Mēs un viņš - Daugaviņš

Mēdz teikt, ka slikts tas kareivis, kas nevēlas kļūt par ģenerāli, pārfrāzējot, un, attiecinot to uz hokeju: gandrīz visi hokejisti noteiktā attīstības posmā sapņo par spēlēšanu Nacionālajā hokeja līgā, sapņo par aktīvu dalību Stenlija kausa izcīņā un, visbeidzot, par Stenlija kausa pacelšanu virs savas galvas. Arī Latvijas hokejs ir (bija?) tuvās attiecībās ar šo sapni, vienīgi realitātē sasniegt jel kādu no šī sapņa piepildījuma pakāpieniem, izdodas vien retajam, jo papildus sapņiem, tas prasa arī darbu, pacietību, neatlaidību, attieksmi, meistarību un arī veiksmi. Stenlija kausu virs savas galvas ir pacēlis viens vienīgs Latvijas hokejists – Sandis Ozoliņš (1996). Soļa attālumā sapņa piepildījumam bijis arī Artūrs Irbe (2002), atkārtoti Sandis Ozoliņš (2003) un Oskars Bārtulis (2010).

Pēdējos gados, kad Latvijas hokejistu pārstāvniecība hokeja Mekā ir strauji samazinājusies, kad mūsu lielākie hokeja virtuozi samierinās ar nenozīmīgām lomām pat Kontinentālās hokeja līgas Gagarina kausa izcīņā vai izvēlas atklāti spoguļoties Cerību kausa atspulgā, vienīgā Latvijas hokeja pārstāvja aktīva cīņa Stenlija kausa izcīņa, ir kā patīkams kontrasts, kas aicina novērtēt Kaspara pūliņus un aizdomāties par vērtībām, kuras, ļoti iespējams, pēdējos gados Latvijas hokejā ir gājušas mazumā, bet tik spilgti raksturo Kaspara Daugaviņa ceļu.

Mūsu priekšā ir spēlētājs, kuram ir mērķis, kurš spītīgi un neatlaidīgi pie tā turas. Spēlētājs, kurš mērķa vārdā ir gatavs ziedoties, mainīties, pielāgoties, samazināt personīgās ambīcijas. Spēlētājs, kurš pacietīgi strādā, lai būtu gatavs, brīdī, kad tiek dota iespēja. Spēlētājs, kurš spējīgs dot un darīt vairāk, tomēr gatavs palīdzēt tik un tādā veidā, kā treneris lēmis un komandai nepieciešams.

Šāds spēlētājs kopējā Latvijas hokeja virtuvē ir gandrīz kā izņēmums (par laimi, nav gan vienīgais). Kontinentālās hokeja līgas izveide un Rīgas „Dinamo” izveidošana, kas virknei vietējo spēlētāju vienā naktī par to pašu darbu bez īpašas piepūles un konkurences garantēja algas palielinājumu n reizes, neizbēgami atstāja iespaidu arī uz spēlētāju (tai skaitā jauno censoņu) vērtību sistēmu. Savā ziņā degradējot to – spēlētāji samierinās ar krietni zemākā augstumā novietotu latiņu, zemākiem mērķiem, ar lietām, kuras krietni vieglāk sasniedzamas, ar lietām, kas tiek pasniegtas, nevis tiecas pēc augstākiem mērķiem, kur neviens neko nedāvina, kur sava vieta ir jāizcīna milzīgā konkurencē un jācīnās katru dienu. Loģiski, ka šāda latiņas pazemināšana neveicina ne Latvijas hokeja šīs dienas, ne nākotnes panākumus.

Tieši tāpēc ir tik būtiski apzināties un izcelt to ceļu, ko Kaspars ir veicis, lai atrastos tur, kur viņš ir un to cenu, ko viņš ir maksājis un maksā par sava mērķa piepildījumu. Tās īpašības, ko šobrīd iemieso Daugaviņa persona, ir pelnījušas īpašu hokeja sabiedrības un līdzjutēju uzmanību, kā arī atalgojumu, paceļot virs galvas Stenlija kausu.
Lai izdodas!