Pirms lamāt junioru izlasi

Protams, Latvijas izlases rezultāti čempionātā nav tādi, uz kādiem cerēja jebkurš normāls basketbola cienītājs, kuram nav svešas līdzjušanas emocijas. Īpaši jau pēc tam, kad bijām sasituši austrāliešus. Taču reakcijas, kas patlaban dzirksteļo, kur vien pagriez galvu - vai tas būtu virsrakstos, interneta komentāros vai atsevišķu kolēģu vidū - raisa pretrunīgas izjūtas. Ko vienmēr esmu centies paturēt prātā un ņemt par atskaites punktu vērtējumiem pats - visi tā saucamie under čempionāti nav pasākums, kuru sūtība būtu stingros taktikas rāmjos slīpētas komandas, kam izšķiroša katra vieta tabulā. To būtiskākais uzdevums tomēr ir atlasīt individuālās zvaigznes (šī jēdziena labākajā izpratnē), kuras ar laiku diktēs noteikumus arī pieaugušo basketbolā. Tos vienu vai divus, ja paveiksies - trīs spēlētājus, kas pēc gadiem 2-3 ienāks nacionālajā izlasē, bet pēc 5-6 - jau būs tās kodols.

Šobrīd visas pazīmes liecina par to, ka šai paaudzei varētu izdoties iekļūt "īpaši paveiksies" kategorijā. Iekļūšana pasaules čempionātā un tā divpadsmitniekā, attīstība komandas līderu individuālajās karjerās, darba ētika un basketbola filozofija, kas izpaužas katrā publiskajā komunikācijā - ir visi priekšnoteikumi. Taču atbildes reakcijas šobrīd diezgan nospiedoši akcentējas negatīvajā virzienā - uzvelkoties par brāķiem komandas saspēlē un klūpot virsū komandas līderiem, kas nespēj atnest uzvaras. Visvairāk dabū Dāvis Bertāns. Jā, protams - puisis pārdega, sanāca neveiksmīgs turnīrs. Taču viņš no tā nav kļuvis mazāk talantīgs, bet gan vairāk pieredzējis! Esmu pārliecināts, ka šo turnīru viņš neaizmirsīs - to, kas notiek, ja pārāk daudz prasa no sevis un galvā saceļ gaisa pilis. Un tā pat nav zvaigžņu slimība - vienkārši jaunības maksimālisms. Puikam ir 18 gadu, neprasiet no viņa NBA muskuļus! Arī Kaspars Vecvagars. Skaidrs, visiem redzams - brīžiem pārāk dragā, paņem spēli uz sevi tad, kad varbūt pēc loģikas prasītos piespēle, taču dienas beigās - viņš šobrīd aug par spēlētāju ar dotībām un līdera īpašībām, kuram es jau šogad iedotu trešā saspēles vadītāja vietu Bagatska komandā. Neatsveramās pirmās pieredzes vārdā. Aukstasinība, stabilāks metiens un taktiskā bagāža nāks ar gadiem.

17-18 gados - manuprāt, mums vienkārši nav tiesību vērtēt pēc tiem pašiem kritērijiem kā pieaugušo komandas. Un nav arī vajadzības. Nekas nemainīsies no tā, ja šovasar izcīnīsim 6. vai 11. vietu. Tas, ko mums patiešām vajag no šīs komandas - spēlētājus ar karjerām augstākā līmeņa basketbolā, un ne jau iekļūšana vai palikšana ārpus pasaules astoņnieka ir pamats kategoriskiem spriedumiem un diagnozēm. Un ne jau šādu čempionātu dēļ šajā brīdī lauzt viņu dabisko izaugsmi un piņķerēt neloģiskas taktiskās shēmas. Olimpija un Spurs nav muļķi. Žalgiris nav muļķi. Reggio Emilia un Cantu (kas, starp citu, nākamgad arī spēlēs Eirolīgā) - arī laikam jau nav. Viņi visi izraudzījās labākos šīs paaudzes latviešus kā indivudāli spēcīgus un daudzsološus, pacietīgi strādā, iegulda, redz viņos lielu nākotni, un tas nemainīsies arī pēc šī čempionāta. Tāpēc par to, vai Latvijai tas ir izdevies vai nav, varēsim spriest pēc diviem, trim vai četriem gadiem. Ja izlasē būs 2-3 no šiem puišiem, kas ikdienā spēlēs Eirolīgas līmenī - tas būs fantastisks sasniegums. Jauno talantu taciņa visā pasaulē ir tik šaura un slidena, ka pa to līdz galam izdodas nobalansēt labi ja katram piektajam. Pajautājiet to Kalvem, Ciprusam, Ļaksam. Mums vajadzētu novērtēt to, kas mums ir. Jo nav jau nemaz tik bieži.