pa malām var likt kaut Ovi un Kovi, nekas prātīgs nesanāks.
Tāpat, ja vēl atceries, RD trenē cits onkulis, no Slovākijas, līdz ar to katrai maiņai ir citi uzdevumi. Un šī "labā spēle" to arī nozīmē - cik lielā mērā spēlētājs var iejusties konkrētā komandā, izspēļu sistēmā. Tb nevajag jaukt Znaroka komandu un Šuplera komandu.
Par nosēdināšanu malā - viena lieta ir spēle, kas cits, pieredze. Kas, tavuprāt, ir labāk, izšķirošā momentā laukumā palaist jaunu censoni, kurš aiz lielās gribēšanas visu sačakarē, vai +/- pieredzējušu spēlētāju, kurš, lai arī dotajā momentā nekādus superskilus nerādīs, bet arī nenolažosies?
A Arnasonu ar Bukartu pareizi salīdzināji, jaunajam spēlētājam ir par ko padomāt (un viņš to pats arī ir atzinis) - jo pilnīgi demotivēts spēlētājs uz pieredzi un klasi 26 spēlēs tiek pie 11 punktiem, kamēr "daaaaudz labak" spēlējošais jaunais un centīgais hokejists 32 spēlēs - pie septiņiem. Manuprāt, te arī ir atbilde kāpēc spēlē viens un nespēlē otrs (papildus jau izteiktajam).
P.S. Labāk nākamreiz kad rakstīsi savas iedomātās puspatiesības, pirms tam padomā divreiz vai tā ir.
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
Negāju arī to brīdi, kad Masaļski izmeta no komandas!
[+] [-]
[+] [-]