Ozoliņš: „Esmu sarūgtināts...”

Komandas vadība un akcionāri ik pa brīdim ir pasvītrojuši kluba finansiālās iespējas – tās ir ierobežotas un Dinamo uz KHL fona patiešām var tikt uzskatīts par maza budžeta veidojumu. Atšķirībā no pagājušā gada, kad lielai daļai spēlētāju bija spēkā pirmajā sezonā noslēgtie divu gadu līgumi, šajā pavasarī viss ir sagriezies kājām gaisā – tagad gandrīz visiem pamatsastāva hokejistiem līgumi ir beigušies. Tas ir sakritis ar laiku, kad Rīgas komanda veiksmīgi nospēlēja Gagarina kausa izcīņā un saprotams – gandrīz visi hokejisti savā tirgus cenā ieguva vairākus plusus. Taču ar visiem tāpat nevarēs veidot attiecības, jo budžets nav no prezervatīva... Komandas snaiperis Marsels Hosa bija pirmais, kas pacēlās spārnos. Rīgai bija maz argumentu, lai gan neoficiāla informācija liecina, ka mēs esot bijuši gatavi maksāt slovāku uzbrucējam pat vairāk kā vienu miljonu eiro gadā. Tagad Kazaņā viņš saņems divus... Turklāt līgums ir slēgts uz diviem gadiem, tātad – reizinām šo ciparu ar divi.

Pēc labām sezonām neviena pasaules hokeja komanda gluži pragmatisku apsvērumu dēļ nevar paturēt savu veiksmīgo sastāvu. Dinamo nav un nebūs izņēmums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka komanda, neskatoties uz savām publisko attiecību akordiem un popularitāti, joprojām tiek dotēta no Krievijas gāzes monopolista puses. Tiesa, sezona vēl nebija beigusies, kad kluba akcionāri jau steidzās publiski pavēstīt par dažiem nākamās sezonas metiem, kas, viņuprāt, veidos jaunās sezonas vaibstus. Trenerim Šupleram un kapteinim Ozoliņam vajagot palikt – viņi esot uzrunāti, tātad – tulkojumā tas nozīmē, ka komanda mēģinās vienoties par šiem diviem, jo saredz jēgu. Ar Šupleru gāja raibi, taču izskatās, ka beigās kaut kas ir sacepts. Par Ozoliņu viņdien komandas menedžeris Sējējs teica, ka lēmumu šajā sakarā pieņems galvenais akcionārs Savickis, pēc tam intervijā SA+ mēs uzzinājām, ka abas puses ir apmainījušās ar iespēju un vēlmju akcentiem un nekādā jēgā vēl neviena no pusēm nav tikusi, līdz vakar piezvanīju pašam Sandim un pavaicāju konkrēti – kas notiek? Lūk, viņa atbilde pa teikumiem...
“Sarunas ar Rīgas Dinamo šobrīd ir pārtrauktas. Centos izprast kluba vajadzības un iespējas, tieši tāpēc diskusijā par jauno līgumu iesaistīju nevis savu aģentu, kas noteikti izmantotu agresīvus tirgus argumentus, bet pats sēdos pie pārrunu galda, lai apliecinātu vēlmi palikt komandā ne tikai vārdos, bet arī ar darbiem. Neizdevās. Dinamo vadība nevēlējās atrast kompromisu mūsu tālākajai sadarbībai. Esmu sarūgtināts.”
Neko vairāk Sandis šajā situācijā arī nevēlas teikt, vien daudznozīmīgi nobubina – „es ar šantāžu nenodarbošos, jo visi ir pieauguši cilvēki...”

Kas notiks tālāk? Vai notiks un kā notiks? Šo rindu autoram ir iespēja izcelt vai pacelt atsevišķus notikumu fragmentus, kas palīdzētu kaut mazdrusciņ izprast esošo stāvokli ap Ozoliņa sarunām ar Dinamo, taču šoreiz – lai tas paliek. Krāsas jau tāpat neizskatās nekādas dzidrās. Komandas vadība acīmredzot ļoti labi pārzina gan savas iespējas, gan vēlmes. Tāpat kā Ozoliņš var teikt par savējām... Vai runa ir tikai par naudu? Turklāt, paturam prātā, ka bez kapteiņa savu rindu gaida vēl daži skriemeļi, kurus mēs gribam saukt par savējiem – proti, Rīgas Dinamo hokejistiem. Vai tādā veidā klubs mēģina atbrīvot brīvos līdzekļus citiem? Masaļskim, Ņiživijam, Dārziņam, Rēdliham... Varbūt? Bet tikpat labi var pieņemt, ka akcionāri vienkārši netērēs nevienu lieku santīmu komandas sastāva komplektācijai, jo kā saka kluba menedžeris – tirgus taču ir pilns ar labiem hokejistiem... Arī respektējams viedoklis. Jā, vienīgi komandām mēdz būt arī kodoli, līderi, zvaigznes, centri utt – kas nav izdomātas parādības. Lamāt kluba vadību, ka tie ir vienkārši žmogi – neņemos. Tāpat kā ir pilnīgi absurdi prasīt, lai Ozoliņš spēlē hokeju tāpēc, ka Rīga ir skaista pilsēta. Tostarp uz vispārējā emociju fona atcerēsimies, ka hokeja biznesā arī ļoti skaistām pasakām kādu dienu mēdz pienākt gals. Tā notiek! Vai šis būs tas gadījums? Interesanti...