Lija Laizāne: "Pirmā sezona Itālijā bija kā izdzīvošana"

2014. gada sākumā tobrīd 20 gadus vecā rīdziniece Lija Laizāne devās uz Itāliju un kļuva par pilntiesīgu UCI sieviešu tūres komandas Vaiano-Fondriest braucēju. Mūsu dāmu riteņbraukšanā šādas nozīmes jaunumi ir retums, un daudziem velo draugiem šis pavērsies varēja būt vairāk nekā negaidīts. Jaunajai sportistei pirmais gads profesionāļu apritē nu jau ir aiz muguras, un netrūkst, uz ko atskatīties. Janvāra sākumā Lija vēl aizvada pēdējās dienas Latvijā pirms došanās uz dienvidiem un gatavošanās jaunajai sezonai. Izmantojām izdevību un aicinājām uz sarunu.

.

Kā esi atpūtusies?
Labi. Trenējos, trenējos un vēlreiz trenējos. Sanāk kādas sešas reizes nedēļā.

Starpsezonā bez pauzēm?
Paņēmu divas nedēļas nedaudz brīvākas, bet arī ne bez treniņiem, un īpaši atpūsties nesanāca. Ilgāku laiku neko nedarīt - man tas nav iespējams, nevaru sēdēt uz vietas.

2013. gada beigas. Vai varēji iedomāties, ka pēc apaļa gada viss būs izvērties tā, kā tas ir?
Es pat necerēju, ka tuvākajā laikā tikšu kādā komandā. Trenējos kā parasti, neko negaidīju. Patiesībā nezināju, kur braukšu un ko darīšu. Nebija pat MTB komandas. Tad februāra sākumā VFS (vispārējās fiziskās sagatavotības) sacensībās satiku Raivi Belohvoščiku, kurš piekrita man palīdzēt.

Bijāt jau iepriekš pazīstami?
Nē, vienkārši zināju, ka mums ir tāds bijušais profesionālis un labs individuālo braucienu speciālists. Iepazināmies labāk VFS sacensībās. Viņš man piedāvāja aizbraukt uz Itāliju un palīdzēja iekārtoties komandā.

Pa tiešo komandā vai uz pārbaudēm?
Sākumā teica, ka pamēģinās vairāk tiešām kā stažēties, bet izvērtās viss tā, ka mani paņēma komandā jau gada sākumā. Bija domāts par jūniju, taču mēs paspējām visu nokārtot pirms reģistrēšanās. Tā nu pievienojos no gada sākuma, un viss aizgāja.

Kādi bija nosacījumi?
Lai pabrauc, lai patrenējas, un skatīsimies, kas būs. Centos, un kaut kā izdzīvoju, jo šis bija kā izdzīvošanas gads. Dzīve sākās no jauna. Nebiju braukusi lielajās sacensībās, un pie visa vajadzēja pierast.

Sākums Itālijā?
Man paveicās ar komandas biedrenēm. Draudzīgas, visu parādīja un ar visu palīdzēja, ja radās kādas problēmas. Vienīgais šoks bija, kad atbraucu un mūsu komandas prezidents un pārējie runāja tikai itāļu valodā. Atlidoju viena, un viņi mani sagaidīja. Sazvanīja Raivi, ka viss kārtībā un esmu atbraukusi vesela. Iekāpu mašīnā, un ar mani sāka runāt. Es tā – neko nesaprotu. Bet jūs angļu valodu? Viņš kādu vienu, divus vārdus pateica, un viss. (smejas) Arī komandā tikai viena poliete runāja angliski. Viņa man sākumā palīdzēja kā tulks un aizveda pie mehāniķa, lai iedod velosipēdu. Tad jau nākamajā dienā braucām garo treniņu.

Kā tagad ar valodu, raiti iet uz priekšu?
Sāku saprast diezgan ātri, pēc kāda mēneša, bet atbildēt neko nevarēju. Laikam ejot, jau varēju parunātu, un uzskatu, ka tagad mani saprot un es viņus arī saprotu. Tas ir galvenais. (smaida) Kamēr esmu mājās, mēģinu arī palasīt itāliski.

Kur dzīvojat?
Toskānas reģions, Vaiano pilsēta. Mums ir kopējā māja, kur dzīvo tikai ārzemnieces. Piemēram, itālietes dzīvo savās mājās un pievienojas uz kopējiem treniņiem vai sacensībām. Mūsu mājā notiek tā, ka kāda atbrauc, kāda aizbrauc. Savukārt kolumbietēm ir sacensības savā galā, un viņas parādās vasarā un atbrauc teiksim uz Giro. Tad arī esam vairāk. Šogad mums būs meitene no ASV. Ir diezgan pamainījies sastāvs.

.

Un tu paliki.
Es paliku, poliete palika. Cita poliete šogad būs poļu komandā. Lietuviete izdomāja, ka vairs nebrauks, bet tur īsti nevar saprast – brauks vai nebrauks. Aizgāja arī viena itāliete. Redzēsim, kā nu ies. Pie mums tagad būs 2007. gada pasaules čempione Marta Bastianelī. Atgriežas lietuviete Rasa (Leleivīte), kurai bijuši labi rezultāti.

Cik liels sacensībās ir komandas personāls?
Kā kuru reizi. Dažreiz viens paliek mājās, dažreiz cits, bet tā kādi četri, pieci cilvēki. Šosezon atgriezīsies arī Raivja draugs, kurš palīdzēja iekārtoties komandā. Viņš ir itālis un Rasas vīrs, abi atgriežas kopā. Kad viņš ir komandā, tad viss esot perfekti. Tā kā, šogad būs viss perfekti. (smaida)

Kā sākumā gāja ar treniņiem, nebija smagāki?
Principā katram ir savs treniņu plāns. Man to sastāda Raivis, un es pēc šā plāna arī trenējos. Tad mums ir kopējie treniņi, piemēram, aiz mašīnas vai vienkārši garie treniņi. Sākumā nebija pierasts braukt kopā ar sievietēm grupā, diezgan specifiski.

Latvijā jau kopā ar džekiem brauci.
Nu jā. Kā sanāk braukt kopā ar džekiem – tu vienkārši esi kaut kur vienā vietā, tur aizmugurē. (smejas) Ar pēdējiem spēkiem.

Pastāsti par pavasari, kad rezultātu sarakstos parādījās tikai DNF.
Mums visai komandai negāja gada sākumā. Tad maijā Luksemburgā bija pirmā daudzdiena, un es saņēmos. Arī viena no polietēm saņēmās, un mēs pabeidzām tūri. Pēc tam viss aizgāja, un varējām parādīt rezultātus. Sākumā nebija tāda ātruma, jo mūsu komanda sāka braukt sacensības tikai martā. Lielākās komandas to darīja jau ātrāk. Mums tā ātruma pietrūka, lai cīnītos par rezultātiem.

Kalendārs sezonai jau sastādīts?
Jā, ir zināms. Sanāks pat vairāk sacensību, jo mani sūtīs uz razģelkām jeb individuālajiem braucieniem. Pielika klāt, lai es varētu iegūt punktus. Piemēram, šogad pirmoreiz norisināsies sieviešu Strade Bianche, kas ir kā itāļu Parīze-Rubē. Pa zemes ceļiem, būs jautri. Man patīk gan bruģis, gan zemes ceļi. No 17. līdz 23. martam brauksim daudzdienu tūri Ķīnā.

Pārejam uz aizvadītās sezonas lielajām sacensībām Giro d’Italia. Kad uzzināji, ka piedalīsies Itālijas tūrē?
To uzzināju jau pašā sākumā. Bija sākotnēji sarunāts, ka uz Itāliju braukšu tikai jūnijā, bet mani komandā pieņēma ātrāk. Tā kā, to zināju jau pirms došanās uz Itāliju.

Bija plānots, ka sāksi sezonu tieši ar Giro?
Jā, bet ja tiešām tā notiktu, es vienkārši … nu nē (smejas). Bija ļoti karsts, nav pierasts braukt tādā karstumā, pietam vēl kalnos. Sanāca kopā 10 dienas. Tik ilgi iepriekš nebija braukts, varbūt maksimums trīs vai četras dienas. Visas labākās komandas, prestižākā tūre.

Vīriešiem komandas kategorizējas trīs līmeņos ar Pro tūri galvgalī, bet dāmām ir vienkārši UCI licence. Cik augstu kotējas Vaiano?
Pagājušajā gadā tiešām nebijām top komanda. Nu nekas. Kā saka – šogad būs. Sastāvs pamainījies, un daudz kas cits mainījies uz labo pusi.

Septembrī debitēji pasaules čempionātā elites grupā.
Varēja redzēt, kurš bija gatavs un kurš nebija. Uzskatu, ka man forma izbeidzās jau gada otrajā pusē, un Spānijā nevarēju parādīt to, ko, piemēram, mēnesi iepriekš. Augustā viss bija kārtībā, neizvilku formu līdz galam.

Pēc individuālā brauciena finiša Ponferadā, Spānijā

Tad nu parunājam par tavu pirmo pjedestālu Francijas daudzdienās (Trophee d’Or Feminin otrais etaps), kas nāca tieši augustā.
Nebija gaidīts, jo pirmā etapa stāvajā kalnā neizturēju un aizsita kājas. Pēdējā aplī atpaliku, savācu kādas piecdesmit sekundes. Nu domāju – viss, kaut kā ne tā sākās gonka. Iesildījos, pamocījos, un izrādījās, ka nākamajā dienā normāli gāja. Pašā razģelkā varēju izlikties. Paskatījos pēc finiša savu Garmin, gandrīz 44km/h vidējais. Padomāju, ka kaut kas varbūt nogļukoja. (smejas) Pēc tam atskrēja mūsu masieris un teica, ka trešā paliku. Kā? Esot redzējis papīros. Domāju, ka arī būs sajaucis. Nu neticēju, ka labi nobraucu.

Startēji beigās?
Nē, sākumā. Laida secībā pēc iepriekšējās dienas rezultātiem, tikai apgrieztā kārtībā. Startēju sākumā, nobraucu, sēdēju, neko negaidīju. Ja pirmajā etapā nezaudētu tik daudz laika, es nedēļas beigās uzvarētu jauno braucēju ieskaitē. Paliku otrā, un līdz pirmajai vietai pietrūka kādas 20 sekundes. Ja pirmajā dienā vienkārši atbrauktu līdz finišam lielajā grupā, uzvarētu starp jaunajām.

Cik var noprast, specializēsies vairāk individuālajiem braucieniem?
Tas jau vienmēr tā bijis, labāk padevies. Kad svars ir labs, tad var arī labi pabraukt kalnos. Pie tā jāpiestrādā.

Uz to arī starpsezonā tiek likts uzsvars?
Jā. Uz Latviju atbraucu oktobra beigās. Sākumā tā mierīgi – braucu ar MTB savā tempā. Sen nav braukts pa mežu. Pārsvarā sanāca vienai, bet dažreiz kāds pievienojās. Biežāk pats Raivis, jo viņš joprojām labi brauc. Ir tādi momenti, kad var arī atpalikt no viņa. (smejas)

Pa kādiem ceļiem parasti brauc?
Savā galā, piemēram, braucu pa mežiem pie Vārnukroga, Kleistu mežs. Tālāk var aizbraukt uz Mārupi pa grants ceļiem. Otrā galā gar jūru pie Vecāķiem.

Un kā ar šoseju ziemā?
Vispār nav braukts, tikai ar MTB. Bijām arī četras reizes Paņevežu trekā kopā ar treneri Belozerovu un viņa audzēkņiem, lai būtu vairāk cilvēku. Kādi seši līdz astoņi cilvēki, parasti uz aptuveni divām stundām. Braucām ar individuālo velosipēdu, pastrādājām. Taisījām savas sacensības grupiņā, tas pats jautrākais. (smejas)

Treks neaizrauj?
Patiešām nē, lai gan pirms gadiem četriem bija rezultāti. Toreiz bijām gan uz Lietuvas sacensībām, gan arī Baltkrievijā. Lietuvā labi gāja, kaut varbūt nebija tās pašas stiprākās meitenes. Uzvarēju izslēgšanas braucienā, vēl grupā otrā paliku. Tā bija pirmā reize, un man liekas, ka to visu izdarīju no bailēm. Tiešām nevarēju pabraukt. Kad pirmoreiz atbraucām uz treku, es skatījos – man pa to sienu ir jābrauc? (smejas) Pēc tam, kad sāc braukt, tu skaties uz to visu jau citādāk. Neliekas vairs tik traki. Ziemā trekā var pastrādāt uz apgriezieniem un paskatīties, ko var pamainīt.

Tad starpsezonu būsi pavadījusi mierīgi? Pabrauci ar MTB, treks …
Katru sestdienu/svētdienu arī uz baseinu patrenēt plaušas, rokas. Slēpot īsti nesanāca, jo te vienu dienu snieg, citu dienu līst. Sākumā arī paskrējām prieka pēc. Šogad daudz neskrēju, salīdzinot ar iepriekšējo ziemu. Tad bija pa 20km.

Kad vēl nezināji, ka dosies uz Itāliju.
Jā, skrēju un tā mierīgi trenējos. (smaida) Gāju uz svaru zāli. Šoreiz negāju un tik daudz neskrēju. Tagad vairāk pildīju fiziskos vingrinājumus.

Ko treneris Belohvoščiks ir iemācījis šā gada laikā?
Tik īsā laikā pat sāku domāt citādi. (smaida) Daudz ko iemācīja. Piemēram, viņš nav tāds treneris, kurš tev uzrakstīs plānu diviem mēnešiem, bet ne reizi nepajautās, kā tu jūties. Viņš diezgan bieži zvana, lai uzzinātu, kā man veicas. Varbūt uztaisi šodien vieglāku treniņu, vai tieši otrādi – jānobrauc vairāk. Varbūt laiks nav piemērots, tamdēļ jābrauc iekšā, lai nesaslimtu. Visu laiku jautā, sarunājas ar sportisti.

Un kur šodien abi ciemojāties?
Pie mana pirmā trenera Vladimira Andruņina. Viņš strādāja RRS skolā, un agrāk to sauca Baltika, Iļģuciemā. Darīja to no sirds, un es joprojām visu atceros ar labām emocijām. Viņš bijis arī Alekseja Saramotina pirmais treneris.

Kā vispār izdomāji sākt braukt ar riteni?
Toreiz, kad dzīvoju pie Uzvaras parka, notika sacensības mazajiem. Parkā pa apļiem. Bija arī atsevišķa grupa, kur varēja braukt un turēties ar skrituļslidām virvē. Dalīja visus pa grupām, un vienā braucu arī es. Bija man tāds kā BMX, bet gribējās lielāku riteni. Nevarēju ar savu tik ātri pabraukt. Andruņins tur atradās diezgan bieži kopā ar saviem audzēkņiem, un visiem pārējiem bija piedāvājis braukt. Kad uzzināju par iespēju nodarboties ar riteņbraukšanu un to, ka iedos velosipēdu, padomāju - kāpēc ne? Pamēģināju. Es bērnībā nebiju meitene, kas spēlējas ar lellēm. Man vairāk patika darīt kaut ko aktīvu, kā pabraukt, paspēlēt bumbu, paskriet apkārt. Ko mēs tik nedarījām! Uz vietas nesēdējām. (smaida) Tā nu vēlējos lielāku riteni, lai viss notiek nopietnāk.

Lija bērnībā (rindā otrā) sacensībās Imantā, bērnu grupiņa

Cik sen tas bija?
Kad sāku, man bija gandrīz 12 gadu. Sanāk pirms deviņiem gadiem.

Iļģuciema nodaļā bija citas meitenes?
Toreiz meitenes kaut kā netrenējās. Pēc kāda laika parādījās vēl viena, bet tas nebija uz ilgu laiku.

Uzreiz deva braukt vai vispirms bija jāskrien?
Pie pirmā trenera tiku rudenī, un tad viņi vairāk skrēja, fiziskais. Mēģināju darīt visu to, ko darīja pārējie. Pēc kāda laika arī darīju to labāk nekā puiši. (smejas) Pavasarī sākām braukt ar riteni, sacensības. Jo vairāk sacensību, jo vairāk man azarta trenēties tālāk. Nebija tā, ka viss palika grūti. Man tieši bija interesantāk, ja grūtāk. Tā tas man ir joprojām. (smejas)

Pirmās sacensības atceries?
Pirmās gonkas bija tieši Uzvaras parkā, un pēc tam pirmās šosejas sacensības varbūt bija pie Babītes, uz viadukta. Individuālais brauciens, kādi 10 kilometri.

Un kā gāja?
Es pat īsti nevaru atcerēties. Braucu ar tādu veco PSRS riteni, patika. Pirmais grupas brauciens bija kritērijs Mārupē pa aplīšiem. Vēl nebraucu lielajā grupā, un mums bija atsevišķa grupiņa. Pirmā daudzdiena bija Dobelē, arī kopā ar puišiem. Dobelē toreiz trenējās kādas četras meitenes. Tās daudzdienas izturēju. Atceros, ka puiši brīnījās, kad grupa jau bija sadalījusies un palikuši maz cilvēki, bet tā tur vēl sēž. Kāpēc viņa vēl sēž? (smejas) Centos, cik varēju un turējos.

Ko tādu interesantu atceries no sacensībām jauniešu/junioru gados?
Paskatoties bildēs, atceros vienu lietu. 2010. gadā es piedalījos pirmajās jaunatnes olimpiskajās spēlēs Singapūrā. Tur braucu gan ar MTB, gan šosejnieku, bet pats jautrākais – man vajadzēja braukt arī ar BMX. Tādi bija kritēriji meitenēm, kamēr puiši varēja izvēlēties divus veidus. Jā … tur notika nopietnas sacensības arī BMX. Bija meitenes, kuras ikdienā brauc tikai ar BMX, un viņām Singapūrā vajadzēja piedalīties arī MTB un šosejas riteņbraukšanā.

Kā izdevās nobraukt?
Ļoti netehniski. (smejas) Ar BMX sāk trenēties no pašas bērnības, un es savos 17 gados nevarēju neko labot. Cik bija tehnika no MTB, tā arī nobraucu. No citām sacensībām prātā varbūt nāk 2011. gada Eiropas čempionāts. Starp juniorēm paliku 11. vietā individuālajā braucienā, un līdz astotajai vietai pietrūka divas sekundes. Divas sekundes tūkstošdaļas līdz desmitniekam.

Pērn tev nepaveicās Latvijas čempionātā.
Jau kādā otrajā kilometrā stūre izskrūvējās uz vienu pusi. Uzreiz morālā pārliecība kritās. Nu viss … kā es tagad varēšu pabraukt? Tā arī turpināju braukt, un apgriezienā nezinu kāpēc izdomāju ātri apstāties. Tas bija kalnā, un padomāju, ka nezaudēšu daudz laika un ieskriešos no kalna. Apstājos, kas jau daudz laika paņem, iztaisnoju stūri un sāku braukt, bet nekā nebija – atkal izskrūvējās. Beigās nemaz tik daudz nezaudēju. Jau no paša starta bija stress, un tu nemaz nezini, vai vēlāk tā stūre neaizies vēl tālāk un neielidosi krūmos. Nu nepaveicās, bet ko darīt? Dažiem veicas, dažiem neveicas. Tā jau sezonā nebija ne kritienu, ne kā cita.

Un pasaules čempionātā – kā bija tur ar kritienu?
Diezgan liels zavals. Tas viss notika nobraucienā ar 70km/h. Tādā lielā ātrumā man līdz šim ne reizi nebija vajadzējis savākties un bremzēt, lai neieskrietu kādā. Biju grupā pa vidu un dzirdēju, ka pašā priekšā kaut kas notiek … un aiziet – kritiens. Īstenībā viena pati braucēja nostrīķēja riepu un nokrita. Līdzi nogāza vienu pusi no grupas, un tad tās, kuras bija pa vidu, noraustījās un aizgāja pa labi, nogāžot otru pusi. Aizgāja pa visu ceļu. Man priekšā krita tā lielākā pačka, tieši uz asfalta. No tās izlīdu labajā pusē un grants malu, kur akmeņi krata stūri un ir vēl grūtāk apstāties smiltīs. Braucu uz kādiem 50km/h un izbrauktu cauri, ja vien man nenokristu priekšā uz grants. Tur jau vairāk nebija, kur likties. Es vienkārši uhhh un pāri stūrei! Paveicās, jo nebija vairs ātrums. Skatījos, kur lidot … piecēlos, paņēmu riteni, noliku ķēdi. Ātri noķērām grupu, pēc trīs kilometriem.

Masu kritiens Ponferadā

Pats trakākais, ka no kritiena parādījās tāds stress, ka kājas pat sāka trīcēt. Nākamajā aplī kalnos jau knapi noturējos, un pēc vēl viena apļa jutu, ka viss. Lai ko darītu, savilka kājas. Kājas trīcēja, jo tādā ātrumā tiešām … visa dzīve garām palidoja. Pēc dažiem apļiem gonka beidzās.

Pirmajam lielajam kritienam būs tikts pāri.
Un tas nebija tikai viens kritiens, pēc tam bija vēl divi mazie. Kad kalnā notika pēdējais, grupa palaida caurumu. Es tā jau karājos, un man tagad vēl vajadzēja viņām piebraukt. Tur arī atlaidu grupu. Parasti sievietes nekrīt. Giro nebija neviena zavala, varbūt kāds neliels. Manuprāt, tas notiek tāpēc, ka uz čempionātu paņem meitenes, kas nebrauc komandās. Nav pieradušas braukt lielās sacensībās, un viņas tad noliek uz starta – aiziet, brauc pasaules čempionātā! Viņu dēļ arī notiek tādi kritieni. Man draugi parasti jautā, vai sievietes tā visu laiku krīt katrā gonkā? Nu nav, tā nav. (smaida) Viņas normāli brauc, un ir pat tādas meitenes, kas ir tehniskākas nekā puiši. Dažreiz kāda izčakarē grupu, un tad aiziet.

Ja neskaita gadījumus ar šķībām stūrēm, pirms sacensībām nav uztraukuma? Piemēram, Giro?
Tā dažreiz ir. Giro jau pēc pirmā etapa tev ir tāds nogurums, ka vairāk nav nekāda uztraukuma. (smejas) Uzkāp uz starta un sāc mierīgi braukt. Tu zini, ka vajag ekonomēt spēku un nav jāuztraucas. Ja ir kādas viendienas sacensības, tad jā – zini, ka ir tikai viena diena, viens starts un viens finišs. Tev jāparāda viss. Pirms individuālajiem braucieniem dažkārt sāc domāt – vajag taču labi nobraukt! Jo vairāk domā pirms starta, jo vairāk tas tev traucē. Jābūt iekšējam mieram.

Nav nekādu īpašu rituālu?
Nē. Pats labākais rituāls ir labi pagulēt. (smaida) Un labas vakariņas.

Pirmajā sezonā ar veselību viss bija kārtībā?
Pamatā viss kārtībā, lielas traumas nav bijušas. Dažreiz mugura mēģināja patraucēt. Ziemā pavingrojām un bijām pie ārstes. Izrādījās, ka esot problēma gūžā un viena kāja no tā strādāja mazāk. Var teikt, ka sezonu nobraucu ar vienu kāju. Iztaisnosim kāju, braukšu ar divām, un gan jau uzlabosies rezultāti. (smejas)

Izstāsti, kas toreiz, sezonas noslēgumā, tev atgadījās Francijā (Chrono des Nations)?
Diezgan ilgi ceļoju uz turieni. Sākumā no savas pilsētas uz Boloņu, un pēc tam ar vēl vienu vilcienu. Tā Boloņas stacija ir tik liela! Kamēr tu ar savu lielo velosipēda somu un čemodānu tiec līdz nākamajam vilcienam, pa trepēm augšā un lejā … nākamajā dienā sāpēja rokas un ķermenis kā pēc svaru zāles. Tā kā var saprast, cik ilgi un smagi tas viss notika. Tiku līdz Milānai, un mani aizveda uz lidostu. Atlidoju uz pilsētu Francijā, kas ir 300km attālumā no sacensību norises vietas. Bija sarunāts, ka mūs satiks, bet organizatoriem laikam jau bija sākušies svētki.

Kādi svētki?
Pirms sacensībām. Sekretāre droši vien kaut ko nepateica. Pasēdēju divas stundas viena, apēdu kādu sviestmaizi. Tad atlidoja Raivis no Latvijas. Pagaidījām pusstundu un sākām zvanīt – neviens neatbild. Gaidām, gaidām, paiet stunda, bet neviena nav. Domājām īrēt mašīnu, bet visas aizņemtas. Pēc divām stundām izdomājām, ka brauksim ar autobusu uz Parīzi, jo lidosta atradās kādus 50km no pilsētas. Iekāpām autobusā, un beidzot mums atbildēja. Organizators šokā – ak Dievs, jūs nesatika, šausmas, tūlīt kādu aizsūtīsim! Izrādās, ka vainīgs šoferis. Viņam visu pateica, bet bija aizmidzis un neaizbrauca. Parīzē paēdām un gaidījām vēl kādas trīs stundas, līdz atbrauks. Beigās jau sēdējām uz ielas, uz soliņa. Kamēr no pilsētas tikām uz viesnīcu, bija pusčetri naktī.

Un cikos starts?
Paveicās, ka man bija tikai divos, bet tas neko nemainīja. Kad atbraucu, vienkārši iekritu gultā. Pamodos kā pēc svaru zāles, un nostartēju kā nostartēju. Ar devīto vietu tik un tā saņēmu punktus, un bija tā vērts.

Teica, ka aicinās atkal nākamgad?
Jā, aicinās. Saplānosim tā, lai nebūtu man jāstiepj soma. (smaida) Mēģināsim pacīnīties par pjedestālu. Raivis šajās sacensībās ir gan uzvarējis un braucis vairākus gadus labās pozīcijās. Pazīst kā savējo. Viņš piezvanīja, ka esot viena braucēja. Atbildēja – jā, lai brauc! Tādas izdevības ir jāizmanto, 1.1 kategorija. Nedusmojos par to, kas atgadījās. Ka bija nepieciešams stiept, stumt … kaut kā jau vajadzēja uz turieni tikt.

Citi kuriozi notikumi sezonas gaitā nav atgadījušies?
Mums komandā vienmēr notiek jautrība. Mēģinu, lai viss notiek pozitīvi un cilvēki smejas biežāk. Meitenes ir jautras, un bieži vien sanāk pasmieties pat sacensību laikā. Giro etapos mums brīžiem bija tik grūti! Tad piebrauc komandas biedrene, un mēs parunājam. Tas palīdz.

Vaiano-Fondriest komanda Giro d'Italia Internazionale Femminile 2014

Kas vēl jauns? Šogad mēs piedalījāmies sacensībās, kur jābrauc pa apli visu dienu. 12 stundas un kā veselai komandai. Brauc uz maiņām pa vienai. Tik, cik vari. Piemēram, tu pacel roku vienā aplī, un tas nozīmē, ka nākamajā mainīsies un brauksi koridorā. Aplis bija ļoti īss, pusotrs kilometrs. Tikmēr pārējās no komandas atpūšas. Tas arī bija kaut kas jauns. Braucām sponsoriem, prieka pēc, un sacensības beidzām jau tumsā. Izturību vajadzēja.

Braucāt komandā vienmērīgi vai tu uzņēmies vairāk?
To izdomājām. Mums vēl pielika klāt meitenes, kas nav mūsu komandā. Bijām kādas četras no Vaiano un vēl četras. Starp sievietēm vinnējām. Bija arī tāda trakā grupa, kur viens pats vari startēt 12 stundas. Varēji apstāties, aiziet paēst un turpināt. Tev skaitīs apļus un kilometrus. Viss notika kā pilsētas svētkos. Mums bija diezgan labi svētki – 12 stundas braukt. (smaida) Es mēģināju darīt, kā mums teica. Braukt ātrāk, bet mazāk un mainīties biežāk. Nu bija mums viena meitene, ne no Vaiano komandas, kas izdomāja – es braukšu stundu! Nedaudz izčakarēja mums visu rezultātu. Mēs par to nebēdājāmies, un bija tieši prieks. O, brauks stundu! (smejas) Braucām arī sponsoru MTB maratonus vasarā un rudenī. Vienu uzvarēja mūsu lietuviete un es paliku otrā. Tas bija vasarā, tehnisks maratons baigā karstumā. Otro es vinnēju. Kaut kas jauns, nav kā mūsu SEB maratons.

Kādas ir galvenās atšķirības starp vīriešu un dāmu grupas braucieniem?
Vīrieši ir stiprāki un ātrāki. (smejas)

Jums arī vērojami atrāvieni, kad kāds aizbēg un sēž četras minūtes priekšā grupai?
Jā, taktikas ir. Sievietēm grūtāk aizbraukt projām. Negrib viņas laist un pēc tam ķert. Reti sanāk, kad palaiž atrāvienu un nedomā par to. Dažreiz tāpat gadās, ka palaiž un noguļ. Kā kuru reizi, bet pārsvarā nepatīk - nelaiž.

Pati šosezon esi mēģinājusi aizbraukt priekšā?
Jā, pirmo reizi sanāca aizbraukt atrāvienā Itālijas sacensībās. Ne UCI kategorija, taču atbrauca labas komandas. Nebija tā, ka startēja tikai vietējās meitenes. Jau stundu pirms starta lidoja apkārt mākoņi, un mēs nodomājām – jā, gan jau būs. Kā sāka līt lietus! Es tādu nebiju vēl redzējusi. Vējš, lietus un dziļas peļķes uz ceļa. Aplis bija kādi divi ar pusi kilometri, pilsētas gonka.

Cilvēki bija atnākuši skatīties tādā lietū?
Skatītāji bija. Tajā pilsētā man dzīvo viena draudzene, kura arī atnāca paskatīties. Varbūt tas deva kādas papildus emocijas, lai parādītu sevi labāk. Sanāca aizbraukt atrāvienā. Pirms tam bija aizbēgušas meitenes no divām labām komandām, un grupa nevienu nelaida pie viņām. Sāka vilkt vēl viena cita komanda, un no tās viena nolēma braukt projām. Es padomāju – nu neķers taču savējo. Noķēru momentu un aizbraucu ar viņu, un mēs pārlecām uz to grupiņu. Tā arī turpinājām braukt. Vienīgi finišēt es neprotu, tikai dažreiz sanāk. Finišā nokļuvu neērtajā pusē, bija šaura iela un nekur nevarēju izlīst. Pirmoreiz pa tādu lietu braucu, bet pieredze tiešām laba. Ir, par ko padomāt, arī finišu. (smejas) Kurā vietā vajag atrasties.

Dāmu peletonā ir finiša speciālistes?
Jā, ir diezgan labas sprinteres. Piemēram, pasaules čempione Bronzīnī, un ne tikai viņa. Bet ir meitenes, kas tiešām saprot, ka tu nu nevari finišā neko iesākt, ja neesi sprintere. (smaida)

.

Tad jau tu gonku, visticamāk, vari uzvarēt, esot atrāvienā vai …
Jā, ja vēlos uzvarēt, jābrauc atrāvienā vai arī jābūt kādam kalnam. Finišēt kalnā man padodas labāk nekā taisnēs. Spēka man ir vairāk nekā ātruma. Ja no grupas gribu uzvarēt, tad tiešām jābrauc atrāvienā.

Ko sagaidi no jaunās sezonas?
Ceru uz Eiropas čempionātu. Pēdējo gadu būšu U23 grupā. Parasti individuālajās sacensībās starp U23 man top3 sanāk ielauzties. Skatoties pēc rezultātiem, ir iespējams mēģināt Eiropas čempionāta razģelkā iebraukt ja ne labāko trijniekā, tad top5. Patiesi ceru, ka sagatavošos un varēšu labi nobraukt. Šogad notiks Igaunijā, un būs iespēja aizbraukt paskatīties uz trasi.

Kāda individuālā brauciena trase tev patīk? Ar kāpumiem?
Tas ir atkarīgs no formas un tā, kā jūties. Ja tu jūties slikti, ar pauguriem viegli nebūs. Kaut gan toreiz Francijā, kad paliku trešā, trase gāja augšā un lejā. Mēģināšu sagatavoties, kā vajag. No citām sacensībām vēlētos labi nobraukt Flandriju. Tur uz top3 vai top5 neceru, bet punktos gribētu iebraukt. Interesantas sacensības un bruģis man patīk, kaut gan pagājušajā gadā nepabeidzu. Vienkārši nebiju gatava, sezonas sākums. Jābūt gatavam, un jāzina trase. Tas arī daudz ko dod. Lielās komandas iepriekšējās dienās pabrauc pa trasi, bet mēs atlidojām, pabraucām otkatku pēc lidmašīnas un uz starta. (smaida) Arī tās, kuras brauc jau vairākus gadus, zina galvenās vietas. To visu jāzina un jāskatās. Nemaz tik slikti man negāja, vienkārši nepietika spēka pauguriem.

Giro vairāk mēģināšu palīdzēt meitenēm, kurām ir iespējas labi nobraukt. Tā kā, es domāju, daudzdienās palīdzēšu komandas biedrenēm. Pasaules čempionātā jāpacenšas. Vadība teica, ka šogad ASV brauksim arī komandu sacensībās.

Kāpēc Spānijā nebraucāt?
Varējām startēt, bet nebija tik daudz braucēju, kuras varētu labi nobraukt. Varbūt bija kādas trīs meitenes, nepietiek. Labāk nestartēt, ja neesi gatavs.

Pirmās sezonas pārsteigumi?
Patiesībā viss bija tāds liels pārsteigums, jo tiešām nevarēju iedomāties, kas tur notiek un kā tur notiek. Par sieviešu velosportu neko nezināju. Toreiz, kad braucu atrāvienā, pēc tam sāka man uzvārdus saukt. Tu zini? Tā ir pasaules čempione, bet tā ir ‘to un to’ gonku vinnējusi. Sauca vēl uzvārdus. Es tik – jā … nē, nezinu. (smejas) Piemēram, vīriešu riteņbraukšanā zinu daudz uzvārdus, sacensības un to, kas notiek. Lasu ziņas. Par sieviešu velosportu agrāk neinteresējos. Bija plānā iekļūt kādā komandā, bet negaidīju, ka paveiksies un tas notiks tik ātri.

.

Ko domā - kā attīstās sieviešu riteņbraukšana?
Kaut kas jau notiek, attīstās. Piemēram, iepriekšējā gadā arī sievietes Parīzē brauca to pašu pēdējo etapu, ko vīriešu Tour de France. 70km pa pilsētu. Vosa vinnēja, brīnums. (smejas) Mūsu komanda nepiedalījās Francijas tūrē, taču šogad startēsim. Lasīju, ka viņi vēlas uztaisīt vairākus etapus kā Tour de France, bet tas nebūs nākamajā gadā un tas nebūs pēc diviem. Bet notiek, viss kaut kur notiek sacensības un daudzdienas.

Un kā ir Latvijā?
Švaki ar sieviešu velosportu. Starp mūsu braucējām Vita Heine tagad nokļuva Hitec Products profesionālajā komandā Norvēģijā. Gada beigās tika sastāvā un brauca sacensībās. Saņēma kontraktu un šosezon pārstāvēs Hitec.

Kam jānotiek, lai meitenes trenētos?
Meitenēm kaut kāds haoss notiek. Dažas jau trenējas, mocās. Ar viņām grūti saprast, jo sākumā ir kādi rezultāti, un tad viņas nodzen – viss, nevaru pabraukt. Man arī tā vienu gadu ir bijis. Tiešām bedre, un visu gadu nevarēju pabraukt. Ar raksturu mocījos, mocījos un nepadevos. Gada beigās es pamodos un turpināju. Ar dažām meitenēm tā nesanāk, un, ja neiet, tad pamet. Labas braucējas aiziet, un tā bieži vien notiek, kad meitenes vienkārši padodas un saka nē. Arī mācības ietekmē. Tu trenējies, kamēr ir skola, un pēc tam vai nu vecāki tev liek vai pats izdomā, ka nē – es mācīšos. Ar daudzām tā ir bijis, ka aiziet mācīties un viss. Un nav vairāk mums sportistes.

Kā Raivis ikdienā tevi motivē?
Raivis ir ļoti mierīgs cilvēks, nekad nebļaus un nespiedīs darīt. Visu mierīgi paskaidros, kā labāk. Ja patiešām jūties slikti, slikti, tad teiks, lai pabrauc mierīgi savā galā, nevis – brauc uz Siguldu! Viņš tagad Imantā ir savācis diezgan daudz meitenes, ap desmit un dažāda vecuma. Grupā visi mazie, ne vecāki par 14 gadiem. Ir arī pavisam maziņi. Atsevišķa telpa skolā un vietas pietiek. Viss mierīgi, viss notiek, un meitenes pat trenējas un cenšas vairāk. Varbūt Raivim tiešām izdosies satrenēt labas braucējas. Cilvēks pats daudz braucis un zina, kā ir labāk un kas var notikt. Zina, kurās situācijās ir patiesi smagi un ko labāk nedarīt. Nevis treneri, kas iznāk no universitātes un paši nav braukuši. Iemācās teoriju un aiziet trenēt. Tad notiek tādi varianti, kad cilvēks pasaka – nē, paldies, es vairāk netrenēšos. Tā kā, pieredze visu dod.

Tā vien izskatās, ka meitenēm nav daudz variantu izsisties riteņbraukšanā.
Latvijā grūtāk izsisties nekā teiksim Itālijā, kur ir ļoti daudz komandas. Viņiem jau junioru vecumā ir komandas, un viss notiek no bērnības. Turklāt viņas sāk braukt kopīgi komandā, nevis kā mēs – patrenējamies, pabraucam grupā ar puišiem. Automātiski no junioru kluba tiek uzrakstīts lielajām komandām, un viņi tad tālāk skatās, kur meitene braukusi un kādi bijuši rezultāti. Ko Latvijas meitenes var aizsūtīt savā CV? Nav, ko rakstīt.

Tev tagad līgums uz nākamo sezonu noslēgts, viss kārtībā?
Jā. Principā vairāk par gadu negribu palikt. Jāprogresē tālāk uz lielākām komandām. Mūsējā nav slikta, bet nav arī top līmenis. Plānā ir gūt rezultātus un iet tālāk, augstāk. Šogad galvenais būs izcīnīt punktus, lai mēģinātu tikt uz olimpiskajām spēlēm. Nedomāju, ka tas ir neiespējami. Ja būs punkti un izpildīšu kritērijus, tad kāpēc ne. Vienkārši jādomā uz priekšu un jābūt gudram – kuru gonku izvēlēties braukt un kad labāk pietaupīties. Mēģināsim kalendāram pielikt klāt vairāk UCI individuālos braucienus, kur zinu, ka varu izcīnīt punktus. Nevis kaut kādus punktus, bet mēģināšu nobraukt pēc iespējas labāk. Ja to visu izdarīšu, būs liels prieks. Tas pagaidām ir viens no tuvākajiem mērķiem.

Kad bija zināms, ka paliksi komandā arī 2015. gadā?
Jau augustā piedāvāja. Gan komandas biedrenes, gan viss kolektīvs ir draudzīgs. Itāļi tādi ir – viena liela ģimene. Uzreiz tevi pieņem un negrib nekur laist.

Protams, cilvēkus interesē finansiālais jautājums. Kā ir ar finansēm sieviešu riteņbraukšanā?
Švakāk nekā vīriešiem. Ja ņem lielākās komandas, kā Rabobank, Shimano, tad viņiem jau ir tuvāk. Mums tā vidēji. Sponsori ir, un tādā ziņā viss kārtībā. Neapgriežas tik liela nauda kā top komandām, bet es pirmajā gadā par naudu vispār nedomāju. Man galvenais bija braukt, rezultāti. Viss bija interesanti. Šogad mums ir jauns sponsors, un komandu sauks Aromitalia Fondriest Vaiano.

Vari trenēties un braukt, neuztraucoties, ka būs kādas problēmas sadzīvē? Komanda visu nodrošina?
Dzīvošana apmaksāta, ēšana apmaksāta, arī visas ceļošanas biļetes nopirks. Piemēram, kad ceļoju individuāli uz Francijas sacensībām, nopirka man biļeti. It kā viss pietiek un var dzīvot neuztraucoties.

Saņemat arī bonusus?
Dažreiz mums tiek kādas prēmiju naudas. Jaunajā kontraktā ierakstīts par uzvarām, Latvijas čempionātu. Ir arī tā, ka visām braucējām tiek bonuss, ja vinnē kāda no komandas, jo notiek kopējs komandas darbs. No tā arī kāds prieks.

Kā ģimene un draugi šajos gados vērtējuši tavu pievēršanos riteņbraukšanai?
Kad sāku trenēties, mamma baidījās un uztraucās par mani. Var teikt, ka nepatika viņai tas sporta veids, bet ar laiku viss stabilizējās. Viņa saprata, ka man tas patiešām patīk un es ar to nodarbošos profesionāli. Draugi vienmēr atbalstīja. Zina par maniem rezultātiem un mēģina man palīdzēt. Gan ģimene, gan draugi bija patīkami pārsteigti, kad tiku komandā. Lai sevi motivētu, man pietiek sazvanīties ar viņiem skype. Viņi vienmēr pateiks vajadzīgos vārdus.

Debija pasaules čempionātā elites konkurencē

Man tas patīk, un tā ir mana dzīve. Nevaru iedomāties sevi darām kaut ko citu. Bija laiki, kad piestrādāju un gāju mācīties pēc skolas. Vienā dienā sēdēju skolā un sapratu, ka es te vienkārši tērēju savu laiku. Mēģinu pati mācīties brīvajā laikā un lasu, lai galva pastrādā. Varbūt vēlāk varēšu aiziet mācīties, kad precīzi zināšu, kas mani interesē. Nevis tā – redz kur tev ir vieta institūtā, ej mācīties! Pagaidām es dzīvoju šodienā un nedomāju uz priekšu. Cerēsim, ka arī pēc sporta karjeras ko labu sasniegšu. (smaida) Nekad nav par vēlu mācīties.

Evelo sociālajos tīklos:
Twitter: https://twitter.com/evelostore
Facebook: https://www.facebook.com/www.evelo.lv

Foto: personīgais arhīvs / Linards Veide / Vaiano-Fondriest / AFP SCANPIX