SEB MTB uzvarētājs Priževoits: "Riteņbraukšana ir kā spēle, kurā ir jāmāk apspēlēt"

Pastāsti, kā tu nonāci riteņbraukšanā…
Stāsta sākums ir 2001. gads, kad brālēna Ingara Zagorska ieinteresēts un iedrošināts aizbraucu uz pirmajām sacensībām, kas toreiz bija “Igo Japiņa sporta aģentūras” rīkotais “Vichy Classic” MTB posms. Visa gatavošanās sacensībām, bija tik cik neaizmirst riteni mājās un kaut kur sadabūt ķiveri. Sacensības norisinājās Siguldas Pilsētas kalnā, kur distance bija diezgan krosīga un gāja pa vairākiem apļiem. Atminos, ka sacensībās man gāja ļoti grūti un tā bija vairāk cīņa ar sevi nevis ar pārējiem konkurentiem un, laikam, arī paliku pēdējais, vai pirmspēdējais. Pēc šīm sacensībām nebija arī īsti sajūta, ka es to vēlētos atkārtot. Ar 2003. gadu gan sāku ņemt aktīvu dalību SEB MTB maratonos – biju, laikam, atradis sportisko azartu.

Katru sezonu esmu centies savus sportiskos mērķus nospraust arvien augstāk, kurus, protams, gan ne vienmēr man ir izdevies realizēt. Zīmīgs bija 2010. gads, kad pievienojos Jāņa Baltābrenča un Kārļa Smilktena vadītajai “Trek Philips” komandai. Trīs gadus šīs vienības sastāvā startēju maratona distancēs Latvijas lielākajos MTB maratonos. Vēlāk, kad komanda pārtapa par “Volkswagen - Veloprofs.lv” vienību, atgriezāmies pusmaratona distancē.
Ja runājam par laika posmu pirms 2001. gada, tad trenējies tieši kādā vienā sporta veidā neesmu, bet aktīvs dzīves veids vienmēr ir bijis tuvs. Nāku no Ogres puses, precīzi Ķeguma, kur skolas laikā parasti bija pavasara, rudens krosiņi un ziemā obligātā slēpošana sporta stundās.

Kā riteņbraukšana laika gaitā ir palīdzējusi tavās skolas, studiju un darba gaitās?
Palīdzējusi noteikti, bet ne tieši! Domāju, ka uz to ir jāskatās nedaudz savādāk - sports ir tas, kas palīdz veidot raksturu un personību! Tas ir, caur sportu, jau bērnībā ir iespēja saskarties ar to, ka, lai mērķi sasniegtu ir jāiegulda darbs, ka būs neveiksmes, zaudējumi, kritieni, kā arī apzināties to, ka svarīgākais ir nevis nekad nekrist, bet pēc kritiena spēt piecelties. Patīk, kā reiz teicis E.Hemingvejs: “Sports māca ar cieņu uzvarēt, ar godu zaudēt. Sports māca visu, māca dzīvot”.

Kuras ir tās lietas, kas tevi piesaista riteņbraukšanā jau 17 sezonas?
Noteikti tas, ko nevar iegūt mājās pie televizora - adrenalīns, ātrums, kaifs. Tā, manuprāt, pat cilvēciski ir nepieciešamība - pēc hobija, aizraušanās, jo savādāk jau ir tikai ikdienas rutīna. Kā viens kolēģis reiz teica, ja reiz riteņbraukšanas kustībā esi iesaistījies, tad to tā pamest nemaz nevar! Bet arī bez sporta, pēc darba vakarā izbraukt ar riteni, tā ir lieliska iespēja gan izvēdināt galvu, gan sakārtot domas.

Kā ir mainījusies riteņbraukšanas sabiedrības kultūra un paradumi Latvijā laika gaitā kopš nodarbojies ar šo sportu?
Mainījies ir ļoti daudz, bet lielos vilcienos tā ir masveidība un organizētība. Atminos, ka pirmajā sezonā SEB maratonos piedalījās vidēji ap 200 braucēju, tad šobrīd šis skaits, jau ir desmitkāršojies. Kā arī maratonu organizētība, kur šodien jau organizatoriem ir ļoti jāpiedomā pie niansēm, lai būtu labi visām braucēju grupām, vai arī, lai radītu interesi jaunos braucējos.

Vai karjeras laikā esi pievērsies arī šosejas riteņbraukšanai?
Esmu braucis, bet bez kādām sportiskām ambīcijām – ņemu to kā labu treniņu. Tas ir Rīgas velomaratons un “Evelostore.lv” kausa posmi. Sirdij gan tuvāka kalnu riteņbraukšana, kur arī esmu specializējies.

Kuri faktori tieši MTB sacensībās aizrauj visvairāk bez tevis nosauktā adrenalīna un kaifa?
Tā ir cīņa! Tā ir cīņa gan ar sevi, gan ar pārējiem. Vēlme būt ātrākam, labākam, izzināt savas spēka un sāpju robežas. Var teikt , ka tā ir arī pašapliecināšanās. Kam man tas viss? Gūt adrenalīnu, paaugstināt testosteronu, tā jau vīrietim ir no cilvēces pirmsākumiem dabiska nepieciešamība.

Kā tavi darba kolēģi uztver tavu nodarbošanos ar velosportu?
Domāju, ka liela daļa kolēģu to nemaz nezin – īpaši par to nerunāju! Bet ir, kas zina, interesējas un seko līdzi.

2016. gada SEB MTB maratona sezonu noslēdzi ar izcīnītu otro vietu un sekmētu komandas biedra Ginta Jakovela uzvaru Ikšķiles posmā. Kā šis panākums mainīja tavu motivāciju aizvadītajā gadā realizēt sevi kā komandas līderi?
Tas deva pārliecību, ka strādāju pareizā virzienā, lai sasniegtu savu mērķi, bet iekš tā nav bijis pašmērķis sevi realizēt, kā komandas līderi. Tas vairāk nāca līdzi ar rezultātiem. Neslēpšu, ka arī 2016. gada sezonā biju sev izvirzījis augstus mērķus, bet bija neveiksmes, kas liedza tos sasniegt – vienā no kritieniem sezonas vidū pārrāvu pleca saites, līdz ar to bija laiks atpūtai. Bet arī, kā uz to skatās, jo varbūt tāpēc uz sezonas beigām biju svaigāks nekā pārējie.

Kā tu atceries šīs sacensības?
Protams, ar labām atmiņām – uzvara komandas biedram un lielisks rezultāts pašam!
Pirms sacensības pārrunājām situāciju un iespējamos scenārijus, un plāns bija skaidrs – jāpalīdz Gintam izcīnīt uzvara.
Mērķis bija turēt pēc iespējas augstāku tempu līdz Ogres Zilajiem kalniem, jo svarīgas bija sekundes finišā, kuru vērtība veicot distanci pēc iespējas īsākā laikā tikai auga. Šo daļu arī labi paveicām un tālāk jau viss bija no Ginta paša atkarīgs. To viņš arī lieliski paveica, atraujoties no saviem sīvākajiem konkurentiem jau Zilo kalnu pašā sākumā. Tālāk jau, esot Ogres pusē un turot augstu tempu, biju palicis kopā ar Lauri Purniņu un, man liekas, sākumā vēl Kaspars Stupelis turēja mums līdzi, līdz vienā no distances posmiem, kur gan viņš piedzīvoja kritienu un zaudēja kontaktu. Jutos ļoti labi un jutu, ka varu vēl, bet reizē kāpināt tempu, uzņemties iniciatīvu es nevarēju atļauties. Tādējādi tuvāk Gintam iespējams pievilktu arī Lauri. Galarezultātā viss izdevās lieliski - Gints uzvarēja gan posmā gan kopvērtējumā, bet beigās es izcīnīju otro vietu posmā.

Vai treniņprocesā pirms aizvadītās sezonas veici kādas nopietnas izmaiņas salīdzinājumā ar 2016. gadu?
Lai gadu no gada augtu sevi ir jāpilnveido. Cenšos vienmēr analizēt savu sniegumu no aizvadītām sacensībām, īpaši tām, kuras nav izdevies nobraukt, kā vēlētos. Pašā treniņu procesā gan būtiskas izmaiņas neveicu. Ja nu vienīgi, izbaudīju vairāk laika uz distanču slēpēm.

Sezonas sākumā pirmajā SEB MTB maratona posmā "Virši – A" distancē uzvaru guva junioru grupas sportists Kristofers Bindemanis. Kā šis posms pagāja no tavām pozīcijām?
Cēsis – Valmiera posmā līdz pat Valmierai neizdevās sadalīt grupu mazākā skaitā, kas finišu padarīja tikai stresaināku. Bindemanis vairākus kilometrus pirms finiša pirmo reizi centās atrauties, bet pēc īsa brīža bijām viņu jau panākuši. Un tad sekoja vēl viens mēģinājums no viņa puses, kuram īsti neviens nenoticēja, ka junioru grupas sportists noturēsies vadībā, jo viņš turpat vien priekšā arī visu laiku bija. Kā jau minēju, tad sekotāju grupa bija diezgan lielā skaitā un tas arī nospēlēja savu lomu, jo īsti neviens nevēlējās uzņemties iniciatīvu. Bet Kristofers malacis – lieliski izmantoja savu iespēju!
Pašam bija labs brauciens un labi arī jutos, bet spilgtāk atmiņā jau parasti paliek tas, kas īsti neizdodas – bija taktiskas kļūdas pēdējā kilometrā, kas liedza sasniegt labāku rezultātu.
Un jāatzīst, ka SEB MTB maratona otrajā posmā Siguldā sanāca līdzīgi, kur viss atkal izšķīrās pēdējā kilometrā - Siguldas kalnā. Pirms izšķirošā kalna biju paveicis diezgan labu darbu, kad vairākkārt mēģināju atrauties, kas vienu brīdi bija arī izdevies, bet tomēr pirms pēdējā kalna atkal visi bijām kopā. Siguldas kalns, tas vienmēr ir izaicinājums, kur taupīts jau vairs nekas netiek. Un tajā reizē bija čaļi, kas tajos pēdējos 200 metros bija vienkārši labāki.

Toties Smiltenē reabilitējies, izcīnīdams savā karjerā pirmo uzvaru…
Jā, ar motivāciju viss bija vislabākajā kārtībā. Biju noskaņojies aizvadīt labas sacensības pēc diviem ne tik veiksmīgiem posmiem. Smiltenes trase man vienmēr ir patikusi un, kā jau lielākai daļai braucēju, tā ir arī labi zināma.
Jau distances pirmajā daļā, pēc tā sauktajiem amerikāņu kalniņiem, vienu brīdi biju atrāvies vienatnē iegūstot nelielu pārsvaru. Bet situācija nebija pateicīga – biju viens pats un līdz finišam bija vēl divas trešdaļas distances, kas tobrīd lika pieņemt lēmumu neforsēt notikumus un atgriezties pie pārējiem.
Sacensības jau tuvojās finišam. Pie sevis biju nodomājis, ka būs kārtējais finišs palielā kompānijā. Bet viss mainījās, kad man 4,5 kilometrus pirms finiša izdevās veiksmīgi izbraukt dubļainu sekciju, pēc kuras izveidojās nelielu atstarpe starp mani un pārējiem. Tobrīd bija skaidrs – ir jāmēģina! Tie kilometri prasīja visus spēkus un līdz pat upes šķērsošanai nebija īsti pārliecības, vai man izdosies noturēt pārsvaru.

Kā atceries emocijas, braucot finiša taisnē?
Sajūtas, protams, lieliskas - bija gan atvieglojums, gan prieks par veiksmīgi aizvadītu sacensību. Viens no mazajiem mērķiem bija sasniegts!

Pēc pirmajiem četriem posmiem SEB MTB maratona “Virši – A” distancē bija četri dažādi uzvarētāji…
Jā, tas jau parāda, ka konkurence ir ļoti sīva un čaļu, kas var uzvarēt, netrūkst.
Ceturtais posms Kuldīgā bija zīmīgs ar to, ka laikapstākļi bija ieviesuši būtiskas korekcijas trasē, padarot to dubļainu un slidenu. Šādos apstākļos visērtāk, laikam, jutās Krišjānis Jansons Ratiniks, kuram todien lieliski viss padevās.
Man gan šis posms paliks atmiņā ar to, ka kilometru pirms finiša, sekojot tūliņ aiz līderu trio un braucot plecu pie pleca ar Gintu, bijām tik ļoti iekarsuši cīņā par labāku pozīciju, ka pirms takas pie Kuldīgas tilta abi saķērāmies ar stūrēm un, likumsakarīgi, tā kārtīgi abi nošļūcām uz deguna. No malas tas noteikti izskatījās aplami, bet tanī visā bija skaidrs arī vēl kas cits – cīņa par kopvērtējumu ir sākusies uz visiem simts!

Vai spēku samēri ar konkurentiem SEB MTB maratonā un Vivus.lv MTB maratonā atšķirās?
Vivus.lv MTB maratonos es un arī liela daļa kolēģu no SEB maratona Virši – A distances brauc garo distanci. Parasti jau tā arī sanāk, ka ar čaļiem, kuriem braucu kopā Vivus.lv MTB maratonos, tad tā pati cīnīšanās turpinās arī SEB maratonos.
Kas ir savādāk, tad, manuprāt, braucot Vivus.lv MTB maratonā ļoti jūtams tas, kurš ir labāk sagatavojies sezonai, jo distances ir gan profilā grūtākas, gan kilometrāžas ziņā garākas, kur jau beigās visu izšķir spēja izturēt, nevis izmantota iespēja ielēkt pareizajā vilcienā (kas, protams, arī ir daļa no riteņbraukšanas).

Kas darījās tavā galvā stāvot uz starta SEB MTB maratona Ikšķiles posmā, kurā bija iespēja nodrošināt čempiona titulu?
Bez mandrāžas nekādi, bet tā nebija lielāka, kā pārējās sacensībās. Domās biju izstrādājis vairākus iespējamos notikumu attīstības variantus, bet jāatzīst, bija tāda pārliecība, ka bez plāna A citus variantus man todien nevajadzēs. Jāsaka liels paldies komandas čaļiem, kas palīdzēja man distances pirmajā daļā gan spēkus pietaupīt, gan pozīciju noturēt. Es gan todien koncentrējos cīņai ar savu draugu un tiešo konkurentu kopvērtējumā Gintu Jakovelu. Kā jau visi zināja, tad īstā sacensība sākās sasniedzot Ogres Zilos kalnus, kur tā jau ieguva citus ātrumus. Pagriežoties Ogres pusē atpakaļ Ikšķiles virzienā, ar Gintu bijām palikuši divatā un varējām sākt kalnos viens otru testēt. Viegli tobrīd galīgi nebija, jo Ginča katrā kalnā bija turpat aizmugurē uz rata. Bet prieks, ka beigās tomēr izdevās iegūt nepieciešamo pārsvaru, ko pēc tam jau man atlika tik noturēt līdz finišam. Sezonas galvenais mērķis bija sasniegts!

Kuras ir tās lietas, ko paņemsi sev līdzi uz nākamo gadu?
Dzelteno krekliņu. Tas, protams, nenopietni, jo viss, ko vēlētos paņemt līdzi ir jānopelna. Visiem sezona sākas pie vienas starta līnijas un ar vienādu punktu skaitu!

Vai arī šajā gadā pārstāvēsi "Volkswagen – Veloprofs.lv" komandu?
Bez pārsteigumiem! Jā, tā būs “Volkswagen – Veloprofs.lv” komanda.

Cik liela nozīme Latvijas MTB maratonos ir komandas sadarbībai?
Riteņbraukšana ir komandas sporta veids. MTB maratonos tai gan varbūt nav tik liela nozīme kā šosejā, bet noteikti ir svarīga. Bet būtiskāk gan ir mācēt to izmantot.

Tavs novēlējums riteņbraukšanas saimei 2018. gadā…
Nevar nopirkt laimi, bet var nopirkt velosipēdu un tas jau ir ļoti tuvu!

Izmantotie resursi:
lrf.lv