Bijušais Regbija federācijas prezidents Ozols: "Tagad par Rio varam tikai sapņot"

“Ritēja spēles pēdējās sekundes, sāncenši bija vadībā ar 10:5. Tad Latvijas izlases spēlētājs Demjans Zavadskis sekmīgi sagrāba krievu regbistu, cits mūsējais Armands Višņevskis paķēra sāncenšu pazaudēto bumbu un piezemēja to Krievijas izlases ieskaites laukumā, bet Vladimirs Ņikonovs aukstasinīgi izpildīja realizācijas sitienu, ļaujot mums uzvarēt ar 12:10,” atceras Ozols.

– Uzvara pār Krieviju bija laimīga sagadīšanās vai likumsakarība?
– Daudzi tolaik to uzskatīja par laimīgu sagadīšanos, taču man ir stingra pārliecība, ka tā bija likumsakarīga uzvara. Rezultāts bija ļoti minimāls, mums radās izdevība to mainīt, mēs to arī izdarījām. Tukšā vietā jau nekas nebija radīts. Ar izlasi krietni bija pastrādājis Ukrainas treneris Bobkovs, kurš lieliski pārzināja jaunā sporta paveida pamatus un nianses.

– Kāda bija Krievijas komandas reakcija uz laukumā notiekošo?
– Krievijas komanda izskatījās kā apstulbusi. Vispirms bija mēms kapa klusums, bet pēc tam sākās veselu vārdu straumes, kuras atstāstīt nav iespējams. Atceros tikai, ka viens no sāncenšu komandas oficiālajiem vadītājiem klupa virsū saviem spēlētājiem ar apmēram tādiem vārdiem: “Kā jūs varējāt zaudēt Latvijai. Latvijai!?... Vienalga kam, tikai ne viņiem...” Jāsaka, ka sacensību tiesāšana bija ļoti neitrāla un objektīva, lai arī mēģinājumi ietekmēt soģus bija. Īpaši no Gruzijas puses. Mūsu spēles komisārs bija no Skotijas un notiekošo vēroja bez liekām emocijām. Tāpēc arī mēs varējām izcīnīt šādu panākumu.

– Kā vērtējat tā laika panākumu ar šodienas acīm?
– Es teiktu tā – uzvara Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā deva milzīgu, bet, manuprāt, tomēr neizmantotu iespēju. Jebkurš cits sporta veids no tāda notikuma sev noteikti izsistu lielāku kapitālu. Žēl arī, ka mūsu panākumu nenovērtēja tā laika Latvijas sporta dzīves vadītāji. Pēc atgriešanās Rīgā zvanīju toreizējam Sporta komitejas vadītājam Žoržam Tikmeram, bet viņš nemaz negribēja ar mani runāt, vaicājot, vai esmu runājis ar viņa vietniekiem...

– Uz Edinburgu tomēr aizbraucām...
– Jā, kaut kā vajadzīgos naudas līdzekļus “sakasījām”, komandu apģērbām, līdz uz Edinburgu devās arī pulciņš Latvijas līdzjutēju. Tas tomēr bija liels notikums pasaules sporta dzīvē.

– Šķiet, Latvijas regbijam vairs tik izcilu panākumu nav bijis?
– Jā, tā ir. Tagad pasaules rangu tabulā esam ap septīto desmitu, bet mūsu kaimiņi lietuvieši – ap 30. vietu. Agrāk, kad braucām spēlēt uz Lietuvu, jautājums bija tikai ar kādu rezultātu uzvarēsim. Tagad esam mainītās pozīcijās. Tomēr savu vietu Latvijas sporta vēsturē mēs ar šo panākumu un vēlāko braucienu uz Edinburgu esam izcīnījuši. Ļoti trāpīgi to, manuprāt, raksturoja pazīstamais regbija tiesnesis Oļegs Korotkovs – tas bija visas tā laika regbija paaudzes lielākais panākums.

– Cik liela ir iespēja kaut ko līdzīgu atkārtot mūsdienās? Piemēram, kvalificēties Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm?
– Kad kļuva zināms, ka olimpisko spēļu programmā iekļauts regbijs septiņi, manuprāt, tūlīt vajadzēja pārtraukt Latvijā spēlēt lielo regbiju 15 un koncentrēties tikai septiņniekam. Varbūt tad tas nestu jūtamākus rezultātus. Tagad varam par Rio tikai sapņot. Sievietēm vēl varbūt ir kāda iespēja, bet vīriešiem tas gan šķiet nereāli.

– Nobeigsim tomēr ar leģendāro Maskavas maču. Vai visi tās komandas dalībnieki vēl ir ierindā?
– Jā, visi vēl turas itin braši. Tikai Romāns Seredziņš jau ir aizsaules gaitās. Izmantojot iespēju, gribu visus apsveikt ar Latvijas regbija 7 izlases 20 gadu jubileju kopš Maskavas uzvaras. Novēlēt visiem labu veselību un sekmes regbija laukumā vai nu jau vairāk laukuma malā – gan kā treneriem, gan kā tiesnešiem, gan vienkārši kā regbija līdzjutējiem.

Informāciju sagatavoja:
Jānis Erenbergs,
Latvijas Regbija federācijas
preses sekretārs