Valdis Valters mūžīgi mūžos

Lai atbildētu uz šo jautājumu, valsts neatkarības deklarācijas parakstīšanas 20. gadadienā bija jābūt tribīnēs VEF un BK „Ventspils” izšķirošās 5. spēles laikā LBL pusfināla sērijā. Uz VEF rezervistu soliņa bez vienības jaunā galvenā trenera Nikolaja Mazura un komandas ārsta Viestura Lāriņa atradās un vefiešiem enerģiski padomus deva arī ... Valdis Valters. Lai slava īslaicīgai atpūtai, ārstiem un ārstēšanas metodēm!

Par to, kā Valdim ar veselību, vislabāk zina viņš pats, un, gadiem ejot, cilvēks arvien vairāk novērtē, kāpēc gudrākie no mums, t.i., tie ar ievērojamu gadu nastu uz muguras parasti kā pirmo novēl labu veselību. Ja tās nav, tad... Pat, ja tas ir tikai ilgstošs stress, ar to pietiek, lai vienā brīdī organisms sāktu klibot. Cerēsim, ka ārstēšanās kūre ir bijusi ar ilgstošu iedarbību, kuras pietiks vismaz līdz LBL finālu beigām.

Vēl, atceroties Valteru kā basketbolistu, pārsteidza viņa mērķtiecīgums. Gan no rīta līdz vakaram dzenājot bumbu Iecavā, gan kļūstot par Eiropas 1981. gada čempionāta labāko spēlētāju, gan uzstādot PSRS Augstākās līgas vienas spēles rezultativitātes rekordu (69 punkti), kuru līdz „lielās un varenās” sabrukumam tā arī neviens labot nespēja, gan citu ar basaketbolu saistītu plānu realizēšanā. Bija skaidrs, ja Valters gribēs, viņš to izdarīs. Lai pierādītu sev un/vai citiem.

Spēlētājs būdams, Valters basketbolā atgriezās pa divi lāgi. Pirmoreiz 1997. gadā, lai uzspēlētu vienā komandā ar dēliem un pie reizes labotu arī LBL rekordu iemesto trijnieku skaita ziņā spēlē (19 gabali!), bet otro pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem, kad, citējot mūsu basketbola leģendu, „situācija to spieda darīt”, jo gripas vīruss bija apkāvis pusi komandas.

Arī no trenera amata Valters ir gājis prom vairākkārt, tai skaitā "veselības problēmu" dēļ. Tomēr vienmēr ir atgriezies, atrodot jaunus izaicinājumus. Vienalga, kādā amatā Valters bijis komandā, parasti ir bijis grūti ticēt tam, ka viņš nav komandas galvenais treneris. Šajā ziņā zināmas paralēles var vilkt ar nu jau nelaiķi, Krievijas sieviešu basketbola bosu Šabtaju Kalmanoviču, jo, liekas, viņiem abiem ir bijusi sajūta, ka, lai visu izdarītu pareizi, vislabāk to paveikt var viņi paši.

Vai, atgriežoties uz VEF rezervistu soliņa 11 dienas pēc komandas galvenā trenera posteņa atstāšanas, Valters grib pierādīt, ka veselības likstas nav tik lielas, kā pēc VEF paziņojuma varētu likties, vai arī, ka viņš var pārvarēt tādu sīkumu kā neliela ķibele ar veselību, vai arī tāpēc, ka vēlme palīdzēt sevis izlolotajai komandai izšķirīgajās cīņās izrādījās spēcīgāka par pašsaglabāšanās refleksiem, var atbildēt tikai viņš pats. Laila Spaliņa vai kāds cits no VEF vadības uz šo jautājumu neatbildēs. Iespējams, pat tad, ja zinās atbildi.

Lai nu kā, ir lieliski, ka Valters ir atpakaļ vai varbūt tikai caur veselības kūrēm bija ieskrējis apraudzīt savu lolojumu, jo bez viņa 32kg svaru bumbas jau bija kļuvis nedaudz garlaicīgi... Šodien līdzjutējs vairs nav gatavs par LBL basketbola finālu šķirties no 20 latiem, kā tas bija pirms 10 gadiem, jo basketbola izrāde laukumā nav gaidāma. Un, ja vēl arī Valters šajā procesā iztrūks, diez vai skatītāji masveidā maksās kaut 5 latus, lai spēles redzētu klātienē.

Kāpēc Valters ir vajadzīgs Latvijas basketbolam, ja daudziem ar viņa rīcību un idejām nav pa ceļam? Tāpēc, ka viņš uz līdzenas vietas ir spējīgs sagādāt intrigu, par kuru runā vismaz puse valsts iedzīvotāju. Un tas šajā valsts ekonomiskās un intelektuālās mazspējas brīdī, kā arī iepriekšējās vasaras tusētāju basketbolam nodarītā kaitējuma dēļ nav maz. Ja visi līdzjutēji vēl nav aizbraukuši uz Vāciju atbalstīt Latvijas hokeja komandu pasaules čempionātā vai vismaz ar dekodera nopirkšanu nodrošinājušies šo spēļu skatīšanai televīzijā un tomēr gatavojas apmeklēt arī LBL finālsērijas spēles, liels nopelns ir tieši Valtera darbībai, viņa paziņojumiem un negaidītajiem sižeta pavērsieniem. Tā enerģija, svaigs skatījums uz procesiem Latvijas basketbolā, kā arī kreatīva domāšana (ja vēl to vienmēr varētu ievirzīt konstruktīvā gultnē) viņam vienam pašam piemīt vairāk nekā visu LBL virslīgas klubu vadībām kopā.

Tāpēc cerēsim, ka Valtera veselība ir atjaunojams resurss (arī ar balzāmu sestdienas vakarā) un viņš nekad nepametīs Latvijas basketbolu pavisam. Atklāts paliek jautājums, vai viss, kas darīts viņa rokām, ir ētiski, tomēr basketbola popularizēšanas labā prasīt prasās viņam piešķirt ja ne uzreiz gluži I šķiras Triju zvaigžņu ordeni, tad III šķiras noteikti, tādu pašu, ar kādu apbalvots ilggadējais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš. Ar atgriešanos un veselību, Valdi!