J.Šmēdiņš: "Brīžiem pludmales volejbols pat sapņos rādās"

Apsveicu ar uzvaru! Kādas sajūtas pēc šī panākuma?
Šis ir vienīgais turnīrs Latvijā, uz kuru sanāk daudz skatītāju, un prieks, ka atmosfēra atkal bija laba. Neskaitīju, cik līdzjutēju bija tribīnēs, bet atmosfēra bija tikpat laba, kā citus gadus. Viegli negāja, nācās pielikt diezgan lielas pūles, lai varētu parādīt labu sniegumu un uzvarēt. Pirmās spēles spēlēju nedaudz brīvāk, bet pēcāk jau parēķināju, kas nepieciešams, lai tiktu tālāk. Ja nebūtu izdevies, būtu nonācis gaidītāju sarakstā, kas gaida, vai finālā kāds tevi izvēlēsies.

Vai pirms pēdējās spēles pirmajā grupā ar brāli bijāt izrēķinājuši, kas katram ir nepieciešams?
Jā, zinājām, ka man vajag uzvaru vismaz ar rezultātu 17:13. Pēdējās servēs kļūdījāmies, bet beigu beigās vienalga pietika uzvarai. Par savu „saidauto” (punktu gūšana pie pretinieku serves) esmu pārliecināts, par Tomu tik drošs neesmu (nedaudz iesmejas), bet viņš to spēli nospēlēja labi. Šāda veida turnīri prasa labu fizisko sagatavotību, turklāt neizdevās paēst, kas arī visu krietni apgrūtināja. Pēdējo reizi ēdu no rīta, bet visas dienas garumā spēļu grafiks bija tik saspringts, ka nācās dzīvot uz ūdeni, arī vitamīnus biju piemirsis mājās. Domāju, ka pāris kilogramus šodien esmu zaudējis.

Kā nonāci līdz domai sev par palīgu finālmačā ņemt Ingaru Ivanovu?
Jau grupā spēlējām kopā, nospēlējām labi, lai gan zaudējām. To maču izlaidām galotnē, vajadzēja uzvarēt. Ruslans bija vienīgais pieejamais bloķētājs, bet Sašam bija pirmās izvēles tiesības. Ja viņš nebūtu paņēmis Ruslanu, es būtu ņēmis viņu, lai pašam būtu mazāka slodze, un varētu spēlēt aizsardzībā, bet Saša nospēlēja gudri. Mārtiņš ar Tomu bija nospēlējuši daudz maču, turklāt neizskatījās tik svaigi. Ingars bija nedaudz atpūties un teica, ka ir gatavs. Prieks par viņu, nospēlēja ļoti labi un palīdzēja man ievērojami. Aizsardzībā pieskārās gandrīz visām bumbām, es neizlaidu nevienu stipro sitienu, līdz ar to arī izdevās uzvarēt.

Pēc Eiropas čempionāta teici, ka nepieciešama atpūta. Cik ilgs sanāca atvaļinājums pēc „Grand Slam” posma Berlīnē?
Es nebiju trenējies vispār, Saša nedaudz pakustējās. Brīžiem ir tā, ka pludmales volejbols jau sapņos rādās, nogurums krājās ne tik daudz no spēlēšanas, cik no pārlidojumiem. Ķīna, ASV, Brazīlija, Argentīna – tas nav viegli. Šie pārlidojumi iedod pamatīgu „besi”.

Šobrīd jūties atpūties?
Pēc šodienas jau atkal vairs nē (smejas), plecs atkal ir piedzīts. Pēdējā spēlē jau kājas rāva krampī, tāpēc šis vakars laikam nebūs tas patīkamākais. Nekas, rīt atpūtīšos, otrdien un trešdien patrenēsimies, lai ceturtdien jau varētu uzsākt cīņas Maskavā. Sezonas laikā pie kaut kā piestrādāt treniņos īpaši nevar, turklāt sezona jau tuvojas beigām, tāpēc atpūtas iespējas ir jāizmanto.

Kādi plāni pēc Maskavas?
Uz visiem „Grand Slam” turnīriem brauksim noteikti, par pārējiem domāsim. Pēc Berlīnes vēlme spēlēt pavisam bija pazudusi, prasās nedaudz atvilkt elpu. Šī sezona mums izdevusies pietiekami veiksmīga, lai varētu neskriet uz visiem „OPEN” turnīriem gada beigās.

Latvijas čempionāta finālposmā piedalīsieties?
Jāspēlē jau laikam ir.

Ēģiptes treniņnometne arī starpsezonā plānojas?
Jā, janvārī vai februārī noteikti brauksim trenēties.

Saprotu, ka par klasiskā volejbola spēlēšanu esi aizmirsis pavisam.
Šobrīd par to noteikti nedomāju, lai gan man ļoti patīk. Kamēr iet labi smiltīs, nav jēgas domāt par zāli. Nezinu, cik ilgi mēs šādi spēlēsim, šī sezona ir ļoti veiksmīga. Nevar zināt, kādas būs nākamās.

Tev ir izskaidrojums, kāpēc spēle neiet Ruslanam ar Tomu?
Viņi spēlē ļoti neprecīzi. Viens komandā uzskata, ka ir līderis, bet tas ir jāapliecina arī laukumā. Tas ir vienīgais veids, kā to pierādīt, citu variantu nav. Viņu komandā to neredz, pārāk daudz bērnišķīgu kļūdu, brāķa cēlienos… Viņi cenšas darīt to pašu, ko mēs ar Sašu, taču īsti nesanāk, nezinu, iespējams, jāspēlē nedaudz zemāk – ātrāk. Viņi abi ir diezgan spītīgi, tāpēc es cenšos neko neteikt. Treneri saka, bet pagaidām viņu teikto viņi laukumā nespēj izpildīt. Potenciāls viņiem ir ļoti liels.