Bobslejists, kuram neļāva

1986. gadā kopā ar Ivaru Bērzupu izgājām cauri visam izturības maratonam un izcīnījām Pasaules kausu. Citur tā ieguvējus vismaz godā, bet Latvijā par šo mūsu uzvaru kādā avīzē rakstīja tā, ka Pasaules kausu, kas “neesot nekas”, biju gatavs izmest pa logu. Jānis Ķipurs, piemēram, savu olimpisko uzvaru uzskata par likumsakarīgu tieši tāpēc, ka pirms tās bija iegūts pasaules kauss!

„Es beidzu braukt bobslejā 1992. gadā — vai nu vienu gadu par vēlu jebšu piecus gadus par agru. Par vēlu tāpēc, ka nokavēju ieiet tobrīd plaši atvērtajās lielā biznesa iespējās. Guntis Indriksons mani aicināja par kompanjonu, taču es lepni izriezu krūti un paudu, ka gribu piedalīties bobslejā. Kurš ap to laiku Latvijā drīz pačibēja. Par agru... 1996. gada Latvijas meistarsacīkstēs tikai ar veco raugu ieliku Sandim Prūsim, kurš tolaik jau bija pasaules elites braucējs. Tātad varēšana būtu bijusi, arī iespējas Latvijā atgriezās. Bet ko tur sūkstīties — dzīve ir tāda, kāda tā ir.

Tagad trasē tieku tik, cik kādreiz vajag kādu paziņu pavizināt. Man ir labs kontakts ar Siguldas trases direktoru Dukuru, labprāt atsaucos viņa aicinājumam. Savas reizes piecas vai drusku vairāk katru gadu iznāk novizināties. Ja arī gribētu un būtu laiks, vienalga, nopietni trenēties nespētu. Pirms dažiem gadiem, Somijā uz kalnu slēpēm šļūkdams, uzbraucu frīstaila tramplīnam. Iznākumā — divi lauzti mugurkaula skriemeļi. Sāp joprojām.

Bet par sirdssāpi... Ko nu tur īpaši ar veciem lauriem plātīsies... Tomēr tas ir tiesa, ka manis 1990. gadā izcīnīto Pasaules kausu vispār nekur un nekad nepiemin, savukārt par 1986. gadā iegūto Pasaules kausu kādreiz nicīgi rakstīja, ka "tas nav nekas". 1986. gadā balva tika iegūta divnieku konkurencē, bet 1990. gadā — divnieku un četrinieku summā. Sacīt, ka tas bija viegli, nozīmē neko nezināt par bobsleju. Man ir brīnums, kā žurnālisti, it sevišķi jaunie, dažkārt pilnu muti runā par lietām, no kurām itin nekā nejēdz.

Es laikam esmu opozicionārs pēc dabas — tā kādreiz smējās komandas biedri. Man organiski netīk nodrāztas patiesības, iepriekš paredzama, rutinēta rīcība. Es nebiju tik krass, kā Ķipurs, kurš savas taisnības apziņā vienkārši varēja pagriezties un aiziet, tomēr savi negrozāmi principi man bija. Bet pret Upatnieku nostājies neesmu nekad, uzskatu viņu kā savu otro tēvu. Mūs, viduvējus vieglatlētus (kādi bija arī Zintis Ekmanis un Jānis Ķipurs), viņš izvilka par pasaules klases vīriem. Pats kādreiz teica, ka spēšot klases bobslejistu iztaisīt no jebkura ganuzēna, taču tam es gluži nepiekrītu. Kādām nekādām dabas dotībām jābūt arī bobsleja iesākumā.

Es paliku pie Upatnieka līdz pēdējam brīdim, kad vienīgais vairs rakstīju anketā: Upatnieks ir mans personiskais treneris. Tāpēc arī cietu. Vienalga, biju pietiekoši spēcīgs, lai noturētos latviešu pirmajā trijniekā — kaut konkurenti Skrastiņš, Prūsis mina uz papēžiem un brīžiem uzmina arī. Šķiet, ka pašlaik Latvijas bobslejā pietrūkst tieši šīs iekšējās konkurences, kas kādreiz mūs urdīja.

Trenerim bija simpātijas pret mani, taču ne tik lielas, lai sajauktu konkurences principus. Cerības laikam rosināja tas, ka pirmsolimpiskajā nedēļā Sarajevas trasē es biju pirmais, kas iebrauca trijniekā. Reiz biju pat otrais. Taču liktenis ir interesants. Spēļu laikā viss aizgāja Zintim, viņš brauca tiešām labi un stabili. Taču cīnījos ar viņu par tiesībām braukt līdz pēdējai dienai. Viņš vinnēja un viņš brauca. Toties pēc četriem gadiem Kalgari es, nevēlamais Upatnieka audzēknis, atlasē vinnēju, olimpiskajā trasē braucu stabili, bet tad mani vienkārši noņēma no strīpas.

Valstij vajag zelta medaļu?! Valsts to arī dabūtu. Runa jau bija tikai par otro ekipāžu, par iespēju iegūt vēl vienu medaļu. Mēs ar Ivaru Bērzupu savu gatavību par to cīnīties bijām apliecinājuši, nevienā treniņbraucienā nenoslīdot zemāk par piekto vietu. Bet te ierodas visas kamaniņu — bobsleja apvienotās komandas vecākais treneris Aleksējevs, kas mūs vispār tikai pāris reizes redzējis, un paziņo, ka viņš Ekmanim garantējot bronzas medaļu. Un sākās visparastākā plūkšanās. Pret mani ir divi trumpji: es vēl olimpiādē kā pilots neesmu braucis (katram taču kāda reize ir pirmā!) un Zintim ir labāks bobs—varbūt ir arī drusku labāks, bet par to vien medaļas nedod). Tā arī tajā vakarā neko nenolēma. Naktī likās, ka es sajukšu prātā. Es jūtu, zinu, ka esmu spēcīgāks, esmu to pat pierādījis, bet kāpēc man netic? Vai tiešām mani neieliks komandā?! Neielika...

Bobslejā jābūt vienkāršākam, naidīgākam, nekaunīgākam par mani. Par veiksmes trūkumu nesūdzos, man nepietika prasmes tikt pie tās tieši vajadzīgajā brīdī. Es, teiksim, varēju vinnēt kādas atlases sacensības, un tomēr pēc nieka divām nedēļām pasaules mačos palikt sestais. Pietrūka reizreizēm cietās pieres. Man ir čupiņa medaļu — tās deva par pirmajām sešām vietām — bet tikai viena no tām par iekļūšanu trijniekā.

Mani vēlējumi Latvijas bobslejam? Tie attieksies nevis uz sportistiem, kas savu ceļu ir izvēlējušies un zina, bet gan uz sporta un valsts vadību, iespējamiem sponsoriem. Sportistiem jau no sākta gala jāsaņem pietiekams materiāls (stipendija) un morāls (masu saziņas līdzekļi) atbalsts, jo viņi ir uz šīs kārts likuši visu savu dzīvi un centienus. Kamēr viņi cīnās trasēs, citi apgūst zināšanas, ar kurām vēlāk varēs likt stingrus un drošus dzīves pamatus. Sportistiem šīs drošības nav. Tādēļ neskaitīsim un neapskaudīsim prēmijās saņemtu latu iespējamos tūkstošus (kurus, starp citu, izcīna nevis vizinoties, bet gan sviedriem un asinīm), taču dalīsim tos, teiksim, uz tiem pieciem gadiem, kurus bobslejistam vajadzēs pēc sporta gaitu beigšanas pavadīt augstskolas auditorijās – tā, lai spētu nostāties uz dzīves starta līnijas vienā rindā ar visiem, nevis sāktu pēcsporta eksistenci kā autsaiders. Tad tā sportista stipendija un citi latiņi vairs tik nopeļami un apskaužami vairs nemaz neliksies.”

Visgrūtākais brīdis sportista mūžā Mārim Poikānam tātad pienāca olimpiskajā Kalgari. Pēc tam viņš rūgtumā rakstīja: “Beidzās mana otrā olimpiāde… Vai ir vērts vispār cīnīties, ja brīdī, kad jūties spēcīgākais, tevi vienkārši noņem no distances? Varbūt tu neesi bobslejam piemērota rakstura cilvēks, varbūt ir jāmet miers? Bet ir arī otra iespēja – pierādīt, ka tev tomēr ir bijusi taisnība. Es laikam pamēģināšu to otro…”.

Pamēģināja. PSRS 1988. gada meistarsacīkstēs Siguldas trasē Māris Poikāns kļuva par absolūto čempionu – kā divniekos, tā četriniekos. Bet uz olimpiskajām spēlēm vienalga viņu vairs neņēma līdzi…

Māris Poikāns

Dzimis 1962. gada 11. novembrī Vidrižos. Bobslejā kopš pirmsākumiem 1981. gadā.
Pasaules kausa ieguvējs 1986. un 1990. gadā. Eiropas meistarsacīkšu bronzas īpašnieks 1990. gadā. Pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs kā divniekos tā četriniekos allaž ierindojies pirmajā desmitā. Piedalījies Sarajevas (1984.) un Kalgari (1988.) olimpiskajās spēlēs.
Trīskārtējs Latvijas čempions un seškārtējs PSRS čempions, daudzkārtējs šo sacensību medaļu ieguvējs.