Skujiņš par "Tour de France", progresu, ķiveru revolūciju, fanu cepurēm un PČ

Tikko kopā ar “Trek-Segafredo” komandu baudīji vakariņas restorānā, garšas kārpiņas iepriecinot ar kalmāru un salātiem. Sacensību laikā riteņbraucēji patērē milzīgu daudzumu kaloriju, tāpēc īpaši svarīgas ir brokastis. Ko tu parasti ēd rītos pirms sacensībām?
Atkarīgs no sacensībām. Dažreiz vecā labā auzu pārslu putra, bet, ja sacensības ir grūtākas, tad rīsi.

Sociālajos tīklos esmu pamanījis tavu aizrautību ar kartupeļiem. Cik bieži ēd tos?
Praktiski katru dienu. Nedēļā vismaz sešas reizes.

Šobrīd atrodies Spānijā, kur trenējies augstkalnē. Ko vari pastāstīt par treniņprocesu, apkārtni?
Dzīvojam sporta centrā 2300 metru virs jūras līmeņa Spānijas dienvidos. Ja pie mums augšā snieg, tad lejā ir vismaz +10 grādi, līdz ar to trenēties var vienmēr. Šis sporta centrs uzņem ļoti daudz atlētus no dažādiem sporta veidiem. Te ir 50 metru baseins ar vismaz četriem celiņiem, kas nozīmē, ka trenējas arī diezgan daudz peldētāju. Arī šobrīd esam ne tikai no mūsu komandas, bet arī “Bora-Hansgrohe”, “Mitchelton-Scott” un “Jumbo-Visma” vīri. Līdz ar to centrs ir piepildīts.

Vai sporta centrā ir sastopami atlēti, kuri sevi apliecinājuši kādā sporta veidā?
Šobrīd ir trīs norvēģu triatlonisti (Kaspers Storness, Kristians Blūmenfelts un Gustavs Īdens ), kas nesen (2018. gada 28. aprīlī Bermudās) visi trīs stāvēja uz Pasaules kausa pjedestāla. No citiem sporta veidiem augstākā līmeņa sportistus es neatpazīstu.

Vai ar kādu no viņiem pārmij kādu vārdu?
Protams. Sanāk parunāties un paprasīt, kas viņiem ir treniņprocesā, ko interesantu ir atklājuši, “spēlējoties” ar augstkalni.

Jau 8. aprīlī sāksies Basku tūre. Kādus mērķus esi izvirzījis?
Neesmu paskatījies uz trasi, tāpēc lielu mērķu man nav. Tajās sacensībās komandai līderis ir Bauke Molema, kas mēģinās cīnīties par kopvērtējumu un par kādiem posmiem. Mēs attiecīgi mēģināsim viņam palīdzēt, jo Basku tūrē diezgan svarīga ir pozīcija, lai viņam pirms atbildīgajiem mirkļiem nevajadzētu lieki tērēt enerģiju. Tas būs viens no maniem galvenajiem uzdevumiem, bet kopumā galvenā doma ir caur Basku tūri vēl labāk sagatavoties Ardēnu klasikām (“Amstel Gold Race”, “Fleche Wallonne” un “Liege-Baston-Liege”).

Ardēnās brauksi uz rezultātu un būsi savā labākajā formā?
Cerams. Tāds ir plāns, bet, vai būšu labākajā formā, to grūti pateikt. “Fleche Wallonne” nebraukšu uz rezultātu, jo tā nav man parocīga gonka. Ceru, ka komanda “Amstel” dos iespēju pacīnīties par rezultātu, bet tai pat laikā mums ir citi spēcīgi vīri, kas var cīnīties par augstiem rezultātiem tajās sacensībās. Tas būs ļoti atkarīgs no komandas plāna un tīri no tā, kā diena izvērtīsies. Sacensībās mēdz būt daudz neparedzamu apstākļu. Kāds varbūt nejūtas tik labi, līdz ar to viņam nesanāk, plāni mainās.

Šogad sevi veiksmīgi pierādīji “Strade Bianche” (9. vieta) un “Tireno-Adriatico” (19. vieta kopvērtējumā). Vai esi progresējis, ja salīdzina ar iepriekšējām sezonām?
Noteikti. Progress ir, tas ir bijis gadu no gada. Prieks redzēt, ka tas nav apstājies. Ķermenis ir kļuvis spēcīgāks. Ir vairāk pieredzes, ieguldīts darbs iepriekšējos gados. Ja pagājušogad mēģinātu trenēties tik smagi kā šogad, tad es to nespētu.

Aktīvi darbojies arī sociālajos tīklos. “Eurosport “ tiešraidēs komentētāji to ir pamanījuši un iesaka sekot tev līdzi. Kāpēc sociālajos tīklos esi tik aktīvs?
Tāpēc, ka mani tas uzjautrina. Šķiet forši kontaktēt ar faniem un interesantiem cilvēkiem, jo mūsdienās pirkstu galos ir diezgan daudz informācijas. Var paskatīties, kā cilvēkiem klājas citos sporta veidos, pilnīgi citās dzīvēs. Uzzināt par pavisam citu skatu punktu uz dzīvi ir diezgan interesanti un jautri.

Nesen Amerikā bija pasākums, kurā tu brauci kalnā ar "fiksīti"...
Tas bija foršs projekts. "Fiksīši" un šoseja īsti netiek savienota, bet tā ideja par dzīvi uz riteņiem ir līdzīga. Lai gan cilvēkiem, kas brauc ar "fiksīšiem" un šosejas velosipēdiem ir pavisam citas domas un dzīvesstils, tomēr sakne ir tā pati. Varētu teikt, ka uz "fiksīšiem" iespējams atrast ļoti daudz interesantu personību. Varbūt vairāk nekā šosejas riteņbraukšanā, kur, vai nu cilvēki negrib iziet no rāmjiem vai ir ielikti nelielos rāmjos. Turpretī "fiksīšos" nav šķēršļu un visi ir brīvie putni. Izdodas satikt daudzas interesantas personības.

Kāda ir interesantākā personība, ko esi saticis?
Ja es nosaukšu vienu interesantāko personību, tad pārējie apvainosies.

Nesen tika izlaista tava īpaša dizaina cepure. Kā tu līdz tam nonāci?
Gribējās atpazīt savus fanus sacensībās un ārpus tām. Kopā ar draudzeni nonācām pie šī dizaina, kurā Latvijas kontūra ir sarkanā krāsā. Uz kontūras ir redzams velosipēds un ceļš. Attiecīgi velosipēda forma ir līdzīga burtam T un ceļa forma burtam S, kas ir mani iniciāļi. Ideja prātā ienāca vienā brīdī, un lēnā garā līdz tam aizbīdījāmies.

Cik liela ir cilvēku aktivitāte?
Cepures paņēmām diezgan limitētā skaitā – 72. Nezinu, vai pirksim vēl. Atkarīgs no tā, cik liels būs pieprasījums. Drīzumā būs interesanti krekliņi ar domu, kaut ko amizantu. Arī tie būs limitētā skaitā, jo nav tā, ka man būtu jāapģērbj visa pasaule. Tie cilvēki, kas gribēs, iegādāsies. Kas nepaspēs, gaidīs nākamo. Tā ideja ir izveidota faniem, un katru reizi mēģināsim izveidot kaut ko smieklīgu, neredzētu. Logo paliks. Vai taisīsim vēl cepures – nezinu. Nedēļas laikā kopš izlaišanas pārdotas ir apmēram 20. Ja cilvēki vēlas pirkt, tad ilgi nevajadzētu gaidīt.

Šogad “Bontrager” izlaida ķiveri ar jaunu tehnoloģiju. Vai šī varētu būt ķiveru revolūcija?
Es jau ceru, ka tā būs revolūcija. Tomēr uz ceļiem riteņbraucēji ir neaizsargāti, bet ķivere diezgan drastiski samazina smadzeņu satricinājuma iespējamību. “Bontrager” izmanto ekskluzīvu materiālu. Ceru, ka pēc desmit gadiem tā vairs nebūs ekskluzivitāte un tas būs visās ķiverēs. Vai arī, ja tas nebūs šis materiāls, tad būs cits materiāls, kas attiecīgi uzlabo standartu. Cilvēki jau sāk runāt par to, kā ķiveres tiek testētas, ka testi ir novecojuši un vajag jaunas ķiveres. Ceru, ka šī saruna turpināsies, un ķiveres kļūs arvien drošākas.

Pagājušogad debitēji “Tour de France”, kur piecos etapos brauci punktotā kalnu karaļa krekliņā. Ko tev nozīmēja dalība leģendārajās sacensībās?
Bija neliels pārsteigums, ka komanda apsvēra tādu ideju. Kad tiku izvēlēts, bija ļoti liels gandarījums. Cerēju sevi pierādīt vislabākajā veidā un domāju, ka tas arī izdevās, jo neatkarīgi no tā, vai man bija kaut kāds krekliņš vai nebija, kopā ar “Tour de France” izdevās nobraukt diezgan labi. To, ko komanda no manis gaidīja, tas tika izpildīts. Par to bija ļoti liels gandarījums. Beidzot sapratu, kāpēc šīs sacensības ir tik lielas.

2017. gadā startēji “Vuelta a Espana”. Ar ko atšķiras šīs lielās tūres?
Noteikti ir vairākas atšķirības trasē, laika apstākļos. Spānijā “Vuelta” vienmēr ir karsta, bet man karstums nebūs starp labākajiem draugiem. Atšķiras fanu skaits, spriedze sacensību laikā nav tiku liela. “Vuelta” ir relaksētāka, cilvēkiem katru dienu nav tik liela saspringuma.

Fani braucējiem kalnos skrien līdzi, dažreiz ietekmējot rezultātus. Piemēram, 2018. gadā “Tour de France” Vinčenco Nibali izstājās fana rīcības dēļ. Vai fanus nevajadzētu vairāk ierobežot?
Skaisti ir tas, ka fani tik tiešām var piekļūt tuvu. Nav jāpērk biļetes, jāstāv garās rindās. Riteņbraukšanā tas saglabāsies. Tomēr ir brīži, kad fani pārkāpj normas robežas. Tikko notikušajā “Milano-Sanremo” fani ar sarkanām dūmu granātām stāvēja ceļa malā, bet man bija jāelpo sērs. Tas kaut kā būtu jāierobežo, bet tai pat laikā negribētos to ierobežot tiktāl, ka fani vairs nevarētu tikt mums klāt. Tā tomēr ir viena no burvībām riteņbraukšanā.

Vai konkurentiem neskauž, ka tava komanda brauc ar “Trek Madone” riteņiem?
Protams, skauž. Visi grib braukt ar “Trek” ričukiem, bet visiem netiek. Ja es paskatos, tad man gribētos braukt ar mūsu meiteņu komandas ričukiem, jo velosipēda krāsu salikums nav tik slikts.

Cik aktīvi seko meiteņu komandas sniegumam?
Pirms komandas izveides pazinu vairākas meitenes, kas ir komandā. Biju vairākām sekojis un treniņos braucis kopā. Lai arī esmu riteņbraucējs, esmu arī riteņbraukšanas fans. Ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu riteņbraukšanas fans. Riteņbraukšana mani vēl joprojām fascinē. Patīk skatīties un piedalīties sacensībās. Kad ir iespēja, skatos kā sokas mūsu dāmām. Arī tad, ja viņas nepiedalās sacensībās, tāpat skatos, jo ir interesanti.

Dāmu riteņbraukšana strauji iegūst popularitāti. Ko tu par to domā?
Riteņbraukšana sievietēm aug un kļūst arvien profesionālāka. Nākamgad būs vairākas komandas, kurām tiks dots Pasaules tūres statuss. Visām braucējām būs jābūt vismaz minimālajai algai, jo šobrīd meitenes brauc par tādām summām, ar kurām viņas nevar izdzīvot, tādēļ jāmeklē papildus darbi. Tas palīdzēs riteņbraukšanai attīstīties. Piemēram, dāmām nebūs jāslauka ielas un pēc tam jābrauc treniņā. Viņas varēs vairāk koncentrēties, līmenis augs un sacensības kļūs interesantākas. Tas arī piesaistīs fanus. Cik tālu, tas ir atkarīgs no viņām un faniem, jo sponsori seko faniem. Kur ir fani, tur ir sponsori. Bieži vien kāda no braucējām trīs gadu laikā no sēdēšanas Volstrītā kļūst par profesionāli. Šādi stāsti ir interesanti un noteikti piesaista fanus.

Šogad pasaules čempionāts notiks Jorkšīrā, Lielbritānijā. Vai tu esi apskatījis trasi, reljefu? Ko tu sagaidi no pasaules čempionāta?
Pavisam detaļās, protams, nezinu. Līdz tam vēl jānodzīvo. Cik atceros, tad viena no garākajām pasaules čempionāta trasēm vispār. Jorkšīrā nav nekādu līdzenumu. Visu laiku būs augšā – lejā, augšā – lejā. Garums varbūt nav īsti labs. Ja sacensības ir pārāk garas, tad visi gaida līdz pēdējam mirklim, bet tai pat laikā trase būs interesanta, jo uzvarētājs varētu būt īsts gorņaks (kalnu speciālists) vai klasikas braucējs. Domāju, ka sacensības būs interesantas.

Rakstu sagatavoja Sportacentrs.com Jauno žurnālistu akadēmijas dalībnieks.