Krievs? Latvietis? Podziņš!

Kad pērn Rīgas Dinamo KHL jauno spēlētāju draftā izvēlējās Kriļja Sovetov uzbrucēju Aināru Podziņu, maz bija tādu, kas saprata – no kurienes uzpeldējis šāds kadrs. Pēc vārda un uzvārda – latvietis. Dzimis Jūrmalā, taču visu savu apzinīgo mūžu nodzīvojis Maskavā. „Man stāsta, ka esmu lēkājis pa Jūrmalas smiltīm, jūru – taču neko tādu no savas bērnības neatceros...”

Ko Krievijas ģērbtuvē dara pretinieks?

Ainārs dzīvo kuplā ģimenē – mamma, tētis, divas māsas, divi brāļi un vēl vecmāmiņa. Arī Latvijā viņam esot radi – onkuļi, tantes, taču satikti vēl neesot. Par attālu radinieku viņš sauc arī Latvijas izlases aizsargu Jerofejevu – abu dzimtas kaut kādās pakāpēs krustojoties. Vecāki ir strādnieku šķiras – kopā rosoties kompānijā, kas ražo automašīnu riteņu diskus. Bet uz hokeju mazo Aināru – tobrīd gan viņš skaitījies jau nepiedienīgi vecs – astoņu gadu vecumā aizvedis tētis. „Atceros, ka man rokās bija tādi ziemas dūraiņi, galvā ķivere – tāds modelis kā Sandim Ozoliņam, bet nūjas nebija. Tēvs nākamajā dienā aizskrēja uz veikalu, lai nūju nopirktu, bet pārdevējs viņam vaicā – uz kuru pusi puika spēlē? Viņš gudro, gudro, beigās nopirka – protams, uz otru pusi... Es esmu labrocis.” Hokejā Aināram izdodas izcelties, jo trīspadsmit gadu vecumā viņu iekļauj Maskavas izlasē, bet kopš četrpadsmit gadiem viņš tiek pierakstīts arī Krievijas attiecīgā vecuma gājuma valstsvienībā. Mēģiniet iztēloties, cik bija konkurentu uz šīm vietām. „Sanācis spēlēt arī pret Latviju – turnīrus gan neatminu, bet vārtus esmu metis... Atceros, reiz treneris ienāk ģērbtuvē un puspajokam visu priekša norūc – sak, ko te pretinieku komandas spēlētājs dara... Spēle vēl nebija sākusies – bija jautri, bet atzīstu – arī jocīgi. Kad guvu vārtus, šis atkal ķircina – sak, ko tu savējo vārtos ripas met...” Podziņš ir spēlējis kopā ar šobrīd NHL draftā novērtētiem uzvārdiem – Kabanovs, Gaļijevs, Kuzņecovs, Teļegins... Kāpēc pašam nav izdevies tikt starp izredzētajiem? „Nezinu. Laikam neesmu bijis gana labs... Bet NHL draftam sevi īpaši nevirzīju. Es pat negāju uz tiem testiem, kas parasti ir priekšnoteikumus, ja gribi, lai tevi pamana amerikāņi vai kanādieši. Arī Krievijas izlasē mani pēdējā laikā vairs neņēma, lai gan līdz septiņpadsmit gadu vecumam biju stabils pamatsastāva spēlētājs. Mans mērķis šobrīd nav NHL fārmklubs – es gribu spēlēt Rīgas Dinamo. Tas noteikti ir daudz prestižāk nekā zemās Amerikas līgas...”

Kopā ar līdzjutējiem

Kad Podziņu pērn izvēlējās Rīgas Dinamo, viņš esot staigājis kā pa mākoņiem. „Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Dinamo ir labākā komanda visā līgā, bet te, pēkšņi – viņi mani paņem zem sava jumta... Ja godīgi, pēc drafta gaidīju kādu zvanu no Rīgas, taču nesagaidīju... Varbūt viņi mani nemaz tik nopietni nevērtēja, bet – ja izvēlējās, laikam taču kaut ko bija ievērojuši.” Maskavā Ainārs ir apmeklējis visas Rīgas Dinamo spēles – stāvējis kopā ar latviešu fanu kopiņu un skandējis saukļus. No tā bariņa viņam izveidojošās labas attiecības ar daudziem dinamiešu līdzjutējiem. „Man viņi visi ir ļoti labi paziņas, vēlos pateikties par kopā pavadītajiem mirkļiem, kas bijuši patiešām neaizmirstami – no Rīgas līdzjutējiem patiešām izstaro spēks... Vajadzētu viņus visus nosaukt vārdos, taču tad, atvainojiet, kāds noteikti ātrumā aizmirstos. Tāpēc saku īsi – veči, es jūs atceros! Paldies!” Pēdējo vārdu Ainārs pasaka latviski un pēc tam viņš nober vēl vairākas standarta frāzes no sērijas – paldies, labvakar, sveiki... „Latviešu valodu neesmu mācījies, taču esmu gandrīz pārliecināts – kā paburzīšos un ierīvēšos hokejā, tā paņemšu sev skolotāju, lai to apgūtu. Tas man nebūs apgrūtinājums.”

Bēgot no armijas

„Vēlā pavasarī braucu metro un mani pārsteidza kāds tālruņa zvans. Redzu – numurs no ārzemēm... Paceļu un man saka: „Te zvana....Rīgas Dinamo... mani dēli...vajadzētu satikties... tiekamies rīt pie laukuma...” Sakari apakšzemē bija briesmīgi, pusi nesapratu, bet to, ka man vajadzēs ar zvanītāju satikties, tas bija skaidrs. Tajās dienās Maskavā notika jauniešu hokeja turnīrs, kur piedalījās arī abi mani jaunākie brāļi – Haralds un Zigurds. Sapratu, ka mēs ar Dinamo cilvēku tur arī sapazīsimies. Sākumā domāju, ka tas ir Roberta Bukarta tēvs Ralfs, taču viss izrādījās savādāk... Kad ierados arēnā, ieraudzīju pie laukuma apmales Normundu Sējēju. Domāju, ka esmu pārskatījies. Uzgriezu numuru, kas bija saglabājies manā tālruņa atmiņā un aiz muguras un klausulē izdzirdu sinhronu atbildi: „Te Normunds Sējējs...” Tas bija vēl viens neaizmirstams mirklis. Man galvā bija Kriļja Sovetov cepurīte, bet Normunds to nocēla, iedodams vietā Rīgas Dinamo cepurīti ar septiņpadsmito numuru. Man acis mirdzēja kā bērnam konfekšu veikalā!” Kopš tās dienas Ainārs pie friziera nav bijis un arī Dinamo cepurīti nēsājis vai katru dienu. „Nav sanācis laika, lai gan apsolos – par mežoni šajā ziņā nepalikšu... Normunds mani uzaicināja uz treniņnometni, kas manām ausīm bija kaut kas neticams. Biju soļa attālumā no sava pirmā lielā mērķa – spēlēšanas Rīgas Dinamo”. Tajā pavasarī Ainārs Podziņš tika pie vēl vienas zīles, kas bija kokā – viņš iestājās Maskavas fizkultūras institūtā, hokeja treneru nodaļā. „Ja godīgi, tā bija vienīgā iespēja kā izvairīties no obligātā karadienesta. Man Krievijas armija nevilināja, bet vaļā no tās var tikt tikai trīs gadījumos – vai nu tu esi invalīds, psihiski nepieskaitāms vai students.” Par studentu mūsu jaunais laikabiedrs kļuva viegli, nokārtojot visus speciālos eksāmenus un pārliecinoši iegūstot lielāku punktu summu, kas viņam garantēja vienu no septiņām budžeta vietām. „Man skolā bija labas atzīmes, priekšmeti padevās, tāpēc neko daudz satraucies nebiju. Iestājos klātienē, bet – kā būs tālāk, nezinu. Vajadzēs pasniedzējas kādā brīdī aplaimot ar kādu ziedu un konfekšu kasti – gan jau izgrozīšos, gan jau visu sakārtošu.”

Krekli un dūša

Rīgā viņš gribējis dabūt kreklu, uz kura būtu numurs – 69. „Tas lasās no abiem galiem, lai kā arī to negrieztu. Maģisks skaitlis – mans laimes cipars. Taču komanda man beigās iedeva 29. Daudz nesprēgāju, jo es jau neesmu Ozoliņš vai Ņiživijs, kas te var kaut kādus noteikumus izvirzīt. Turklāt, ja tā padomā – ne jau numurs nosaka spēlētāja kvalitāti. Iedod Greckim kreklu ar jebkuru citu numuru – vai tad viņš vairs nebūs Greckis? Uz laukuma ir jāspēlē nevis numura vai uzvārda dēļ, kad atrodas uz krekla muguras, bet gan par to zīmolu, kas ir katra krekla priekšpusē!” Ainārs to pasaka ar tādu patosu, ka gluži vai kamols saskrien kaklā. Pavaicāju, ko viņš var parādīt uz ledus, kādas ir viņa priekšrocības? „Ar fizisko gatavību man problēmu nebūs – nav runa par muskuļu masu, bet gan par sīkstumu. Man ir visai pieklājīgs starta ātrums, domāju – labi manevrēju... Uz ledus nepiekāpšos ne par metru! Šajā ziņā dodu garantijas: man kā hokejistam vēl daudz kā pietrūkst, taču neviens man nevarēs pārmest nevēlēšanos vai pašatdeves trūkumu uz laukuma. Uzcītībā un gribasspēkā mani būs grūti pārspēt, to solu! Varu spēlēt gan kā centrs, gan malējais – šajā ziņā esmu ļoti elastīgs.” Vai jaunais nebaidās apdedzināties? „Man nav bail no grūtībām – ja vajag, varu nesāt un savākt ripas, ja vajadzēs, mazgāšu ģērbtuvi un atnesīšu veterāniem ūdeni. Par sevi arī pratīšu pastāvēt. Bet, ja būs lemts sezonu turpināt junioru komandā – spēlēšu!”

Latvija vai Krievija?

Aināram ir Latvijas pase, taču viņš jau ir iespēlēts Krievijas jauniešu izlasē. Vai nav bijusi doma nomainīt ne tikai pilsonību, bet arī hokeja piederību? Podziņš ietur ļoti pieklājīgu pauzi... Tad pavaicāju tieši – vai gribi spēlēt Latvijas izlasē? „Varbūt jautājumu vajadzētu noformulēt mazliet savādāk. Teikšu tā – man nav nekādu problēmu visas šīs versijas aplūkot, taču es noteikti nevēlos ar kāju atvērt Latvijas hokeja federācijas durvis un pateikt – saņemiet, te esmu... Patiesībā, mans pirmais uzdevums kā profesionālam hokejistam – iekļūt Rīgas Dinamo pamatsastāvā. Tad būs treniņi, spēles, atkal treniņi – katra diena kā cīņa. Tā esmu radis dzīvot, tā mani ir audzinājuši vecāki.” Rīgai nebija viegli dabūt šo puiku savā pusē, jo līgums ar Kriļja Sovetov viņam bija vēl uz vienu sezonu. „Tas bija diezgan piņķerīgi, jo sākumā klubs paprasīja Sējējam ļoti lielu kompensāciju... Taču – bija kāda nianse. Komanda bija puišiem parādā – man konkrēti nebija alga maksāta par pēdējo pusotro sezonu. Tā nebija maza summa. Ieminējos – ja nu es šo parādu jums norakstītu, bet jūs mani tomēr palaistu uz Rīgas Dinamo? Maskavieši padomāja, bet tad – piekrita. Ģimenes sapulcē tas nebija viegls lēmums, jo es taču varēju palikt Kriļjās un mēģināt no komandas izkapāt to nesamaksāto tiesu, taču nolēmām – manas karjeras un nākotnes vārdā... Rīgā jūtos ļoti labi, organizācija lieliska, attieksme civilizēta. Man saka, ka te ir skaistas meitenes – apskatījos apkārt, jā, patiešām skaistas. Lai gan tikai hokeja dēļ nedzīvoju, taču man šobrīd galvenais ir hokejs. Nekas cits mani nenovirzīs no mērķa – Rīgas Dinamo!” Nauda un liela pilsēta var ātri sabojāt svaigus ābolus. „Tik aprobežots jau neesmu, lai nesaprastu apkārtējās lietas – Maskavas skola tomēr dara savu... Taču, kas attiecas uz naudu, gribu ieviest skaidrību: es šobrīd spēlēju un trenējos hokejā, jo to man ir devusi ģimene. Tātad – viss, ko sasniegšu, tas būs arī manas ģimenes nopelns. Vecāki manā labā daudz ir tērējuši, man nav tiesību tagad savai ģimenei uzgriezt muguru. Ja kaut ko ar hokeju sākšu pelnīt, tā būs arī viņu nauda...”

P.S.

Parunājām, atvadījāmies... Novēlēju Aināram veiksmi un izdošanos. Viņš man pavaicāja – vai būs komandā liela konkurence uz juniora vietu. Atbildēju, ka viņš noteikti nebūs vienīgais. To varēju neteikt, jo Podziņš nav parasts vai viduvējs vidusskolnieks. Viņš ir ļoti apķērīgs, runīgs, sirsnīgs un atvērts. Vēl jauns, taču gudrs. Ar izcilu humora izjūtu, kas bieži vien pārklājas ar melno krāsu – prot improvizēt un ironizēt, māk novērtēt apkārtni un cilvēkus. Bail domāt, kas notiks, ja šim puikam patiešām izdosies... Baidos tāpēc, lai mums nenoskaustu. Jo šādā vecumā jums nebūs lemts hokeja aprindās satikt tik nesamākslotus cilvēkus... Daudz tādu nav. Ja vēl uz ledus tās dzirksteles lēkās, būs jauki. Galvenais, neaizmirstiet – viņam šobrīd ir tikai astoņpadsmit... Un vēl viens atgādinājums – nesadomājieties, ka mēs esam ieguvuši pasaulē labāko uzbrucēju. Par tādiem kļūst, nevis piedzimst.